Facebook
GoogleHelmuts Rodke: Tīģera tests zaķītim
Kā notestēt sportā? 60 presītes minūtē ar aizāķētām kājām tu izdarīt vari? Neapšaubāmi populārs testa variants. Un visdrīzāk jau ar muguras dauzīšanu lejā. Eksistē arī tādi atspoles skrējieni pa 10 metri šurpu turpu, rudens krosi nesagatavotiem skolēniem un vēl visādas jaukas fiziskas pārbaudes ar “dziļu” jēgu un nedaudz vecmodīgu piesitienu… Rodas jautājums - kam tas ir vajadzīgs un ko rezultāts vispār izsaka?
Labs karatists droši vien varētu minūtē uztaisīt arī 100 presītes, un tempā, ka būtu grūti pat skaitīt līdzi, un katru kāju viņam droši vien turētu cits cilvēks. Bet tas jau ir speciālais tests tiem, kas šo vingrinājumu dara regulāri un kam tas ir svarīgs rādītājs. Atspoles skrējiens varbūt parāda, cik veikli es protu skriet atspoles skrējienu, cik labi manas zoles ķer grīdu uz pagriezieniem vai īso priekšrocības pret garajiem. Bet patiesībā tas neizsaka neko. To kā sportists varu apgalvot par 100%.
Neviens fizisks tests vai vingrinājums uz “cik var” nesagatavotam cilvēkam nav vajadzīgs. Jo tas var būt un lielākoties arī ir traumatiski. Ikviens izturības skrējiens uz atzīmi mācību gada sākumā bez iepriekšēja treniņa (treniņš nenozīmē pāris nedēļas kaut ko paskriet) ir kaitīgs sirdij. Taču neapšaubāmi tas ir ērts līdzeklis ielikt vērtējumu.
Rudens krosi nesportistiem – lūdzu pēc tam pa taisno profilakses vizītē pie sporta ārsta vai kardiologa. Turklāt skolēnam var būt gan nosēdināta hormonālā sistēma, gan problēmas ar atjaunošanos. Skolā vai sportā nav vajadzīgi jauni likumi, kas rakstīti "ar asinīm". Stiprie un izturīgie jaunieši, tie, kas regulāri sporto, visur būs priekšgalā. Viņiem šādi testi būs patīkama izdevība izcelties. Bet netrenētajiem? Tas ir kā tīģera tests zaķītim. Tas ir kā zivij likt uzkāpt kokā vai žirafei lidot.
Bet ko darīt tieši sportistiem?
Pastāv gana daudz arī foršu un vērtīgu lietu. Nerunājot par obligāto dispansera apmeklējumu un regulāru veselības monitoringu, sportistu var testēt ar ikvienu apgūtu vingrinājumu vai pat situāciju, un to treniņos vai sacensībās bieži arī dara. Noteikti vajadzētu arī apmeklēt sporta laboratoriju. Jaunajiem var vērtēt centību, apķērību, domāšanas asumu, spēju būt šeit un tagad… Taču vislabākā pārbaude, protams, ir gan funkcionālie vingrinājumi (pārvietošanās un kustību prasmes), gan sporta veidam specifiskie uzdevumi. Vai to var izdarīt skolā? Nē, skola to nemaz nespēs realizēt. Sportisti ir jātestē sekcijā, komandā vai individuāli.
Atkāpei - ko vajag vecākiem? Lai nodarbībās viņu bērnu trenē un fiziski pilnvērtīgi attīsta. Lai viņš ir stiprs, spēj kārtīgi paskriet un ne tikai. Citādi nemaz nav jēgas iet uz treniņiem un skaitīties sportistam. Ļoti bieži ir tā – jaunietis sporto jau vairākas vai pat daudzas sezonas, līdz 16 gadiem fiziskās sagatavotības vajadzību un arī iespēju uztrenēties ir, teiksim, kā vesels peldbaseins ūdens, bet iegūts ir tik, cik saiet tualetes poda bāciņā.
