Skaidrojam: cik ātri var izaugt par olimpisko čempionu renes sporta veidos?

Iedvesmu šādam materiālam rosināja pasaules skeletona leģenda Martins Dukurs, kurš pēc olimpiskajām spēlēm mobilās aplikācijas “Clubhouse” diskusijā norādīja, ka visīsākais laiks, lai kļūtu par olimpisko čempionu, nepieciešams bobslejā – ap četriem gadiem. Skeletonā tas varētu būt seši, bet kamaniņu sportā vajadzīgs visvairāk laika – aptuveni astoņi gadi. Viņš to pamatoja ar kamaniņu sportā novērojamo niansēto un izkopto braukšanu, kamēr skeletona un boba vadīšana esot brutālāka.

Šādai dēla teorijai piekrīt Martina treneris un tēvs Dainis Dukurs. “Iespējams, tas tādēļ, ka skeletons nav tik niansēts sporta veids. Piekrītu, kamanās ir jāstrādā daudz ilgāk. Mūsu skeletona akadēmijas audzēkņi jau visi Siguldā brauc no vīru starta. Skeletons ir apgūstams vieglāk.” Viņš uzsver, ka Martins saprot, par ko runā, jo pats Siguldā nobraucis gan ar kamaniņām (tostarp divnieku), gan ar bobu. “Šķiet, viņš savulaik pat bija pieteicies kamanu treniņiem.”

Tiesa, savā panākumiem bagātajā karjerā Martins Dukurs tā arī ne reizi nav kļuvis par olimpisko čempionu.

“To, ka skeletonā var kļūt par olimpisko čempionu ātrāk nekā pārējos renes sporta veidos, parāda iepriekšējās divas olimpiskās spēles. To apliecina dienvidkorejieša Juna Sunbina starti. Viņš startēt skeletonā sāka no nulles un sasniedza visaugstāko rezultātu. Domāju, Pekinā ķīnieši arī būtu paveikuši ko līdzīgu, bet vācieši bijuši daudz gudrāki un gatavojušies ļoti nopietni,” domā Dainis Dukurs.

Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas (IBSF) mājaslapā atrodamā informācija liecina, ka Sunbins sacensties skeletonā sāka 2011. gadā jeb 17 gadu vecumā. Septiņus gadus pirms Phjončhanas olimpiskajām spēlēm, kurās viņš izcīnīja zelta medaļu. Kā liels bieds skeletona elitei Pekinā tika uzskatīts mājinieks Džens Iņs, kurš apveltīts ar lieliskiem fiziskiem dotumiem un ļoti ātru starta ieskrējienu (Siguldas trases rekorda īpašnieks), taču kļūdaina braukšana liedza būt augstāk par piekto vietu. Viņš ar skeletonu sāka nodarboties tikai pirms pieciem gadiem. Ķīna gan bez medaļas skeletonā nepalika, jo bronzu ieguva stabilāk braucošais Venans Jans, kurš starptautiskajā apritē debitēja 2016. gadā.

Teju visās renes sporta veidu disciplīnās pogas visiem izgrieza vācieši, tostarp skeletonā – par olimpisko čempionu kļuva Kristofers Grothērs, kuram sekoja Aksels Jungks. Abiem aiz muguras gana liela pieredzes bagāža, jo zeltu ieguvušais Grothērs sacenšas kopš 2007. gada.

“Ja nebūtu vāciešu gudrību, iespējams, ķīnietis kļūtu par olimpisko čempionu,” spriež Dainis. “Vienmēr salicies tā, ka, sākot no Vankūveras spēlēm, pretī stājas ļoti spēcīgs mājinieku braucējs.”

Dukuru tēvs gan norāda, ka no trim renes sporta veidiem visvieglāk apgūstams ir bobslejs, ar kuru pats savulaik startējis sacensībās. Šī disciplīna gan ir dārgāka un paredzēta nobriedušiem vīriešiem.

Martina tēzei, ka bobslejā par olimpisko čempionu var kļūt ātrāk, piekrīt arī viņa brālis Tomass Dukurs. Pēc tam sekojot skeletons un kamaniņas. “Manuprāt, braukšanas sajūtas bobslejā rezultātu izšķir vismazāk. Tur gan nepieciešama vislabākā fiziskā sagatavotība.”

Bobslejā Latvijai ir savi olimpiskie čempioni – Oskars Melbārdis, Daumants Dreiškens, Arvis Vilkaste un Jānis Strenga bija labākie 2014. gadā Sočos. Kā pilotam, Melbārdim šāda rezultāta sasniegšanai bija vajadzīgi tikai četri gadi. Tiesa, pirms tam viņš vienu olimpisko ciklu bija stūmējs.

