Janičenoks: "Bukmeikeriem neticu..."

Pabeigt pārbaudes spēļu sēriju ar +36 uzvaru - tas ir labi vai kaut kādā ziņā ne tik labi?
Tam vispār nav nozīmes. Tam nevajadzētu pievērst nekādu vērību. Šaubos, vai kāds no spēlētājiem to maču šobrīd vispār atceras - vismaz es noteikti ne. Pirmajā Helsinku mačā vismaz vēl bija skatītāji un kāds neliels spiediens, bet otrā - tipiska, parasta treniņspēle.

Tātad tas +36 nevajadzīgi galvās neaizķersies?
Ja kādam izrādīsies aizķēries, būs ļoti bēdīgi. Jebkurā gadījumā, ja čempionātā zaudēsim pirmo spēli, to noteikti nevarēs norakstīt uz šī +36 rēķina.

Pēc loģikas tai būtu bijis jābūt Latvijas izlases saturiski labākajai spēlei. Bija?
Man tagad grūti viennozīmīgi atbildēt, jo pirmās pārbaudes spēles tomēr aizvadījām pret spēcīgākiem pretiniekiem nekā pēdējās. Pret Somijas aizsardzību visas mūsu kombinācijas labāk izgāja cauri, un, vai tas ir objektīvi vai tomēr ne - man negribētos apgalvot. Ar katru spēli mēs uzlabojām savu sniegumu, to gan varu pateikt droši. Tieši savstarpējās sapratnes uz laukuma ziņā tagad jau esam daudz labāki, nekā bijām sākumā.

Kura spēle tev pašam patika vislabāk - kurā komanda spēlēja vistuvāk tam, ko tu gribētu redzēt arī čempionātā?
Man patīk spēles, kurās ir skatītāji, emocijas un cīņa punkts punktā. Tas ir būtiskākais, kas man patiešām patīk. Taču saprotu, ka tavs jautājums ir vairāk par izpildījuma kvalitāti. Uzskatu, ka diezgan laba bija pirmā spēle pret Krieviju. Protams, atkal var meklēt dažādus "bet", piemēram, šajā gadījumā viņi vēl nebija īsti gatavi. Bet tas ir raksturīgi sagatavošanās posmam vispār - satiekas komandas dažādā gatavības pakāpē, ar atšķirīgiem uzdevumiem un mērķiem. Tāpēc pārbaudes spēļu rezultātus nevajag pārvērtēt. Nav nozīmes ne +36, ne -36, visu izšķirs spēles čempionātā. Nozīme ir tikai tām.

Šobrīd, kad šeit runājam, izlasei Rīgā atlicis vairs tikai viens treniņš - principā komandai jābūt gatavai Eiropas čempionātam. Tev ir tāda pārliecība?
Tādai pārliecībai vienkārši ir jābūt. Arī tad, ja ir kādas mikrotraumas vai nav sasniegta visoptimālākā forma - vismaz domām un pārliecībai jābūt tādai, ka šādiem sīkumiem nav nozīmes, manu spēli tie neietekmēs un šobrīd man jābūt savā labākajā gatavībā, jo citādi gluži vienkārši nedrīkst. Tā kā tu teici - Eiropas čempionāts ir pie durvīm, palicis vairs tikai viens treniņš, un jābūt gataviem. Citu variantu nav.

Ir kas tāds, kas tev tomēr joprojām nepatīk izlases spēlē?
Ar daudziem šīs komandas spēlētājiem nekad nebiju spēlējis kopā, daudz kas mainījies un varbūt es kaut kur nesaprotu viņus, bet viņi - mani. Taču tas ir tikai un vienīgi normāli, jo mums ir dots ļoti mazs periods, lai saprastos un sagatavotos. Taču citādi viss ir super - džeki ir malači, visi katru dienu strādā par simts procentiem, atmosfēra lieliska.

Tomēr, ja paņemam protokolus, paskatāmies un secinam: truļņiki nekrīt, sodiņi nekrīt... Cilvēki var nobīties! Zini kā - ja jau Latvijai nekrīt trīspunktnieki, tad...
Tā ir, ja?

26,5 procenti.
- Pēdējā spēlē?

Visās pārbaudes spēlēs kopā.
- Paga`, nopietni?!

