Ziemas olimpiskās spēles: bet dzīvē viss ir citādāk...

Vai cik skaista spēļu atklāšanas ceremonija!

Kaut vai olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija. Esmu bijis četrās ziemas spēlēs (Nagano, Soltleiksitija, Turīna, Vankūvera) un tikai Nagano atklāšanas ceremonija man atstāja pozitīvas atmiņas. Tāpēc, ka tur stadionā nebija jāsalst. Un vējš negaudoja, neizraudams ārā pēdējās siltuma paliekas. Soltleiksitijā, kur Džordžs Bušs bija iedomājies ar helikopteru lidot uz atklāšanu vienlaicīgi ar mani (man ne jau lidot, bet velkoties pret kalnu pēdējos pārsimts metrus!), stadions bija stipri atklāts un jau pēc pusstundas jebkurš, kurš nesēdēja pusslēgtā ložā, bija nosalis. Siltos vai siltinājošos dzērienus ceremonijā ienest nedrīkstēja. Atceroties tur valdošos vējus, vēl tagad mugura signalizē smadzenēm: “Nevajag tev šādus eksperimentus!”

Lai gan žurnālistiem ir tā priekšrocība, ka zināms atklāšanas ceremonijas scenārijs, jēgas no tā tāpat lielas nav – lielākā daļa “teātra” notiek tik tālu, ka ar neapbruņotu aci diez ko daudz neredzi. Tādēļ jāmeklē, ko tad rāda kāds no lielajiem ekrāniem vai TV ekrāns. Turklāt nu jau sen atklāšanas ceremonija, tāpat kā visas spēles, vairāk ir domātas TV skatītājiem. Un daudz kas no tā, par ko priecājas kaimiņiene Sarkandaugavā, uz vietas esošajam nav tik spožs, vai pat vispār nav pamanāms. Parasti debitanti gan apjūsmo šos svētkus, bet daiļslidotājs Deniss Vasiļjevs atzīst, “ka ir mazliet vīlies par atklāšanas ceremoniju, jo tā domāta galvenokārt TV auditorijai.” Arī cits debitants – kolēģis Jānis Freimanis piebalso: “Es kā vēl viens olimpisko spēļu debitants varu Denisam 100% piekrist.”

Tāpēc es Turīnā un Vankuvērā, kā arī visu spēļu, izņemot Nagano, slēgšanas ceremonijas skatījos savās olimpiskajās pagaidu mājās TV ekrānā. Un, ja Latvijas žurnālistu brigādei pietrūka ielūgumu uz šīm ceremonijām, mans vienmēr bija dabūjams.

Otra lieta – transports. Par ko esmu jau saklausījies gana daudz arī no Pjončahanas. Arī no atklāšanas ceremonijas visi gandrīz vienlaicīgi grib tikt atpakaļ mājās, bet pat ASV autobusi nav bezizmēra. Milzīgi pūļi... Pat žurnālistiem. Bet stāvēt autobusā nedrīkst! Drošības apsvērumu dēļ – brauc tikai tie, kam pieticis sēdvietu. Vai gaida nākamo busu. Kurš varbūt kursē pēc 15 minūtēm.

Kad neko tāpat neredzi...

Diemžēl lielākā daļa ziemas olimpisko spēļu sporta veidu arī ir domāti TV ekrānam. Uz vietas ar aci pat tādam profesionālim kā Zigurds Mežavilks nav iespējams noteikt, kurš skeletonists, bobslejists vai kamaniņu braucējs bijis ātrāks vai braucis tīrāk. Turklāt daļa renes vispār nav redzama un, tāpat kā spēļu atklāšanas ceremonijā, acs meklē lielo ekrānu. To pašu, ko Sarkandaugavā, sēžot uz dīvāna redz mana kaimiņiene. Tikai viņai kā piedeva klāt ir Toļika vai Māra komentārs. Spēlēs esošais žurnālists komentē pats sev vai kolēģim blakus. Un tad mēli izkāris skrien pie tikko braucienu veikušā Prūša, Gailes vai Rubeņa. Lai dabūtu sportista komentāru. Ja renes šļūcējs nav nokritis uz vēdera, tad pārsvarā gadījumu uz vietas esošais žurnālists nianses tāpat nav redzējis. Tikai visu to pašu, ko TV skatītājs. Jā, tagad, kad katram krancim ir dators un iPhone, statistiku par katru braucienu var ļoti ātri dabūt, bet daudz, daudz ērtāk ir to visu skatīties TV, laiku pa laikam iemetot aci blakus esašajos datoros.

Arī biatlonā, slēpošanā, kalnu slēpošanā uz vietas esošs žurnālists praktiski redz tikai to, kas TV ekrānā. Un, ja acs nav piešauta, tad var arī palaist garām Jēkaba Nākuma finišu. Labā lieta biatlonā ir (bija?) tā, ka žurnālisti, kas bijuši gana veikli un zinoši, var lielu daļu sacensību vērot no šautuves, proti, tūdaļ aiz treneriem, kuri ķīkerē uz saviem šāvējiem un pieregulē šaušanu. Nagano kopā ar Arturu Vaideru lielu daļu biatlona maču pavadījām Vitālija Urbanoviča sabiedrībā, bet Soltleiksitijā blakus bija arī Einars Fogelis. Kā visās dzīves jomās – svarīgākais ir personiskais kontakts un, ja treneris vai sporta funkcionārs jūt, ka tu neesi pēdējais lumstiķis, kurš no jebkuras baumas uztaisīs sensacionālu ziņu, iespējams uzzināt gan nianses, gan fineses (šad tad arī finanses).

