H. Vītoliņš: “ Netaisos ordeņus nēsāt, iet pa ielām un tos skandināt”

Vai tavs tēvs būtu lepns, redzot tevi Rīgā ar Gagarina kausu rokās?
Protams. KHL tomēr skaitās Eiropas labākā līga un izcīnīt kausu šajā līgā ir gods. Lepna ir arī mamma, ka var atnākt, šogad gan viņa pasākumā klāt nebija, sataisījām bildes. Šogad sajūta man ir mazliet savāda. Kad pirmo reizi varēju aptaustīt Gagarina kausu, tas bija kaut kas vairāk. Pie mums šogad klubā kauss komandā parādījās laiku pa laikam.

Cik ilgi komanda var pie sevis turēt kausu? Līdz finālsērijas sākumam?
Tik ilgi nē, bet līdz janvārim kauss bija pie mums. Kluba birojā tas vienmēr bija un acs pie tā pierod. Kad šogad vinnējām, arī visu laiku bija noslēguma balles. Šā gada ģērbtuves bildes no pagājušā gada varēju atšķirt tikai pēc cepurītes - vienā bildē man ir balta cepurīte, otrajā - zila, uzvalki tie paši, krekli tie paši, atšķiras tikai cepurītes.

Gagarina kausa godināšanā "Elkor" redzēju arī tava tēva brāli Ēriku. Viņš bija priecīgs, ka var piedalīties?
Noteikti. Viņam ir grūti pastaigāt un runāt, bet bija atbraucis. Ēriks seko līdzi hokejam un kad mums Rīgā bija izlases spēles, viņš vienmēr bija klāt. Arī tad, kad Rīgā spēlē Maskavas "Dinamo", viņš ar manu mammu cenšas atnākt uz šīm spēlēm.

Svinīgā pasākuma laikā bija diezgan liela disonanse - tu visu laiku smaidīji kā aktieris no Holivudas, bet Oļegs Znaroks izskatījās mazliet drūms un it kā mocījās. Pēc tam no viņa uzzināju, ka sāpējusi kāja un nav bijis viegli pusotru stundu nostāvēt.
Par ko man bēdāties! Garastāvoklis pacilāts, cilvēkiem prieks. Ja es rādīšu neapmierinātu seju? Kāpēc... Kauss vairāk bija domāts skatītājiem un nevis kā mūsu izrādīšanās. Lai cilvēki to redz! Man tikai mazliet nav saprotams, kāpēc mūsu jaunatnes sporta skolas, jaunatnes treneri nevar noorganizēt savas komandas, jaunatnes spēlētājus un atnākt ar komandām. Tā taču ir viņu nākotne! Viņiem būs jācīnās par Gagarina kausu. Tā ir Eiropas labākā līga un katram jaunajam spēlētājam tas ir mērķis - kādreiz Gagarina kausu turēt virs savas galvas. Vismaz Eiropā. Kāpēc nevar atrast vienu dienu, lai to noorganizētu? Šogad "Pērkons" bija gandrīz pilnā sastāvā, "Dinamo" mazliet mazāk, bet kur citas bērnu komandas? Mums taču ir visvisādas treniņu grupas. Man liekas, ka hokejs viņus sevišķi neinteresē. Kad mēs bijām bērni, un Sporta pilī spēlēja Rīgas "Dinamo", mūs organizēti veda uz hokeju, sēdējām pašā augšā, tur, kur bija stāvvietas. Es sapņoju par to, ka mūs aizvedīs uz Rīgas "Dinamo" spēli un man bija pilnīgi vienalga, kur sēdēšu. Nezinu, kas būtu, ja atvestu Stenlija kausu? Bet tas jau tas pats kauss! Nevajag no tā kautrēties, ka mēs esam izcīnījuši Eiropas labāko hokeja kausu. Jā, tas ir Krievijas atklātais čempionāts, bet nevajag pārvērst, ka tas nav mūsējais, mēs taču tur piedalāmies, tāpat ieguldām lielu naudu, lai pietuvotos kausam. Kāpēc kausu neparādīt mūsu jaunatnei, mūsu bērniem? Ja ir iespēja. Tas mani mazliet pārsteidza - vēsā attieksme. Ir interesanti, ja nofotografējies ar kausu divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā un pēc astoņiem desmit gadiem spēlēsi un varbūt kausu turēsi rokās.

Tā ir sāpīga tēma. Es domāju, ka tā ir arī ideoloģija. Droši vien tu mazliet ieskaties arī internetā, kas notiek Latvijā - lielai daļai ir ļoti negatīva attieksme pret visu, kas notiek Krievijā. Lielai daļai ir stipri negatīva attieksme pret Čeļabinskas vācieti Znaroku. Un tad vēl Vītoliņš! Tas jau arī tāds atkritējs...
Esmu pamanījis: ja tev dzīvē neiet, tad visiem patīk un visi izsaka līdzjūtību. Lai viņš cīnās. Bet, ja kādam kaut kas sanāk: no ko tad viņš tur! Izlecējs...

Un kas tas Vītoliņš ir? Ieroču pienesējs Znarokam...
Tiem, kas raksta šīs lietas internetā, tāpat nav nekā cita ko darīt. Man ir tāds teiciens: tie, kas runā aiz muguras, tie vienmēr būs aiz muguras.

Izcīnot kausu vienu reizi, var paveikties. Divas reizes pēc kārtas laikam paveikties nevar. Pluss - jums ar Oļegu piecu gadu laikā ir arī viens zaudēts fināls, vienu gadu Rīga jūs apturēja un tikai pašā pirmajā sezonā ar MVD netikāt "play-off".
Pēdējos četrus gadus pluss/mīnuss mēs tiekam līdz simts punktiem. Toreiz, kad zaudējām Rīgai, uz "play-off" izgājām kā otrā komanda Rietumos, Rīga bija septītā. Mēs bijām tuvu pašai spicei, Pēterburga togad bija pirmā, bet mums arī bija daudz punktu. Pēdējās četras sezonas spēlējam diezgan stabili. Neraugoties, ka zaudējām Rīgai, mums tajā čempionātā bija desmit zaudējumi pēc kārtas, taču vienalga saglabājām otro vietu. Komanda ir spējīga spēlēt vienā līmenī.

