Spēļu analīze: agresivitāte (un tās trūkums), Meiera nozīme, Lomaža debija

Solītā agresivitāte pret ukraiņiem izpaliek

Pēc Arņa Vecvagara preses konferences pagājušās nedēļas sākumā nevajadzēja īpašu basketbola izpratni, lai saklausītu atslēgas vārdu savienojumu - spēlēsim agresīvāk! Vēlāk Žanis Peiners intervijā apliecināja, ka tiekot nopietni strādāts pie tā, lai tieši darbībās ar muguru pret savu grozu sagādātu pretiniekiem lielas grūtības. Tas arī tika gaidīts. Un piektdienas vakarā palika nesagaidīts.

Jā, spēles sākumā redzējām, ka tajā brīdī, kad ukraiņi bumbu iespēlē postā savam centram Kravcovam, kāds no Latvijas spēlētājiem iet palīgā Pasečņikam, mēģinot veidot “slazdu” - trešajā minūtē tā rīkojās Peiners. Tas arī varētu būt skaidrojums šāda pamata piecinieka sūtīšanai laukumā, jo ārējie spēlētāji ar tik gariem auguma parametriem un rokām, kādas ir Peineram un Kurucam, šādos "slazdos" ir ļoti noderīgi, var traucēt bumbas atspēlēšanu atpakaļ perimetrā, ja ne pārtverot bumbu, tad izmainot tās lidojuma trajektoriju un ātrumu. Tomēr pirmajās trīs minūtēs spēle piedāvāja tikai vienu tādu situāciju, un tai pašā Kravcovs ļoti laicīgi no bumbas šķīrās, un mūsu “slazda” mēģinājumu izjauca jau pašā tā pirmssākumā. Pašā sākumā iegūto lielo pārsvaru (0:9) ukraiņi lielākoties guva ar pārejas uzbrukumiem, Latvijai laikus nesadalot pienākumus un pozīcijas, no uzbrukuma atgriežoties uz spēli savā laukuma galā. Iespējams, arī šī iemesla dēļ ļoti ātri sekoja pirmās spēlētāju maiņas, jo aizsardzībā cerēto slazdu veidošanu gluži vienkārši spēles situācijas nepieļāva. Ukraina spēlēja ātru basketbolu, neko daudz nesarežģījot, bija daudz pārejas uzbrukumu, elementāru ieraušanos no pretējās malas pretī bumbai vai spēles viens pret vienu. Līdz ar Meiera nākšanu laukumā, mēģinājumi iet uz bumbu pa diviem vairs nebija, atstājām Mārtiņu spēlēt viens pret vienu pret Kravcovu.

Mūsu “step-out” aizsardzību Ukraina apspēlēja bez lielām problēmām, izmantojot trešo spēlētāju - piespēle perimetrā esošajam, nevis uzreiz lielajam, kurš “rolloja” soda laukumā. Bija situācija, kad Ukraina divu vīru sadarbību spēlēja caur “tukšo” malu, no kuras nevarēja pieslēgties palīdzība, nebija neviena, kam nobampot lielo, Džeters laicīgi šķīrās no bumbas, atdodot to trešajam spēlētājam (perimetrā iznākušajam otram garajam), un, izspēlējot “pick’n’roll” caur nosacītu trijstūri, ukraiņi tika pie viegliem punktiem no apakšas.

Ja par uzbrukumu, tad arī tajā spēles sākumā būtu prasījusies lielāka agresivitāte. Jau no paša sākuma daudz metienus izdarījām no distances (metieni no spēles pirmajā ceturtdaļā - 3/16 jeb 18,8%), pāris situācijās, kad bumba nonāca groza tiešā tuvumā (Kuruca atlēkusī bumba uzbrukumā, Šmits pēc Peinera piespēles zem paša vairoga), centieni to uzreiz dabūt grozā cieta neveiksmi pret augumā garo un fiziski spēcīgo ukraiņu aizsardzību. Pārejas uzbrukumā mēdzām nemeklēt savu centru (Meiers), kurš labi ieņēma vietu postā, tostarp paliekot pret kādu ne savas pozīcijas spēlētāju (nevienlīdzīga maiņa jeb mismečs), bet, ja tomēr mēģinājām nogādāt bumbu, sekoja laicīga piezīme. Pēc “pick’n’roll” mūsu mazie spēlētāji bieži spēlēja pārāk pasīvi un vairāk meklēja piespēles iespēju, nevis mērķtiecīgi turpināja ceļu uz grozu.

