Kazakevičs: "Man nav pretenziju pret Rakela izsaukšanu uz izlasi"

- Vai Pahars konsultējās Rakela izsaukšanas sakarā, un kāda ir tava pozīcija?
- Pirms Rakela izsaukšanas man bija saruna ar Paharu, un viņš, protams, konsultējās ar mani. Mana pozīcija šajā jautājumā ir ļoti vienkārša – tas ir Pahara redzējums, vai šis spēlētājs ir vajadzīgs izlasei, un es nedomāju, ka kāds spēlētājs būtu jānoraksta. Bet tas jau ir Pahara kompetencē pieņemt lēmumu, vai ir īstais laiks to darīt vai nav. Katrā ziņā viņš man vaicāja par to, un es teicu, ka man pretenziju nav. Es viņu uz U21 izlasi nesaucu, jo neredzēju, ka viņš pats uz to ļoti rautos un censtos pierādīt, ka to grib. Taču tajā pašā laikā nevar noliegt to, ka viņš pēdējā laikā spēlē rezultatīvi. Un, ņemot vērā arī to, ka izlasē ir zināmas sastāva problēmas, domāju, ka šis solis kopumā ir loģisks. Ja Rakels spēlē labā līmenī un pierāda, ka ir atbilstošs izlases spēlētājs, ja Marians ir pārliecināts, ka viņš no šīs situācijas ir izdarījis nepieciešamos secinājumus, tad kāpēc gan ne - viņš droši vien var būt noderīgs spēlētājs.

- Vai Rakels, tavuprāt, ir guvis mācību? Nesen intervijā Polijas medijiem viņš joprojām pieturējās pie savas pozīcijas un tev veltīja ne pārāk labus vārdus.
- Ja runā par vārdiem manā virzienā, skatos uz to mierīgi. Ko viņš pateica? Viņš pateica, ka Pahars futbolā ir vairāk redzējis nekā es. Droši vien, ka viņš kā profesionāls futbolists, kurš spēlēja Anglijas Premjerlīgā, arī ir redzējis vairāk. Uz to skatos ļoti mierīgi, jo esmu pieaudzis cilvēks. Šajā gadījumā Rakels ļoti labi zina to, kas bija un kā nebija. Netaisos mazgāt nekādu netīro veļu. Vai viņš ir izdarījis secinājumus vai nav – to parādīs tikai dzīve. Es noteikti nevaru to pateikt, un domāju, ka arī Marians šobrīd to nevar. Viņš tic un arī es gribu ticēt, ka tas ir cilvēks, kurš ir izdarījis vajadzīgos secinājumus un palīdzēs Latvijas izlasei. Vai viņš ir to izdarījis, tas ir retorisks jautājums. Kurš uz to var atbildēt? Domāju, ka pat viņa māte un tēvs vēl nevar uz to atbildēt, kur nu vēl es.

- Ja tev nav pretenziju Rakela gadījumā, vai tas nozīmē, ka atbalstītu arī pārējo grēkāžu [Karašauska, Isajeva, Krūmiņa un Mickeviča] atgriešanos izlases rindās?
- Uzskatu, ka katram cilvēkam ir tiesības laboties un izdarīt vajadzīgos secinājumus. Ja caur šo situāciju un nosacīti caur šo sodu cilvēki kaut ko maina savā dzīvē, rīkojas pareizi un turpina attīstīties kā futbolisti, tad kāpēc ne? Nedomāju, ka šis lēmums ir kaut kas galīgs un viennozīmīgs, jo kļūdīties ir cilvēcīgi. Protams, var runāt, cik reižu kļūdīties ir cilvēcīgi, bet kopumā nē – man nebūs nekādu pretenziju. Tas ir Mariana lēmums – es to atbalstu un respektēju, bet dzīvot ar viņiem vajadzēs viņam. Līdz ar to viņš acīmredzot ir pārliecināts, ka tādas situācijas vairs neatkārtosies.

