Nolans: "Baldonieks bija izcils ĢM, ļāva, lai Lipmans kliedz uz viņu, nevis mani"

Ievest Latvijas izlasi olimpiādē bija Nolana galvenais mērķis

“Cilvēki domā, ka tas ir neparasts solis, doties strādāt uz Austrumeiropu,” sacīja bijušais Latvijas izlases un pašreizējais Polijas izlases treneris Teds Nolans. “Es tā nedomāju. Es uzaugu Kanādā mazā indiāņu apmetnē. Mums nebija daudz iespēju. Mums nekas tāpat vien netika dots, bet daudzas lietas tika atņemtas. Mums tika atņemta identitāte, mums tika atņemta mūsu zeme, tāpēc nācās cīnīties, lai gluži vienkārši izdzīvotu. Un kad mani sasniedza zvans par iespēju trenēt Latvijas izlasi, man tas likās gandrīz vai simboliski – arī jūsu nelielā nācija ir daudz pārdzīvojusi un par daudz ko cīnījusies, ir daudzas lietas, kas tai tikušas atņemtas.” Nolans arī atklāja, ka, saņemot zvanu par iespēju trenēt Latvijas izlasi, nezinājis nemaz, par ko ir runa, un vaicājis, vai tā ir izlase, kura visiem favorītiem zaudē 0:6. Saņēmis apstiprinošu (un ne tuvu precīzu. Aut.p.) atbildi, Nolans piekritis un tikai pēc sarunas beigām interneta meklētājā uzzinājis, kur vispār mūsu valsts atrodas.

“Biju ļoti priecīgs par iespēju trenēt šādu izlasi, gribēju paveikt ko īpašu. Piekrist trenēt Krievijas izlasi ir vienkārši, tāpat arī Kanādas izlasi ar visām tām lielajām zvaigznēm, taču doties uz tik nelielu valsti kā Latvija un aizvest tās izlasi uz olimpiskajām spēlēm – tas man likās kaut kas īpašs un šobrīd tie vieni no labākajiem brīžiem manā trenera karjerā.Ļoti spilgti atceros olimpiskās atlases turnīru Rīgā, kuram biju gatavojies ļoti, ļoti ilgi, taču piedzīvotais pārspēja visas cerības. Ar mums kopā bija arī Artūrs Irbe, un redzēju, cik ļoti visi Latvijā pārdzīvo par mūsu spēlēm. Tās sajūtas es nekad neaizmirsīšu. Un tagad patinam arī laiku uz priekš līdz 2018. gadam –cita valsts, bet situācija līdzīga. Polija ir lielāka nekā Latvija, taču tajā ir mazāk hokejistu, manuprāt, tikai trīs tūkstoši spēlētāju. Uzskatu šo par personīgu izaicinājumu, proti, iecelt valsti ar tik nelielu spēlētāju loku elites divīzijā.”

Nolans atklāja, ka jau pašā darba ar Latvijas izlasi sākumā viņa galvenais mērķis bija nokļūšana olimpiskajās spēlēs, nevis gaidāmie pasaules čempionāti: “Gan Latvijā, gan Polijā bija līdzīga attieksme par izaugsmi. Polijā daudz netic, ka var tikt elites divīzijā, Latvijā daudzi bija apmierināti, ka izdevies PČ uzvarēt vienu spēli un noturēties elitē. Tāpat poļi šosezon atkal gribēja braukt uz pārbaudes turnīru Budapeštā, uz kuru braukuši jau nez cik gadus. Pierunāju izlases vadību aizbraukt uz Kanādu, uzspēlēt pēc NHL noteikumiem un Ziemeļamerikas laukumos, pamēģināt kaut ko jaunu. Kā gan var cerēt kāpt uz augšu, ja esi apmierināts ar to, kur jau esi?”

