Eu, bet kur ir mūsējie?

Patika...
1)Intriga
Laikam jau pietiek vien ar virspusējām zināšanām par pašmāju telpu futbolu, lai saprastu, ka RABA zaudējums Nikars komandai ar 0:9 fināla sērijas pirmajā spēlē Ogrē bija nekas vairāk kā nelaimes gadījums. Tādi futbolā mēdz gadīties arī starp spēkos līdzīgām komandām. Tāpēc ne brīdi nebija šaubu, ka, atrodoties pāris brīvākām stundām svētku dienā, ir vērts iet uz otro spēli sērijā, kas pirmdien notika Rīgā. Tie, kas nezina – 0:9 tur noteikti nebija. Tā vietā varēja baudīt aizraujošu un kvalitatīvu cīniņu, kurā nebija ne mazākā iemesla sūdzēties par intrigas trūkumu. To apliecina kaut vai plika rezultāta dinamika - 1:0 pārtapa par 1:3, tad sekoja 3:3 un visbeidzot - 3:4! Viesi RABA futbolisti uzvaras vārtus iesita 38. minūtē ar rikošeta palīdzību, taču arī tad vēl viss nebija beidzies, jo Nikars atlikušajā laikā darīja visu, lai panāktu izlīdzinājumu. Cīņa beidzās un intriga apslāpa tikai tad, kad bija aiztecējusi mača pēdējā sekunde.
Sērija ritēs līdz vienas komandas trijām uzvarām, kas nozīmē, kas priekšā vēl vismaz divas spēles. Tātad – arī intriga. Pērn čempiona noskaidrošanai bija nepieciešamas visas piecas spēles, un tikai viena no tām noslēdzās pamatlaikā...

2)Līmenis
Intriga un laukumā rādītās kvalitātes, protams, iet roku rokā - var teikt, lietas, kas viena otrai ļoti palīdz, un tomēr - tas nav viens un tas pats. Tāpēc vēl jo vairāk patīkami, ka Latvijas čempionāta fināla sērijas sakarā tomēr var runāt par abām šīm lietām reizē. Nevar gan noliegt, ka tas notiek bez palīdzības no malas, jo abās komandās toni nosaka leģionāri no Brazīlijas un Portugāles. Vienam otram ir arī savu izlašu pieredze, un tas jau ir visaugstākās kvalitātes zīmogs.

3)Atmosfēra
Abām finālistēm ir neliels, bet stabils savu līdzjutēju loks, kas daudz interesantāku padara arī fonu. Centrālās tribīnes vienā pusē allaž sēž visi RABA komandas fani, otrā - Nikars. Un viņi tiešām jūt līdzi no sirds, gan sitot bungas, gan nesaudzējot balsis un plaukstas. Atbalsts un fona troksnis ir labs. Vismaz tādā hallē kā Rīgas Olimpiskajā sporta centrā ar to pietiek, lai nebūtu sajūta, ka sēdi kapsētā. Cik no dziļākiem telpu futbola cienītājiem noprotu, otrais sērijas mačs nebūt nav bijis apmeklētākais starp šīm divām komandām šosezon. Laikam jau siltais laiks un svētku faktors darīja savu. Taču nebija arī tā, ka hallē būtu valdījis tukšums. Pārtraukumos dejoja karsējmeitenes, kas atmosfēru padarīja vēl atraktīvāku. Nikars gan laikam virslīgā ir vienīgais klubs, kurš šādu skatītāju izprieci var atļauties.

Nepatika...
1)Bez vietējiem
Kad sākās spēle, dūrās acīs, ka vietējo futbola meistaru laukumā praktiski nebija. Sāku skaitīt un secināju, ka ar Latvijas pierakstu laukumā bija vien abu komandu vārtsargi un arī viens RABA vienības laukuma spēlētājs. Pārējie septiņi bija leģionāri... No vienas puses, ar šādas kvalitātes viesu spēlētājiem laukumā, protams, iespējams celt turnīra līmeni, taču, no otras puses - tas, ka viņu vienlaicīgi laukumā bija tik daudz, nedod īpaši lielu spēles laiku vietējiem puišiem, un tas savukārt var veicināt pretēju efektu - bremzēt pašmāju futbolistu izaugsmi. Tas, protams, vienmēr būs diskutējams jautājums - cik tad leģionāriem dot zaļo gaismu, jo bez viņu kvalitātēm pašmāju saimniecības attīstība tomēr noritētu gausāk. Tomēr tajā pašā laikā nedrīkstētu būt tā, ka viss sadalās divās frontēs - leģionāri spēlē, bet vietējie silda rezervistu soliņu. Straujāk vietējie augs, nevis skatoties, bet esot laukumā, turklāt tieši tik atbildīgās cīņās, kādas ir fināla sērijā. Redzot, cik daudz gan skaitliski, gan minūšu ziņā laukumā bija leģionāri, iespējams, der domāt, vai maksimālais to skaits laukumā drīkst būt lielāks par trijiem vienlaicīgi vienas komandas rindās! Ja limits būtu mazliet mazāks, nekā ir šobrīd, tad tas vismaz garantētu četru vietējo atrašanos laukumā un iespēju savā attīstībā nestāvēt uz vietas. Bija, protams, arī šajā mačā izņēmumi - daži vietējie spēlēja visai daudz, taču kopumā aina tomēr bija nospiedoši par labu leģionāriem, kurus biežāk sāka mainīt vien mača otrajā daļā, kad spēki gāja mazumā un vajadzēja iedot atelpu.
Runājot par leģionāriem, mulsināja arī pieteikumos rakstītais, ka uz visu baru tikai viens ir profesionālis. Pārējie - amatieri. Negribas ticēt, ka pārējie atbraukuši ziemās tīrīt jumtus no sniega, rudenī - lasīt kartupeļus, pavasarī - tos stādīt, bet futbolu šeit uzspēlē vien prieka pēc, nesaņemot nekādu atalgojumu.

2)Nikars trenera Duartes uzvedība
Nikars komandu vada portugālis Duarte. Kā jau dienvidnieks, protams, karstasinīgs futbola speciālists, taču, šķiet, šoreiz notikumos starp abiem puslaikiem tomēr pāršāva pāri strīpai. Raugi, pēc 1. puslaika beigām Duarte piegāja vienam no tiesnešiem, kaut ko acīmredzami pārmeta un tad - hop - izsita bumbu no rokām. Šāda uzvedība šķita neadekvāta, jo tiesneši bija labi veikuši savu darbu. Iespējams, Duartem par šo gājienu 2. puslaikā jau vajadzēja sēdēt tribīnēs. Atceros, ka pērn uz izšķirošajiem mačiem bija paaicināti baltkrievi, un, ja atmiņa neviļ, viņi nebūt netika galā ar pienākumiem labāk kā šoreiz mūsējie. Tāpēc - lai labāk tiesā savējie un aug reizē ar to līmeni, kas vērojams laukumā!

3)Mikrofons
Ir, protams, smieklīgi runāt par kaut kādu tur vēl mikrofonu tik nopietnā lietā kā futbols, bet, ja šo jautājumu vēl arvien Rīgas Olimpiskajā sporta centrā nevar savest kārtībā, kaut kas tomēr laikam nav kārtībā pašos šā jautājuma pamatos. Informators centīgi informēja skatītājus, bet vismaz tribīnēs manā sektorā no tā varēja saprast labi ja katru desmito vārdu. Kāda jēga cilvēkam bija tā pūlēties?