A. Štālbergs: "Latvijas basketbolam veidojas rokraksts"

Turcijas izlases treneris Tanjevičs, atkāpies no amata pēc izstāšanās no turnīra jau apakšgrupā, izteicās, ka pieļāvis kļūdu, jo sagatavojis komandu sasniegt labāko formu čempionāta otrajā un trešajā nedēļā, pirmo cerot pārvarēt bez stresa. Kā šajā ziņā ir ar Latviju - uz kuru nedēļu ko gatavojām mēs?
Jā, es arī lasīju tos izteikumus, un manā skatījumā tā drīzāk ir tāda attaisnojumu meklēšana. "Mēs gatavojāmies otrajai kārtai..." Nu, kā tu tā vari runāt? Gatavošanās notiek čempionātam un tas sākās ar pirmo kārtu. Ja neesi gatavs tai, tātad neesi gatavs čempionātam. Atšķirība nevar būt tik milzīga, ka vakar un šodien tu zaudē grupā, bet jau parīt plāno vinnēt cīņā par medaļām. Katrā ziņā, Latvijas izlasei turnīra gaitā nav parādījušās nekādas problēmas ar fizisko sagatavotību, un, manuprāt, tas ir labi redzams laukumā - nav bijusi neviena spēle, kad fiziski nolūztam. Tieši pretēji, no mīnusiem uz beigām spējam atspēlēties. Varbūt lielāka problēma bijusi noskaņošanās uz spēlēm - pret Serbiju, Franciju.

Bet kopumā piekritīsi, ka vienas nedēļas turnīrs un trīs nedēļu turnīrs - ir atšķirība gan fiziskās sagatavotības, gan psiholoģijas ziņā.
Psiholoģiski - jā. Ir patiešām liela slodze. Ne tikai spēlētājiem, arī treneriem. Arī grafiks - starp spēlēm ir brīvdiena. Ja tiksim nākamajā kārtā - pat divas. Trīs nedēļas pārskaņoties turp un atpakaļ - nav viegli. Taču tāpēc tas ir Eiropas čempionāts. Gūs panākumus tas, kas būs psiholoģiski un fiziski gatavākais šim maratonam.

Ko vispār varat darīt šādās situācijās, ja jūtat, ka džekiem galvas paliek smagas un kāds varbūt jau sāk "peldēt"?
Brīvdienās cenšamies dot spēlētājiem brīvību. Lai aiziet uz filmu, uz vecpilsētu, aizbrauc kaut kur, nevis sēž viesnīcas četrās sienās un cepās par basketbolu. Arī šodien (sestdien - aut.) - atteicāmies no iespējas trenēties, tā vietā ļaujot spēlētājiem attiet no vakardienas. Atstājam brīvo laiku viņu pašu ziņā - lai dara, ko grib. Līdz šim pēc brīvdienām nav bijis nekādu problēmu, neviens ļaunprātīgi šo uzticēšanos neizmanto.

Teici, ka fiziski spēlētāji ir gatavi, taču kā ir ar veselības lietām? Cik liela ir tā aizsberga daļa, ko publiski pārējiem cenšamies nerādīt?
Teikšu tā - nav neviena spēlētāja, kas būtu pilnībā vesels. Katram ir savas mikrotraumas, gandrīz katram kaut kas, kas velkas līdzi jau no sezonas, daļai - kaut kas jau čempionātā dabūts. Tajā pašā laikā šaubos, vai šobrīd čempionātā maz ir kāda komanda, kam šobrīd būtu veseli visi spēlētāji. Profesionālajā sportā tā ir normāla lieta un to varu pateikt pats no savas pieredzes - nekad nav tā, ka esi pilnībā vesels, kaut kas sāp vienmēr. Mikrotraumas ir visiem, tajā pašā laikā - nekas tāds, kas ietekmētu komandas sniegumu.

Ja es tagad palūgtu piecelties tos, kas ir 100% veseli...
...piecelsies! Ne visi, bet piecelsies.

Kāda ir šā brīža situācija ar Kasparu Bērziņu?
Kad tu šo domā rakstīt?

Žurnāls iznāk otrdien.
Labi, tad pateikšu - principā izskatās, ka viņam čempionāts varētu būt beidzies. Šodien viņam vēl nozīmētas papildu izmeklēšanas, šodien roka it kā esot labāka, taču doks teica, ka jāsāk domāt taktika, rēķinoties ar variantu, ka viņš mums vairs palīdzēt nevarēs. Simts procentu gatavs viņš noteikti nebūs, varbūt nebūs pat 80%... Bet pagaidām šo informāciju nevajadzētu afišēt, vismaz līdz mačam ar beļģiem gribētos to nosargāt iekšienē. Līdzīgi kā U-20 čempionātā noklusējām par Kaspara Vecvagara lauzto pirkstu.

