Rudenī mums nepiedos

Par pozitīvo...
Uzvara ir un paliek uzvara. Kā pieredze un vēsture rāda, arī Baltijas reģionā, kur ar 12 panākumiem esam turnīra titulētākā komanda, uzvarēt nav nemaz tik viegli. Tā tas bija arī šoreiz. Latvijas valstsvienība, kam ikdienā uzvaras tomēr rokā nedodas tik bieži, katrs šāds panākums un - vēl jo vairāk - trofeja var dot vērtīgu pārliecību pār saviem spēkiem. Tāda ir nepieciešama, lai kas nāktu pretī. Īpaši svarīgi tas varētu būt treneru korpusam, kas ir jauns, maz pieredzējis. Būs vairāk pārliecības, ka uzņemtais kurss nav gluži brauciens grāvī. Cita lieta, ka darāmā vēl ir daudz.

Latvijas valstsvienības galvenais treneris Marians Pahars saspringtā kalendāra dēļ - divas spēles trijās dienās - bija spiests izmantot plašāku spēlētāju loku. Taču arī to var uzskatīt par ieguvumu, jo varēja pārliecināties, ka arī tie, kam valstsvienībā iesācēju pieraksts, nav zemē metams resurss. Nevar, protams, vispārināt pāris spēlēs redzēto, taču šķiet, ka ir zināms resurss, uz ko grūtos brīžos varēs paļauties. Piemēram, savā debijas mačā labajā aizsardzības malā pret igauņiem labi nospēlēja Oļegs Timofejevs. Ja vesels būtu bijis Vladislavs Gabovs, kas zina, vai Timofejevs maz būtu ticis pie vārda...

Ar šīm divām spēlēm Liepājā pārliecinājāmies, kā tas ir, kad valstsvienība nespēlē Rīgā. Arī šāda pieredze Latvijas Futbola federācijai (LFF) un futbola sabiedrībai bija nepieciešama...

Patīkami, ka mums ir spēlētāji, kam var uzticēt "pendeles". Pusfināla spēlē pret Igaunijas izlasi mūsējie realizēja visas četras! To prata Artūrs Zjuzins, Oļegs Laizāns, Aleksandrs Fertovs un Aleksejs Višņakovs. Starp citu, pirmajiem diviem no šī kvarteta tās tika uzticētas arī pirms diviem gadiem Baltijas kausa izcīņas finālā pret somiem, un arī tad viņi nepievīla. Kad nākamreiz būs tāda nepieciešamība, Paharam vairs nebūs jātaustās.

Patika komandas raksturs - tā sitās, cīnījās un izcīnīja. Uzteicami gan tie, kuri nežēloja savu atvaļinājumu, gan tie, kuri spēlēja ar traumām un citām veselības likstām.

Par negatīvo...
Spēles kvalitāte bija stipri, stipri viduvēja. To kadrā un aizkadrā atzīst arī paši spēlētāji. Pārāk daudz brāķa piespēlēs un saspēlē. Skaidrs, ka ar šādu spēli rudenī, kad startēs jaunais Eiropas čempionāta kvalifikācijas cikls, mēs tālu netiksim. Tik augstas raudzes turnīrā mums gluži vienkārši to nepiedos... Protams, var jau daudz ko norakstīt uz to, ka valstsvienības sastāvs nemitīgi mainās, ka iztrūka dažu pamatsastāva spēlētāju, taču diezin vai tā kādreiz būs, kad četras piecas un pat vairāk spēles varēsim aizvadīt nemainīgi labākajā sastāvā. Futbols nav tas sporta veids... Māc bažas arī tas, ka mēs nebūt ar to sliktāko sastāvu tā mocījāmies ar Lietuvas otro sastāvu. No vienas puses - labi, ka līdz rudenim un jaunā cikla sākumam vēl ir laiks. Tātad ir iespēja visiem vēl progresēt, nostabilizēt pozīcijas klubā, kam tās nav tik labas. Taču - no otras puses - mačs pret lietuviešiem mums bija pēdējais, kad pārbaudīt varēšanu. Nākamreiz kopā sanāksim jau uz eksāmenu...