Nopietni.
- 26 procenti?! Tu mani tikko apsēdināji! Tad es laikam neesmu gatavs uz šo jautājumu atbildēt... Tas laikam tiešām varētu būt mums diezgan netipiski, bet... Tā, stop, man tagad jāsakopo domas un jāmēģina oponēt. (Smejas.) Teikšu tā - pārbaudes spēles ir pārbaudes spēles, tās, kā jau teicu, nav tas objektīvākais rādītājs. Iepriekšējās reizes, kad spēlēju izlasē, mēs pārbaudes mačos "gāzām iekšā" gan truļņikus, gan sodiņus, bet ar ko tas beidzās pēc tam čempionātā, visi labi atceras. Tā ka... Labi, es nezinu, ko atbildēt, esmu mazliet šokā.

Labi, es tev vēl mazliet palīdzēšu: iepriekšējo gadu statistika liecina, ka pārbaudes spēles Latvijas izlase vispār aizvada vājāk nekā čempionātus un kvalifikācijas. Atbildīgajos mačos visos šajos rādītājos bija lēciens. Tā ka gan jau beigās nebūs tik traki.
- Nu, redz, nomierināji. Cerēsim, ka šogad nebūs citādi.

Bez metienu precizitātes otra lielā šās vasaras būtiskā lieta - runājam par to skaļi vai ne, taču Andra trūkums tomēr sit pa mūsu iespējām. Pret komandām ar labas klases garajiem mums klājas grūti...
Vai pietrūka un kas pietrūka - par to varēsim runāt pēc čempionāta. Protams, ar Andri sastāvā mēs būtu spēcīgāki uz papīra un noteikti arī dzīvē. Droši vien kaut ko vairāk variētu tieši spēles taktikas ziņā - kas, protams, ir tikai un vienīgi trenera Bagatska ziņā, taču es tā pieļauju. Taču katram cilvēkam ir savs ceļš ejams, sava galva uz pleciem un katrs dara to, ko uzskata par pareizu. Manuprāt, šobrīd joprojām domājot, runājot un analizējot to, kā būtu, ja Andris tomēr spēlētu, mēs tikai parādītu, cik zemu vērtējam paši sevi. Tā būtu kā necieņa pašiem pret sevi. Viens spēlētājs, lai arī ļoti labs, nevar tā ietekmēt komandu. Man šķiet, ka neviens spēlētājs par to vairs nedomā un to nedara arī treneri. Nav? Tātad nav. Vai būs vēlāk? Šobrīd pilnīgi nekādas nozīmes, mums nākamnedēļ sākas čempionāts.

Bet iznāk tāds Krstičs un mūs "nogalina"...
Tas nozīmē, ka nākamreiz mums jābūt tam gataviem, mazajiem jānāk un vairāk jāpalīdz! Taču Krstičs "nogalina" ļoti daudzus - gan Serbijas, gan CSKA formā. Viņš ir ļoti labs spēlētājs un tāpēc spēj to izdarīt. Mums jādomā par tiem trumpjiem, kas ir mums, un ko varam likt pretī.

Tev pašam šī ir atgriešanās izlasē pēc trīs gadu pauzes. Sākumā nesajuties mazliet kā debitants?
Es melotu, ja teiktu, ka sākumā nebija mazliet dīvaini - atnākot un ieraugot spēlētājus, ar kuriem līdz šim nebija bijis nekāda kontakta.

Stiepi roku un stādījies priekšā kā Kristaps?
Nē, tik traki gluži arī ne - vārdus zināju visiem, un arī viņi manējo. Vienkārši nezināju, kā viņi spēlē, ko domā, un ko no katra gaidīt. Tas bija mazliet neparasti. Taču man patika, kā pirmajā sapulcē pateica treneris Bagatskis: tagad visi, kas jūs te sēžat, izlases formās saģērbti, savs ego jānoliek malā un jādomā tikai un vienīgi par komandu. Tikai un vienīgi par uzvaru. Es to tā arī pieņēmu un neskatos, kas ir kas. Protams, komandai ir vajadzīga spēlētāju savstarpējā ķīmija un izlasē tās šobrīd simtprocentīgi nav, taču mēs visi darām visu iespējamo, lai to vēl tomēr paspētu panākt.