Atgriežamies Jeseņicē. Kura, tavuprāt, bija atslēgas spēle, lai tiktu uz Ļubļanu?
Es tomēr uzskatu, ka pirmā spēle pret Bosniju. Tiešām ļoti mērķtiecīgi tai gatavojāmies, bija ļoti daudz informācijas no "skautinga" viedokļa, bija pieredze no spēlēm kvalifikācijas turnīrā. Tā bija spēle, kurā gan spēlētāji, gan arī mēs, treneri, sapratām, ka šogad varam - šoreiz nebūs visi zaudējumi. Otrajā spēlē jau kaut kur uzsmaidīja veiksme, taču, kā zinām - veiksme smaida stiprākajam! (Smaida.) Bosnijas mačs bija tas, kas deva mums pārliecību, un, vērtējot no skautinga viedokļa un tā, kā gatavojāmies - spēles plānu īstenojām gandrīz simtprocentīgi. Ainaram pēc spēles pateicu: "Patiešām, super - bija patīkami skatīties, kā spēlētāji izpilda to, ko bijām norunājuši." Turpmākajā turnīra gaitā to no spēles uz spēli tikai attīstam. Protams, vienmēr ir nianses, kas nenostrādā, bet tiešām - ļoti patīkami strādāt ar šiem spēlētājiem. Jo viss tiek izpildīts.

Spēlēs pret Lietuvu un Serbiju - cik liels faktors bija objektīvie robi konkrētās pozīcijās, cik - tomēr psiholoģija, kaut kur varbūt "noraustoties" no pretinieka statusa?
Domāju, par robiem pozīcijās te nav jārunā, vairāk tiešām par to, ka spēlētāji - ne visu spēli, bet epiozdēs - līdz galam nespēja noticēt, ka mēs viņus tiešām varam paņemt. No taktiskā viedokļa mēs spēlējām diezgan labi, izpildījām daudz no tā, par ko iepriekš bijām vienojušies, taču epizodēs kaut kur pietrūka veiksmes un kaut kur tas, ka nenoticējām. Jo šodien mēs redzam, kā patiesībā serbi šeit spēlē - augšā un lejā. Nav tur nekā tāda, lai mēs viņus nebūtu varējuši vinnēt. Ar lietuviešiem tas pats. Tur varbūt par daudz ietekmēja tie uzvārdi uz "maikas". Par daudz respekta.

Taču objektīvi - var teikt, ka mums neparocīgākās ir tieši izlases ar izteikti spēcīgu garo galu? Tas ir faktors Nr.1?
Es pat tā neteiktu. Mums ir argumenti, ko likt pretī tiem garajiem. Protams, Krstičs mums sākumā radīja problēmas vienkārši viens pret vienu "postā", taču, piemēram, problēmas ar atlēkušajām bumbām mums nav tik akūtas. Mēs spējam izmantot savus trumpjus, ka ir ātrā spēle, ātrā pāreja no aizsardzības uzbrukumā, un viens no uzdevumiem mūsu garajiem tieši pret serbiem bija skriet. Savācam aizsardzībā bumbu un viss, pēc iespējas ātrāk skrien pāri uzbrukumā! Viņš pats to bumbu varbūt nedabūs, taču mēs piespiedīsim Krstiču skriet līdzi, un līdz ar to mēs viņu kausēsim. Līdzīgi arī pret bosniešiem. Nezinu, tas tāds nosacīts jēdziens - problēmas ar garajiem. Es nedomāju, ka tā ir. Mūsdienu basketbolā grūti vinnēt spēli, tikai dodot iekšā garajiem, lai tie apspēlē viens pret vienu. Protams, mačos kā vakar pret frančiem - ir grūtāk spēlēt. Taču tas nav nāvējoši.

Kādu tu pirms čempionāta prognozēji Jesiņices grupas Top-3?
Viennozīmīgi bija pārliecība, ka mēs esam viena komanda, kas var tikt ārā no šīs grupas. Pārliecība bija arī par serbiem. Šaubījos par Melnkalni. Tā ka - mēs, serbi un lietuvieši vai maķedonieši. Ja godīgi, es negaidīju, ka Maķedonija nospēlēs tik vāji.