Tu arī droši vien tur esi pielicis klāt savu galvu. Kā tiek komplektēts čempionu sastāvs? Katru zvaigzni taču Lužņikos aiz rokas neķerat.
Man nav sevišķi liela loma komandas komplektēšanā. Ir komandas priekšnieks, ir ģenerāldirektors Safronovs, viņi sazvanās ar Oļegu, kuru ņemt, kuru neņemt. Arī mēs ar Oļegu sazvanāmies. Komanda tomēr skatās arī uz naudu, to gan lemj vadība augšā. Kā ar Ovečkinu. Būtu muļķīgi no viņa atteikties, viņš ir mūsu audzēknis, grib pie mums spēlēt, tāda zvaigzne. Gribot negribot, jāmaksā. Nepaņemsi tu, paņems citu, un publika arī to nesapratīs. Komandas komplektācija vairāk notiek pēc raksturiem. Mēģinām saskaņot, lai spēlētājs tomēr iederētos kolektīvā. Katru gadu viens vai divi pēc rakstura neder, tad mēģinām samainīt, lai kādu citu dabūtu vietā.

Jūs dariet to pašu, ko darīja padomju laikos: veidojat kolektīvu.
Jā, mums galvenais ir kolektīvs. Pirmajā gadā, kad strādājam MVD, mums bija no visiem klubiem savākti bombardieri. Pēc statistikas. Katrs bija labākais savā komandā. Kad to visu likām kopā, beigās nekas nesanāca. Noņemot nost Ovečkinu un Bekstrēmu, pēdējo četru gadu laikā mums nav bijis neviena spēlētāja, kurš būtu līgas labāko desmitniekā. Mēs esam spēcīgi kā komanda, un jebkura maiņa var izšķirt spēles likteni. Pērn, kad bija atbraukušas NHL zvaigznes, mēs mazliet zaudējām mūsu spēku. Tas ir pats par sevi saprotams, ka zvaigznēm vairāk uzticas, bet pārējā komanda aiziet nost no atbildības sajūtas. Nāks taču Ovečkins un savus punktus viņš gūs. Pēc tam bija caurums. Nezinu, kā būtu bijis, ja tieši pirms "play-off" būtu Omskai zaudējuši. Pirms tam bija trīs zaudējumi pēc kārtas, spēle galīgi nekāda. Nevaram iemest, nevaram neko izdarīt, tad puiši paši savācās kopā un izrunājās: divas sezonas spēlējam šādā sastāvā un varam uzvarēt, esam izgājuši cauri tādai nometnei. Omskas spēli tiešām nospēlējām ļoti labi, tas bija lūzuma brīdis un no bedres tikām ārā. Apspēlējām viņus ar 2:0, pēc pagājušā gada fināla Omska darīja visu, lai uzvarētu. Sezonas atklāšanas spēlē viņus uzvarējām, arī uz pēdējo spēli gājām uzvarēt. "Avangard" bija uz viļņa un ļoti gribēja savās mājās uzvarēt. Tieši šī spēle bija lūzums. Sapratām, ka tā ir mūsu spēle. Ka vajag 2:0, nevis 6:4. Ka tā ir mūsu stabilā aizsardzība, kad visi guļas zem ripām. Vienus, divus vārtus iemest - tas ir mūsu hokejs.

Jūsu pirmajā "Dinamo" sezonā fani Maskavā rīkoja pat kaut kādas akcijas, ka šis nav mūsu hokejs...
Viss negatīvais sākās no tā, ka viss tika samainīts. Agrāk Maskavas "Dinamo" vienmēr bija zvaigžņu komanda, ar vārdiem, varbūt dažs pat mākslīgi par zvaigzni pataisīts, bet tie bija spēlētāji, kurus Krievijā pazīst. Te pēkšņi klubs bankrotē, tiek atlaisti visi treneri, visas slavenības, atnāk MVD ar visu vadību un skaļiem saukļiem, ka mēs esam strādnieku komanda, ar naudu nemētāsimies, sāksim būvēt komandu savā stilā. Mums bija svarīgi labi iesākt, sezona bija laba, palikām otrie aiz SKA. Visas sezonas garumā fani centās pieķerties pie visa sliktā, katrs zaudējums tika uztverts kā traģēdija. Visu laiku tikām salīdzināti ar iepriekšējiem gadiem. Tas bija pārejas brīdis, kad paši jutām - bija grūti. Strādāt ar faniem un dabūt labu apmeklētību.

Vai bija arī spiediens uz jums ar Oļegu?
Vadība piesedza, vairāk kritikas ņemot uz sevi. Viņi bija tie, kas gāja runāt ar faniem, mēs ar Oļegu intervijas nedevām, teicām, ka esam priecīgi par katru cilvēku, kas nāk skatīties mūsu spēles. MVD arī bija apvainojušies, ka mēs no Balašihas pārbraucām uz Maskavu. Tribīnēs tauta nāca ar MVD cepurītēm un šallītēm, tas bija tāds pārejas brīdis, kad nevarēja apvienoties. Tagad tribīnēs sēž gan ar "Dinamo", gan MVD atribūtiku, nu visi esam viena komanda.

Vai Maskavas "Dinamo" KHL ir pati fiziskākā komanda?
Spēka vai izturības ziņā?

Vai jūs visvairāk strādājat?
To nevarēšu pateikt, jo nezinu, kā strādā citas komandas. Negribu teikt, ka tādi treneri kā Vladimirs Krikunovs vai savā laikā Zinetula Biļaļetdinovs maz strādātu. Kazaņa vienmēr daudz strādājusi. Mūsu komandas īpatnība ir tā, ka nav spilgtu zvaigžņu. Mums katrs spēlētājs ir zvaigzne: piecos gados trīs reizes būt finālā un divas reizes vinnēt... Kā tad viņi nav zvaigznes? Bet viņi ir zvaigznes komandas fonā. Zvaigznes kā komandas spēlētāji.

Kā tava laika Rīgas "Dinamo"!
Jā. Mums arī lielu zvaigžņu nebija, bet no mums baidījās kā no komandas. Maskavā tāpat mēģinām spēlētājiem iedzīt fizisko. Lai būtu spēks un varētu divcīņas uzvarēt.