Kāda ir iekšējā sajūta - ir cita piegarša šīm izlases spēlēm nekā klubā? Patriotisms, valsts, karogs utt.
Jāsāk jau ar to, ka klubā man vispār ir bišķi citas funkcijas, tur darbojos mazliet citādi. Un es arī noteikti kļūdos, šīs kluba funkcijas neapzināti mēģinot realizēt arī izlasē. Gadās, ka pēc tam, kad kaut ko izdaru, pats pie sevis padomāju: tā nevajadzēja... Jo te tomēr ir cita opera. Taču, ja tu jautā par cēlākām lietām, varu pateikti, ka es arī vefā spēlēju par Latviju un par Rīgu. Tas nav tikai tā, maizes darbs. Protams, nacionālajā izlasē tas viss ir izteiktāk un koncentrētāk. Skan banāli, taču ir goda lieta spēlēt savas valsts izlasē. Tā ir.

Ierunājies par atšķirīgajām funkcijām. Kas ir galvenās lietas?
- Klubā ir diezgan konkrēti sadalītas lomas - kas ko var un kas ko dara. Izlasē mazliet citādi. Pirmkārt, mūs uz to vienu pozīciju ir vairāk, un uz mani nav tāda spiediena, ka tā vai cita lieta ir tikai uz maniem pleciem, un, ja es neizdarīšu, tad...

Neviens neizdarīs.
- Tā arī nevar teikt. Vienkārši - izlasē mēs esam vairāki, un treneris Bagatskis šajās spēlēs mūs visus arī izmantojis. Šaubos, vai kādā mačā esmu nospēlējis 25 minūtes, kas vefā man ir regulāri.

Klau, tu tagad esi kļuvis par trīsdesmitgadnieku...
-... un to man Jānis Blūms regulāri atgādina, sak - mēs esam divi vecākie komandā, vecīt, tu iedomājies?! Jā... Spēlējam pret kādu komandu, un viņš atkal: "Tu zini, ka šobrīd mēs esam divi vecākie spēlētāji laukumā?" Tā ir. (Smejas.) Taču 30 gadi galīgi nav tas vecums, kad tu esi... vecs. Vakar mums tieši bija tikšanās ar Sandi Ozoliņu, kurā viņš pastāstīja un pafilozofēja arī par vecuma tēmu. Un viņam ir 41! Viņu vecuma dēļ daudzi norakstīja jau pirms vairākiem gadiem, taču viņš laukumā apliecina pretējo. Tu esi tik vecs, cik tu jūties un kā tu domā.

Es jau tevi netaisījos norakstīt, bet pajautāt, vai šajā sakarā jūti kādu lielālku atbildību pret pārējiem - pamācīt jaunākos, rādīt piemēru, uzrunāt viņus sarežģītos brīžos? Atceros, ka saņemot kapteiņa pienākumus VEF, savulaik nemaz tik laimīgs nebiji.
- Izlases kapteinis ir Jānis. Kaut gan pieļauju, ka džeki tomēr domā, ka atsevišķos brīžos šajā lauciņā kaut ko par daudz "izpildos" un neviļus uzvedos kā kapteinis... Tad mēģinu to kaut kā notušēt. Taču kapteiņa lomas man izlasē nav un es to arī negribu - man pietiek ar to, ka daudz enerģijas tam jāvelta jau vefā. Nepārproti, nesaku, ka tā ir nasta, taču tas ir citādi - būt ierindas spēlētājam vai spēlētājam-kapteinim.

Pirmos trīs gadus paaudžu maiņu Latvijas izlasē noskatījies no malas, tagad esi iekšā procesā kopā ar pārējiem. Kāds tev radies iespaids - cik gatavi tie čaļi ir pārņemt stafeti un izcīnīt kaut ko vairāk, nekā tas izdevās jums?
Pirmkārt, es noteikti negribētu salīdzināt tos ar šiem, jo tās ir nesalīdzināmas lietas. Tajā, ko izdosies sasniegt, ļoti liels faktors būs veiksme. Kā atsevišķos svarīgos mirkļos sakritīs kārtis un pagriezīsies zvaigznes. Jo tas ir tas, kā patiešām pietrūcis iepriekšējai paaudzei - veiksmes. Protams, tā nav nejaušība, un es pilnībā piekrītu, ka veiksme ir jānopelna, taču tādas nebija - acīmredzot mēs nebijām pelnījuši. Viens punkts te, viens punkts tur, Marko Tomass iemet "step up" truļņiku... Tādas lietas bija visu laiku. Tas, ko es varu pateikt par pašreizējiem džekiem - viņi ir vienkāršāki nekā bijām mēs. Vienkāršāki cilvēki. Es nezinu, vai tas ir labi, vai slikti.

