Blogs: prasme noturēt staltu stāju arī zaudējumos

Parīzē klātienē biju uz visām deviņām Latvijas izlases spēlēm 3x3 basketbolā, un Konkordijas laukumā iekārtotā metāla tribīņu celtne un 300-400m nostāk uzliktā mediju centra telts kļuva par labi pazīstamu vietu, kurā kājas jau pašas nesās vajadzīgajā virzienā. Grupu turnīra laikā varēja izbaudīt brīvību gan mediju tribīnēs, kur aizpildīta bija labi ja puse, gan mikszonā, kur latviešu žurnālisti nereti bija vienīgie, turklāt piedzīvojumu sarakstu papildināja pamatīga lietusgāze pirms mača pret ASV, kurā kopā ar Latvijas Radio kolēģi salijām līdz kaulam līdz iedomājāmies, ka mikszonā iepriekš bija saulessargi salikti. Visu slapjumu un aukstumu gan aizmirsu, kad atgriezos tribīnēs un tur lietū līdzjutēji vienojās dziesmās, gaidot spēļu atsākšanos.

ASV-Latvija spēle beidzās ap pusnakti pēc vietējā laika, un, ņemot vērā, ka LTV un Latvijas radio intervijas notiek mikszonas sākumā, tad pārējiem medijiem pieejamajā vietā lietū stāvēju pilnīgi viens - nebija ne tikai mediju, bet arī OS darbinieku un brīvprātīgo, vispār neviena. Klāt pienāca kāds vīrs no ASV izlases personāla un aizdomīgi pavaicāja, vai tiešām es gaidu uz sarunu kādu amerikāni. Kad atbildēju, ka nē, tikai Latvijas izlasi, viņš atviegloti nopūtās: "Tas labi, tad es savus puišus varu šeit nemaz nesaukt." Latvijas izlase gan atnāca arī bez saukšanas.

Latvijas 3x3 basketbola izlase aiz stenda mikszonas pirmajā pusē sniedz interviju Latvijas sabiedriskajiem medijiem, pārējā mikszona jau laiciņu - lielā vientulībā

Pavisam cita situācija bija novērojama pusfinālos un medaļu spēlēs. Bijām pieraduši, ka varam iet praktiski uz spēļu sākumu un laicīgi ieņemt vietas nav vajadzības, taču pirmdienas vakarā viss bija pārpildīts. Kā nekā, Francija spēlēja pusfinālā, un arī Lietuvas kolēģi bija pieslēgušies 3x3 basketbola lietām - ja grupas turnīra pirmajā spēlē Lietuvas spēlētāji mikszonai izgāja cauri praktiski netraucēti, tad pēc bronzas mača viņus gaidīja jau ap desmit Lietuvas medijiem. Francijas mediju, protams, bija vēl daudz vairāk, un talkā tika ņemta... paplāte. Jā, patiešām, OS darbiniece mikszonā atnāca ar vienkāršu ēdiena paplāti, kur mediji tika aicināti salikt savus telefonus un diktofonus, lai nevajadzētu spiesties cits citam virsū, bet gan tā vietā nolikt paplāti intervējamā spēlētāja priekšā.

Mums, četriem Latvijas medijiem mikszonas noslēgumā, šis pakalpojums nebija aktuāls. Pēc pusfināla sāpīgā zaudējuma Francijai dienas kārtībā bija cits jautājums - bronzas spēle jau pēc divām stundām. 1) Vai spēlētāji vispār apstāsies uz intervijām? 2) Vai vispār vajag tagad viņus vēl aizkavēt?

Šo jautājumu atrisināja Nauris Miezis. Viņš mikszonā ienāca pārējiem pa priekšu, turklāt nevis nokārtu galvu un ar vēlmi pēc iespējas ātrāk tikt projām no jebkādiem jautājumiem, bet gan ar acīm pats meklējot Latvijas medijus. Franču žurnālistu bija tik daudz, ka viņu bariņš bija mums priekšā, un varēju dzirdēt, kā Miezis uz brītiņu pat neizpratnē apstājas, mūs meklēdams: "Tā, kur tad...? Ā, redzu, ejam!"