Ir muļķīgi salīdzināt, jo pagājuši 25 gadi, bet, vai jūs strādājat vairāk nekā vecais Rīgas "Dinamo"?
Agrāk bija pavisam cits darba process - vecais "Dinamo" uz treniņiem vācās kopā uzreiz pēc Jāņiem, bija trīs, četras nedēļas laika ievilkties. Tagad viss ir kompaktāk. Mēģinām ņemt kaut ko no tiem laikiem, kaut ko liekam klāt paši, varbūt mēģinām kaut ko uztaisīt pareizāk. Ņemam to, ko zinām un paši esam redzējuši, taču vēl arī mācamies. Man pašam vēl ilgi jāmācās. Kad sāku trenera karjeru, bija doma pastrādāt pie kāda laba trenera, no viņa pamācīties.

Tev Znaroks ir šis labais, no kura mācīties.
Tas bija pirms tam, kad sākām strādāt kopā. Nu esam divus gadus čempioni, un kas gan mums no citiem ko mācīties! Taču ir daudzas nianses, ko pamani citiem, vasarās braukāju uz Jurzinova nometni, ceturto gadu palīdzu viņam.

Vai arī šogad tu biji pie viņa Šveicē?
Jā. No viņa vienmēr var mācīties. Visvairāk tieši viņa dialogu ar spēlētāju. Kā viņš vada treniņu, uz ko liek akcentus, kādas nianses ievēro. Kad to pamanu, jā, tas varbūt ir tas, ko es palaižu garām un neesmu fiksējis. Mācīties vajag vienmēr un no tā nevajag kautrēties.

Vai Maskavas "Dinamo" skrien tāpat kā padomju laikā?
Mēs skrienam vienmēr un akcents ir tieši uz skriešanu.

Daudzi saka, ka hokejistiem skriešana esot pagātne...
Es arī to esmu dzirdējis, bet mums komandā ir puiši, kuri paši labāk izvēlas skriešanu nekā griezt zālē riteni. Sen pierādīts, ka riteni var aizvietot ar skriešanu un to neviens neapgāzīs, bet skrienot strādā viss ķermenis. Es arī tagad noskriet nevarēšu, bet uz riteņa to gabalu nobraukšu un tempu spēšu noturēt. Bet noskriet nevarēšu. Lai cik ritenis būtu labs, tas nevar aizstāt skriešanu.

Kurš jums sastāda vasaras darba plānus? Jūs abi ar Oļegu? Vai arī Jurijs Ždanovs nāk talkā?
Arī Ždanovs. Viņš ļoti rūpīgi attiecas pret savu darbu un katru gadu mēs pieliekam kaut ko klāt. Spēlētājs uz vasaras nometni neatnāk pilnīgi gatavs. Tad viņam nebūtu kur augt. Ja nometnes sākumā būs simts procenti, tad viņš drīz būs bedrē, vajag uz nometnes sākumu būt 60-65 procentiem. Lai viņš ir savu ķermeni sagatavojis, bet lai būtu kur progresēt. Ko un kā darīt? Mēs visi kopā to cenšamies analizēt, pagaidām tīri labi sanāk.

Šogad Krievijā jūsu duetu salīdzina ar Tihonovu un Jurzinovu, ar Černišovu un Tarasovu. Par Bikovu un Zaharkinu neesmu dzirdējis, jo Bikova palīgu Krievija nepieņem.
Man neiznāk krievu presi lasīt. Žurnālistiem par kaut ko ir jāraksta un gribas kaut ko salīdzināt. Patīkami, ja salīdzina ar tik slaveniem cilvēkiem, kuri dzīvē kaut ko sasnieguši.

Un tad tu saproti, ka gluži pēdējais neesi?
Jā. Krievijā jūtos, ka mani novērtē. Latvijā ir ļoti daudz negatīvā. Nav svarīgi, kādu ordeni piešķir Krievija, bet tas, ka tevi novērtē. Kad redzi - viņi novērtē tavu darbu. Ne tikai klubs, bet arī Krievijas Hokeja federācija. Ka mēs kaut ko ieguldām Krievijas hokeja attīstībā.

Redzu, ka tu nesaproti ļoti vienkāršas lietas. Jebkurš Amerikas apbalvojums Latvijā ir daudz vērtīgāks par jebkuru no Krievijas ordeņiem.
Saprotu, saprotu. Es tāpat netaisos ordeņus nēsāt, iet pa ielām un tos skandināt. Tas vienkārši ir darba novērtējums, tā ir attieksme pret tevi.

Kādu ordeni tev iedeva?
Pat precīzi nepateikšu, vai tas ir Draudzības vai Sadraudzības ordenis.

Vai tu esi arī Krievijas Nopelniem bagātais treneris?
Jā, pagājušogad mums to piešķīra.

Vecos laikos tas nozīmētu, ka tu varētu pretendēt uz piemaksu pie pensijas.
Esmu par to dzirdējis. Krievijā arī ir kaut kādi kritēriji, kā piešķir šos goda nosaukumus. Ja uzvaram divus gadus pēc kārtas, pirms tam bija otrā vieta, ir kaut kāda punktu sistēma, precīzi gan nepateikšu kāda.

Visus lasītājus vienmēr interesē, kā tu sadzīvo ar Znaroku. Kad abi spēlējāt vienā maiņā izlasē, tu uz manu jautājumu atbildēji, ka neklausoties, ko viņš tur burkšķ, spēlējot tik tālāk.
Kad spēlēju, atradu kaut kādu līniju: sapratu, ka ne vienmēr viņš ir nikns, tāds ir viņa raksturs. Trenējot, es zinu brīžus...

...kad tev labāk nebūt tuvumā.
Nē, nav tā. Mums savā starpā nekad nav bijis, kad mēs viens uz otru bļautu vai lamātos. Jā, ir bijušas negatīvas emocijas, kad kāds no mums eksplodē. Ja es zinu, ka tā nav, paiet brīdis un viss izmainās. Galvenais - saprast, kā uz to reaģēt.

