Tas nebija ētiski, bet...

''Mani jau nenoraidīja par to (teikumu, kas minēts raksta ievadā - aut)," mūsu sarunu par notikumiem FS "Metta/Latvijas Universitāte" (FS "Metta/LU") un BFC ''Daugavpils” (1:0) virslīgas mačā 5. aprīlī iesāka Riherts. "Tas, ka to dzirdēja, varbūt nav labi, bet man nav, par ko kaunēties. Es daru savu darbu, vismaz man tā liekas, visaugstākajā līmenī. Cenšos to prasīt arī no pārējiem. Arī no tiesneša."

Riherts ļāva vaļu emocijām tad, kad uz FS ''Metta/LU" vārtiem tika nozīmēta pendele, bet drīzi vien laukuma otrā galā bija ne mazāk strīdīga epizode, taču tiesneša svilpe klusēja. Andris ir pārliecināts, ka tur bija pārkāpums pret Rīgas komandas spēlētāju. "Es ceturtajam tiesnesim neko lielu neizteicu, es nelamājos. Viņam vienkārši, iespējams, mani bija jānomierina. Es neredzu ieinteresētību no tiesnešiem, lai treneri tiešām paliek uz soliņa. Šobrīd ceturtais tiesnesis - viņam ir tik lielas pilnvaras, ka principā, viņš ir pats galvenais. Taču tā tam nevajadzētu būt, vai ne! Izteiktos vārdus neizsmelsi, taču man nav par ko kaunēties. Kā jau teicu, man pret sevi ir augstas prasības, tāpat - arī pret pārējiem. Visdrīzāk nākamreiz es tā neteikšu, bet tajā brīdī pateicu, un tagad nav jēgas to nožēlot.''

Rihertu provocēju ar jautājumu - ko viņš darīs, ja kāds viņam pateiks: "Trenera kungs, jūs esat zemas kvalifikācijas treneris...'' Galu galā FS "Metta/LU" sportisko panākumu ziņā taču nav nekāds Latvijas futbola flagmanis, virslīgas tabulā allaž atrodas otrajā daļā... ''Tas man neizraisītu nekādas problēmas," saka Riherts. ''Es zinu, ka es esmu augstas kvalifikācijas treneris. Šobrīd darām visu, lai mēs, FS "Metta/LU'', nākotnē būtu viena no vadošajām komandām Latvijā. Šobrīd mums tas ir grūti izdarāms, jo esam radušies no nulles, esam dzimuši tuksnesī, saviem spēkiem visu to panākuši un pakāpeniski ejam uz priekšu. Šobrīd ir svarīgi, lai augtu jaunatne, lai tai būtu mērķis, uz ko tiekties, un virslīgā spēlētu tie, kas šobrīd ir šeit, lai viņi sasniegtu savu mērķi un kļūtu par profesionāļiem. Mēs veltām maksimāli lielu laiku, spēku, enerģiju un visu pārējo, lai to realizētu.''

Pieminētās virslīgas spēles video ierakstā bija dzirdams, ka Riherts kaut ko izsakās par Daugavpils pievienošanu Krievijai vai tamlīdzīgi. Prasīju, ko vēl viņš pateica tiesnešiem, taču Andris to nolēma neiztirzāt. ''Ir lietas, ko, iespējams, arī nevajag teikt, un labi, ka tās nedzird. Tās tur arī paliek... Tas, kas ir sadzirdēts, ir sadzirdēts. Negribu šobrīd iedziļināties niansēs tik dziļi, jo rit sezona, negribu ar to savai komandai nodarīt ļaunumu. Saprotu, ka tas bija spēles karstumā, un tas ir saprotami, jo mēs gribam uzvarēt, bet liela daļa jau to nesaprot.''