Bosnijas finiša spurts pēc tāda sākuma tevi nepārsteidza?
Grūti teikt. Jau kvalifikācijā bija skaidrs, ka visa Bosnijas spēle balstās uz Teletoviču - cik labi spēlē viņš, tik labi arī visa komanda. Pēc pirmajām divām spēlēm bija redzams, ka viņiem komandas iekšienē ir konflikts - to varēja pateikt gan no trenera attieksmes pret Teletoviču, gan no Teletoviča attieksmes pret komandas biedriem. Taču kaut kā viņiem bija izdevies to atrisināt, ko spilgti apliecināja internetā plašu popularitāti ieguvušais video, kurā Bosnijas treneris Aco Petrovičs apskāva Teletoviču un nobučoja uz galvas. Beigās tā bija jau cita komanda, bet diemžēl mazliet pietrūka. Protams, ka mums būtu bijis labāk, ja pēdējā mačā viņiem izdotos dabūt tos 4-5 punktus vairāk, taču - par vēlu sāka spēlēt, mazliet par vēlu...

Tava galvenā lieta treneru korpusā šobrīd ir "skautings"? Analizē pretiniekus?
Principā, jā. Strādājam tā, ka Ainars pats skatās spēles, es savukārt gatavoju jau detalizētu "skautingu", un pēc tam kopā izlemjam - kas, ko un kā. Es dodu savus priekšlikumus, viņš - savus, Arnis pasaka, ko viņš domā, un tad kolektīvi pieņemam lēmumu - kā spēlēt un ko iedot tālāk spēlētājiem.

Bosnija ir tā spēle, ar kuru varat lepoties visvairāk?
Kas tur ko lepoties, vienkārši tas bija ļoti labs komandas darbs - gan treneru, kas atrada taktiku, gan spēlētāju, kas gandrīz nevainojami to realizēja laukumā. Taču pret tādu komandu kā Bosnija bija viegli spēlēt un izstrādāt spēles plānu, jo visa viņu spēle balstās tikai uz trim spēlētājiem. Katram no tiem ir izteiktas viena vai divas spēcīgās puses, kuras izslēdzot, pretiniekam uzreiz parādās lielas priekšrocības. Plus viņi kā komanda ļoti slikti atgriežas aizsardzībā, kas savukārt tieši ir mūsu trumpis - ātra pāreja uzbrukumā. Video materiālos bija epizodes, kuras rādījām arī spēlētājiem - komanda pāriet pāri, bet divi vai trīs bosnieši vēl nemaz nav kadrā. Vienkārši palikuši savā pusē. (Smejas.) Atgriezties viņi negribēja, gribēja tikai uzbrukumā spēlēt, ko mēs perfekti izmantojām un vinnējām.

Un ko jūs ar ukraiņiem izdarījāt?
(Smaida.) Tas pats. Pareizi jau presē bija rakstīts, un arī Bagijs to pateica - mēs tos viņu spēlētājus pazīstam kā savējos, nezinām tikai to, kur viņi dzīvo. To pašu Kirilu Natjažko, kas bija viņu līderis iepriekšējos mačos - nebija grūti apturēt, zinot, ko viņš dara laukumā un kuras ir viņa stiprās puses. Ja deviņas no desmit reizēm, spēlējot viens pret vienu, viņš to dara, un mēs to "aiztaisām ciet" - nu, nevar viņš neko izdarīt! Nav variantu. Ainaram divi gadi, man gads Ukrainā - daudz noslēpumu par tiem, kas ikdienā spēlē vietējā līgā, mums nebija. Jau atkal jāsaka - bija prieks skatīties, kā spēlētāji izpildīja visu to, ko pirms mača bijām norunājuši. Vēl kaut kur ukraiņiem nepaveicās, aizmeta garām no groza apakšas, mums tikmēr viss sakrita - tā tas rezultāts beigās arī savācās.

Tev kā ukrainim noteikti pienāca kādas atsauksmes par maču - gan pirms, gan pēc.
Atsauksmes pat ne, vienkārši pats palasīju ukraiņu portālus - rakstus, komentārus. Viena lieta, kas tur bija, un ko dažiem spēlētājiem pirms mača arī pateicu - visos Ukrainas medijos spēle ar Latviju tika aprakstīta kā pastaigas spēle. "Kas, mēs nevaram kaut kādus latviešus apspēlēt?! Kas tā Latvija vispār tāda, kas tur spēlē? Neviens!" Tāda principā bija viņu doma pirms mača. Džekiem to arī pateicu - Kristapam, Blūmam un Dairim, kas pirms izbraukšanas uz maču turpat lejā viesnīcā kopā sēdēja. Viņi pasmējās, bet gan jau paturēja prātā. (Smaida.) Jau pēc uzvaras no Ukrainas saņēmu vairākus apsveikumus. Piemēram, mums Nikolajevā kluba ģenerālmenedžeris ir Sergeja Gladira tēvs. (Smejas.) Šī uzvara sanāca divkārši patīkama.