Tā vai citādāk, bet Latvija nav tikusi laukā no grupas kopš 2001. gada. Tev ir idejas, tās ir tevis pieminētās mazās, nenopelnītās veiksmes, vai tomēr ir kāda lielāka kopējā vaina un likumsakarība tajā visā?
Likumsakarības noteikti var atrast - par to, kas varbūt tika vai netika darīts sagatavošanās posmā. Un es nerunāju par treneru darbu. Taču es ļoti negribu atkal mazgāt to netīro veļu, man tas ir tā apnicis...

To arī nevajag, tavu atbildi jau es saņēmu. Labi, pamainām tēmu - pastāsti, kas notika ar tavu roku. Traumas dēļ pat izlaidi spēles Horvātijā.
- Esmu dzirdējis visādas baumas - ka esmu kāvies, ka sagriezies naktsklubā uz saplēstas glāzes. Tad tagad es tev izstāstīšu pilnīgu taisnību, acīs skatoties. Mana meita bija palikusi Baldonē un mēs ar sievu no rīta gatavojāmies aizbraukt viņai pakaļ. Mājā, kurā dzīvojam, kāpņutelpā ir durvis uz atsperi. Sieva gāja pa priekšu, pirmā tās atvēra un aiz sevis palaida vaļā. Nezinu, biju kaut ko aizdomājies vai kā, taču tajā brīdī stiepu roku uz priekšu... Tajās durvīs ir stikls - pamatīgs, rūdīts stikls, ko izsist var tikai, sitot ar spēku. Mana roka bija izstiepta uz priekšu, durvis nāca un... bum! Sagriezu šeit, šeit un šeit (rāda roku - aut.), pārgrieztas bija arī divas kapsulas. Ārprātīgi stulba trauma! Braukšanu pēc meitas nācās atlikt, jo vispirms bija jābrauc uz "traumām". Bija bail zvanīt trenerim Bagatskim un stāstīt, jo man likās, ka viņš man neticēs - ka kaut kas tik stulbs vispār var notikt...

Kā roka jūtas tagad?
Daudzmaz sadzijusi. Protams, kapsulas vēl jutīgas, taču - līdz čempionātam vēl ir laiks.

Netraucē?
Bišķi traucē, teikšu atklāti. Bet kopumā vizuāli izskatās sliktāk, nekā reāli ir patiesībā.

Un ceļgals - uzvedas?
- Īd. Bet - kuram gan neīd. Pēc 30... (Smejas.) Kopējais veselības stāvoklis ir apmierinošs un tas nekalpos par attaisnojumu gadījumā, ja kaut kas nesanāks. Pats pie sevis to noteikti padomāšu, bet skaļi es neteikšu. (Smejas.)

Atlikušas piecas dienas. Kaut gan teici, ka kapteiņa lomu centies neuzņemties, skaidrs, ka jūs ar Jāni tomēr esat tie, kuros pārējie ieklausās un kuriem kaut kas būs jāsaka pirms kaujas. Kas ir tās lietas, kuras tu gribētu atgādināt džekiem?
Tagad arī tiešām vajadzēs to kodolu turēt, jo īstās cīņas tikai sākas - pārbaudes spēles ir tikai tā, iesildīšanās. Protams, tās jāuztver nopietni, un mēs tās arī uztvērām nopietni, taču izšķirošā kauja, kas parādīs īstos raksturus un personības, tikai tagad sāksies. Bet sapulcē lai runā Jānis. Protams, pirms tam istabiņā mēs savā starpā varbūt pārrunājam arī šīs lietas, taču viņš ir kapteinis.

