Teda Nolana olimpiskais sprints

Interviju sagatavojis Raimonds Gekišs.

Olimpiskajās spēlēs atšķirībā no pasaules čempionāta valstsvienības spēlēs ar iespējami labāko sastāvu. Kas būtu svarīgākais, kam jāpievērš uzmanība tieši sagatavošanās procesā un sastāva komplektācijā, lai Latvijas izlase spētu nospēlēt godam?
Jāatver lapaspuse no grāmatām, kas jau ir sarakstītas. Viena no lietām, ko mēs varam veikt – izraudzīties pareizos cilvēkus. Ar pareizajiem cilvēkiem ne vienmēr jāsaprot arī labākie spēlētāji, jo smagos un atbildīgos brīžos, ir nepieciešami cilvēki, kuri būs ar tevi kopā visu laiku, ne tikai uz īsu brīdi. Svarīgos brīžos, neizrādot personisko neapmierinātību, ar pirkstu nenorādot uz kāda cita kļūdu, jo viņi apzinās, ka ir lieliski komandas cilvēki. Mums pretī stāv smaga izšķiršanās par to, kurus iekļaut izlasē. Tuvākais atskaties punkts ir novembrī paredzētās spēles pret Krievijas izlasi, tad mēs pārbaudīsim kā spēlētāji rīkojas dažādās situācijās, jo gadījumā ja viņi būs tobrīd ar kaut ko neapmierināti, tas nozīmē, ka arī olimpiskajās spēlēs viņi būs neapmierināti. Tāpēc ir būtiski izraudzīties pareizos cilvēkus.

Domās jau esat apzinājis, kuri varētu būt pareizie cilvēki, kas spēs par prioritāti noteiks komandas intereses, un smagos brīžos nezaudēs cīņassparu?
Ar tādu pašu uzstādījumu, šogad komplektējām Latvijas izlasi uz pasaules čempionātu. Divus pasaules čempionātus, ko esmu aizvadījis ar izlasi, tieši par otro cēlienu esmu visvairāk gandarīts. Patiesi lepojos par to, kādu izlasi iespējām nokomplektēt. Palūkojoties ne tik tālā pagātnē, var redzēt, ka sastāvs nebija pieredzes bagātākais, traumēto spēlētāju skaits gandrīz pārsniedza visas normas. Tomēr arī konkrētajā gadījumā, izraudzījāmies pareizos cilvēkus par kuriem bijām pārliecināti, ka smagos brīžos viņi nesalūzīs. Piemēram, spēlē pret Austriju komanda varēja sabrukt, bet mēs spējām atrast pareizo veidu, lai nepadotos. Līdzīgi arī pirms spēles ar Krieviju – zinājām, ka būs smagi, arī ASV lika mums trūkties, bet turnīram virzoties uz priekšu, komandas sniegums tikai uzlabojās, jo cilvēki, kuri atradās komandā, nevienā mirklī nepadevās.

Pasaules čempionāta laikā izlases sniegums patiesi uzlabojās ar katru nākamo spēli, un turnīra noslēgumā varēja just, ka komanda ir ieskrējusies. Jūsuprāt, pastāv iespēja sākt olimpisko turnīru uz tāda viļņa, kā noslēdzām čempionātu Somijā?
Manuprāt, tas nav nekas neiespējams. Mēs varam to sasniegt, kas nozīme to, ka nevaram atļauties kavēties darba procesā. Nevaram atļauties lēnīgāk iesākt arī turnīru, jo spēlēsim pret pasaules labākajām valstsvienībām, kuru sastāvā būs labākie spēlētāji, kas savukārt nav pasaules čempionātos, jo tobrīd vairums vēl spēlē NHL. Zīmīgi, ka strādājot ar Latvijas izlasi jau divus gadus, šī būs pirmā reize, kad varēsim savākt patiesi pilnu sastāvu, piemēram, Mārtiņš Karsums, Miķelis Rēdlihs, Kaspars Daugaviņš – spēlētāji, kuri pasaules čempionātā nevarēja būt ar izlasi, Olimpiskajās spēlēs būs. Uz Sočiem, kur spēlēs spēcīgākās valstsvienības, mēģināsim aizvest spēcīgāko un labāko sastāvu.