Par olimpiskajām spēlēm – kā kanādieši palīdzēja Nolanam, paši netīšām iegāžot sevi

Tā nu sagadījies, ka divas visspilgtākas un labākās spēles Nolanam Latvijas izlasē bijuši zaudējumi – OS atlases turnīrā pret Franciju, kad pietika ar punktu pamatlaikā, un OS ceturtdaļfinālā pret Kanādu. Nolans pats gan neuzskata to par neko sliktu un nevēlējās piekrist, ka tas liecina par zaudētāju psiholoģiju: “Var teikt, ka ir tikai divas lietas – uzvarēt un zaudēt. Es saku, ka tu vai nu uzvari vai arī mācies. No zaudējumiem mācās. Turklāt Latvija nekad nespēs regulāri pārspēt Kanādu. Tā gluži vienkārši nebūs. Tāpēc jābūt reāliem un jānovērtē paveiktais, ka vienreiz gandrīz tomēr to spējām. Un hokejā, kā arī vispār dzīvē nevar visu rēķināt tikai uzvarās un zaudējumos! Man šī spēle bija ļoti nozīmīgs pārdzīvojums, un arī vairāki hokejisti varbūt pēc pieciem, desmit vai divdesmit gadiem vēl atcerēsies, ka jā, tāda spēle ir bijusi.”

Nolans arī uzreiz atsauca atmiņā Laura Dārziņa vārtu guvumu pret Kanādu, kad Dārziņš pēc nomaiņas izleca laukumā no rezervistu soliņa paša gala, tiekot pie izgājiena viens pret vienu. Bija dzirdētas runas, ka Nolanam šo ideju piespēlējuši hokejisti, taču viņš izteicās, ka ideja tapusi kopā ar asistentu Tomu Kūlenu: “Bijām šo variantu mēģinājuši arī jau iepriekšējā spēlē, bet pret Kanādu sanāca tā, ka sakrita pilnīgi visi apstākļi. Tobrīd neko vairs uz tāfelītes nezīmēju, bet uzsaucu spēlētājiem: „Hei, atceraties to kombināciju?” Un viņi atcerējās. Sprukts kā labākais cīnītājs iemetienos devās laukumā, un viss sanāca.”

Ja Kanādas izlase beigās tomēr nebūtu uzvarējusi, komandas iekšienē vainīgie droši vien tiktu atrasti ļoti ātri. Nolans smejoties atklāja, ka sākotnēji tiesnesis spēlē pret Zviedriju nav ļāvis līdzīgi rīkoties, taču Kanādas delegācija palīdzējusi panākt, lai tas netiktu ierobežots. “Olimpiādes sākumā izmēģinājām šo variantu, un tiesnesis pieslidoja pie manis,” stāstīja Nolans. “”Viņš teica, ka tā nedrīkst spēlēt un nākamreiz viņš piešķirs divu minūšu sodu. Vaicāju, kāpēc tā nevar? Sekoja atbilde, ka iegūstam teritoriālo pārsvaru. Vaicāju, kurš noteikums tad to aizliedz? Tiesneša atbilde mani pārsteidza: “Noteikums to neaizliedz. Es aizliedzu!””

“Protams, pēc tam vairs neriskējām, bet man tomēr negribējās laist vējā labu ideju. Tad nu izdomāju, ka Latvijas amatpersonām kā mazas valsts pārstāvjiem ar savu ieteikumu nodošanu varētu pārāk labi neklāties, tad nu ieminējos saviem paziņām Kanādas izlasē, sak, kāpēc tad šādi nedrīkst? Jūs viņi nevarēs tā vienkārši atšūt, būs jāpaskaidro, kādu noteikumu pārkāpj šā da taktika. Viņiem pēc tam bija sapulce ar tiesnešiem, kur tika apspriests arī šis jautājums, un vēlāk man pateica, ka viss kārtībā, neviens noteikums to neaizliedz. Un tad pēc pāris dienām izrādījās, ka tieši pret Kanādu spēlēsim ceturtdaļfinālā.”