Teici - pastāstīji džekiem. Tā arī tomēr ir tāda psiholoģiskā lieta. Zināt un izmantojat to, kuram ko komandā var un vajag teikt, lai uzvilktu un motivētu?
Jā, zinām. Domāju, pa šiem gadiem gan Ainars, gan es pats esam iepazinuši spēlētājus, un jā, tiešām - ir daļa, kam tādas lietas var stāstīt, un kāds, kam varbūt labāk nevajag, jo viņam tas varbūt nebūs efekts, bet defekts - tieši nenokoncentrēsies un nenospēlēs savu spēli. Citam pretēji - uzvilksies. Uzskatu, ka katram jābūt individuālai pieejai, vieni un tie paši vārdi visiem neder. Uz vienu labāk iedarbojas uzslavas, uz citu - kāds skarbāks vārds.

Labi, ar ukraiņiem viss sanāca. Kāpēc nesanāca ar frančiem? Viss aizgāja šreijā jau ar pirmajām minūtēm...
Pret frančiem sākumā uzstādījums bija segt zonu, bet zonas aizsardzība pati par sevi ir pasīva aizsardzība. Bija situācijas, kad francūži trīs četras reizes mums netraucēti iemeta no apakšas, un mēs neuzsitām sodu. Nulle piezīmju, bet - neuzsitām. Pirmās 7-8 minūtes aizsardzībā nospēlējām reāli pasīvi. Iespējams, sākumā vajadzēja segt cilvēks- cilvēku un dabūt to agresivitāti, ko tagad dabūjām tikai otrajā puslaikā. Iespējams, tā bija mūsu kļūda. Līdzīgi kā mēs pret Ukrainu, sākumā Francija sameta visu, viss gāja cauri, bet mums pašiem uzbrukums, lai arī kādu brīdi noturējies, sāka buksēt. Taču - tāds ir basketbols. Ne katru spēli sanāks un nostrādās viss iecerētais, dažreiz pat vari sagatvot plānu A un plānu B, bet izrādās, ka nestrādā ne viens, ne otrs.

Un spēlē pret Franciju tā notika?
Tā notika. Līdz kaut kādam brīdim. Kad puslaika pārtraukumā nopietni parunājām un Ainars atrada pareizos vārdus, komanda iznāca, ar cilvēks-cilvēku aizsardzību, sākām, kā saka, "iet kaulā". Un tad arī bija tas rezultāts. Nosedzām, viņi neiemeta un uzreiz varējām spēlēt savu ātro spēli. Basketbolu, kāds Latvijas izlasei ir šobrīd, nevar spēlēt, visu laiku ielaižot - grūti spēlēt ātri, ja visu laiku jāmet gala auts. Tiklīdz atsitamies, tā uzreiz paveras iespēja spēlēt savu spēli. Nekā jauna jau tur nav - visa mūsu spēle sākas no aizsardzības.

Ko jūs vispār varat pateikt spēlētājiem šādos brīžos, kad nekas nesanāk un viņi nepilda to, ko iepriekš esat sarunājuši? Kā ar šo Latvijas izlasi ir jārunā?
Domāju, tas pat neattiecas tikai uz Latvijas izlasi, bet jebkuru komandu. Ja spēlētājs tajā brīdī ir reāli mīksts un nav gatavs darīt to, ko treneris liek - nu, tad ir jāmauc "matam".

Tad labāk mikrofonus ģērbtuvē nelikt?
Tas gan. (Smejas.) Tāpat Ainars pacēla balsi pārtraukumā, pacēla jau minūtes pārtraukumā. Vienu reizi, tad otro, trešo, un beigās kaut kā tomēr piespiedām viņus sākt spēlēt aizsardzībā un sākt darīt tās lietas, ko no viņiem prasām.