Kā pašlaik norit gatavošanās uz Sočiem?
Tagad vairāk domājam par to, ko mēs darīsim, lai nokļūtu labākā situācijā, lai izcīnītu uzvaru. Novembrī sanāksim kopā, kad organizēsim komandas veidošanas tikšanās, lai spēlētāji zina, kurp viņi dodas, ko sagaidīt, kur apmetīsimies. Pārrunāsim dažādas situācijas, kas varētu satraukt spēlētājus. Izskaidrosim biļešu jautājumus, kādam varbūt tā nebūs rezervēta utt. Katrā ziņā, mēģināsim atrisināt visus jautājumus, lai atrodoties Sočos, mūs nekas nesatrauktu. Jāprecizē neskaidrās lietas, lai spēlētāji maksimāli būtu koncentrēti tikai uz komandas sniegumu. Domas tikai par hokeju. Pārējo atstājot malā. Tostarp mūsu uzdevums runāt ar spēlētājiem, par pareizu un pilnvērtīgu uzturu, jo tas patiesi nav mazsvarīgs jautājums. Iespējams, būs jāpiesaista psiholoģiskās sagatavotības speciālists, lai jau novembrī spēlētāji varētu apmeklēt konsultācijas, vai vienkārši vērsties pēc padoma. Pēcāk komandas apspriedes notiks arī decembrī, ko turpināsim arī februāri.

Kad runājām pēc pasaules čempionāta, minējāt, ka ir virkne mājasdarbu, ko vasaras laikā nepieciešams paveikt – saistībā par gatavošanos uz olimpiskajām spēlēm. Ko vasaras gaitā paveicāt?
Jā, darāmā bija daudz. Toms Kūlens, Kārlis Zirnis, Artūrs Irbe – mēs visi sazinājāmies, lai pārspriestu, kā spēlēsim, kādā stilā vēlamies redzēt komandu spēlējam, kā reaģēt brīžos, kad spēles situācija mums nav labvēlīga, kā gatavoties pret konkrētām komandām utt. Dažnedažādie situācijas modelējumi, kam jāpievērš uzmanība. Piemēram, kā aizvadīt pirmās trīs grupas spēles un, kā turnīra izslēgšanas spēles. Ir jābūt gatavam plānam, kā rīkoties jebkurā no situācijām, kas mūs var skart, jo viss ir iespējams. Palūkojoties uz 1980. gada Olimpiskajām spēlēm, kas toreiz notika – tik tiešām, nav nekā neiespējama. Trakākie cilvēki uz pasaules, visticamāk ir tie, kuri rada un maina lietu kārtību. Esmu pietiekami,traks, lai ticētu, ka mēs varam uzvarēt. Nekad nevar paredzēt, kas notiks rīt.

Tad arī pārējiem jābūt gana trakiem, lai paveiktu šķietami neiespējamo.
Jā, daudzus neprātīgos, kuri tic, ka varam paveikt gana daudz. Tik ilgi, kamēr būsim visi kopā un ticēsim, ka varam – nekas nebūts zaudēts. Mums atliek iemest, par vienu ripu vairāk nekā pretinieks un esam uzvarējuši – vienu ripu. Būs jautri. Nevaru sagaidīt mirkli, kad dosimies uz Olimpisko turnīru. Par šo brīdi domāju kopš brīža, kad saņēmu zvanu no Latvijas Hokeja federācijas pirms diviem gadiem. Tobrīd uzstādījums bija kvalificēties uz Sočiem un lūk, kur mēs esam.

Treneru korpusā gaidāmas kādas izmaiņas?
Nē, mums ir lieliska komanda, iespējams, kādā citā pozīcijā piesaistīsim palīgu, bet treneru sastāvs nemainīsies. Savas karjeras laikā, esmu strādājis ar vairākiem treneru palīgiem un apkalpojošo personālu, bet Latvijas izlasē kopā ar Irbi, Tomiju, Karlosu (Kārlis Zirnis – R.G.) – ir patiess gandarījums strādāt.

Kuras būtu pozīcijas, kur varētu piesaistīt palīgus?
Kā jau minēju, tad plānojam piesaistīt psihologu. Tas noteikti nebūs no Ziemeļmerikas, jo valodas barjera ir ļoti būtiska. Tostarp uztura speciālistu pieaicināsim. Nevis uz spēlēm, bet treniņprocesā, gatavojoties uz spēlēm. Jo tiklīdz būsim tur, neko kardināli vairs neizmainīsim. Visu sagatavošanās procesu paveiksim Latvijā. Vairums speciālistu, kas būs piesaistīti no malas uz Sočiem nebrauks.