Cik ir bijis garākais periods šo piecu gadu laikā, kad neesat sarunājušies?
Zini, tāda nav bijis. Pēc sezonas, kad esam tik bieži bijuši kopā, Oļegs aizbrauc pie savas ģimenes, es pie savas, tad viens otru liekam mierā. Ja ir kaut kādas darba lietas, sazvanāmies un pārrunājam tās. Katrs atpūšamies atsevišķi, viņam ir savs draugu loks, man - savi plāni.

Būtu diezgan dīvaini, ja jūs abi visu vasaru vēl Rīgā kopā staigātu.
Tā ir. Bet nekādu incidentu līdz šim mums nav bijis.

Tu ārēji esi daudz mierīgāks, Oļegs ir kā uzvilkta stīga. Liekas, ka tā bija Maskavas "Dinamo" sērija ar Rīgas "Dinamo", kad viņš teica: bet tas taču ir karš!
Katram savs.

Vai tev arī Gagarina kausa fināls ir karš?
Katrs to vērtē savādāk un uzvedas savādāk. Es mēģinu sevi noskaņot, lai nekādas blakus lietas mani neizsit no līdzsvara. Es pret to visu mēģinu attiekties savādāk. Oļegs uzvelkas no katra sīkuma un tas viņu kaitina, taču vienlaikus arī motivē un viņš paliek agresīvs. Es mēģinu visus sīkumus laist garām, koncentrējos tikai konkrētai lietai. Tās ir divas dažādas attieksmes. Spēles laikā pats jūtu, ja esmu par daudz iekarsis - sāku par daudz uzbļaut tiesnešiem, komentēt spēli, jūtu, ka ir par daudz un tad jānomierinās. Mums ir divas dažādas pieejas.

Vai jums soliņš runā spēles laikā?
Mēs visu laiku runājam.

Arī spēlētāji savā starpā?
Jā, viņi mēģina pārrunāt. Ja ir dinamiskas spēles, mans uzdevums ir mēģināt koriģēt, ja kādam kaut kas nesanāk. Ja esam izvēlējušies taktiku, bet spēlētājs divas maiņas to neizpilda, mēģinu parādīt, kas netiek pareizi darīts un kam jākoncentrējas vairāk. Tās ir tādas mazas nianses. Visu laiku esmu spēlē iekšā. Oļegs vada spēli un sūta laukumā trijniekus, ja kaut kas neiet cauri, sazinoties ar Oļegu, sekundes laikā mēģinu to konstatēt. Soliņš mums dzīvo visu laiku.

Vai tu atbildi par uzbrucējiem, aizsargiem? Par vārtsargiem droši vien neatbildi.
Mēs mēģinām visu kopā, esmu kaut kur par vidu: Fedosovs vairāk strādā ar aizsargiem, mums ir savas vairākuma un mazākuma maiņas, mēs viens otru papildinām. Ja kāds izlaidis laukumā ne tos spēlētājus, mēs katrs to jūtam. Ātri trijatā varam acumirklī vienoties, kurus spēlētājus tagad labāk laist laukumā. Es no malas vairāk cenšos sekot līdzi spēles zīmējumam. Reizēm ir tā, ka Oļegs prasa, nu kurus tagad laižam vairākumā? Zinu, ka viņš gaida atbildi sekundes laikā. Labāk šos! Ja viņam galvā ir savas domas un tās mums saskan, viņš laiž tos spēlētājus. Ja nesaskan, izdomā kaut ko citu. Staigāju pa soliņu un redzu, ja kāds ir aizelsies: vai tu vēl turi vai neturi? Ja viņam vajag kaut minūtes pauzi, zinu, ka šo spēlētāju nevar laist laukumā caur maiņu. Ieplānoju citur. Ja tas ir vairākums, saku Oļegam, ka šim spēlētājam vajag vienu maiņu izlaist. Ka jālaiž cita maiņa. Ir daudz dažādu nianšu. Es pa vidu. Starp aizsargiem un uzbrucējiem, apvienoju tos.

Tu neesi ņēmis vērā pašu galveno Rīgas hokeja skolas bausli: ja galvenais treneris tev kaut ko prasa, tad jāatbild - ne silts, ne auksts. Ja galvenais uzklausīs tavu padomu, bet tas nedos rezultātu, vainīgais ir uzreiz pie rokas. Ja dod rezultātu, galvenais var teikt: es jau tāpat biju domājis... Rīgā tas it sevišķi populāri esot bijis trenera Jurija Antonova laikos.
Mums arī bijušas situācijas, kad pieņemam lēmumu un tas ir galīgi garām. Neviens nav perfekts un katrs cilvēks kaut kur kļūdās. No tā vajag mācīties. Salikt visu pa plauktiņiem, lai nākamajā reizē reaģētu pareizi.

To, ka jūs abi ar Oļegu esat kluba treneri, esat pierādījuši. Ir arī dalījums - nu tie jau nav izlases treneri! Tā reizēm saka.
Kā nav izlases treneri? Mēs ar Oļegu tam nepiekrītam. Mēs arī izlasē esam sasnieguši visai augstus rezultātus. Esam bijuši septītie pasaulē. Ir grūtāk savienot darbu klubā un izlasē. Ja ilgāk spēlē savu čempionātu, iznāk īsāks laiks izlases gatavošanai.

Un klubā tu jau esi izdedzis psiholoģiski.
Nu ja. Un izsit sevi no sliedēm. Kad ātrāk beidzām darbu klubā, izlase nospēlēja labāk. Neteikšu, ka, strādājot labi klubā, nav iespējams labi strādāt arī izlasē. Jā, mums bijuši arī ne visai labi gadi, bet saprotam, kur vaina. Izanalizējam to visu. Ir vismaz sajēga, kur kaut ko vajadzēja pielikt un kur kaut ko izmainīt.

Kuru no jūsu dueta piecu gadu pasaules čempionātiem jūs neizvilkāt? Pirmajā gadā Maskavā tomēr ar Itāliju mazliet arī nepaveicās.
Kā nepaveicās? Vienmēr kaut ko varēja vairāk uzspiest. 2007. gada čempionātā paši arī vēl nejutāmies pārliecinoši. Tagad tas ir savādāk. Vai pēdējais gads Bratislavā. Zaudējām dāņiem bullīšos. Sākumā eiforija - paņēmām punktu no somiem, līdzīgi spēlējām ar čehiem... Pēdējās divas spēles pret Baltkrieviju un Austriju bija ļoti labas. Komanda grūtā brīdī parādīja, ka kaut ko var. Katrā čempionātā bija savi plusi un savi mīnusi.