Nolans noliedza runas, ka viņš pēc pirmās iepazīšanās ar Latvijas izlasi vēlējies no kandidātu saraksta svītrot Jāni Spruktu, bet asistenti pārliecinājuši viņu par pretējo, jo vietā jau nav bijis neviena centra uzbrucēja, ko piesaistīt. Nolans izteicās, ka pazinis Spruktu jau iepriekš un ļoti augstu vērtē Sprukta iemaņas skaitliskā vairākuma izspēlē un hokeja izpratnē, ar ko viņš kompensējis savus trūkumus slidošanā, un treneris ne mirkli neesot apsvēris domu par viņa atskaitīšanu no treniņiem.

Par Polijas un Latvijas hokeju, un kāpēc Nolans nevēlētos PČ spēlēt pret Latviju

Polijas izlase jau ilgus gadus spēlē zemākā divīzijā nekā Latvija, un Nolans atzina, ka pirmajā treniņā sapratis, cik daudz darba būs nepieciešams: „Pašā sākumā es ar saviem norādījumiem pa vidu nejaucos. Ja es uzreiz sāku hokejistiem likt spēlēt tikai manu spēli, tad sanāk, ka es nemaz nezinu, kā spēlē viņi paši. Un sākumā poļu hokejisti vienkārši spēcīgi meta ripu zonā un metienos vienkārši spēcīgi šāva pa vārtiem. Aiz tā visa trūka domas – viņi nereaģēja uz iespējām, nemeklēja labākus variantus piespēlēm, laukumā nepiesedza cits citu, laukumā nerunāja, trūka ļoti daudz kā. Kopš tā laika esam spēruši vairākus soļus uz priekšu, esam vienkāršojuši savu taktiku un uzlabojuši komunikāciju.”

„Latvijai, protams, ir vairākas lielākas zvaigznes. Latvijai ir Sandis Ozoliņš, kura pēdējās lielajās līgās sekojuši citi spēlētāji, kamēr Polijai nav NHL vai KHL līmeņa hokejistu,” vērtēja Nolans, kurš Ozoliņu pieminēja ar ļoti lielu cieņu. „Tāpēc nepieciešams kāds, kurš iemīs šo taciņu, nepieciešams izaudzināt jaunu talantu, kas var spēlēt augstā līmenī un pavilkt sev līdzi pārējos. Šobrīd redzu dažus, kas to potenciāli varētu paveikt, un ceru, ka PČ viņi tiks pamanīti. Taču, lai tevi pamanītu, ir jāuzvar. Kopumā es teiktu, ka Latvijai noteikti ir spēcīgāki labākie spēlētāji, daudzi pieredzējuši hokejisti, kamēr Polijas izlasē šobrīd laikam ir vispār tikai trīs leģionāri. Tā aptuveni sakot, Latvijai ir spēcīgāka elite, bet viduslīmenī – es teiktu, ka abas valstis hokejā ir līdzīgā līmenī.”

Ja Polijai izdosies piepildīt sava jaunā trenera nosprausto mērķi, pastāvēs liela iespēja elites divīzijā tikties mačā ar Latviju. Nolans par šādu iespēju gan nepavisam nebija sajūsmā: „Nē, man nepatiktu tāda spēle, nevēlētos spēlēt pret Latviju. Turklāt tad tā droši vien būtu vienai vai abām komandām izšķiroša spēle. Protams, tās būtu sacensības, no kurām nevarētu atteikties, un noteikti es censtos uzvarēt, taču labāk ar Latvijas izlasi tikties pārbaudes spēlē.”

Latvijas un Polijas tikšanās šobrīd gan būtu interesanta arī tā iemesla dēļ, ka abas ir pratušas sarunāt sev treneri, kura dosjē ir ierakstīta Džeka Adamsa balvas kā NHL sezonas labākajam trenerim. Nolans atminējās Hārtliju vēl no laikiem, kad abi trenēja junioru komandas Kanādā un satikās Memoriālā kausa izspēlē. “Hārtlijs ir ļoti gudrs treneris. Mūsu NHL savstarpējās spēles īpaši neatceros, taču Hārtlijs noteikti darīs Latviju lepnu. Viņš ir citāda tipa treneris nekā es, taču ir guvis lielus panākumus.”

