Dzimis, lai zaudētu? 16+

Ja vien kādam sports nav līdzīgs galda spēlei vai virsuzdevums nav iepriecināt vienīgi savu vecmāmiņu, sportistam ir jākļūst fiziski daudz stiprākam, nekā varētu šķist. Stiprākam, nekā visi tuvākie konkurenti vai komandas biedri. Ja godīgi, trenēties “kā visiem” nemaz nav jēgas. Jo lielākā daļa neko ievērības cienīgu sportā nekad nesasniedz. Tad, kad sportistam šķiet, ka viņš ir sasniedzis spēka kalngalus, patiesībā viss tikai sākas!

Kurš staigā ar tetovējumu DZIMIS LAI ZAUDĒTU! uz krūtīm? Es tā kā nevienu neesmu redzējis. Taču attieksme pret treniņiem un neizpratne par sagatavošanos gan ir bieži novērojama. Runa ir par muskuļu spēka un cīpslu stingrības attīstīšanu, kas dod arī ievērojamu ātruma un eksplozivitātes uzlabojumu. Problēma ir tajā, ka daudzi sportisti nepārvar tā saucamo spēka, ātruma vai atsperīguma “plato”. Un progresa apsīkuma iemesli ir gan haotiska (uz labu laimi) fiziskā slodze, gan efektīvu treniņu organizēšanas spējas.

Pārvarēt šo barjeru nozīmē regulāri veltīt laiku īpašiem spēka un cīpslu attīstošiem treniņu posmiem. Tajos vingrinājumi tiek izpildīti īpašā režīmā un tehnikā. Perfektā tehnikā! Un ne tikai. Nepieciešams gan prast fokusēties vingrinājuma laikā, just un kontrolēt ķermeni, gan arī iemācīties domāt adekvātas stimulējošas domas tieši pirms vingrinājuma.
Cilvēka ķermenis var būt ļoti spēcīgs. Visa anatomija un struktūras – skelets, muskuļi, saites utt. ir ar milzīgu spēka un funkcionālo potenciālu. Un tikai sporta izglītotības trūkums un domāšanas paradumi liedz sasniegt sportā augstus rezultātus! Ja vien ir daudz-maz atbilstoša ģenētika.

Ir, protams, arī citi iemesli, kāpēc apstājas progress, taču nespēja iegūt stipru ķermeni ir dominējošais. Kā tas izpaužas praktiski? Pirmkārt jau bieži tiek veikta nebeidzama plejāde visvisādu “attīstošo” vingrinājumu, no kuriem liela daļa ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tie paņem laiku, enerģiju un turklāt vēl tiek nepareizi izpildīti. Īpaši lielākās jauniešu grupās vai komandās.

Otrkārt, pat ja vingrinājumiem nav ne vainas, nereti tiek aizmirsts par fundamentālām lietām, kas ļoti efektīvi attīsta ķermeņa funkcionalitāti. Un man ļoti šķiet, ka pastāv pieaugoša tendence aizstāt šīs fundamentālās lietas ar iluzori efektīvajām apjoma slodzēm vai dīvaini-stilīgiem vingrinājumiem sarežģītos apstākļos, kas fiziski un morāli “nokauj” sportistu, bet patiesībā vajadzīgais efekts ir nulle. Un tas notiek tāpēc, ka kārtīgs treniņš ir par grūtu un gribas kaut ko izklaidējošu!

Fundamentālie (bāzes) vingrinājumi, atšķirīgi katrā vecuma grupā, ir galvenais minimālais sporta veida pamatu pamats. Parasti tie sastāda aptuveni 10% no slodzes apjoma un treniņu laika, ja vien tas nav izturības skrējiens un tamlīdzīgi cikliskie sporta veidi. Tad lūk, šie 10% tad arī ir jāizpilda ar vislabāko kvalitāti un fokusēšanos. Jo to reālais lietderīgums ir 90%.

Nerunājot par kustību tehniku un ģenētiku (un smadzenēm), stipras cīpslas ir lielākā vērtība sportistam. Treniņa slodze, kuras rezultātā sportists vienkārši tiek nodzenāts līdz baltām pelītēm, tās neattīsta. Arī gadiem ilga bezgala jauka uzturēšanās draudzīgā komandā neko negarantē. Veselam atlētam dot kaudzi tikai rehabilitējošus vingrinājumus ir noziegums. Kļūt par lokālo čempionu kādā modernā vai dīvainā kustībā ir vismaz pilnīgi lieki. Turklāt daudzi aizraujas ar vingrošanu vingrošanas pēc un pātrenējas.

Lai, nokļūstot spēcīgā starptautiskā konkurencē, tev nebūtu nožēlojamas sajūtas, kas esi dzimis tikai lai zaudētu - trenējies "ar galvu"!
Neatlaidīgi un regulāri vairāku gadu garumā attīsti galvenās spēka līnijas ķermenī. Tā tu izvairīsies no traumām un varēsi sportot ļoti ilgi. Lai noturētos kaut vai uz vietas, ir diezgan jāpiepūlas. Taču, lai uzveiktu acis pārgriezušo konkurentu, ir “jāēd zeme” divtik. Tā dara uzvarētāji!

Ja tu ceri uz panākumiem sportā, taču nekvalitatīvi trenējies, tev ir slinkums organizēties tiešām efektīvām fiziskām nodarbībām, un arī skolā tu mācies pavirši, baidos, ka tu savu nākotni veidosi, piemēram, lopkautuvē vai Hesburgerā (man ir aizdomas, ka abas šīs iestādes ir kaut kā saistītas). Un tava karjera šajās piemīlīgajās darbavietās varētu būt tikpat ilga, cik garš bija iepriekšējais teikums. Es, protams, nedaudz pārspīlēju…

Tici man, par nolaidīgu attieksmi pret savu profesionālo lietu es tev labākajā gadījumā teiktu – žēl!, bet tava mamma izmisumā tev noteikti iesviestu ar pannu.