Man liekas, ka 2011. gadā Bratislavā jums bija otra labākā Latvijas izlase pēc 2009. gada Bernē.
It kā viss gāja daudz maz labi, bet viena spēle izsita ārā. Tagad čempionātā drīksti zaudēt arī vienai švakākai komandai, ir septiņas spēles grupā, vari šo zaudējumu kompensēt ar kādu uzvaru pret stiprāku komandu. Vecajā modelī bija tā, ka zaudējot Dānijai apakšgrupā, bijām jau viņiem aiz muguras. Pat uzvarot kādu no favorītiem, punktu skaits būs vienāds, esi zaudējis savstarpējo spēli. Tātad vajag apspēlēt divas spēcīgas komandas. Tagad, kad grupā ir astoņas komandas, vari kādu punktu pazaudēt, bet tāpat savu pāridarītāju apiet. Tagad sistēma ir taisnīgāka.

Vai tajos piecos pasaules čempionātos jūs ar Znaroku izspiedāt visu no Latvijas izlases?
Nuuu, domāju, ka nē. Man tagad grūti pateikt, bet katru gadu bija savādāk. Bija gads, kad ar MVD spēlējām finālā, pats jutu, ka grūti no tās eiforijas, kas bija klubā, pārslēgties uz izlasi. KHL esi nupat spēlējis finālā un tagad jāgatavojas pasaules čempionātam. Jutu, ka nebijām pārslēgušies un koncentrējušies izlasei. Pieredze nāk ar gadiem. Skaidrs, ka varējām kaut ko izdarīt vairāk un bija lietas, ko vajadzēja pamainīt. Šajos piecos gados strādājot klubā, esmu sapratis, ka ir jāstrādā, nevar iziet tikai uz svaigumu, ir jāiegulda smags darbs un jāliek spēlētājiem strādāt.

To tu esi stāstījis - par MVD pirmo gadu.
Tieši tas pats ir arī izlasē.

Kas jums 2008. gadā Halifaksā traucēja uzvarēt Vāciju? Vai arī Ūve Krups jūs apspēlēja?
Tas bijis tik sen, ka detaļas vairs neatceros. Varbūt pietrūka pieredzes? Varbūt nebijām spēlei īsti gatavi, jo Vācijai uzvara neko nedeva? Pret spēcīgām komandām ir vieglāk noskaņoties un, ja vēl sanāk, tad ir labi.

Toreiz arī sākumā sanāca un likās, ka viss aizies kā pa sviestu.
Katrs zaudējums rāda, ka kaut ko neesam kārtīgi izdarījuši.

Tu droši vien zini, ka esi švaks treneris. Tavā CV kā galvenajam trenerim ir tikai trīs sezonas Šveices ceturtās līgas klubā... Pārējo laiku esi tikai citiem palīdzējis.
Nuuu. Lai katrs domā, kā viņš grib. Es tam lielu vērību nepievēršu. Katram ir savs mērķis un katrs iet, kā viņš iet.

Tik dumju jautājumu uzdevu tāpēc, ka pavasarī tev bija 45. dzimšanas diena. Cik ilgi treneris var būt palīgs?
Man grūti atbildēt.

Un tas bija pareizs solis, ka paliki Maskavas "Dinamo"?
Jā. Mums ir kolektīvs. Jā, man bija iespējams dabūt jaunu statusu, bet klubs man bija devis tādas iespējas, kuras citam trenerim varbūt sen būtu atņemtas. Ja viss ir labi, pagriezt muguru un aiziet - tas nebūtu pareizi. Tāpēc izvēlējos tādu soli. Galvenais - nenožēlot, bet strādāt un mēģināt pierādīt, ka visu esmu izdarījis pareizi un ka mēs kā komanda varam atkal augt.

Taču tas nenozīmē, ka tu nekad negribi būt par galveno treneri?
Nekas dzīvē nekad to nenozīmē, tagad esmu koncentrējies darbam klubā, mums ir savs kolektīvs, savs plāns un mēs darām to, ko līdz šim esam darījuši visai labi. Mēģināsim to darīt arī tālāk.

Tu zini, kā ir, ja līgava kādreiz jau atteikusi līgavainim! Tu tagad Skanstes ielā esi šī atteikusī līgava...
Nuuu. Tā nav. Galvenais nebaidīties no tā, kas tevi dzīvē gaida priekšā. Ja sanāk dzīvē atgriezties citā līgā vai citā komandā... Pats spēlēt vairs nevaru, man atliek tikai trenēt. Un tas ir darbs, kurš man patīk.

Tu kā spēlētājs tikai vienu reizi neesi bijis pasaules čempionātā, kad to it kā varēji. 1994. gadā, kad pavasarī biji aizņemts Amerikā. Kas tevi dzina? Tev nebija nekā cita ko darīt?
Agrāk bija pavisam savādāk. Tas dzinējs bija cits. Tagad mēs kā Latvija A grupā esam ilgi. Mēs tad klubos spēlējām par citu naudu, bija cits līmenis, cits azarts. Ja visu sezonu esi nospēlējis ārzemēs, tas ir arī spiediens - no tevis vienmēr prasa, lai būtu labākais. Pasaules čempionāts mums bija iespēja aizbraukt mājās un ar saviem draugiem uzspēlēt pavisam citu hokeju, nekā no tevis gaida klubā.

Un uzvarēt Vāciju ar 8:0?
Tajā laikā mūs arī bargi kritizēja: ja iemetām pa vienam golam čempionātā, bijām nekādi. Tu pats rakstīji, kam gan izlasē vajadzīgi spēlētāji, kas met tikai vienu golu čempionātā. Tagad ir tādi, kas sēž uz nullēm vairākus gadus, bet viņi vienmēr skaitās labi. Viņš taču labi slido, labi izskatās, labi met - tagad ir cits skatījums uz lietām. Nesaku, ka vajadzētu noriet šodienas spēlētājus. Katram komandā ir savas funkcijas. To labi redzam arī Maskavas "Dinamo". Mums ir spēlētāji, kuri sezonā nesavāc desmit punktus, bet viņi savu darbu padara. Tajā laikā, kad es spēlēju izlasē, uz priekšu dzina arī tas, ka gribējās ar izlasi izmainīt vidi, kurā atrodies. Tagad KHL spēlē somi, zviedri, čehi,. slovāki - līmenis skaitās augsts. Mēs katrs spēlējām savā valstī un pasaules čempionātā gribējām paši sev pierādīt, ka varam spēlēt šādā līmenī.