“Melbārdis bija supertalants un četros gados kļuva par olimpisko čempionu. Pirms tam gan viņš bija stūmējs un vairākus gadus trenējies vieglatlētikā, tādēļ Oskars pie mums atnāca diezgan labā fiziskā formā,” atceras Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas (LBSF) ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis. “Bobslejā jābūt daudz labākā fiziskā formā nekā tas ir skeletonā vai kamaniņās. Vidēji, lai izaudzinātu olimpisko čempionu bobslejā, nepieciešami 6-8 gadi. Pavārs un galdnieks to nevarēs, jātrenējas profesionālā režīmā.”

Ekmanis ieskicē, ka bobslejā brieduma laiks, kad jādemonstrē augstākā līmeņa rezultāti, ir 30-32 gadi, bet viņš piekrīt, ka visvairāk laika, lai izaudzinātu čempionu, nepieciešams kamaniņu sportā. Latvijā treniņus šajā sporta veidā arī uzsāk agrākā vecumā nekā skeletonā vai bobslejā.

“Pilotam līdz olimpiskajam zeltam noteikti būs ilgāks ceļš nekā stūmējam,” tikmēr uzsver Latvijas bobsleja izlases treneris Sandis Prūsis. “Viss ir atkarīgs no materiāla. Ar sūdīgu materiālu neko nesagatavosi 100 gados, bet ar labu – dažos gados. Mums Melbārdi izdevās sagatavot četros gados. Tomēr tam papildus bija Oskara stūmēja pieredze, kas jau iepriekš iemācīja daudzas bobsleja nianses.”

“Ja atnāk tiešām stiprs un perspektīvs stūmējs, tad olimpisko čempionu var sagatavot arī pa četriem gadiem. Tā mums bija ar Vilkasti. Atkarīgs no pozīcijas un kāda komanda ir apkārt. Vari jau sagatavot labus cilvēkus, bet ja nav tehnikas, ar ko labi nobraukt… Un otrādi! Ja viss sakrīt – treneri, sportisti, tehnika, menedžments, finanses, tad var cerēt. Ja kaut kas no tā iztrūkst, tad nav ko runāt,” spriež Prūsis.

Savukārt Latvijas kamaniņu sporta izlases treneris un menedžeris Kristaps Mauriņš, salīdzinot šos trīs renes sporta veidus, skaidro, ka kamanās jāsāk trenēties visātrāk un nepieciešams visilgākais laiks, lai sasniegtu augstvērtīgus rezultātus – būtu pasaules elitē.

“Ja vērtē no brīža, kad sāk trenēties kamaniņu sportā, nepieciešami vismaz 10-12 gadi, lai izaudzinātu olimpisko čempionu,” paredz Mauriņš, piebilstot, ka tas arī ir tikai tādā gadījumā, ja sportists ir ļoti talantīgs un darbaspējīgs. Piemērs no citas pasaules ir vācietis Fēlikss Lohs, kurš Vankūverā kļuva par olimpisko čempionu vien 20 gadu vecumā – tik jaunā vecumā zeltu kamaniņu sportā pirms tam vēl neviens nebija ieguvis. Šādi gadījumi ir reti, turklāt viņš ar šo sporta veidu nodarbojās jau no aptuveni sešu gadu vecuma. Spēcīgajā Vācijas izlasē Lohs iekļuva nieka 16 gadu vecumā.

Pekinā par čempionu kļuva cits vācietis Johaness Ludvigs, kuram ir jau 36 gadi, bet Mauriņš spriež, ka pēdējos divus olimpiskos ciklus pasaules elite kļuvusi gados jaunāka, jo ir tādi spēcīgi braucēji kā Dominiks un Kevins Fišnaleri (abi dzimuši 1993. gadā), Niko Glairšers (1997), Kristers Aparjods (1998).

“Kamaniņu sportā braukšana ir filigrānāka. Skeletonā un bobslejā var trasē saiet šķērsām, bet rezultāts tik un tā var būt labs, taču kamanās ar to būtu sarežģīti. Braukšanas ziņā noteikti esam sarežģītākajā sporta veidā starp renes disciplīnām,” pauž Mauriņš, kurš atklāj, ka brāļi Šici un Inārs Kivlenieks savulaik mēģinājuši Siguldā braukt gan ar skeletonu, gan ar divnieku bobu un secinājuši, ka ar kamanām ir visgrūtāk.