Jau pirmajā ceturtdaļā bija salīdzinoši aktīvas spēlētāju maiņas - piecas jau pirmajās piecās minūtēs. Zināmā mērā to droši vien ietekmēja iepriekš aprakstītais ukraiņu uzbrukums, kas neļāva izmantot iecerēto aizsardzību. Vēl viens iemesls varētu būt spēles tempa uzturēšana. Bet nekāda mūsu diktētā tempa nemaz nebija. Blūms no soliņa ienesa dzirksteli, pretēji pārējiem mazajiem pie “pick’n’roll” sadarbībām nospēlējot agresīvi un katru reizi, kad saņēma bumbu, pirmkārt meklējot iespēju uzbrukt, bet Jānis tāds bija viens. Vienubrīd sākām spēlēt ar trim lielajiem vienlaikus - Pasečņiks vai Meiers, Šmits un Mejeris (neviens īsāks par 207 cm). Nosacītais šāda piecinieka trešais numurs Mejeris aktīvi prasīja bumbu postā pret augumā mazāko aizsargu, taču šīs situācijas netika izmantotas un drīz vien atpakaļ bija Peiners. Ja komanda nereaģē, tad kaut kas ir jāmaina. Domāju, ka šajā elementā mums joprojām ir liela rezerve - vieglo uzbrucēju pārsvara izmantošana posta spēlē. Arī Žanis bieži tika ignorēts, uzstājīgi prasot bumbu groza apakšā pret mazāku aizsargu, bet Peiners pēc sava spēles stila tomēr vairāk ir arī situāciju veidotājs no perimetra (“pick’n’roll” un viens pret vienu situācijas), līdz ar to Latvijas uzbrukumu padarot kreatīvāku, kad komandas biedri nevēlas nogādāt bumbu trešajiem numuriem postā.

Kopumā palika iespaids, ka visa spēle noris vienā plūdumā - ieguvusi četru piecu precīzu metienu pārsvaru, Ukraina veda šo spēli uz priekšu pēc saviem nosacījumiem, un Latvija pielāgojās. Savukārt brīdī, kad šķita - latvieši pamodušies un varētu sākt atspēlēšanās mēģinājumu, par savu lietderību Ukrainas izlasei atgādināja Džeters, ar individuālo meistarību salaužot Latvijas centienus. Turklāt pārējā laikā Džeters nevilka deķīti uz savu pusi, bet visa mača garumā spēlēja komandas interesēs, pieņemot pareizus lēmumus un neforsējot notikumus laukumā brīžos, kad tas nebija vajadzīgs. Arī pēc sešiem diskutabla līmeņa basketbolā Ķīnā pavadītiem gadiem augstas klases meistars ir un paliek augstas klases meistars.

Nevar nepieminēt arī zināmu veiksmes trūkumu - Peiners, Šķēle, Jakovičs aizmeta garām no labām situācijām no pašas groza apakšas, tādus metienus, kas parasti tiek realizēti. Pēc trešās ceturtdaļas Latvijai bija gandrīz divreiz mazāk kļūdu (6:11, pēdējā ceturksnī gan šis rādītājs gandrīz izlīdzinājās), taču ar punktu gūšanu pēc pretinieku kļūdām labāk sekmējās ukraiņiem. Arī atlēkušās bumbas uzbrukumā un otrās iespējas punkti (attiecīgi - 10:13 un 10:11) puslīdz vienādā skaitā, taču uz aci šķita, ka ukraiņi dominē cīņā pie groziem. Tas tāpēc, ka Ukraina bumbas uzbrukumā un otrās iespējas punktu guva svarīgos spēles nogriežņos, kad tas mums šķita īpaši sāpīgi - pēc labi nostrādātas pirmās aizsardzības…

Un nevar nepieminēt soda metienus - to mums netrūka (29), taču 11 no tiem tika aizmesti garām…

Pozitīvā lieta no pirmās spēles bija Jāņa Blūma un Mārtiņa Meiera sniegums (tāds, uz kādu arī cerējām), kā arī Blūma-Meiera savstarpējā saikne, kas visas pagājušās sezonas garumā sagādāja daudz galvassāpju VEF pretiniekiem VTB līgā.