- Kā U21 galvenais treneris redzi trīs četrus spēlētājus, kuri pārskatāmā nākotnē varētu palīdzēt lielajai izlasei?
- Jā, redzu. Saukt vārdus nebūtu pareizi, bet vienu vai divus cilvēkus, iespējams, redzēsiet jau šogad. Potenciāli es redzu trīs spēlētājus, kuri var tuvākā pārskatāmā nākotnē pievienoties nacionālajai izlasei. Tas skaits jau tālāk ir atkarīgs no viņu pašu darba. Runājot par pašu ciklu, zaudējums 1:7 Šveicē bija nopietns trieciens un pārbaudījums mums visiem. Kā izlases galvenais treneris netaisos vainu meklēt kaut kur citur kā tikai manis paša darbībās un uzņemos visu atbildību. Pat, ja ir tik liela līmeņu starpība, kāda mums ir pret vadošajām izlasēm, tas nekad nedod tiesības zaudēt ar tādu rezultātu.

Šai sagrāvei par pamatu domāju, ka bija trīs lietas. Pirmkārt, pēc samērā kvalitatīvas spēles pret Horvātiju [1:3] pamēģinājām pret Šveici spēlēt atklātāku futbolu un centāmies spēlēt augstu un agresīvi, bet tajā pašā laikā divcīņās nenospēlējām tik kvalitatīvi kā pret horvātiem. Tādēļ Šveice ieguva iespēju daudz spēlēt ar bumbu un apspēlēt mūs viens pret vienu. Un arī tas, ko varēja redzēt jau spēlē pret Horvātiju – pret tāda līmeņa pretiniekiem mums ir problēmas aizsardzības līnijā, jo to maču zaudējām diezgan rupju aizsargu kļūdu dēļ. Taču tajā pašā laikā mana pārliecība ir tāda, ka, tikai spēlējot futbolu, jaunie spēlētāji var ko iemācīties. Jā, tā ir grūta mācība un zaudējums ar 1:7 nekad nevar kalpot kā pluss, bet, teikšu atklāti, arī pirmajā spēlē mājās pret Šveici [0:2] mums nebija nekādu izredžu uzvarēt vai vismaz gūt vārtus. Domāju, ka iemesls sagrāvei ir, ka mums vajadzēja spēlēt noslēgtāk, un vēl viens iemesls ir, ka šobrīd vēl neesam gatavi tik īsā laika periodā aizvadīt divas tādas spēles.

- Pēc šī zaudējuma tavā virzienā bija arī daudz kritikas. Pats teici, ka uzņemies atbildību, tad jājautā, vai turpināsi vadīt U21 izlasi?
- Tas ir grūts jautājums arī man pašam. Galvenais vadmotīvs, manuprāt, ir tāds, ka gan man, gan federācijas vadībai ir jāatbild, vai komanda var progresēt. Savā trenera darbā esmu pieradis bieži saņemt kritiku, jo, pirmām kārtām, nenāku no profesionālo futbolistu vidus. Kad vēl strādāju "Jelgavā", sākumā teica, ko tā "Jelgava" darīs Virslīgā – visiem zaudēs ar 0:10. Kad tikām Eirokausos, visi teica, ko tā amatieru komanda darīs Eirokausos. Kad vienīgie izcīnījām uzvaru, tad teica, ka tā bija nejaušība. Esmu pie tā pieradis un domāju, ka ir diezgan daudz izdarīts.

Neatkarīgi no tā, vai to trenēs Kazakevičs vai kāds cits, mums ir izveidota izlase ar perspektīvu uz nākamo ciklu. Pret Horvātiju pamatsastāvā bija astoņi spēlētāji, kuri varēs spēlēt nākamajā ciklā. Grupā bija diezgan skaidra situācija – bija Lihtenšteina, kura par mums ir vājāka, un trīs komandas, kuras ir stiprākas. Diemžēl izpildījām tikai pusi no uzdevuma, kuru izlasei uzstādīju es pats, jo valde oficiāli tādu neizvirzīja. Uzdevums bija abās spēlēs apspēlēt Lihtenšteinu – viena uzvara bija vēl Mariana klātbūtnē, bet neizdevās paņemt punktus pret grupas līdervienībām. Kaut gan vismaz divās spēlēs no sešām nebijām tālu no tā.