Nolans joprojām atceras dažus vārdus latviski un arī šo rindu autoru tikšanās sākumā sagaidīja ar platā smaidā veiktu sasveicināšanos latviski, taču poļu valodā viņš uz neko līdzīgu nepretendē: “Man tā ir neizrunājama valoda. Latviski vismaz dažas pieklājības frāzes zināju, bet poliski es pat labrīt un labdien nevaru izrunāt. Cik savas izlases spēlētāju uzvārdus protu pateikt skaļi? Maz, ļoti maz (smejas). Es nemaz arī vairs nemēģinu, saucu visus pēc iniciāļiem, citādi nemaz nevar. Mūsu vārtsargam ir tik garš uzvārds!” Savukārt citādi Nolanam nav problēmu ar saprašanos ar spēlētājiem – aptuveni vērtējot, 90% spēlētāju Latvijas izlasē komunicēja angliski (kaut minimāli), bet Polijas izlasē varētu būt ap 70%.

Par hokeja trenera filozofiju – ticēt sev un atcerēties dzīves prioritātes

„Mani dēli man ir vaicājuši, kā es kļuvu par hokejistu,” stāstīja Nolans. „Man īsti negāja ar slidošanu. Nepratu ļoti labi mest pa vārtiem. Man bija tievas rokas, nebiju ne garākais, ne ātrākais spēlētājs. Loģisks jautājums, kā tad es vispār tiku līdz NHL? Tāpēc, ka ticēju, ka varu to paveikt. Un šo ticību es cenšos panākt gan tagad Polijā, gan iepriekš Latvijā, proti, pārliecināt spēlētājus, cik labi viņi var kļūt.”

“Es arī veidoju prezentāciju Nacionālajā hokeja līgā par spēlētāju integrēšanos un hokeja noslāņošanos. Katram spēlētājam ir sava vēsture, katram ir savs veids, kā viņš nokļuva līdz NHL, un nevar izturēties pret visiem pilnīgi vienādi. Uzskatu, ka trenerim jāzina savi spēlētāji ne tikai kā hokejisti, bet arī kā cilvēki. Girgensons ir viens no simpātiskākajiem džentlmeņiem, ko pazīstu, taču viņš ir jātrenē noteiktā veidā – ar viņu es strādāju citādi nekā, teiksim, pats ar savu dēlu vai ar kādu citu. Jāzina viņa stāsts, nevar tā vienkārši paņemt jaunu pieticīgu puisi, iedot viņam dzīvi pilī un pateikt, lai jūtas ērti. Labi zinu to, jo pats jaunībā saskāros ar šo problēmu. Cilvēki uz mani skatījās citādi manas izcelsmes un ādas krāsas dēļ, toreiz man arī bija tradicionālie garie mati, bet līdz tam biju spēlējis tikai nabadzīgos apstākļos ar slidām vairākus izmērus par lielām un aizlienētām ķiverēm. Tāpēc zinu, kā ir, kad tu nevari iejusties komandā un sabiedrībā, un tās nav labas sajūtas.”

Īpaša tēma Nolanam ir arī darba režīms – viņš atzīst, ka ir vairāki hokeja fanātiķi, kuri pēc divu stundu darba uz ledus vēl vairākas stundas dienā velta citiem darbiem un taktikas noslīpēšanai, taču viņam pašam tas liekas par daudz: “Ir svarīgi nepazaudēt dzīves prioritātes, un nelikt spēlētājiem pāriet uz tādu režīmu, kas viņiem vairs nesniedz hokeja prieku. Abu savu vecāku pāragrās nāves dēļ ļoti labi saprotu, ko tas nozīmē – vienā mirklī saprast, ka kaut kas ir pazudis uz neatgriešanos. Un es strādāju ar puišiem ne tikai kā ar hokejistiem, bet arī kā ar cilvēkiem, kurus aicinu vērot dzīvi kontekstā. Strādā treniņos, cik smagi vien vari, taču atceries – tā tomēr ir tikai spēle. Zinu trenerus, kas hokejā atstāj četras, piecas un sešas stundas katru dienu. Tas gluži vienkārši ir pārāk daudz.”