Riherts apzinās, ka šādas izdarības var kaitēt arī Latvijas valstsvienības tēlam, kurā viņš ir viens no galvenā trenera Mariana Pahara palīgiem. ''Protams, ka esmu par to domājis. Man tas ir jāsaprot, bet tajā pašā laikā es esmu FS ''Metta/LU" galvenais treneris, viens no šī kluba vadītājiem. Bet es jau nepateicu neko apkaunojošu. Skaidrs, ka emocijas ir jāpietur, bet - ko darīt. Tad, kad kāp augstāk, tu nonāc zem lupas un tevi ļoti skrupulozi vēro. Principā - tu nedrīksti kļūdīties. Es jau nelamājos, viņu neapvainoju, tikai pateicu, ko domāju. Ja būtu stadions ar 40 tūkstošiem skatītāju, neviens nedzirdētu. Ja es nebūtu pēc preses konferences pateicis, lai žurnālists to obligāti izgriež un parāda, iespējams, tas viss nemaz nebūtu ielikts (internetā). Man kā trenerim ir svarīgi, ja mums ir atbalstītāji, un ''sportacentrs.com" ir atbalstītājs arī šeit, tad mums ir jāceļ futbola līmenis augšā un jārunā par tām lietām, kas to varētu veicināt. Es ar nožēlu skatījos LTV7 raidījumu, kur uzdeva jautājumu - vai jūs iesiet uz futbolu, un tur bija desmit negatīvas atbildes. Un pat atbildēja, ka ies tikai tad, ja piemaksās. Ja mēs gribam attīstīt un popularizēt futbolu, tādas lietas tur nevar būt iekšā. Skaidrs, ka mēs visi pieļaujam kļūdas. Es atzīstu to un saprotu, ka tādos mirkļos nedrīkstu rīkoties tik emocionāli.''

Riherts piekrīt, ka toreiz viņa izteikumi tiesnešu virzienā spēles laikā bijuši neētiski. ''Protams!" viņš bez vilcināšanās apstiprina.

Andris ir viens no emocionālākajiem treneriem Latvijas čempionāta virslīgā. Prasu - cik daudz viņš par šo jautājumu vispār domā, vai izdodas emocijas noturēt rāmjos? ''Tā ir galvenā lieta, par ko man ikdienā ir jādomā, jo man ir jāpārslēdzas no simtiem lietu," norāda Riherts. ''Komunicējot ar vecākiem, spēlētājiem, bērniem un pārējiem, vairāk vai mazāk man jākļūst par emulatoru. Teikšu godīgi, ja galvā ir pārāk daudz informācijas, tad kaut kur ir nogurums, un es varbūt nespēju uzreiz pieņemt pareizo lēmumu. Jā, esmu viens no jaunākajiem treneriem virslīgā, bet tas nav iemesls, lai pārējie ciestu. Tas, ka man nav pieredzes, nenozīmē, ka man visi piedos. Man ir jāparāda labākais līmenis un jācenšas to turēt. Piekrītu, ka esmu emocionāls, taču labāk, lai es esmu emocionāls, nevis - vienaldzīgs. Tas nāks ar pieredzi īstajā laikā īstajā vietā uzlikt pareizos akcentus. Ir liels prieks, ka man ir liels apkārtējo atbalsts, kuri man norāda arī uz manām nepilnībām. Man tas ir ļoti svarīgi. Es pēc tam skatos katru preses konferenci. Tas arī ir būtiski, kā tu runā, ko esi pateicis, un pēc tam par saviem vārdiem (vari) atbildēt. Par to, kas izteikts, es nekautrējos. Gribu iet uz priekšu - tā ir mana lielākā motivācija. Es neesmu pieradis zaudēt - man tas ļoti nepatīk, bet tas ir jāiemācās.''

Sausais atlikums? Par iejaukšanos tiesneša darbībā, kā arī rupjiem apvainojumiem pret tiesnešiem un spēles inspektoru, Latvijas Futbola federācija (LFF) Rihertu sodīja ar divu spēļu diskvalifikāciju un šķiršanos no 200 eiro. Taču futbols ir pārāk dzīvs, lai mēs skatītos tikai uz sausiem skaitļiem. Andris šajās pārdomās nepilnu mēnesi pēc notikušā izteicis vairākas būtiskas atziņas, par kurām tiešām vērts aizdomāties tiem, kas darbojas Latvijas futbolā. Tai skaitā - arī Andrim pašam.