Uzņemties atbildību, kad viss ir labi, ir viena lieta. Ar staltu muguru un acīs skatoties pēc tik sāpīga zaudējuma uzņemties atbildību un paškritiski publiski izklāstīt, kas tad īsti nesanāca, tā jau ir cita lieta. Miezis un Kārlis Lasmanis to darīja, un, kā izskatījās, ar savu piemēru pavilka līdzi arī izlases jaunos spēlētājus, kuru vilšanās un rūgtums bija vēl vairāk sajūtams. Šādu spēku pēc sirdi plosošiem zaudējumiem var tikai novērtēt, un prieks redzēt, ka arī sociālajos tīklos plašu atzinību izpelnās Latvijas spēlētāju spēja tikt galā ar zaudējumu kā īstiem vīriem - ar atbalstu cits citam, ar paškritiku, ar emociju izteikšanu un bez kaut kādas attaisnojumu meklēšanas.

Nekādi prieki gan nebija arī pēc bronzas spēles, pēc kuras komandu jau gaidīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Gaidīja vārda tiešā nozīmē, vairākas minūtes stāvot aiz mikszonas un nekādi nesteidzinot spēlētājus, bet gan tā vietā aprunājoties ar komandas personālu, LBS un LOK pārstāvjiem, pēc tam arī ar līdzjutējiem.

Līdzīgas sajūtas bija arī pēc vīriešu šķēpmešanas kvalifikācijas. Patrikam Gailumam viss beidzās klibojot un ar bažām par lielāku traumu, taču viņš "Stade de France" lielajā mikszonā tāpat atspiedās pret nožogojumu pie trīs Latvijas mediju lielā pulciņa. "Klau, bet tiešām gribi tagad parunāties?" vaicājām savainojumu guvušajam Latvijas vieglatlētam, kuram SOK noteikumi uzliek par pienākumu iziet cauri mikszonai, bet nu neviens ne druskas nepārmestu, ja viņš pa taisno dotos tālāk. "Jā, jā, tāpēc jau te atbraucu," nešaubīgi attrauca Patriks. Tāpat arī Gatis Čakšs, kurš vispār palika bez rezultāta un bija ļoti vīlies gan par saviem metieniem, gan par to, ka pats pārkāpa pāri līnijai, lai tos neieskaitītu. Viņam šodien tika daudz pārmetumu, ieskaitot arī skarbus viedokļus no Latvijas medijiem, taču palika iespaids, ka vislielāko kritiku Gatis tāpat saņems pats no sevis.

"Stade de France" mikszona kopumā ir dažādu drāmu un stāstu avots. Šeit izplūst cauri tik daudzi sportisti, dažus sagaida desmiti žurnālisti, daži ar prieku apskauj vienīgo savas valsts mediju, daži nepiespiesti runājas desmit un vairāk minūšu garumā, bet bija arī epizode, kad sportiste jau pēc sarunas laikā saprata, ka tomēr nevalda pār emocijām un skriešus atstāja mikszonu asarās.

Līdzīgi bija arī 3x3 basketbola pārspēlēs, kad galvenā favorīte Serbija zaudēja Francijai. Serbu spēlētājs runājās ar savas valsts medijiem, 4-5 žurnālistiem, taču pēc brītiņa asarās pagāja nostāk no visiem. Pastāvēja, saņēmās un atgriezās pie serbu medijiem, lai pastāstītu par savu zaudējumu četrgades svarīgākajā turnīrā. Tas nevar būt vienkārši un patīkami, taču tā ir daļa no sporta un cieņa pret līdzjutējiem, ar mediju starpniecību uzrunājot viņus ne tikai tad, kad izdevies viss plānotais.

Sportacentrs.com no Parīzes

Noderīgas saites:

Olimpisko spēļu jaunumi
Latvijas sportistu starti un rezultāti
SPORTLAND lielā prognožu spēle
K SENUKAI Esi meistars - trāpi skaitli!