Kāda atmosfēra pašlaik valda treneru vidū?
Bez īpašiem satraukumiem iztiekam. Tagad domas raisās par kandidātu sarakstu, jo novembrī sarakstu saīsināsim aptuveni līdz 28-30 spēlētājiem, kurus aicināsim uz treniņnometni. Nākamajā reizē, kad sanāksim kopā, sastāvā būs no 27-28 spēlētājiem, bet olimpiskajā sastāvā būs vien 25 spēlētāji. Neteiktu, ka būtu kādā mērā satraukti, bet ir tā īpašā sajūta, kas piemīt gatavošanās procesā. Vienīgais, ko pašlaik varam darīt – nesatraukties par to, kas notiks Olimpiskajās spēlēs, šobrīd domas jākoncentrē uz sagatavošanās posmu, lai varētu spēlēt tik labi, cik vien varam. Bez kārtīgas un mērķtiecīgas sagatavošanās, tas gan nav iespējams. Mēs nevēlamies cerēt, ka mūsu sagatavošanās būs veiksmīga un attiecīgi paļauties uz, ko nepārbaudītu, mums ir jāzina, ka esam izdarījuši visu pēc iespējas labāk.

Tas nozīmē, ka pārbaudes spēlēs novembrī praktiski redzēsim ļoti tuvu sastāvu, kāds būs Sočos.
Ļoti tuvu, bet pāris spēlētāji pievienosies nedaudz vēlāk. Tagad nav laika eksperimentēt. Ir vairāki spēlētāji, par kuru vietu sastāvā jau tagad esam pārliecināti, piemēram, Mārtiņš Karsums, Miķelis Rēdlihs – tie ir hokejisti, kuri noteikti būs. Tomēr ir jautājums, kurš būs 13 – 14 uzbrucējs, 10 – 11 – 12 uzbrucējs, kāda izskatīsies 4. maiņa, jo tā arī ir sava veida rakstura pārbaude. Daži vīri nevar spēlēt 4. maiņā, daži negrib tur spēlēt, kāds varbūt neiztur spriedzi būt par rezerves uzbrucēju. Tie ir atslēgas spēlētāji, kam jāpievērš uzmanība, jo nepieciešams izveidot saskanīgu komandu. Katra nianse ir būtiska.

Paplašinātajā sarakstā, kas publicēts Latvijas hokeja federācijas mājaslapā, atrodami vairāki spēlētāji, kuri izlases tuvumā ilgi nav bijuši, piemēram, Raitis Ivanāns, kā arī spēlētāji, kuri paziņojuši par nespēlēšanu izlasē.
Sarakstā, manuprāt, mēs apkopojām visus, ko vien varēja. Par skādi jau nekaitē, ierakstīt vienu vai divus vārdus vairāk.

Kontekstā par Raiti Ivanānu. Tas nozīmē, ka pastāv iespēja redzēt viņu izlasē?
Neesmu līdz galam pārliecināts, bet vairāk izskatās, ka tomēr nē, bet labāk, lai paplašinātajā sastāvā viņš atrodas. Manuprāt, mēs kandidātos iekļāvām visus, kas Latvijā nodarbojas profesionāli ar hokeju (smejas). Reāli skatoties, jau tagad kandidātu loku saīsināsim līdz 30 spēlētājiem.

Ar ko atšķiras gatavošanās process uz olimpiskajām spēlēm, no pasaules čempionāta?
Būtībā atšķirību nav, vienīgi šoreiz turnīrs ir krietni vien īsāks, piešķirot katrai spēlei lielāku vērtību. Tomēr tas nenozīmē, ka gatavošanās procesā tiktu zaudēts kaut kas, vai izdarīts mazākā apjomā. Laikā, kad vadīju NHL komandu, sagatavošanās darbu veicu, lai cīnītos par uzvaru katrā spēlē. Daru visu pēc labākās sirdsapziņas, lai komandu sagatavotu iespējami labāku. Tā bija dodoties uz pasaules čempionātu, un arī tagad. Varu atzīt, ka strādājot ar izlasi, es vēroju cilvēkus, viņu motīvus un rīcības – tā ir nebeidzamā mācīšanās. Pēdējo divu gadu laikā, esmu iemācījies gana daudz par Latvijas hokeju. Sapratis, kurš būs ar tevi, kad vajadzēs, bet kurš nolaidīs rokas. Mēs nevaram atļauties ņemt šādus spēlētājus.