Tests:
Pirmkārt, tas, ko neatkarīgi no sporta veida ikvienam jaunietim no 10 gadu vecuma vajadzētu reizi sezonā izdarīt, ir kustību funkcionalitātes tests. Tajā tiek pārbaudīts kā strādā viss ķermenis tādās pamata kustībās kā skrējiens, lēcieni, roku un kāju savstarpējā koordinācija, kāds ir atsevišķu muskuļu spēks, ātruma īpašības, atsperīgums, lokanība un anatomisko vilcienu darbaspējas. Tam ir izšķiroša nozīme tālākajā sportiskajā izaugsmē, sevišķi sporta spēlēs un vieglatlētikā.
Būtībā viss notiek vienkārši – sportistam ir kārtīgi jāiesildās, un tad jāveic daži starti, skrējieni, palēcienu un tempa vingrinājumi, kā arī pāris koordinācijas un nesarežģīti spēka uzdevumi. Pēc kustībām uzreiz var pateikt, kas strādā, kas nē: pēdas, gurns, hamstringi, muguras funkcionālā līnija, kas sākas plecu daļā, iet pa diagonāli un noslēdzas ar augšstilba muskuli utt. Vislabāk nepilnības un stiprās puses parāda augstais vai pusaugstais starts, pirmie četri soļi, kā arī skrējiens distancē. Galvenais ir saprast, ko mēs redzam.
Finālā sportists dabū gan rezumējumu, gan apmācību. Process notiek uz pietiekami gara skrejceļa stadionā, manēžā vai jebkur citur, kur var skriet pa taisni vismaz 40 metrus. Jaunietis ir jāfilmē, lai būtu materiāls gan analīzei (jo ātrajās kustībās ne vienmēr uz aci var pateikt tehniskās nianses), gan pārskatīšanai un salīdzināšanai pēc kāda laika.
Otrkārt, ne vēlāk kā 16 gadu vecumā sportists ir jātestē trenažieru zālē. Tiek pārbaudītas gan vingrinājumu izpildīšanas prasmes un izpratne par darāmo, gan arī sportistam tiek iemācīti jauni vingrinājumi, kas uzlabo ķermeņa funkcionalitāti. Darbs ir ne tikai trenažieros vai ar brīvajiem svariem, bet arī uz paklājiņa vai ar citu aprīkojumu. Izdarīt var un vajag ļoti daudz. Turklāt akcents ir nevis uz muskuļu audzēšanu, bet gan uz fizisko īpašību un stājas uzlabošanu.
Ko tālāk?
Testa rezultāti ir, tagad jāveido individuāls fiziskās sagatavotības plāns, pēc kura iespēju robežās sportistam ir sevi jāpilnveido. Lai nav tā, ka komandā gan tīģerim, gan zaķītim ir pilnīgi vienādi treniņi, jo katrs jaunietis ir nedaudz atšķirīgs. Ja šādu testēšanu neveic, ja fiziskās sagatavotības treniņi nav individualizēti, tie ir pavirši vai to nav vispār, tad tas nav nekāds sports. Tā ir parodija - sportista nākotnes iespēju nozagšana. Kaut gan idejiski sports ir vienīgā izdevība attīstīt savu ķermeni dzīvei vispār.
Kāpēc šādi testi ir vajadzīgi?
Tāpēc, ka nepareizas un neracionālas kustību iemaņas ir diezgan liela problēma pusaudžu vidū. Tāpēc lai sakārtotu fiziskās sagatavotības programmu. Tāpēc lai sportists varētu skriet vai spēlēt skaisti un efektīvi, lai gūtu panākumus un pilnvērtīgi baudītu savu sportu. Pat ja pašam šķiet, ka viss ir kārtībā, profesionāla testēšana palīdz atklāt un savlaicīgi novērst kustību trūkumus, kas sekmē vāju sniegumu, vilšanos sportā vai traumas.
Īsāk sakot - lai izveidotu veselīgu un stipru cilvēku, kuram viss darbojas kā vajag.
Fiziskā sagatavošana ir vienkārša. Dari to profesionāli, individualizēti, disciplinēti un pacietīgi. Gūsti kaifu un satriec pretinieku.
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+7 [+] [-]
Kur ir visu šo problēmu pamatā? Kāpēc skolā nedēļā ir tikai 2x40 minūtes sporta, bet paši skolēni ir vārgi? Izglītības sistēma? Skola? Nesmīdiniet!