Čempionāta laikā Latvijas izlase kā komanda ir kaut kā mainījusies? Nobriedusi, kaut kā transformējusies kā kolektīvs?
Manuprāt, mēs kā kolektīvs un kā komanda augam jau kopš kvalifikācijas. Plus tagad nākuši klāt daži pieredzējuši spēlētāji un tas nav mazsvarīgi, patiešām. Blūms, Janičenoks, Šķēle - ap viņiem tā komanda veidojas. Ja kvalifikācijā bijām mazāk pieredzējuši, vairāk jaunie spēlētāji un dažbrīd varēja just, ka psiholoģiski aizpeldam un komanda pie kādām neveiksmēm mazliet pajūk, tad tagad jūtams - ja arī neveicas un kaut kas neiet, vienmēr ir šis 3-4 spēlētāju kodols, kas turās, un ap kuru savelkas pārējā komanda. Vienmēr paliek vajadzīgā atmosfēra un pozitīvisms, ja vajag - tiek pateikts arī kāds skarbāks vārds, kuru pārējie uztver pareizi, nevis apvainojas, un rezultāts ir daudz labāks. Domāju, mēs augam, un šis process ir turpinājies arī šī čempionāta gaitā. Šeit esam jau ilgi, atbraucām jau 2. septembrī un saprotams, ka psiholoģiskais nogurums krājas. Taču redzam, ka viņi kopā aiziet uz filmu, kopā pajoko un viens otru pavelk uz zoba. Pasēdējām un padzērām kafiju ar Kristapu un Jāni - aprunājāmies, kas un kā. Arī viņi saprot, ka šādā turnīrā kaut kur jau var sākt "iet ciet širmis", taču viņiem ir pieredze un pozitīva attieksme, ko redz un pārņem arī pārējā komanda. Dara savu darbu, koncentrējas uz spēlēm un ir rezultāts.

Šajā ziņā psiholoģija un metodes noteikti atšķiras no tām, kuras varēji izmantot U-20 čempionātā - te visi ir pieauguši cilvēki, kam telefonus un datorus nevar atņemt.
Protams, nacionālajā izlasē to nevar darīt. Un nav arī vajadzīgs, jo spēlētāji paši saprot, kas ir svarīgs un kas nav.

Pirms izšķirošā mača Jeseņicē spēlētāji sarīkoja paši savu sapulci, bez treneriem. Cik daudz šajā ziņā cenšaties turēt visus kontroles grožus savās rokās, cik - paļaujaties uz pašu džeku spējām pieskatīt savu noskaņojumu un psiholoģiju?
Šogad vispār ir vairāk to lietu, kas saistītas ar komandas garu un atmosfēru, un mēs kā treneri tur iekšā nejaucamies. Mēģināt organizēt kaut kādas mākslīgas akcijas, kopā kaut kur doties vai klāstīt baigi gudrās frāzes - esmu pārliecināts, ka tas nestrādātu. Tas, ko viņi ir izveidojuši - tas kolektīvs un gaisotne komandā - tas viss ir spēlētāju nopelns. Nav tā, ka mēs ar viņiem nerunājam - ja vajag, ir arī motivācijas runas vai video, taču principā viss nāk no viņiem pašiem. Tas jau ir nobriedis kolektīvs.

Ar labu kapteini.
Blūms ir tāds, kas pats māk pajokot, un pasmiesies arī tad, ja kāds pajokos par viņu. Tā ka ļoti pozitīvi.

Ir kādas paralēles, kuras vari vilkt starp šo komandu un U-20 sudraba izlasi?
Kas man ļoti patīk - basketbols, kādu varēju spēlēt ar U-20, principā ir tāds pats, kādu spēlē nacionālā izlase. Ir vienādi principi un īpašības, kas Latvijas basketbolā sāk veidoties kā vienojošas dažādos vecumos, un tas mani patiešām priecē. Rokraksts. Turpinot soļot pa to pašu ceļu, mums nāk laba jaunā maiņa, kas jau būs gatava tieši šādam basketbolam, un izlase pamazām tikai pieņemsies spēkā.

