Akmens laikmets vai tomēr labākā forma?

Vai Latvijas sportisti Phjončhanā izdarīja visu, ko varēja, vai bijis arī šis tas nepadarīts. Pelnus pašiem sev uz galvas nav vajadzības kaisīt, taču, ja Latvijai kā vienai no retajām valstīm, kur nav bijušas ziemas olimpiskās spēles, ir sava bobsleja un kamaniņu trase, tad laikam ir tikai loģiska prasība par trases atdevi. Skaidrs, ka visi šie renes sporta veidi nav tik vienkārši, ka “iesēdos kamanās un aizbraucu”, tāpēc ir loģiski, lai vispirms sporta veidu federācijas spriež, kurš pelnījis siltu rokas spiedienu, kurš kaut ko citu. Un tikai loģisks ir Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidenta un ģenerālsekretāra Zinta Ekmaņa teiktais, ka “jāpriecājas par medaļu, bet priekšā vēl liels darbs.” Sporta funkcionāram tā ir jārunā. Jāpaslavē savas federācijas atlēti un jau jāiezīmē nākotnes aina (sponsoriem!), ka, lai mēs varētu konkurēt ar pasaules vadošo valstu bobslejistiem, būs vajadzīgs darbs (un nauda!).

Nepredendējot uz patiesību pēdējā instancē, taču pat neesot spēlēs uz vietas, bija redzamas vairākas nebūt ne “labāko rezultātu” tendences. Pat ar neapbruņotu aci bija redzams, ka renē mūsu kamanas, skeletoni un bobi trases lejas daļā kļuva lēni kā vīngliemeži. Ka ātrslidošanas masu startā Haralds Silovs laikam bija palicis bez trenera. Pirms pašām spēlēm izlasot, ka Andrejs Rastorgujevs kaut ko jaunu apguvis no Rafaēla Puaro šaušanas prasmes, biju nesprašanā. Kaut ko mainīt pirms četrgades nozīmīgākā starta? Vai tā nav pārāk liela vieglprātība?

Skaidrs, ka savējie vienmēr ir jāaiztāv un es varu tikai piekrist kolēģim Armandam Pučem, ka “viņi ir mūsu puikas un tādi paliks! Savējos atbalsta un aizstāv...” Taču šajā “atbalsta un aiztāvības procesā” ilgstoši staigāt ar rozā brillēm arī nav prātīgi. Man ir prieks, ka Latvijai pēc garākas pauzes atkal bija pa olimpiskajam daiļslidotājam, taču ne Deniss Vasiļjevs, bet vēl jo mazāk Diāna Ņikitina vēl nav pasaules vadošie slidotāji. Un visā visumā tiesnešu atzīmes viņiem bija objektīvas. Bet man ir saprotama abu treneru Stefana Lambjela iestāšanās par viņiem. Ko tad mēs gribam? Lai treneris publiski pasaka, ka 19. un 26. vieta ir viņu šā brīža spēju griesti?

Vai Martins, Tomass Dukuri un viņu treneris Dainis Dukurs. Skaidrs, ka liela daļa viņu konkurentu vismaz vārdos atbalsta Dukuru cīņu pret dopingu, taču Pasaules kausa pēdējā posmā Kēnigszē bija acīm redzams, ka IBSF (Starptautiskā bobsleja un skeletona federācija) “izlecējiem no Latvijas” labprāt uzliek iemauktus. Un stāsts jau nav par to, ka Martinam bijušas noteikumiem neatbilstošas slidas Sanktmoricas posmā, bet tas, ka šo ziņu mūsējiem oficiāli nodeva pirms otrā brauciena Kēnigszē. Ak, sapriecājāties jau par uzvaru Pasaules kausa kopvērtējumā? Nebūs jums uzvaras! Esat šmaukušies... Vai šī sīkā nianse ietekmēja Martina varēšanu Phjončhanā? Nezinu. Bet IBSF vadībai un visupirms prezidentam Ivo Feriani Dukuri (un latvieši!) var būt kā kauls rīklē. Kas traucē sadarbību ar lielsponsoru.

Principā lielākā daļa Latvijas sportistu ir izpildījuši savu federāciju uzdevumus. Vai tie nebija par zemiem? Jā un nē. Pirms Phjončhanas spēlēm tepat “Vienos vārtos” izteicu četru veidu prognozes un, kā par brīnumu (?) vistuvākā patiesībai izrādījusies t.s. Reālā prognoze. Tā kā tu, džekiņ, esi startējis visu sezonu Pasaules kausos, tas arī būs Phjončhanā. Nākamajās divās tabulās tas redzams – augstāk par vietu Pasaules kausa kopvērtējumā reti kurš uzlēcis.

Olimpieši, kuri izpildīja savu federāciju uzdevumu

Olimpieši, kuri neizpildīja savu federāciju uzdevumu

Latvijas olimpieši Phjončhanā
Skaidrs, ka pirmais sešnieks ir augsts sasniegums, tāpēc tie citiem priekšā, bet tālāk tabulā sportisti rindoti pēc t.s. Kirova koeficienta, proti, izdalot kopējo dalībnieku skaitu ar mūsu sportista ieņemto vietu.