Problēma ir tā, ka mūsu sabiedrībā sports un fiziskā kultūra netiek uzskatīta par nepieciešamību. Drīzāk tas tiek pielīdzināts pie kaitīgajiem ieradumiem. Parasts piemērs - cilvēks trenējas trenažieru zālē (kas kopumā ir pats pieejamākais un labākais veids vispārīgai ķermeņa attīstīšanai). Kādas replikas viņu sagaida ikdienā? Sākot no intelektuālo spēju apšaubīšanu līdz dzimumorgānu lieluma apspriešanai. Sievietēm vispār ir trakums, jo viņām vēl vajag pierādīt, ka tas nav nekas slikts.
Fiziski aktīvi cilvēki tiek pielīdzināti kaut kādiem frīkiem vai alkoholiķiem (nesaku, ka VISI tā domā, bet ir ļoti liela sabiedrības daļa, kas tieši tā uzvedas).
Līdz ar to - ģimenēs bērnu fiziskajai attīastībai pievērš uzmanību tikai līdz skolai. Ar domu, lai vienkārši bērns aug veselīgs, bet par to, ka 6-7 gadu vecumā nekas nebeidzas, daudzi nedomā. Vecāki priecājas par desmitniekiem matemātikā, bet nesekmīgās sporta atzīmes ignorē un beigās nopērk atbrīvojumu no sporta, lai bērnam atestātu nebojātu.
Tie paši vecāki nepadomā, ka, lai bērns savu matemātiķa talantu varētu izmantot pilnībā, viņam jābūt veselam un stipram. Tas tikai uzlabos viņa dzīves kvalitāti. Nemaz nerunājot, ka fizisko aktivitāšu un smadzeņu darbības aktivizēšanās saistība jau sen ir pierādīta.
Tāpat, ko nesen redzējām soctīklos (lab, tas nav tieši siastīts ar tēmu, bet parāda "inteliģences" saprašanu) - superžurnāliste Veinberga šokā par kaut kāda Porziņģa apdrošināšanu. Kāpēc viņa nešokējas par visu kultūras nozari, kas tiek uzturēta no viņas naudas? Tāpēc, ka tā ir KULTŪRA, bet tas... kaut kāds sports (senajā Grieķijā tas gan viss gāja kopā).
Mūsu sabiedrībā nav stingras un skaidras nostājas par fiziskās kultūras nepieciešamību. Nav tā, ka vecāki ar bērniem vakaros pāris reizes nedēļā aiziet padzenāt bumbu vai paskriet. Nav sapratnes, ka sports ir pilnīgi normāla brīvā laika pavadīšana, tikai jāizvēlas sev patīkamākais variants.
Beigu beigās - nav sapratnes, ka sportam nav jābūt medaļām, muskuļu plēšanai un visam pārējam. Sports var būt arī fiziskās kultūras līmenī - dari vienkārši to kas patīk, bez pretenzijām uz augsto sasniegumu sportu.
Pie mums ir kā - vai nu tiek audzināts čempions (kā alternatīva - NHL/NBA/La Liga sportists) vai arī uz fizisko sagatavotību vispār ir uzlikts mīkstais.
Jācīnās ar šo, nevis jāmēģina guļamistabā augstākās pilotāžas figūas ar helikopteru veikt (t.i., mainīt sporta stundas saturu un formu).
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
Pēdējos gados šķiet, ka tieši otrādi - aktīvais dzīvesveids iekarot aiz vien lielāku popularitāti. Skriešana, velobraukšana, pārgājieni dabā u.c. un tajos iesaistās ne tikai sportiski aktīvi indivīdi, bet arī ģimenes. Jā, varbūt, ka tas vēl nav sasniedzis totālu masveidību, lai varbūt arī neaktīvā sabiedrības daļa saprastu, ka aktīvs dzīvesveids ir vitāli svarīga jebkura cilvēka dzīves sastāvdaļa, lai būtu laba labsajūta un mazāk veselības problēmu, bet ticu, ka ar laiku 'dīvāna sēnes' sastādīs aiz vien mazāku sabiedrības daļu (pilnīgi bez tiem jau nekādi - jo ir jau reizēm pamatoti iemesli kāpēc cilvēki nevar sportot).
+2 [+] [-]
Tu gan, manuprāt, jauc dažādas lietas. Katrā gadījumā, man neliekas, ka mēs runājam par vienu un to pašu vai vienu un to pašu saprotam vienādi.