Pret Turciju - ar citu enerģijas līmeni

Ievadā nebiju līdz galam godīgs, sakot, ka nospēlējām tikai vienu labu puslaiku no četriem šajā sabraukumā. Patiesībā jau pirmajā puslaikā pret Turciju bija redzams gan tas, ka komanda ir pavisam citā enerģijas līmenī, gan dažādas interesantas taktiskās nianses. Fiziska spēle aizsardzībā, Jāņa Blūma un Rolanda Šmita saķeršanās ar pretiniekiem - tas viss iedeva toni tam, lai komanda, kā teica Pasečņiks pēc Ukrainas spēles, nespēlētu “mīksti”. Vīri bija gatavi nopietnai cīņai, bija gatavi negriezt ceļu pretiniekiem un nebūt viesmīlīgi savā laukumā.

No lirikas pie taktikas. Līdz pirmajam minūtes pārtraukumam pie rezultāta 4:10 turki pusi no saviem desmit punktiem guva pārejas uzbrukumos (Diksona trīspunktnieks un Sipahi ātrais uzbrukums). Arī pozicionālā aizsardzībā pirmajā puslaikā aizvien bija novērojamas komunikācijas problēmas. Tomēr jau pašā otrās ceturtdaļas sākumā sekoja Blūma un Keksala saķeršanās, uz ko Latvijas valstsvienības kapteinis reaģēja ar nepieciešamo asumu. Pēc šīs epizodes no mīnus 11 (14:25) pietuvojāmies līdz mīnus četri (29:33). Ja vēl šajā nogrieznī būtu iekrituši Jakoviča un Peinera metieni no apakšas pēc garāmgājieniem… Tad nāca ātrais uzbrukums ar Šmita triecienu no augšas ar kreiso roku pāri Šanli, kam sekoja vēl viena saķeršanās. Tā teikt, lai atgādinātu, kāda ir spēles cena. Svarīgi arī tas, ka izdevās noslēgt puslaiku ar pozitīvu darbību - samainoties aizsardzībā, Meiers palika perimetrā pret Sipahi, bet latviešu centrs tika līdzi turku aizsargam garāmgājienā un vēl bloķēja viņa metienu. Piekritīsiet - patīkamāk uz ģērbtuvēm doties pēc šādas epizodes, nevis ielaistiem punktiem.

Otrais puslaiks sākās ar tādu Latvijas basketbolu, kādu mēs to pazīstam. Aizsardzībā biežāk mainījāmies un darījām to kvalitatīvi, bet uzbrukumā ātra pāreja un savu trumpju izmantošana. Meiers apspēlēja pretinieku ar muguru pret grozu, ātra pāreja uzbrukumā ar Peinera danku un Blūma piespēli Meieram uz ātro uzbrukumu, Jakoviča trīspunktnieks. Jā, turki cieši sedza mūsu mazos, taču pie zonas presinga, salīdzinot ar abu komandu pirmo spēli novembrī, ķērās salīdzinoši vēlu, turklāt šoreiz Latvija tam bija gatava. Jādomā, ka turku treneris Saridža paredzēja, ka tā tas varētu būt, un šoreiz zonas presings, iespējams, bija nevis pirmsspēles plānā iestrādāta opcija, bet risinājuma meklējumi nelabvēlīgai situācijai, kas radusies. Divas minūtes pirms trešās ceturtdaļas beigām pēc Balbaja soda metieniem turki pirmoreiz izmantoja zonas presingu, taču ne tad, ne turpinājumā tas rezultātu nedeva. Mazie spēlētāji pie gala autiem neaizmuka pāri laukumam, bet divatā bija gatavi vilkt bumbu pāri laukumam un laicīgi pieslēdzās arī viens no garajiem, caur centru izveidojot trijstūri, ar ko klasiski pēc basketbola ābeces var apspēlēt zonas presingu.

Meiera nozīme

Līdz ar Mārtiņa Meiera atgriešanos valstsvienībā pēc novembra loga izlaišanas Latvijai ir arī spēks groza tuvumā - ja Pasečņiks līdz šim vairāk apliecinājis sevi kā “pick’n’roll” spēlētāju, tad Meiers ir tas, kurš lieliski prot ieņemt vietu groza tuvumā un kuram var droši iedot bumbu postā, lai apspēlētu viens pret vienu.