Vai esošajā sastāvā ir kāds, no kura pirms čempionāta tomēr tika gaidīts nedaudz vairāk - lai līdz galam nostrādātu tas, ko treneri bija iecerējuši?
Tas vairāk būtu jautājums Bagijam, taču, ja tu gribi, lai uz to tomēr atbildu, tad es uzskatu, ka šie 12, ko mēs paņēmām, ir optimālais sastāvs uz doto brīdi. Viens uz sevi liktās cerības attaisnojis vairāk, cits - varbūt nedaudz mazāk, taču jebkurā gadījumā nav neviena spēlētāja, par kuru šobrīd būtu kaut vai doma: kāpēc mēs viņu paņēmām izlasē? Nav. Visi 12 cenšas darīt to, ko no viņiem prasa, kādiem taktisko kļūdu varbūt gadās vairāk nekā citiem, taču uzskatu, ka mēs izvēlējāmies pareizo sastāvu - pareizos spēlētājus tam basketbolam, kādu gribam spēlēt. Un ir rezultāts. Šajā situācijā man šķiet nepiemērotas runas par to, kas būtu, ja būtu, piemēram, Biedriņš. Varbūt, ja būtu Biedriņš, mēs netiktu laukā no grupas, jo spēle tad būtu citāda. Nu, un ko tad? Kāds būtu laimīgāks? Ja ir rezultāts, kāpēc turpināt filozofēt kā būtu, ja būtu. Šobrīd mums ir ļoti labas iespējas izkļūt no grupas un pacīnīties par vietu, kas mums dotu ceļazīmi uz pasaules čempionātu. Varbūt kādam tas joprojām šķiet maz, bet es tā neuzskatu.

Kā izskatās pēc acīm - džeki paši rēķina ap to pasaules čempionātu?
Jā, protams. Viņi visi to saprot. Saprot pēdējās spēles ar Beļģiju likmi. Protams, žēl, ka viss nav mūsu pašu rokās, taču mūsu uzdevums ir izdarīt to, kas ir atkarīgs no mums. Lai pēc tam nebūtu, ko nožēlot.

Nevienam tāpēc rokas vairāk nav sākušas trīcēt?
Es domāju, ka ne. Šis vairs nav brīdis, lai rokas trīcētu.

Skaidrs, ka šobrīd "skautojat" Beļģiju, taču saki atklāti: cik daudz brīvajā laikā paskaties F grupu - jau ar klusu domu par čempionāta trešo nedēļu?
Tagad čempionātā ir tas brīdis, kad iespējams skatīties visas spēles, un iespēju robežās to arī darām. Otrajā grupā šobrīd ir vēl lielāks "bardaks" nekā mums, līdz ar to - ko tur daudz domāt. Vienkārši jāgaida un jāskatās, kas tur beigās sanāks. Visas komandas, tajā skaitā tie paši somi, ir labas komandas.

Bet, nu labi - jābūt taču kādai komandai A, pret kuru Latvijai spēlēt būtu parocīgāk nekā pret B vai C? Protams, es tev tagad neprasīšu nosaukt, bet - tīri hipotētiski...
Grūti teikt. Tur ir ļoti dažādas komandas. Slovēņi, kuri spēlē ļoti ātru basketbolu, somi, kas līdzinās mums - ar daudz trīspunktu metieniem, disciplinētie horvāti ar ļoti labiem spēlētājiem visās piecās pozīcijās, arī itāļi, kas mani varbūt nedaudz pārsteidza. Pats par sevi - spāņi un grieķi. Kāda atšķirība, ar ko spēlēt: ar visiem būtu grūti, taču ne ar vienu - neiespējami. Ar jebkuru varam pacīnīties.

Kas ir tavs šī čempionāta atklājums vai pārsteigums? Itāļi?
Patiesībā es pat teiktu, ka man drīzāk ir daži negatīvie pārsteigumi - turki, kas netika tālāk, Melnkalne, Maķedonija. Bet starp komandām, kas tagad spēlē otrajā kārtā, es pat nevaru nosaukt nevienu, kas tur būtu pārsteidzoši vai vēl vairāk - nepelnīti. Pie pašreizējā čempionāta formāta, ja esi ticis laukā no grupas - tā nevar būt nejaušība. Pēc čempionāta es varbūt teikšu kaut ko citu, taču šobrīd - man ir drīzāk ir negatīvie nekā izteikti pozitīvie pārsteigumi.

Pirms diviem gadiem Dušans Ivkovičs pateica, ka tas ir visu laiku spēcīgākais Eiropas čempionāts. Tagad, pēcolimpiskajā gadā - piekrīti tiem, kas saka, ka kopējais līmenis ir krities?
Domāju, taktikas un daudzā citā ziņā katrs nākamais čempionāts iet tikai uz priekšu. Tas varbūt ir jautājums par to, kādi spēlētāji šogad ir vai nav atbraukuši, taču tas joprojām ir Eiropas čempionāts, uz kuru izlases dodas ar ambīcijām un ved savus labākos sastāvus. Te ir visi patlaban labākie. Viena izlase progresē, cita regresē, kādam paaudžu maiņa - tas ir nepārtraukts process.