Es runāju par sabiedrības veidošanu, kurā sports ir ikdiena. Nepieciešamība. Kur bērni apmeklē kaut kādu sporta pulciņu, vecāki - vismaz iet uz svaru zāli un/vai nodarbojas ar saviem sportiem organizētās amatieru sacensībās nu un klāt vēl nāk viss tas ko tu saki - aktīvais dzīvesveids.
Braukšana ar riteni uz darbu nav sports un nav arī fiziskā kultūra. Jā, tas dod savu labumu, taču ar to ir daudz par maz. Tad jau kāda Annas tante, kas laukos ar riteni braukā būtu baigā sportiste. Nē, nav viņa sportiste. Arī pārgājiens nav sports un fiziskā kultūra. Zini kāpēc? Tāpēc, ka to darot, mums (parasti) nav nekādu mērķu, mēs nevaram kontrolēt progresu. Mēs nenodarbinām sevi ar tādām lietām. Pārgājienā mums galvenais ir pavadīt laiku, padarīt kaut ko kopā ar ģimeni un paskatīties kaut ko no skaistās dabas. Nevis X stundu laikā veikt Y kilometrus. Mēs arī, visdrīzāk, nekad dzīvē otrreiz pa šādu maršrutu neiesim.
Ar riteni ir tāpat - jā, ja mēs kavējam, tad brauksim ātrāk, taču normālā situācijā, mēs vienkārši braucam ar riteni. Tas nav sports. Tas ir aktīvs dzīvesveids. Bet ne ne sportisks dzīvesveids.
Fiziskā kultūra nozīmē sava ķermeņa funkcionālo spēju un vizuālā izskata vispārēja uzlabošana/attīstīšana. Faktiksi, pat, ja cilvēks nodarbojas ar kādu sporta veidu, ar to ir par maz, jo tur tiek trenēta specifika. Kā te nesen bija raksts par NHL hokejistu, kas nemaz pievilkties pie stieņa nevar.
Arī visi tie pusmaratoni, kas Latvijā ir baigi populāri. Neteikšu, ka vairumam, bet noteiktai daļai cilvēku tas ir vienīgais sporta pasākums gadā - noskriet tos 5 vai 10 kilometrus. Viņi tiem nemaz pat negatavojas. Tas jau ir šovs un arī nekādā veidā ne sportisks dzīvesveids.
Es to sauktu tā - Pašlaik modē ir tāda pseido-aktivitāte. Radīt ilūziju, ka esi sportists. Tas tagad ir baigi modē. Paskriet kādā Rīgas maratonā, ielikt selfiju no kačalkas, uz riteņa pamīties ar LIVE translāciju. Tas ir modē. Cilvēki nevis sporto, bet rāda citiem, ka viņi sporto.
+3 [+] [-]
T.i. ja runājam par jauniešiem, tad domāju, ka nav īsti būtiskas starpības vai jaunietis uzaug ģimenē, kur vecāks/i nodarbojas ar fizisko kultūru (Tavā izpratnē), vai ģimenē kurā vecāks/i ir vienkārši fiziski aktīvi un kustīgi (manā izpratnē) - abos gadījumos jaunietis uzaugs ar apziņu, ka fiziskās nodarbības ir 'norma', svarīga dzīves sastāvdaļa un neizaugs par dīvāna pelmeni. Un tas jau ir daudz
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Trenažieru zāle principā lielai daļai mūsdienu jauniešu ir kā vieta, kur aiziet un safočēties pie spoguļiem ar pēc iespējas lielākām hantelēm, lai pēc iespējas labāk ieblatotu saviem draugiem instagramā/facebokā.
+2 [+] [-]
Neesmu piedzīvojis, ka cilvēki smietos par pašu faktu, ka kāds indivīds sporto, trenējas. Nav tādas kaites mūsu sabiedrībā.