Šāda spēlētāja klātbūtne atraisa rokas pārējiem, jo pretiniekus spiež savilkt aizsardzību - plašākas darbības iespējas pārējiem, no kuriem aizsardzība spiesta atkāpties, lai palīdzētu savam centram pret Meieru. Un pirmdien redzējām, ka brīžos, kad turki nolēma nedoties palīgā nosegt Meieru, gandrīz katra epizode beidzās ar diviem Latvijas punktiem. Ja šāds spēlētājs var laicīgi atdot piespēli atpakaļ, kad nāk virsū papildus aizsargs, un notiek kustība projām no bumbas (“off-ball-action”), tas var būt nāvējošs ierocis uzbrukumā.

Var arī redzēt, ka Meiers šobrīd ir ļoti labā formā, pēc pārejas uz “Enisey” nekavējoties deva rezultātu, apliecinot, ka visu laiku bija gatavs to dot arī Kazaņā. Visticamāk, Mārtiņš joprojām nemaz nav sasniedzis savu karjeras pīķi. It kā Meieru jau mēdzam saucam par šī izlases modeļa veterānu (aiz muguras jau četri finālturnīri), taču patiesībā viņam aizvien ir tikai 26 gadi, un centra spēlētāji parasti savu labāko sniegumu karjerā sāk demonstrēt tuvu 30 gadu slieksnim.

Lomaža debija

2013. gada Eiropas U18 čempionātā, kas risinājās Latvijā, publikas lielāko mīlestību ieguva Kristaps Porziņģis un Anžejs Pasečņiks, bet jau tolaik saviem kolēģiem un basketbola draugiem sacīju - pasekosim Rolanda Šmita un Riharda Lomaža karjeru atīstībai. Un, kā viens, tā otrs mans tā gada junioru izlases favorīts nu sasnieguši Latvijas valstsvienību un mačā pret Turciju spēlēja izšķirošas lomas. Ja no Šmita taustāmu pienesumu jau gaidām regulāri, tad Lomaža parādītais sniegums bija ļoti patīkams… un te prasītos vārds “pārsteigums”, bet ne šoreiz. Apmēram šādu Lomaža debiju gaidīju. Šim jaunajam basketbolistam nav novērots pārliecības trūkums un kaut kādās sportiskā rakstura dimensijās Lomažā redzu paralēles ar Kristapu Janičenoku.

Manuprāt, mūsdienās nav labākas receptes kā iespēlēt jauno spēlētāju ar konkrētu uzdevumu aizsardzībā. Protams, ja nerunājam par supertalantiem, kas spēj uzreiz dot pienesumu uzbrukumā (Dončičs, Musa), vai reizēm, kad situācija spiež (neviens nav uzņēmies līdera pienākumus). Ja esi fiziski pietiekami gatavs, tad spēle aizsardzībā lielā mērā ir gribēšanas, spēles izpratnes un koncentrēšanās jautājums. Konkrēta uzdevuma veikšana (trenera uzstādīta vai paša izdomāta) ļauj vieglāk noturēt koncentrēšanos, savukārt sekmīga darbība aizsardzībā, radot nekomfortablu sajūtu konkrētam sedzamajam, dod pārliecību, kas atraisa rokas uzbrukumā, jo esi paveicis savu galveno uzdevumu un zemapziņā kļūsti atbrīvots. Turklāt pretinieku laukuma pusē no Lomaža netika prasīts nekas pārdabisks - ja ir metiena situācija, izmanto! Rihards to paveica - 4/4 metienos no spēles, četras atlēkušās bumbas, +15 efektivitātes punkti (dalīts otrais labākais komandā) un +/- rādītājs +8. Tomēr viss sākās tieši no aizsardzības un, ja Riharda punktus būtu iemetis kāds cits, kopējais iespaids par ventspilnieka debiju nebūtu īpaši sliktāks. Pēdējā ceturtdaļā tieši Lomažs, ne tikai kājās tiekot līdzi, bet aktīvi darbojoties arī ar rokām, neļāva Mahmutolu tikt pie saviem metieniem ritmā, un tā vietā pa grozu nācās mest tiem turkiem (Sipahi, Balbajs), kuri to vēsturiski darījuši slikti.

Nobeigumā - prieks, ka esmu kļūdījies savā prognozē par līdzjutēju intereses trūkumu spēlēm, kurās nevar piedalīties mūsu labākie spēlētāji. Sešarpus tūkstoši piepildīja Arēnu Rīga mačā pret Ukrainu, savukārt pret Turciju protokols vēstī par apaļiem sešiem tūkstošiem klātienē spēli vērojušo.