Un jums jau ir zināmi tie īstie vārdi, kas jāpasaka tiem čalīšiem, kam pirms pirmā mača ceļgali trīc vairāk vai varbūt tieši pretēji - galvā ieperinājies tas +36?
Teiksim tā - es pavisam noteikti neesmu galvas glaudīšanas piekritējs tajos gadījumos, ja kādam trīc ceļgali. Jānis savukārt ir vairāk uz šādu pusi. Gan atradīsim vidusceļu. Nav jau komandā neviena tāda, kas kaut ko nesaprastu.

Šobrīd Bosniju "skautojat", vai arī jau skatāties tālāk uz priekšu?
Protams, pamazām jau trenējamies ar domu par Bosniju - jo nav noslēpums, ka pirmais mačs būs ļoti svarīgs -, taču līdz šim esam gatavojušies čempionātam kopumā un pirmais konkrētais video mums būs tikai rīt (svētdien - aut.). Tad redzēsim viņu spēles momentus. Teletovičs, Dedovičs, Raits un garie, kas pa Krieviju spēlē - tas principā jau ir skaidrs un milzīgu pārsteigumu tur nevar būt. Taču no rītdienas tam rūpīgi pievērsīsimies.

Tev pašam pret dienvidslāviem patīk spēlēt?
- Nav problēmu. Nezinu, es tā nedalu, dienvidslāvi, ķelti vai ģermāņi.

Kaut kādas specifiskākas iezīmes jau ir, netīrākā spēle.
Ja godīgi, es nepiekrītu. Netīrs spēles stils ir igauņiem un somiem. Šie džeki ir tehniski. Provocē, bet tehniski.

Un pret leišiem? Būs taču principiālāk?
- Tagad man vajadzētu teikt, ka - nē, nē, mums visas spēles vienādi svarīgas, bet kaut kur zemapziņā - simts procenti. Ar Lietuvu tāpat kā ar Krieviju - uzvara vienmēr būs saldāka.

Klau, uz papīra mums varbūt viena uzvariņa pienākas, teiks bukmeikeri. Katrā ziņā ne otrā kārta.
Papīram neticu, bukmeikeriem neticu, totalizatoru nespēlēju. Pirms tam mēs uz papīra otrajā kārtā bijām katrā čempī, ne? Izraēla, Portugāle. Un kur tad mēs beigās bijām? Nav jādomā par papīru, jādomā par spēli. Viņiem savs bizness, mums savs - laukumā. Katra spēle sākas ar 0:0.

Tev pašam ir kāds klusais mērķis Slovēnijai?
Man ir un tas pat nav klusais - mans mērķis ir katrā spēlē nocīnīties ar simts procentiem. Ja tas būs izdarīts, mans un noteikti arī visas komandas mērķis būs sasniegts, neatkarīgi no rezultāta. Mēs varam tik, cik mēs varam, taču pēc mača jābūt tīrai sirdsapziņai. Jāsaprot, ka mums visiem divpadsmit ir viens mērķis, mums savā starpā nav ko dalīt, un ka tikai ar kopējām pūlēm mēs varam kaut ko sasniegt. Tas atkal ir jautājums par tiem ego, kas jānoliek malā, jo nacionālajā izlasē tiem nav vietas. Pozitīvi nekaunīgs noskaņojums - tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Lietuvisks.

Beigās man tev atkal viens trīsdesmitganieka jautājums. Jānis atzinās, ka nolēmis spēlēt izlasē, kamēr kustēs. Tev šajā jautājumā kādas pārdomas šovasar ir raisījušās?
Es tik skaļus vārdus neteikšu. Taču pārdomas ir raisījušās. Viss būs atkarīgs no situācijas - no kluba, veselības, ģimenes apstākļiem. Šobrīd tik viennozīmīgi uz šo jautājumu nevaru atbildēt.

Taču domas par to, ka šis būs tavs pēdējais Eiropas čempionāts, nav bijis?
Ja godīgi, es par to tā nopietni pat neesmu domājis. Šādas tādas pārdomas ir bijušas, taču nopietni - vēl ne. Tagad esmu izlasē, trenējos ar domu par turnīru Slovēnijā, un man galvā nav vietas šādām domām. Tas nebūtu pareizi.