Par LHF vadību – kā Kirovs vienreiz atlaida Nolanu pārtraukumā un kā Baldonieks izglāba

Tieši par Nolana darbu treniņos bieži vien publiski sūdzējās bijušais LHF prezidents Kirovs Lipmans, sak, kāpēc gan par tādu darbu jāmaksā tik liela alga? Šobrīd Nolans par to tikai pasmaidīja: “Jā, man nelikās, ka es Lipmana kungam īpaši patiku. Mums vienkārši pārāk atšķīrās hokeja filozofija. Arī par treniņiem viņam bija citi uzskati. Vienreiz viņš sāka man stāstīt, kādu treniņprocesu vēlētos, ka vajadzētu pēc ledus treniņa vēl vakarā otru treniņu un kopīgas hokeja video analīzes utt. Noklausījos un pavaicāju: “Vai tu traks?” (smejas). Domāju, ka izlasē lielākoties paliku Māra Baldonieka dēļ, kurš bija liels palīgs un atbalsts. Viņš ļāva, lai Kirovs kliedz uz viņu, nevis uz mani. Man vispār likās, ka Lipmans vienreiz mūs pat atlaida spēles pārtraukumā.

“Tas bija pasaules čempionātā pret kādu komandu, kuru neatceros, bet skaidrs, ka mums vajadzēja to uzvarēt. Taču tobrīd zaudējām, un Lipmans ienāca ģērbtuvēs un pamatīgi mums sakliedza. Un es domāju, ka viņš tieši tā arī pateica – rādīja ar pirkstu uz vienu, uz otru uz trešo un teica, ka tu esi atlaists. Prasīju Mārim, ko tas nozīmē un ko tagad darīt, bet viņš man teica, lai nesatraucos un neņemu vērā. “Pastāstīšu vēlāk,” Māris man teica.” Tajā spēlē mēs zaudējām, bet nākamajā dienā pieveicām Slovākiju, un tad jau viss bija citādi – LHF prezidents jau bija apskāvienu un buču noskaņojumā. Bet jau iepriekš rēķinājos, ka Lipmans ir emocionāls cilvēks, un tādēļ nekritu panikā pēc viņa kliegšanas un paliku piezemēts pēc uzslavām.“

„Man ļoti patika Latvijas izlasē strādāt kopā ar Māri Baldonieku – viņš paveica izcilu darbu un bija ļoti taisnīgs pret visiem. Man paveicās, ka varēju strādāt kopā ar viņu. Māris mani aizveda uz visām spēlēm, kurām vien vēlējos, lai pavērotu potenciālos izlases hokejistus. Tieši tādā veidā atradām vārtsargu – Kristeru Gudļevski, kurš tobrīd spēlēja Krievijas jauniešu līgā. Tāpat arī sastāva komplektācijā. Bija spēlētāji, kuriem bija citāda attieksme, bija labi spēlētāji, kuri tomēr nepadarīja labāku visu komandu. Mēs arī paveicām lielu darbu, lai uz OS atlases turnīru izlasē atgrieztos Ozoliņš. Cilvēkiem likās, ka viņš tā vienā mirklī izlēmis – nē, mēs viņu centāmies pierunāt jau ilgu laiku. Un Ozoliņa klātbūtni izlasē uzreiz varēja sajust, visu, ko es teicu komandai, viņš pārtulkoja savā spēcīgajā balsī un praktiski darbojās arī kā trenera asistents.”

Par NHL un “Sabres” – ko darīt trenerim, ja kluba vadība grib zaudēt?