Nepatika, ka izcēlās incidents starp stadiona drošības darbiniekiem un līdzjutējiem. Leišu līdzjutēju skriešana palīgos mūsējiem pat lika pārtraukt spēli, jo viņi to darīja, arī šķērsojot laukumu. Žēl, ka latvieši sita latviešus, lietuvieši - latviešus, latvieši - lietuviešus... Prāti bija pārāk uzkarsuši. No tā droši vien izvairītos, ja visi savu darāmo veiktu mazliet mierīgāk un atbildīgāk. Nesanāca...

Nepatika, ka Latvijas futbola leģendas Māra Verpakovska pēdējā spēlē iespēju būt klāt tomēr neatrada LFF prezidents Guntis Indriksons, tikmēr Igaunijas Futbola federācijas vadītājs Aivars Pohlaks gan bija klāt un Mārim pat svinīgi uzdāvināja zilu kaimiņu izlases kreklu ar liepājnieka uzvārdu. Par iemesliem nezinu, ja nu kaut kas nopietns, piemēram, ģimenē, tāpēc nesteigšu Gunti nolinčot, vien pakratīšu ar pirkstu, taču smuki tas nav. Māris tomēr tik daudz paveicis Latvijas futbola labā. Ja vēl šī būtu pirmā reize, bet tā jau Indriksonam kļuvusi par normu nebūt klāt nozīmīgos pašmāju futbola notikumos. Bet, ja Guntim atrašanās šajā krēslā kļuvusi par grūtu, ir taču tāda iespēja to atstāt. Un tikai nevajag vaicāt - kurš nāks vietā - it kā Latvijā nebūtu vairs neviens, kas varētu ieņemt futbola federācijas prezidenta amatu? Neviens taču nav neaizstājams! Jācer, ka to pēc gadiem valstsvienības sakarā varēsim teikt arī par Verpakovski...

Nepatika, ka arī šoreiz uz valstsvienības izsaukumu neatsaucās potenciālais starta sastāva uzbrucējs Artjoms Rudņevs. Mums jau tā spēļu ir tik maz, tāpēc katra garām palaistā iespēja uzspēlēt kopā ir būtisks zaudējums visai komandai. Artjoms bijis pieejams tikai vienā no iepriekšējām astoņām valstsvienības spēlēm. Redzot, kā laukumā raujas Edgars Gauračs, Valērijs Šabala, arī Eduards Višņakovs, kuru šoreiz gan nepalaida klubs, varbūt rudenī būtu tikai godīgi, ka priekšroka tiktu dota šiem vīriem. Pahars izteicās, ka Artjoms mums vairs neesot jāpārbauda, bet vai tad, piemēram, Vaņins ir?

Biju nepatīkami pārsteigts par skatītāju skaitu. Ja godīgi, uz Verpakovska spēli pret igauņiem biju gaidījis pat pilnu stadionu. Un kāpēc ne, ja FK "Liepāja" mājas spēlē var atnākt tūkstotis. Vai tad nevarēs salasīt četrus valstsvienības mačā? Nevarēja, un tas sarūgtina. Viens sporta cienītājs man atsūtīja statistiku, kas apliecināja, ka Baltijas kausa ietvaros šīs divas bijušas vienas no Latvijas apmeklētākajām spēlēm kopš neatkarības atjaunošanas, taču biju domājis, ka Māris futbola cienītājiem tomēr nozīmēs vairāk... Īpaši tas attiecas uz kurzemniekiem, kuriem viņš divtik savējais. Nedaudz virs diviem tūkstošiem šķita par maz pat ceturtdienas vakarā. LFF gribot negribot būs jāsecina, ka Liepājā valstsvienības spēles labāk nerīkot, lai kādas raudzes tās būtu. "Skonto" stadions tomēr sapulcē vairāk.

Un vēl tāda žurnālistikas vēlme. Kopš turnīra aizskrējušas jau vairākas dienas, bet pie valstsvienības spēlēm tās sadaļā LFF mājaslapā joprojām nav protokola nedz ar spēlēm pret igauņiem, nedz - lietuviešiem. Tāpat stipri novecojis arī spēlētāju saraksts, kurā Verpakovskis nemaz nebija atrodams... Spēlētāju saraksts pēdējo reizi rediģēts martā... Žēl. Futbols pie mums nav karalis un diemžēl arī karaliene ne...