Tas nozīmē, ka iepriekšējie divi pasaules čempionāti kalpoja kā secīga sagatavošanās uz olimpiskajām spēlēm?
Bez šaubām! Kā jau minēju, brīdī, kad mani apstiprināja par izlases galveno treneri, es neuztvēru pasaules čempionātu kā pašas svarīgākās sacensības. Jau toreiz man prātā bija kvalifikācijas turnīrs, ar savu lielo likmi – olimpiskajām spēlēm. Latvija ir stabila elites divīzijas komanda, kas var sasniegt augstus rezultātus, to pierādīja nesenais pasaules čempionāts. Īpaši uzteicama šogad bija komandas ieinteresētība nepadoties. Iestāties par komandas mērķiem. To nevar panākt vienā mirklī, tas bija plānveida darba rezultāts. Jau no mans pirmās dienas ar izlasi tika uzsākta gatavošanos uz olimpiādi. Izvēloties spēlētājus ļoti svarīgi ņemt vērā viņu raksturu, ne vien tikai, kurš ir ātrākais slidotājs, vai spēcīgākā metiena īpašnieks. Laika gaitā var redzēt, kā spēlētāji reaģē konkrētās situācijās, piemēram, pēc zaudēs spēle, kā izturas pret pārējiem cilvēkiem, tās ir nianses, kas veido rezultātu. Tagad esmu bagātāks ar šādām zināšanām. Dodoties uz Sočiem, nezinot neko tamlīdzīgu, būtu nesalīdzināmi grūtāk.

Olimpiskās spēļu turnīrs ir kas vairāk par hokeja sacensībām?
Uzskatu, ka pārstāvēt savu valsti, ir liels gods. Mani senči – Amerikas pamatiedzīvotāji, pārcieta smagus brīžus, lai ļautu mums atrasties šobrīd, kur esam. Līdzīgi arī Latvijas tautai. Jūsu priekšgājēji piedzīvoja laikus, kad nācās izcīnīt savu neatkarību, pēcāk to atjaunot. Neaizmirstot par pamatvērtību saglabāšanu cauri laikiem – valoda, kultūra, tradīcijas. Jaunajai paaudzei ir uzdevums stiprināt to, ko iepriekšējās paaudzes izcīnīja un nosargāja, padarot mantojumu vēl spēcīgāku. Ir jābūt lepnam par to, ka esat latvieši, par savu tēvzemi. Tāpēc, kad spēlētāji uzvelk izlases kreklu, kur stāv rakstīts – Latvija, ir jābūt lepnuma sajūtai.

Minējāt, ka sekojāt līdzi ASV un Kanādas izlašu treniņnometnēm vasaras gaitā. Ko saskatījāt, kas būtu piemērojams arī Latvijas izlasei?
Lasīju presē un sazinājos ar cilvēkiem, kas darbojās treniņnometnēs par abu izlašu aktualitātēm. Jāteic, ka tās ir divas labākās hokeja izlases pasaulē. Redzot cik nopietni viņi gatavojas, resursus no kā veic sastāva komplektāciju, var vilkt paralēles arī ar mūsu darbu. Būtiskākā atšķirība, ka mums ir ierobežots cilvēku skaits.

Šobrīd esat satraukts par to, kas varētu sagaidīt Sočos?
Ticu, ka svarīgi veikt atbildīgi sagatavošanās procesu. Ja esi vecis visus nepieciešamos priekšdarbus, tad nav pamata satraukumam. Citādāk būtu, ja nebūtu sagatavojušies. Zinu, ka būsim pietiekoši sagatavojušies. Tomēr dažkārt arī veiksme var nospēlēt būtisku lomu. Līdzīgi kā analizējot pretiniekus, protams, ir svarīgi zināt, ko viņi darīs, bet nedrīkst aizmirst, ko mēs darīsim. Ironiski, bet pārlieku daudz zinot par pretiniekiem, var gadīties, ka nezinām par sevi. Nav jābūt hokeja speciālistam, lai pateiktu, ka Zviedrija ir spēcīga komanda, tāpēc būtiski apzināties savas spēcīgās īpašības.