“Pēc aiziešanas no Bufalo turpināju sekot komandas un arī Girgensona sniegumam, ”sacīja Nolans. “Nevēlos paust necieņu, taču skatoties, cik daudz viņš tiek spēlēt… pat es spēlēju vairāk. Zemgus ir ļoti centīgs puisis, un trenerim nepieciešams uzticēties viņam un ļaut spēlēt. Nevar cerēt, ka viņš izmantos pilnīgi katru iespēju, turklāt spēlēt ir daudz grūtāk, ja sajūti, ka šī tev ir viena no retajām iespējām. Savas trenera karjeras sākumā nosolījos sev, ka trenēšu visas komandas ar tādu attieksmi, kā būtu trenējis savu dēlu, proti, ar cieņu, bez kaut kādas kliegšanas, bet gan ar ticību viņa spējām. Kāda jēga teikt hokejistam, ka viņam nekas nesanāk? Tad viņam nesanāks arī turpmāk.”

Nolans piekrita, ka Girgensona ienākšana NHL bijusi komandā, kas var izveidot pierašanu zaudējumiem. Galu galā, “Sabres” jau kārtējo sezonu mokās pa turnīra tabulas apakšdaļu, un arī Girgensons zaudējumus pieredzējis daudz biežāk nekā pozitīvus brīžus. Un ne jau visi zaudējumi bija pēc vislabākās komandas sirdsapziņas, jo tieši brīdī, kad “Sabres” galvenais treneris bija Nolans, līgas vissliktāk slēptais noslēpums bija tas, ka “Sabres” un “Oilers” nemaz nevēlas palielināt savu uzvaru skaitu, lai draftā varētu iegūt Konoru Makdeividu vai Džeku Aikelu.

Kad komandas vadība ir izvēlējusies šādu ceļu, spēlētājiem vienmēr paliek iespēja atteikt, ka tas nav viņu pārziņā un viņi nedomā par to, vienkārši spēlējot, cik labi vien var. Bet treneris tā atrunāties nevar – viņam ir jādomā un jāplāno uz priekšu, bet ar kādām sajūtām gan to darīt, ja ir skaidrs, ka uzvaras nav lieta, kas iepriecina kluba vadību.

“Diemžēl tāda bija situācija,” ar lielu rūgtumu balsī atzina Nolans. “Mums lieliski spēlēja vārtsargs, un klubs viņu aizmainījām. Cits spēlētājs sāka rādīt ļoti labu sniegumu, un “Sabres” viņu aizmainīja. Tas viss sagrauj hokeja būtību. Es vienmēr devos uz spēli ar mērķi uzvarēt, bet situācijas, kad kāds nevēlas uzvarēt, lai tikai draftā tiktu pie sev vēlamā spēlētāja, ir ļoti sliktas. Vai kluba vadība man sniedza arī konkrētus “ieteikumus” šajā sakarā? Šī ir diskusija citai reizei, par to labāk parunāsim vēlāk.”

Nolans “Sabres” laikos ļoti vēlējies kaut uz neilgu brīdi vārtos sūtīt Artūru Irbi, kurš NHL nebija spēlējis ilgus gadus un Bufalo strādāja kā vārtsargu treneris. Vienreiz negaidīta vārtsarga savainojuma dēļ ”Sabres” steidzami ievajadzējās aizvietotāja, un spēlei saģērbās arī Irbe. Nolans atzina, ka viņu ļoti kārdinājusi ideja atrast brītiņu arī Irbes sūtīšanai laukumā, taču tomēr bija vairāki apstākļi, kas to nepieļāva, saistīti ar spēlētāju apdrošināšanu un citām formalitātēm, un sūtīt Irbi laukumā bez galējas nepieciešamības būtu bijis saistīts ar pārāk lielām problēmām. Diemžēl, jo tas tiešām būtu bijis skaists brīdis, un nebija arī gluži tā, ka “Sabres” tobrīd līdz pēdējam cīnītos par katru punktu tikšanai “play-off”.