Treneris H. Rodke: Gatavošanās Vienam Vienīgajam startam

Kopsavilkums:
Problēmas iemesls ir vienu super-galveno sacensību pārlieks svarīgums. To pazeminot no neveselīgi sakāpināta uz optimālu, enerģija atbrīvojas un gatavošanās uzlabojas. Izdevīgāk ir kļūt spēcīgam vispār, nekā cerēt uz brīnumainu veiksmi. Jo ar šo startu dzīve nebeidzas.

Mērķim un motivācijai, protams, ir jābūt. Taču armijas līmeņa filozofija, ka visam jānotiek uzreiz kā pēc pavēles, ir tikai prāta lamatas. Jo neadekvātas fantāzijas ir nepaceļamas.
Arī izmisīgs “tagad vai nekad!” vai “visu vai neko!” daudz nepalīdz, jo tracina nervus, paaugstina kortizolu un ir vājuma pazīme.
Tieši tāpēc gatavošanās tikai un vienīgi “the galvenajam” startam palaikam ir kā neveikla priekšspēle un kaunpilns nobeigums.

Papildinājums:

1) Iedomājies, ka tās nākotnes sacensības bija vakar. Tu neesi uzrādījis labāku sniegumu, vai pat esi nostartējis sliktāk nekā pirms gada, krietni zem savu spēju līmeņa, nu reāli izgāzies…
Bet vismaz pēdējo pusgadu esi pavadījis spriedzē un smagi trenējies. Un tagad ir atklāsme, ka fizisko formu patiesībā mierīgi varēji tikai uzturēt, nepārpūlēties, baudīt sportu, un rezultāts nemaz nebūtu sliktāks. Pareizi?

2) Normāli trenējoties, ķermenis, vienkāršoti – muskuļi dzīvo īpašā ritmā. Gadā var būt divi-trīs galvenie kondīcijas “viļņi” augšā-lejā, un katrā no tiem trīs-piecas mazās grafika svārstības.
Tas nozīmē, ka nevar lineāri un bezgalīgi uzlabot fizisko formu, un ka katrā posmā uztrenēšanās līmenis ir ierobežots.
Tāpēc būvēt gatavošanās shēmu vajag kalendārā no starta dienas virzienā atpakaļ.
Zinot, ka treniņu procesā var būt savainojumi, un arī startu ietekmē laikapstākļi vai tā kuņģa neizdibināmie ceļi.

3) Kad solījuma nasta presē, ir tieksme muskuļu (treniņu) ritmu lauzt. Jo laiks iet, sacensības tuvojas, un katra vieglā nedēļa tiek uztverta nevis kā svarīga atkopšanās, bet kā bezjēdzīgs laika zudums.
Bailes zaudēt ir sliktākā enerģija, kas sportā var būt. Tā visu sasprindzina, izjauc vai paralizē. Sevišķi viduvējam sportistam, kurš pēkšņi grib veikt kvantu lēcienu “no Dagdas līdz Hārvarda stipendiātam”.

4) Ja tu gribi izmainīt citu cilvēku realitāti, t.i. - attiecībā pret tevi viņi nostartē/nospēlē sliktāk, zaudē, jeb tu nostartē labāk, pat uzvari - tam vajag iemeslu. Jau pamatos tev ir jābūt augstākā enerģētiskā līmenī jeb realitātes plūdumā. Gan fiziski, gan mentāli.
Tas nozīmē mazāk stresa un vairāk pārliecinoša spēka. Parasti pietiek, ja tu esi tikai par 3-5% spējīgāks.

5) Nekļūstot par citu cilvēku, uz labāku realitāti pretendēt nevar. Tad veiksmi var tikai vienreiz un nejauši “nozagt”.
Ražošanā un mārketingā ir šādi: Unikālu produktu izbīdīt tirgū ir krietni vieglāk. Dažiem pat nevajag reklāmu vispār. Piemērs - Tesla. Tāpēc daudz vērtīgāk ir virzīt radošos spēkus uz iekšpusi, uz sevi, un attīstīt “produktu”, ko var droši prezentēt sporta tirgū.

Divi veidi, kā “produktu” uzlabot:

Pirmais – “operatīvā efektivitāte”. Tas nozīmē visu darīt mazliet labāk nekā līdz šim. Patiesībā daudzas sporta lietas var darīt pat 50% labāk. Vingrinājumu kvalitāte, uzturs, miega režīms, utt, kas jau pēc mēneša dod jūtamu rezultātu.

Otrais - pareizi sabalansētas inovācijas treniņu procesā (jau rakstīts iepriekš).
Piemēram, principiāli jaunas treniņu shēmas, vides maiņa, mentālais jeb identitātes treniņš, vai īpaši uzlabotas fiziskās spējas vismaz kādā “trūkstošajā posmā”, kas ļauj veikt labu izrāvienu.
Tas ir arī interesantāk, un vēl vairāk paplašina sportista iespējas.