Droši vien, ka tā bijis arī citas reizes, bet labi atceros, ka uz 2002. gada pasaules čempionātu tu atbrauci ar sāpošu ceļgalu. Klibodams spēlēji. Oļegs 1999. gadā pirms čempionāta stipri klepoja.
Mēs savā laikā mazāk pievērsām uzmanību traumām. Ja varēja paspēlēt, spēlējām. Paviršāk pievērsām uzmanību savai veselībai. Tagad klubā, ja čempionāta laikā kaut kas notiek, uzreiz pārbaudām. "Play-off" laikā mums bija daudzas likstas - plīsumi pirkstos, ribās, kur tik vēl ne - visi spēlēja sašpricēti, parādīja raksturu. Stenlija kausā tas pats, Ovečkins arī pasaules čempionātā spēlēja ar savainojumu. Ja mums bija iespēja aizbraukt uz pasaules čempionātu, neviens sevišķi neinteresējās, kas par traumu un cik tā nopietna. Ko tad? Divas nedēļas nevar paciesties? Ja kas, iešpricēs un nomērdēs... Mūsu paaudze pie tā bija pieradusi. Gan jau izvilksim. Šprici iekšā un aiziet! Sasitums vai trauma, kur nomērdēšana lielu skādi nenodarīs, arī tagad Maskavas "Dinamo" tā nav problēma. Mums ir komanda ar raksturu.

Kā tu droši vien saproti no maniem jautājumiem, es tevi esmu nolēmis apvainot līdz galam. Tu taču esi tipisks otrās līgas spēlētājs!
(Smejas). Jā, bija arī tādi izteikumi. Es nemaz neslēpu, ka ilgus gadus esmu spēlējis Šveices otrajā līgā. Labāk spēlēju Šveices otrajā līgā, kur esam tikai divi ārzemnieki un zinu, ja komanda uzvarēs, tas ir arī mans ieguldījums. Jā, man bija iespējams spēlēt Vācijā, kur mani katri gadu aicināja, bet tajā masā, kad klubā ir piecpadsmit ārzemnieki, es būtu tikai viens no viņiem. Es savu darbu vienmēr esmu darījis godprātīgi. Mēs ar Oļegu arī par to runājām.

Viņš taču arī bija tipisks Vācijas otrās līgas spēlētājs.
Ir spēlētāji, kas labās līgās trešajā, ceturtajā maiņā pavada ilgus gadus - ā, viņš jau strādīgs. Ir spēlētāji: ja viņš nav pirmajā vai otrajā maiņā, tad viņš nav vajadzīgs. Man patika, ka bija jāuzņemas atbildība, patika, ka no manis vairāk prasa un, ja bija jāizšķiras starp Vācijas DEL un Šveices NLB, es labāk spēlēju Šveices otrajā līgā. Maz iznāca spēles Šveices NLA, bija momenti, kad varēju pāriet uz NLA, bet, ja redzu, ka klubs manī ieinteresēts. Es neesmu tas, kurš lēkās. Kad spēlēju Šveicē, tur bija pāris spēlētāju, kas pa piecām sezonām spēlēja vienā klubā. Tagad tā notiek, bet manā laikā - viens, divi gadi, un sveiki. Tas, ka piecus gadus aizvadīju vienā klubā, otrā, tātad viņi man tic un es tam devu priekšroku. Ja vadība atbalsta un esmu klubam vajadzīgs, tad pieveru acis un varu nespēlēt augstākā līmenī. Tāpat ar NHL. Var pateikt, ka nesanāca, bet tajā pašā laikā man bija triju gadu līgums un es pats pēc pirmā gada aizgāju projām. Līgumā bija atruna: ja nolemju atgriezties Eiropā, viņiem nav nekādu pretenziju. Sanāca, ka pirmais gads nebija sevišķi pozitīvs, tad vēl lokauts un nolēmu, ka jābrauc uz Eiropu. Kad 1995. gada janvārī lokauts beidzās, aicināja atpakaļ, atsūtīja oficiālu vēstuli.

Tad tu biji Zviedrijā?
Nē, Rapersvīlā, NLA līgā. Varēju uz visu nospļauties un braukt uz Ameriku, bet klubā spēlējām par palikšanu A līgā, tad es būtu piečakarējis šo komandu. Ja redzu, ka Šveicē uz mani liek lielākas cerības, nolēmu palikt Eiropā.

Vai tolaik starp Šveices NLB un NLA bija lielas atšķirības?
Bija gan. Neesmu pēdējos gadus redzējis, kā spēlē NLB, bet NLA ir ļoti labs hokejs. Ļoti ātrs, šveicieši ļoti lielu akcentu liek uz izturību, to mēs redzējām arī pasaules čempionātā, Šveices izlase bija fiziski ļoti labi sagatavota. Bet tas nekrīt no gaisa. Viņiem nometnes sākas vasarā un tur pamatīgi strādā. Viņiem iegājies, ka ar darbu var sasniegt visu. To mēs arī Maskavā darām. Spēlētājiem pirmais sauklis ir: priekš kam tad mēs Pinskā tā svīdām! Vasaras nometnes mums ir smagas. Ja vēl gadās karsts laiks. Pulss leks uz augšu, būs divi simti, vajadzēs bez maz vai elpināšanas un masāžas, raus muskuļus krampī, sviedri līs ar spaiņiem. Kad spēlē, atceras, kam gājuši cauri un tas dod papildus enerģiju. Kad mani Rīgas "Dinamo" paņēma uz pirmo nometni, ar draugiem biju sarunājis: tā kā sestdien pēc pusdienas mūs no Kandavas laiž mājās, vakarpusē satiksimies vecpilsētā. Būšu klāt! Ap kādiem četriem pēcpusdienā biju mājās, iekritu gultā un nākamajā dienā pamodos kaut kad divpadsmitos. Neko nedzirdēju. It kā kāds būtu iedevis ar koku pa galvu. Bet, kad spēlē, jūti: pag, es taču esmu strādājis! Vai tad nevar saņemties. Tie ir tādi smagi mirkļi.