Cita lieta, ka var smieties par to KĀ sporto, var smieties par kaut kādiem ar sportošanu saistītiem blakus apstākļiem. Es pats kā lauku cilvēks, piemēram, allaž pasmīnu par tiem, kas gribēdami paskriet, dodas uz piesmakušu telpu un kāpj uz kaut kāda metāla lūžņa (trenažiera) - imitēta skrejceliņa, nevis uzvelk kedas un vienkārši skrien brīvā dabā: svaigā gaisā, bez maksas un reālā telpā, nevis ar seju pret TV ekrānu. Tas gan! Bet te jau nav smiešanās par pašu sportošanas faktu, bet gan par to, cik absurdus sportošanas veidus un vietas cilvēki atrod, kā arī par nesaimnieciskumu: cik jokains ir cilvēks, kas ļāvis sevi pierunāt maksāt par to, lai skrietu
Tātad piekrītu, ka var būt komiskas situācijas saistībā ar sportu un cilvēki vienmēr smiesies par tiem, kas uzvedas neracionāli: piemēram, maksā naudu par to, lai nodarbotos ar vienkāršu kardio treniņu. Otra galējība: Tevis pieminētie frīki... tie, kas pavada zālē pusi dzīves un izskatās ne pēc cilvēkiem. Jā - par tādiem arī pasmejas, bet arī tas ir saprotams - par visu pārspīlēto taču cilvēki uzjautrinās. Tāda ir komēdijas "atslēga" - viss pārspīlētais un radikālais ir smieklīgs. Ja biceps lielāks par galvu, tad ir smieklīgi, vai ne?
Es redzu, ka tautas sports kā reiz kļūst arvien populārāks: neskaitāmie skriešanas pasākumi, velo braucieni, vingrošanas utt. Galīgi nejūtu, ka latviešu sabiedrībā pret sportošanu būtu nievājoša attieksme. Bet ja par kādu konkrētu indivīdu vai situāciju pasmejas, tad arī viss ir labi, jo smieties ir veselīgi un arī par sevi ir jāspēj pasmieties
[+] [-]
[+] [-]
Lai runātu par fizisko kultūru, par sava ķermeņa "savākšanu" gan vizuāli, gan funkcionāli ar to ir daudz par maz.
UN vēl viens aspekts - pašlaik nav nekādas idejas, kas bērniem liktu/viņus motivētu darboties pašiem. Agrāk, lai man piedod patrioti, bet padomju laikā, bija GTO normas, puikas zināja, ka viņiem būs jāiziet obligātais militārais dienests. Neiedziļinoties politiskajā fonā - tā bija motivācija. Kāpēc pašlaik Latvijā nav nekā tāda kā savulaik bija GTO? Tas tā baigi traucētu?
[+] [-]
Nē, es nesaku, ka tas ir slikti. Tas ir labi, taču ar to ir KATASTROFISKI PAR MAZ, lai mēs runātu par to, ka sports ir mūsu sabiedrības neatņemama sastāvdaļa. Vajadzība. Kas notiek pārējās 364 dienās? Parasti - nekas, ko varētu attiecināt uz sportisku dzīvesveidu.
Rīga ir viena lieta, taču paskatieties kas notiek ārpus galvaspilsētas - vasarās pat lielajās pilsētās nav tā, ka stadioni būtu pārpildīti. Ielu vingrošanas laukumi tāpat, lai gan agrāk tas bija modīgi.
Deviņdesmitajos un divtūkstošo sākumā Latvijā bija modīgi testēt sabiedības un savas "izlaidības" robežas - cik varu izdzert, cik varu izdrāzt utt. (raksturīga visām bijušajām PSRS valstīm) Tā bija tēma. Tagad vektors ir mainījies uz pseidosportošanu - es tāds viss sportists, domāju par veselību utt. Tika un tiek celtas fitnesa zāles, rīkotas grupu nodarbības, jo ir mode. Tāpat kā agrāk uz katra stūra bija spēļu automāti (tagad vairs nav). Ar sabiedrības fundamentālu vērtību maiņu tam nav nekāda sakara.
[+] [-]
Jautājums nav par to vai vari pasmieties par sevi, bet par to, ka cilvēki smejas par to, ko nesaprot un lepojas ar to, ka nezina, pasludinot to par savu priekšrocību.
Smejas un mēģina izlikties baigi asprātīgi tad, kad cilvēks, lai progresētu rezultātā, ievēro stingru diētu. Vai ir pamatīgi pārsteigti, ja kāds izvēlas stingri atteikties no kaut kā, lai sasniegtu vēlamo rezultātu.