Šobrīd mums priekšā ir Baltijas kauss, kurā ir tikai viens uzdevums – izcīnīt uzvaru. Visu pārējo rādīs dzīve – sezonas beigās sēdīsimies pie galda un domāsim. Šobrīd man nav atbildes, vai turpināšu vadīt izlasi, un tas nekādi nav saistīts ar kritiku. Man pats būtiskākais, lai vispār pretendētu [uz palikšanu], ir pārliecība, ka es kā treneris ar šo komandu varu turpināt progresēt, sasniegt labākus rezultātus un ka šajā ciklā uzkrātā pieredze var noderēt. Man noteikti nav mērķa turēties pie šā krēsla un par katru cenu būt U21 izlases galvenajam trenerim. Trenera maize ir nepateicīga lieta – ja negribi, lai tevi kritizē, vienkārši noej kaut kur ēnā, sēdi un klusiņām dzīvo, tad nekādu problēmu nebūs. Spēcīgi cilvēki pieņem izaicinājumus un cenšas pierādīt, ka ir spējīgi kaut ko paveikt.

- Pēc sagrāves Šveicē bija ne tikai kritika, bet arī kāds interesants apgalvojums no bijušā LFF preses sekretāra Krišjāņa Kļaviņa. Proti, ka godīgā spēlē nebija iespējams zaudēt 1:7 un ka U21 izlase ir atdevusi spēli.
- Man nav ne mazāko aizdomu, ka kāds izlases līmenī – tieši šajā spēlē – būtu atdevis maču. Tobrīd laukumā tikās divu dažādu līmeņu komandas. Pret mums spēlēja vairāk nekā puse pamatsastāva ar futbolistiem, kas savu klubu pamatsastāvos spēlē Eiropas līgas pamatturnīrā. Daudz ko noteica meistarība, un man nav ne mazāko šaubu par manas komandas spēlētājiem, ka viņi izlasē ne ar ko tādu nenodarbojas. Ja kādam ir kādas citas domas, tad… Mūsu futbols tagad diemžēl ir aizgājis tik tālu, ka būtībā jebkura spēle, kas tiek zaudēta vai uzvarēta, ir sarunāta. Laikam ir grūti tā dzīvot. Man kā trenerim nav tiesību neuzticēties saviem spēlētājiem. Ja ne, tad es tādu komandu nevaru trenēt. Un es uzticos saviem spēlētājiem.

Tā mums bija ļoti neveiksmīga diena, un netaisos vilkt nekādas paralēles. Mūsu atbildība ir, lai tādas spēles un tādi rezultāti vairs neatkārtotos. Ja nu tāda spēle tiek zaudēta, pirmā atbildība, protams, ir trenerim, bet tas nenoņem atbildību arī no katra konkrētā spēlētāja. Un tieši to arī pēc spēles pateicu komandai – veči, ja kāds no mums grib tikt kaut kur tur un tur spēlēt, tad mums sevi šādās spēlēs ir jāparāda. Jo Latvijas čempionāta spēlēs diez vai klātienē būs skautu bari, kas jūs atlasīs un paņems uz augstāka līmeņa komandām. Ja šādas izdevības laidīsim garām, tad droši vien, ka daudzi no šiem spēlētājiem līdz pensijas vecumam arī spēlēs Latvijas čempionātā. Un katram, sākot ar galveno treneri un beidzot ar pēdējo rezervistu, pēc šāda zaudējuma ir jāizdara pareizie secinājumi.