Cik nozīmīgas olimpiskās spēles ir Ziemeļamerikā?
Stenlija kauss visticamāk ir nozīmīgākā trofeja Amerikā. Uzdodot jautājumu Kanādā vai ASV – Stenlija kauss vai pasaules čempionāta zelta medaļa? Lielākā daļa, ja ne visi, atbildētu – Stenlija kauss. Tomēr uzdodot jautājumu par olimpiādi, tad izvēle kļūst sarežģītāka. Nevar ignorēt olimpisko sajūtu, kas pārņem pasauli, ne tikai Eiropu. Ja tā palūkojas, tad olimpiskās spēles ir lielākais sporta forums pasaulē. Vien būt par tās sastāvdaļu ir, kas īpašs. Pašlaik man ir nedaudz sirreāla sajūta, jo vēl būdams mazs zēns necerēju, ka kādreiz piedalīšos olimpiādē.

Kādu spēles stilu varam sagaidīt no Latvijas izlases?
Centīšos, lai spēlētāji piekopj Ziemeļmerikas spēles stilu. Jāatceras, ka neesam ASV vai Kanāda, kas ir ļoti tehniska līmeņa izlases. Mēs esam komanda, kas smagi strādā. Ir daži spēlētāji izlasē, kuri var spēlēt pirmajās divās maiņās, bet, ja viņi nespēlē labi tur, tad pozitīvu sniegumu nevar sagaidīt arī atlikušajās maiņās. Tāpēc jāvērtē, kurš iederēsies kādā no maiņām.

Kas būtu izlases priekšrocības, attiecībā pret pārējām komandām?
Manuprāt, mēs esam krietni vien labāki, kā par mums domā. Pārsteiguma moments, arī var kalpot par labu mums, jo ir virkne vīru, kuri attiecīgajām brīdī var atvērties. Skatos uz jauno Indraši – nodrošinot viņu ar pareizo vidi, viņš var kļūt par zvaigzni. Pašlaik vēl trūkst pieredzes un nosvērtāku lēmumu, kam būtu jāmainās, esot Ozoliņam ar viņu vienā komandā. Varu minēt vēl Lauri Dārziņu, viņš ir ļoti labs spēlētājs. Uzskatu, ka viņš varētu spēlēt NHL. Virkne citu spēlētāju ir spēlējusi NHL, kas arī kalpo par rādītāju, ka spēlētāji ir labi. Atceros, kad teicu Spruktam un Karsumam pēc tam, kad uzvarējām kvalifikācijas turnīrā – ziniet, ko – mēs esam lieliska komanda.

Ko viņi atbildēja?
Viņi sāka smaidīt un jautāja, vai tiešām (smejas). Ticu, ka jaunā spēlētāju paaudze – Girgensonu ieskaitot, spēs godam aizstāvēt Latvijas vārdu. Atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma, uzskatu, ka mēs patiesi esam labāki, nekā daudzi domā.

Atbraucāt uz Latviju septembrī, lai klātienē vērotu Rīgas „Dinamo” mājas spēles. Kādi iespaidi jums radās?
Rīgai padevies lielisks sniegums. Var just, ka spēlētāju un treneru starpā valda pārliecība, kas kopumā ļauj ticēt sev vairāk. Jācer, ka sniegums nemainīsies līdz pat olimpiādei. Pirmspēdējā spēle, ko redzēju pret Podoļskas „Vitjaz” (6:1 R.G.), nebija pārāk laba, kad redzi sagrāves, tad īpaši balstīties uz tām nevajadzētu. Principā visi metieni, ko veica „Dinamo”, lidoja iekšā vārtos. Iepriekšējā spēle pret Maskavas „Dinamo” gan bija ļoti laba. Par dažiem izlases kandidātiem varu teikt, ka viņi bija labi, bet ne lieliski. „Dinamo” rindās nespēlē visa Latvijas izlase.

Izdevies pavērot Ziemeļmerikā esošajiem spēlētājiem?
Girgensons, iespējams, šosezon spēlēs NHL. Teodors Bļugers un Ralfs Freibergs spēlē NCAA, viņi ar katru dienu kļūst tikai labāki. Gudļevskis ir gados jauns vārtsargs, kurš ar „Lightning” paliks līdz beigām, jo parasti viņi nodrošinās. Ieguvēji ir abi, jo mūsu gadījumā Kristers iegūs pieredzi, pēcāk visticamāk tiks nosūtīts uz ECHL, kur būs pirmais numurs. Godīgi sakot, īsi pirms atbraukšanas uz Rīgu, runāju ar Tampabejas pārstāvjiem, par viņa gaitām un to, ka vēlamies redzēt viņu Sočos. Tampa uzsvēra, ka arī priecātos, ja viņš iekļūtu izlasē un brauktu uz olimpiādi.