Par kardio un zāli runājot - smieties var cik uziet, bet ir gadījumi, un tādi nav retums, kad kardiotreniņš ar trenažieri ir vienīgais veids kā cilvēks to var veikt. Piemēram, cilvēkiem ar paaugstinātu un lieko svaru.
Bet jūs turpinat smieties un izdomāt jaunus stāstus!
[+] [-]
[+] [-]
Pirmkārt vecākiem ir jāstrādā ar savām atvasēm,pēc tam tikai var kko prasīt no skolas sporta stundu sistēmas.
Atbalsītu kko līdzīgu uz GTO bāzes ieviešanu Latvijas skolās,protams,vispirms sadarbībā ar atbilstošiem speciālistiem veikt individuālas pārbaudes(nē,ne jau auguma/svara nomērīšanu kā tas ir tagad),un attiecīgi pēc pārbaužu rezultātiem ārsts nosaka slēdzienu vai skolēnu atbrīvot/daļēji atbrīvot no tām "x normām".
[+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
P.s. bicis liekāks par galvu priekš sievietes ir tik pat seksīgi, kā vīrietim sievietes krūtis, kas lielākas par pašas galvu- respektīvi, būs, kam tas patiks, bet atļaušos apgalvot, ka lielākai daļai tas šķitīs vnk smieklìgi
+3 [+] [-]
Sports pēc definīcijas ir jebkura organizēta fiziska aktivitāte - vai tā ir rīta rosme parkā, vai ultramaratons svelmainā tuksnesī. Riebjas, ka kāds uzskata, ka viņa sports ir pārāks, labāks, prestižāks un līdz ar to nonievā pārējos. Tavos tekstos tik ļoti spiežas ārā "svaruzāles varenība", ikreiz jāsmīn lasot.
Tā vienmēr ir bijis un būs, ka kāds futbolists ieņirgs par basketbolista izturību, hokejists nosauks florbolistu par mīksto hokejistu, tenisists par hokejista līkajām kājām un maratonists par lodes grūdēja punci. Bet viņi viens otru cienīs un uzskatīs par SPORTISTIEM.
Un neatkāpojoties no raksta - rakstā pieminētos testu piemērus līdz tai 15-16 gadu vecuma robežai iespējams attīstīt ārpus trenaržieru zāles, pildot koordinācijas vingrunājumus sporta zālē vai stadionā, ar savu svaru var strādāt kaut šķūnītī. Tā ka svaru zāle ir vajadzīga tikai kā palīglīdzeklis sportistu un skolēnu attīstībā!
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Un saglabājot šo pašu vēso galvu, ko xRace tik ļoti vajag, vēlreiz izlasi un mēģini saprast ko esmu rakstījis.
[+] [-]
Par taviem tiem piedzīvojumiem vari nestāstīt. Cilvēks, kurš mēģina kaut ko cilāt nav sportists. Pat ja tev viņš tāds liekas.
Nezinu PILNĪGI NEVIENU normāli trenētu atlētu (pat ne sportistu), kuram būtu problēmas ar cementa maisu nešanu (ja vien tur nav kaut kādi papildus nosacījumi).
Tavam paziņam gan ieteiktu nevis iet uz zāli, bet trenēties zālē.
[+] [-]
Izdomā, ka kādam muskuļi ir svarīgāki + tas noteikti tiek darīts priekš pretējā dzimuma!
Mana motivācija jau sen nav ne lieli bicepsi, ne prese ar ko midžināt pludmalē slapjo biksīšu priekšā. Tā vispār ir tirliņu pieeja.
Esmu jau labu laiku kā precējies un nodarbojos ar to ko nodarbojos nevis veselības, bet labsajūtas dēļ. Es to daru, jo gribu darīt. Man tas patīk. Pat jau labu laiku kā nestartējot vispār nekur. Kāds labsajūtai katru piektdienu piedzeras līdz atslēdzas, es labsajūtai daru to ko pats uzskatu par vajadzīgu. Nevajag meklēt nekādus Freidiskos motīvus.
Par to ko varu un nevaru - rakstīt Internetā komentāros dažādas kosmiskas lietas nesākšu, jo tas ir lieki. Toties zinu, ka varu izdarīt vairāk nekā parastais pilsonis faktiski jebkurā disciplīnā. Skriešanu, velo-mīšanos un peldēšanu ieskaitot. Tas arī ir mans galvenais motivators. Būt labā formā.