Tu esi viens no mūsu spēlētājiem, kurš ilgi sēdējis vienā vietā. Kūrā seši gadi, Tūrgavā - četri. Arī tavos laikos tas nebija modē, tagad dažs vienā sezonā nomaina trīs klubus.
Kanādiešiem, kas tolaik spēlēja Šveicē, devīze bija: galvenais ir nopelnīt naudu. Pārējais viņus neinteresēja. Man vienmēr bija dusmas, ka ārzemnieki atbraukuši tikai pēc naudas. Kūrā bija laiks, kad alga nebija maksāta par diviem mēnešiem, es nekad negāju pie vadības. Paprasīju tikai, kad būs. Vai varot paciesties. Bija divi somi, viņiem neizmaksāja algu ar pusmēnesi, uzreiz savāca somas un gāja prom.

Pag! Šveicē taču ir tik daudz banku! Vai tad viņiem arī kādreiz pietrūkst nauda?
Visiem kādreiz pietrūkst. Vienmēr gribas vairāk nopelnīt. Ja redzi, ka kanādietis švakāks, bet pelna divas reizes vairāk. Bet viņš ir ar labu aģentu, no Kanādas. Tu esi spēlējis izlasē, bet tāds bija mūsu liktenis tajā laikā. Bija jāpierāda, ka esi labāks, bet vienalga vairāk nesaņemsi. Tā dzīve ir iekārtojusies, ja atbrauks spēlētājs no Kanādas vai Amerikas, viņš vienmēr saņems vairāk. Tāpat ir KHL. Pirmajā gadā MVD paņēmām spēlētāju no fārmkluba. Nu saņem viņš AHL 60 000 dolāru, ne vairāk par 90 000, ja pusi noņem nost nodokļos, tie ir 50 000, bet viņš atbrauc uz KHL, uzskata sevi par tādu zvaigzni, ka prasa 500 000. Un viņam to arī samaksā! Statistika viņiem visiem laba, bet algas uzpūš augšā. Kad biju Šveicē, redzēju savām acīm: nāk jauno spēlētāju pieteikumi, viņam pie trīsdesmit gadiem, bet pieteikumā ierakstījis, ka astoņpadsmit gadu vecumā bijis pie 120 punktiem. Ja nesakarīgs menedžeris, var āķi norīt. Nepaskatās, ka tas taču bijis pirms piecpadsmit gadiem. Viņi nebaidās ierakstīt visu. Tas varbūt ir liels pluss, ka nebaidās, rāda un tad arī dabū labus līgumus.

Vai tev Šveicē kādu gadu bija vairāk par 100 000 dolāru?
Tas lai paliek pie manis. Es par naudu nekad nerunāju.

Tu Šveicē spēlēji vēl tajos laikos, kad spēlētājiem Eiropā bija t.s. džentlmeņa komplekts - alga, dzīvoklis, auto.
Tā tas ir joprojām. Krievijā tagad ir kā NHL, Rīgā pirmo gadu laikam arī visi spēlētāji braukāja ar mašīnām, ko klubs bija sameklējis. Ārzemēs tas joprojām tā notiek. Lai nebūtu problēmas: ir alga, mašīna un dzīvoklis. Klubs par tevi maksā. Kanādā tā bija problēma - pašam jāmeklē dzīvoklis, pašam - auto, kādas ir cenas tiem. Vai tā atbilst vai neatbilst. Amerikā iemet iekšā - nauda ir, pats arī meklē. Eiropā to visu deva - dzīvokli, mašīnu, parādīja, kur halle, un viss. Tikai gatavojies spēlēšanai.

Vai tie bija arī apmaksāti visi komunālie pakalpojumi?
Jā.

Un tā atkal ir nauda.
Līgumos viss bija ierakstīts, arī tas, kāda alga, bet tas bija tīrais - uz rokas. Vēl ir arī apdrošināšana. Klubs melno naudu nemaksāja. Kad gāju uz klubu, viņi allaž teica, ka mēs nezinot, cik katrs klubam reāli izmaksājot. Klāt nāečempions ar PSRS izlasi (1988.). Kā treneris izcīnījis divus Gagarina kausus, Krievijas Nopelniem bagātais treneris. Un tas viss 45 gadu vecumā.

k arī nodokļi. Valsts nodokļi, Šveicē ir reģionu nodoklis, pluss pensiju fonds - viņiem tas viss ir jāsamaksā. Tāpēc summa savācas liela.

Kad spēlētājs pārstāj domāt par NHL, DEL un augstākajām līgām?
Helmuts Balderis uz NHL aizbrauca 37 gadu vecumā. Ja fiziski labi jūties, arī NHL var spēlēt. Brīdis, kad jābeidz spēlēt, ir diezgan skumjš: visu dzīvi esi spēlējis, kad izej laukumā, adrenalīns ir, iemet vārtus, vai skaistu bullīti - to neaizvietot ne ar ko. Vai uzvaras vārtus! Skriet pēc uzvaras pa laukumu, bļaut un ārdīties - tas nav ne ar ko aizvietojams. Tāpēc katrs spēlētājs, arī NHL zvaigznes, kas jau it kā beigušas spēlēt, pēc gada atbrauc uz Eiropu un turpina karjeru. Mēģina pieķerties. Eiropietim NHL sapnis - ja kļūsti vecāks, neviens tevi vairs neņems. Katram spēlētājam ir savs līmenis, kurā viņš var atgriezties. Sergejs Fjodorovs arī paziņoja, ka gribot atgriezties. Un es to ļoti labi saprotu. Ja nav bijušas lielas traumas.

Viens otrs smejas: nu, kāpēc gan 41 gadu vecajam Sandim Ozoliņam sevi jāmoka.
Tie, kas paši nekad nav bijuši profesionālajā sportā, to nesapratīs. Es to zinu arī par sevi, ja būtu iespēja spēlēt...