Kad var gaidīt pievienojamies izlasei vīrus, kas spēlē Ziemeļamerikā?
Pastāv iespēja, ka uz pārbaudes spēli pret Vāciju, decembra vidū.

Nebūs problēmu ar Ziemeļmerikā spēlējošo izsaukšanu uz izlasi?
Būs grūtāk pārbaudes spēļu laikā, izņemot koledžās spēlējošos. Bļugers un Freibergs visticamāk pievienosies decembrī, jo tobrīd augstskolās būs pārtraukums. Savukārt Kristers visticamāk pievienosies īsi pirms došanās uz Sočiem.

Tādā ziņā, situācija nav pateicīga, ja vārtsargs pievienosies vien pašās beigās.
Protams, jo Kristeru mēs gaidām. Tomēr Kristers būs ieguvis vērtīgu spēļu praksi, jo jauniem spēlētājiem, kā ēst, vajag spēļu praksi. Māris Bičevskis ir komandā, bet nespēlē, tas nav labi. Viņš nevar tikai sēdēt un skatīties, tad nenorit attīstība. Runājot par vārtsargiem, domājams, ka Edgars drīzumā atradīs klubu. Mārtiņš Cipulis pērn arī bija bez komandas, bet toreiz pārbaudes spēlēs nospēlēja labi. Nedomāju, ka varētu rasties sarežģījumi.

Ar cik spēlētājiem esat runājis, par viņu dalību izlasē?
Pašlaik neesmu runājis ne arvienu, kuriem rit sezona, ļaujot viņiem koncentrēties uz darbu klubā. Bija iespēja satikties ar Spruktu un Kuldu, kas vēl nav atraduši komandu. Tostarp pārmiju pāris vārdus ar Daugaviņu, pirms viņš devās uz Šveici.

Daudz tiek runāts par Sanda Ozoliņa dalību olimpiskajās spēlēs. Lai gan viņš nenoliedza iespēju piedalīties Sočos, jūsuprāt, tas varētu arī realizēties?
Pirmkārt, viņš tiks ielūgts uz treniņnometni. Neesmu ar viņu personiski runājis, līdzīgi kā ar pārējiem, kuri šobrīd spēlē. Viņi zina, ka drīzumā būs olimpiāde, to visa pasaule zina. Pašlaik nav atbilstošs brīdis, bet uzaicināts viņš noteikti būs.

Gadījumā, ja viņš atsauksies uzaicinājumam, redzat tikpat svarīgu lomu Ozoliņam izlasē kā kvalifikācijas turnīrā?
Nepārprotami! Esmu vairākkārt uzsvēris, ja nebūtu Sanda kvalifikācijas turnīrā, tad Sočos varētu arī nepiedalīties. Tas liecina par viņa spēju radīt, pārmaiņas komandas iekšienē. Ceram sagaidīt līdzīgu devumu arī šoreiz. Šobrīd Sandim pašam jāpieņem lēmums par vēlmi piedalīties. Neatkarīgi no viņa izvēles, es to cienīšu.

Spēlētāju gatavību var ietekmēt tas, ka viņi salīdzinoši vēlu atrod komandu, kur spēlēt, jo vairāki izlases kandidāti atrodas kluba meklējumos?
Dažiem tas var kaitēt, dažiem nē. Cipulis pērn nespēlēja, bet pateicoties pieredzei, smagam darbam papildus viņš parādīja, ka var spēlēt labā līmenī.

Latvijas izlasei Soči būs jau ceturtās ziemas olimpiskās spēles pēc kārtas. Tas ir sasniegums, ar ko varam lepoties. Ko jūs sagaidāt no šīm olimpiskajām spēlē?
Man patīk uzvarēt. Vienmēr tas ir paticis. Tomēr zināt, kas nepieciešams, lai uzvarētu un vienkārša vēlme uzvarēt, ir divas dažādas lietas. Ikviens vēlas uzvarēt, bet vai esi gatavs darīt visu iespējamo un arī neiespējamo, lai patiesi uzvarētu? Pieredze, kura ļauj man saprast, ko nepieciešams paveikt, lai sagatavotos tik labi, cik vien var, nenāca vienā dienā. To es sapratu pēc daudziem kritieniem. Būdams jaunāks treneris, es biju emocionāls, bet tagad vairāk esmu nosvērtāks. Tomēr uzvarēt man vēl joprojām patīk (smejas). Apkārt esošie cilvēki arī vēlas uzvarēt, kas nozīmē, ka komanda kopumā gatava uzvarēt.