Tā kā lielākā daļa sporta veidu notiek brīvā dabā, tad sportists (žurnālists) ir atkarīgs no laika apstākļiem. Ja uz kalna ir ieradies vējonis, kas Phjončhanā biežs viesis, tad... darbs un materiāls ir vienā tādā vietā. Ka maz neliekas. Korejā vējonis pagaidām visvairāk iecienījis kalnu slēpotājus. Tā kā Latvija, vismaz pēc dalībnieku skaita, ir pasaules ziemas sporta lielvalsts, tad ļoti bieži ir tā, ka bez Leldes Gasūnas vai Kristapa Zvejnieka tajā pašā laikā kaut kur nieka 50-60 kilometru attālumā slido Haralds Silovs vai sacensību kalendārs piedāvā biatlonu. Un šad tad iznāk, ka ij kaza beigta, ij vilks nav ieēdis. Kā Turīnā. Kur Ivara Ciaguna centienus tikt galā ar kalnu laikam neredzēja neviens no Latvijas žurnālistiem. Sacensības te atcēla, te pārcēla, bet jāskrien jau bija tur, kur mums kāds startēja.

Citās spēlēs tā nebija, bet Nagano slēpošanas laikā mazliet līņāja. Japāņi gan pieklājīgi piedāvāja kaut kādus uzmetņus, bet, ja līst, tad slapjas ir arī kājas... Diezgan draņķīga padarīšana, ja intervē kādu, kurš netiek starp 50 labākajiem, pats pusslapjš, kājas slapjas... Kāds gan tur olimpiskais skaistums! Vai velcies viegli šķīstošā kalnā (bobslejs, kamanas), bet zābakos kļūst arvien slapjāks un slapjāks.

Labi, ka Latvijā nav tramplīnlēcēju olimpiešu. Ļoti interesants sporta veids. Planicā (Slovēnija) ar savām acīm esmu redzējis, kā austrietis Andreass Goldbergers aizlec 202 metrus, bet, ja blakus esošais hokeja izlases treneris Gunārs Krastiņš teiktu, ka bija tikai 190 metri, 210 vai jebkurš cits attālums, uz vietas stadionā tas ir daudz sliktāk redzams nekā TV ekrānā. Jā, ir sajūtas, ka biji klāt vēsturiskā brīdī. Kā gadījumā ar Goldbergeru, kurš pirmais pasaulē aizlidoja tālāk par 200 metriem.

Tikai slidošana un hokejs

Lai jums nerastos priekšstats, ka olimpiskajās spēlēs nav nekā skaista, esmu spiests izstāstīt arī savu Vankūveras stāstu. Pirms astoņiem gadiem Kanādā būtībā bija divas olimpiskās spēles – Vankūverā (ātrslidošana, daiļslidošana, šorttreks, hokejs, kērlings) un viss pārējais apmēram 80 kilometrus attālajā Vistlerā. Kur mitinājās lielākā daļa Latvijas sportistu (žurnālistu), izņemot hokeja izlasi, šorttrekistu/ ātrslidotāju Silovu un diviem Latvijas žurnālistiem (Māris Zembergs un es). Pat raujot pušu zarnas, vankūverieši nevarēja paspēt uz bobsleju, kamanām, biatlonu u.c., kas notika Vistlerā. Vienu reizi izrāvos. Uz Maijas Tīrumas diviem braucieniem. Tāpat vistleriešiem bija ļooti problemātiski tikt uz kādu no Latvijas hokeja spēlēm. Varbūt uz pirmās trešdaļas beigām vai otrās viduci... Bet pēc tam jātiek atpakaļ uz mājvietu Vistlerā... Varbūt uz kādiem diviem naktī vai pat vēlāk tas bija iespējams. Labi, ka kanādieši, cienot manu vecumu un to, ka tās man pēdējās spēles, dzīvošanai bija atvēlējuši “Best Western” penthausu. Par atsevišķu samaksu varēju izmitināt kaut vai vienu hokeja maiņu.

Nu, lūk. Tās bija manas spēles. Visi sporta veidi zem jumta, viss pietiekami kompakti, bez steigas un ar kaifu. Ja vēl Latvijas hokeja izlase kvalifikācijas spēlē būtu uzvarējusi Čehiju, tad vispār ideāli.

Bet kopumā – ziemas olimpiskās spēles, ja vien tas nav mans variants Vankūverā, manā sacensību rangā noteikti ir aiz Eiropas čempionāta futbolā Portugālē (2004), pasaules čempionātiem vieglatlētikā Štutgartē (1993) un Atēnās (1997). Biatlons noteikti labāk organizēts ir bijis pasaules čempionātos – Kontiolahti (1999) un Pokļukā (2001). Hokejs? Mjā! Nagano, Soltleiksitijā, Turīnā un Vankūverā tomēr spēlēja NHL profesionāļi. Un tie noteikti bija labāki turnīri par jebkuru pasaules čempionātu. Redzēju arī visu četru olimpisko spēļu finālus. Nagano, kad vēl drošība nebija olimpisko spēļu galvenā mantra, pēc fināla pat uzskrēju virsū IIHF šefam Renē Fāzelam un lielākajam olimpietim Huanam Antonio Samarančam. Bija iespējams pat viņiem noņemt kādu medaļu (joks).