Kad šūpojas divi krēsli

Latvijas valstsvienības bilance šogad ir gaužām bēdīga. Gadu izdevās sākt ar uzvaru skandalozajā pārbaudes spēlē Turcijā pār Bolīvijas izlasi, taču turpinājumā vieni vienīgi zaudējumi - četri pēc kārtas. Zinot, ka rit sastāva atjaunināšana, zaudējumus vēl varētu pieciest, ja būtu labāks saturs, taču grūti pieņemt, ka valstsvienība spēlē tik bezzobaini un vienmuļi.

Tāpēc Starkovam ir pēdējais laiks situāciju vērst uz labu. Raugi, uzlabot spēles kvalitāti, no esošajiem resursiem izspiest vairāk, citādi atlikušās četras EURO 2012 kvalifikācijas spēles viņam var izrādīties pēdējās pie valstsvienības stūres. Ja nav uzlabojumu spēlē, kāda jēga tādā garā turpināt? Laiks tomēr tika dots pietiekoši ilgs.

Šķiet, vēl nervozāka gaisotne ir Baku, jo tur viņš tomēr nav savējais. Vienu no Azerbaidžānas pazīstamākajām komandām Starkovs vada kopš janvāra. Viņam bija iespēja iepazīt klubu, vasarā izvēlēties sastāvu. Ir jauna sezona, bet rezultāti ir vairāk nekā pieticīgi - četrās spēlēs laukumā nav izcīnīta neviena uzvara, turklāt nav gūti nevieni vārti. Vienā spēlē trīs punkti iegūti par tehnisko uzvaru, divās citās nospēlēts bezvārtu neizšķirts, tāpēc gluži bez punktiem “Baku” nav. Taču nav arī spēles, un tas naudas devējus ļoti satrauc. Lai arī sākumā sarunās ar vadību dots visai liels uzticības kredīts, tas strauji iet mazumā. Vislabāk situāciju var raksturot tie, kuri ir šajā procesā. Palūdzu to izdarīt uzbrucējam Mārim Verpakovskim, kurš Baku ieradās tieši pēc Starkova uzaicinājuma.

“Protams, ka ir spiediens, bet mēs jau rēķinājāmies, ka tāds būs, ja rezultāts būs negatīvs,” atzīst 31 gadu vecais uzbrucējs Verpakovskis, kurš Azerbaidžānas čempionātā vārtus pagaidām nav guvis, lai arī par spēles laiku nav bijis iemesla sūdzēties. “Diemžēl pagaidām rezultāta nav, un arī azerbaidžāņu nacionālā īpatnība ir tāda, ka viņi ir diezgan nepacietīgi. Viņiem rezultātu vajag uzreiz un tagad. Nesaprot, ka izveidot jaunu komandu nav tik vienkārši, ka vajag laiku, lai iespēlētos. Komandu taču nevar uzbūvēt īsā laikā - tam vajag gadu divus. Vasarā runājām ar vadību un tā teica, ka to visu saprot, teica, ka laiku dos. Tagad ir pāris neveiksmīgu rezultātu un, protams, uzreiz jūtams liels spiediens. Cerams, ka būs laiks situāciju labot. Tas noteikti ir jāizdara. Taču labi saprotam, ka daudz laika mums nedos.”

Nebūtu Starkovs Baku, tur droši vien nebūtu arī Verpakovska. Kā Māris tiek galā ar šo atbildības nastu? Protams, viņš saprot, ka no viņa snieguma ir atkarīgs arī Starkova liktenis. “Protams, ka tas ir papildu atbildības slogs, taču tas tāds ir jebkurā klubā, jo no tevis prasīs rezultātu neatkarīgi no tā, vai galvenais treneris būs Starkovs vai kāds cits,” spriež Verpakovskis. “Mēs ar Denisu Ivanovu komandā esam jauni spēlētāji, mūs paņēma, jo rēķinājās, ka būs rezultāts. Mūs uzaicināja Starkovs, un viņš zina, ko aicina. Bet mēs zinām, ka mums tas rezultāts jāparāda. Diemžēl pagaidām nav izdevies nedz mums, nedz visai komandai. Tāpēc atmosfēra nav diez ko patīkama.”

Verpakovskis uzskata, ka spēle pagaidām nevedas, jo pēc būtiskajām izmaiņām sastāvā starpsezonā vēl nav izdevies noķert savu spēli. “Var teikt, vēl esam savas spēles meklējumos. Saspēle vēl nav izveidota, arī veiksme pagaidām nav sabiedrotā. Tas, protams, nav attaisnojums, taču savā karjerā neatceros, kad komanda izpildītu trīs “pendeles”, tās sistu trīs dažādi spēlētāji, bet visas trīs reizes bumbu atvairītu vārtsargs. Ar mums tā diemžēl notika. Turklāt nespējam realizēt arī citas labas vārtu gūšanas izdevības. Kolektīvs vēl tikai veidojas, bet, kamēr tā nav, arī laukumā saspēle nav tā labākā. Jaunu kolektīvu nav nemaz tik viegli izveidot. Mums pamatsastāvā atnākuši septiņi vai astoņi jauni futbolisti. Vēl ir divi vietējie spēlētāji, kuriem noteikti būtu jābūt starta sastāvā, taču to liedz traumas. Beigu beigās viss sanācis vienkopus.”

Runājot par savu sniegumu, Māris neslēpj, ka vēl ir ceļā uz optimālo gatavību: “Sezonas sākums reti kad man mēdz būt labs. Īpaši tas attiecas uz augusta mēnesi, kurš labs nav bijis nekad. Ceru, ka tas viss uzlabosies un ievirzīsies labvēlīgā gultnē. Diemžēl Azerbaidžāna nav valsts, kas ļauj iespēlēties, kas dod laiku. Taču es labi saprotu kluba vadību, kas gaida rezultātu, jo ieguldīta liela nauda. Viņiem rezultātu vajag uzreiz, bet mēs to pagaidām nedodam. Ir pēdējais laiks sākt uzvarēt. Uz to iesim. Redzēs, vai sanāks.” Gribētos, lai līdzīga noskaņa valdītu arī Latvijas valstsvienībā!