Tu jau vēl esi jauns.
Ja nebūtu traumas, gribētu spēlēt, gribētos spēlēt, cik vien ilgi var.

Kā Gordijs Hovs.
Jā. Sajust vēlreiz visu, kas bijis. Man tagad ir tādas traumas. Šogad atteicās pat operēt. Pateica, ka viss ir tik slikti... Kad spēlēju Zviedrijā, saplēsu ceļgalam krusteniskās saites. Jauns biju. Ir, nav, bez krustenēm var arī spēlēt. Bija līgums uz diviem gadiem, ja pusgadu nespēlēšu, līgums pārtrūks... Nospēlēju vēl deviņus gadus. Bet tagad... Pērn treniņnometnē spēlējām futbolu, saplēsu ahillu, divus mēnešus dabūju lēkāt uz kruķiem, krusteniskās saites nav, viss sagriezies krustu šķērsu, bija tādas sāpes, ka nevarēju pagulēt. Pastaigāt arī nevarēju. Uztaisījām Maskavā visas bildes, braucu uz Štutgarti, tur ir ļoti laba klīnika par locītavām un visu pārējo, biju gatavs operācijai, ķirurgs teica, ka ir tik slikti, ka pie otrās stadijas artrozes operācijas vairs netaisa. Lai staigājot, cik ilgi varot, skriet nedrīkst, futbolu spēlēt nedrīkst, nekādu strauju kustību, riteni drīkst pagriezt. Kad vairs nevarēšot pastaigāt, likšot iekšā mākslīgo locītavu. Pa šiem gadiem viss esot tā saaudzis, ka neko palīdzēt nevarot, tikai noplēsīšot no manis naudu. Varēšot parādīt, ka izdarīts tas, tas un tas, bet man no tā labāk nepalikšot. Ja ne sliktāk. Ķermenis jau esot pieradis pie šādām kustībām. Lai dzīvojot tālāk. Oļegam tas pats, sezonā reizēm tā sāp ceļgali, ka nevar uziet pa kāpnēm. Viņam nav plēstas saites, bet vairāk nodiluši visi skrimšļi. Profesionālais sports daudz arī atņem... Ja bija iespējams spēlēt, pievērām acis, špricē tik iekšā... Bet zāles, dakteri arī varbūt ne vienmēr visu pasaka. Četrdesmit piecos gados jūtu, ka nedrīkstu skriet, uz savu sesto stāvu uzkāpju, bet man pēc tam vajag minūti pasēdēt, lai ceļgals atiet.

Tu savas dzīves pēdējos piecus gadus vari sadalīt trijās daļās - Krievija, Šveice un Latvija.
Tā ir iegriezies. Šveicē visus pēdējos piecpadsmit gadus esmu spēlējis un dzīvojis, jaunākā meita Laura mācās, rudenī būs 12 gadi, vecākai - Anetei ir 23 gadi, studē. Tagad mainīt vidi?

Tas droši vien bija arī viens no motīviem, kāpēc Šveicē tik ilgi paliki vienā vietā.
Jā, arī tas, bērni pieraduši un labāk bija viņus netraumēt. Pierast var pie visa, bet mainīt klubus... Tagad tāpēc arī esmu izvēlējies Krieviju. Lai var nopelnīt un ģimene dzīvot Šveicē. Kamēr finansiāli varu pavilkt, tā mēģinām dzīvot. Cits jau var teikt: muļķis, ka tērē naudu Šveicē, labāk būtu dzīvot Rīgā. Katrs izvēlas savu ceļu. Es mēģinu nodrošināt tā, lai bērni tiktu izskolotos tur, kur sākuši. Tad redzēs, kas būs tālāk.

Vai meitas latviski runā?
Protams. Mājās runājam tikai latviski un meitas runā bez akcenta. Lasīt varbūt un rakstīt ir grūtāk. Citiem bērniem, kas ilgi dzīvojuši ārzemēs, ir jūtams akcents, manas meitām tas nav jūtams.

Varbūt tev kabatā jau Šveices vai Krievijas pase?
Nē, tādas lietas nav. Dzirdēju, ka Latvijā tagad varot būt arī dubultā pilsonība. Tādas domas nav bijis.

Vai tas, ka tev ir dzīvoklis pie vecās Sporta pils, nozīmē, ka tu kādreiz pavisam pārvāksies uz Latviju?
Dzīvoklis man te jau pasen. Kad bija Sporta pils, ļoti ērti - nokāp lejā un esi hallē. Kaut kur vasarā dzīvot vajag. Tagad Latvijā vasarās pavadu tikai mēnesi. Kad bijām izlases treneri, iznāca regulāri atbraukt. Varēju arī neko neņemt un dzīvot pie vecākiem.

Bet dzīvoklis jebkurā pilsētā ir laba investīcija.
Patīkami, ka ir kaut kas savs. Ka neesi no citiem atkarīgs.

Mani nopietni nenopietnie jautājumi. Kuri ir trīs garšīgākie ali?
Latvijā nedēļā un vienā dienā neesmu izdzēris nevienu alu. Zinu, ka Latvijā ir daudz garšīgu alu. Pagājušā vasarā labs bija Valmiermuižas alus, bet alus katru gadu mainās, ir kaut kādi "Brāļi". Latvijā ir garšīgi ali, ļoti garšīgi. Ja Krievijā iznāk, ņemam čehu alu. Tā tas iegājies. Čehu alus ir labs un Eiropā izslavēts. Neteikšu, ka Latvijas ali ar kaut ko atpaliktu, bet tirgus ir tik mazs un grūti izkonkurēt. Kad esmu Latvijā, nekad neesmu dzēris citu alu, tikai vietējo.

Kuras tev ir trīs mīļākās pilsētas?
Trīs? Kāpēc trīs?

Tāpēc, ka trīs ali.
Tās ir Kreiclinga, kur mēs Šveicē dzīvojam, protams, ka Rīga. Trešā? Tā lai paliek kaut kur domās.

Kad tu būsi Latvijas izlases galvenais treneris?
(Smejas).

Tas nav nenopietnais jautājums.
Atbildēšu ar pretjautājumu. Tad, kad man piedāvās.