[+] [-]
Visvairāk gan raksts bija par to, kā vajag skolā sportu mācīt un domāju, ka mēs visi varam piekrist, ka nekādas aplamības tur nav sarakstītas, bet tie, kas ir stràdàjuši izglītìbas sistēmā arī piekritīs, ka tā šobrìd diemžēl ir utopija.
P.s. novērojums no malas, tev tam nav jāpiekrīt vai tas jānoraida, vnk kā es to redz- tu jūties labāks par citiem darot to, ko dari, tāpēc arī daudzi smīkņa vai smejas, jo nevienam nepatīk augstprātīga un pārākuma attieksme no kāda cita. Dari to, kas tev liek justies labi, tas ir super, ka esi to atradis, daudzi meklē visu mūžu un tā arī neatrod, bet neuzskati, ka tas ir vienīgais pareizais veids kā būt un ka tagad visiem būtu jādara tieši tā, citādi tā jau ir iedomība, kas robežojas ar narcismu.
[+] [-]
Par profesionālo sportu - ja vecāki vienkārši sporto savu iespēju robežās, kaut vai pāris reizes nedēļā iziet paskriet (bet dara to regulāri un ar apziņu) un pievilkties pagalmā pie stieņa, kā arī ikdienā savu dienu veido virzoties pa šo sportiskā dzīvesveida vektoru, tad tā ir pilnīgi pietiekoši.
Nevis ar vienu dalību tautas skrējienā vai neregulāriem un spontāniem riteņbraucieniem pasludina sevi par aktīvā dzīvesveida piekritējiem un uzskata, ka ar to esot gana.
Par post skriptum tomēr atstāšu komentāru - tas ir tavs pieņēmumos balstīts viedoklis, kuram nav nekādas saistības ar realitāti.
Nav ne augstprātības, ne pārākuma. Pilnīgi. Es nevienam neuzbāžos, nevienu nekritizēju un kompānijās, ja kāds paprasa, pat alkoholu ieliet varu. Jau nu ar maniem liberālajiem uzskatiem vispār viss ir ok.
Problēma ir tajā, bet šajā sarakstē to jau no viena xRace aizstāvja varēja pamanīt, cilvēki vēlas, lai pār viņiem kāds būtu pārāks, jo tad šo cilvēku varētu apvainot visos grēkos un ar to attaisnot kādas savas problēmas vai nepilnības. Viņi izdomā savu iedomāto ienaidnieku un tad visas savas darbības un attieksmes salīdzina, meklējot sevī pozītīvo, vienlaikus hiperbolizējot tās negācijas, ko paši ir iedomājušies otrā cilvēkā.
Un atkal - ja man sāk stāstīt, ka mans dzīvesveids ir nepareizs, jo... TĀ TAČU NEVIENS NEDARA, tad kā reaģēt? Vai arī es pats esmu vainīgs pie tā, ka cilvēki man paši uzbāžas ar saviem "viedokļiem"?
[+] [-]
[+] [-]
arii reti kad bastoja sporta stundas, kuraas bija jaaskrien kross (nu vismaz 2-3 aplji)... cik aatri vareeja izskriet, tik aatri arii iekljaavaas. nabaga skolniekam ielika veerteejumu 5 vai 6 un ar to arii pietika. mees jau sportisti vienmeer centaamies lekt no bikseem, jo reaali nieks vien bija =)
+1 [+] [-]
Ja interesējies par fizisko kultūru, tad atbildi uz jautājumu, cik bieži izpildi jogas un pilates vingrinājumus, ko jau iepriekš viens te pieminēja.. šo vingrinājumu nozīmi fiziskajā kultūrā nevar pārvērtēt.. ja kāds te kladzina par pareizo fizisko kultūru un aizmirst par dziļās muskulatūras stiprināšanu, tad skaidrs, ka pats pieder pie sevis nosauktajiem pseido sportistiem..
Jāatceras, ka cilvēki ir ļooooti dažādi.. dažam labam vajag ikdienas treniņus, lai nezaudētu formu, citam pietiek ar vienu krosiņu nedēļā.. fiziskā kultūra ir apziņa un izpratne par to, kas jādara, lai ķermeni vispusēji attīstītu un vienlaikus nenodarītu pāri..
[+] [-]
[+] [-]