Vieglatlēti un riteņbraucēji - nevienlīdzīgā situācijā ar pārējiem sportistiem?

Ministru kabineta noteikumos “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” minēts, ka šobrīd drīkst aizvadīt starptautisko federāciju kalendārā iekļautās starptautiskās sacensības un komandu sporta spēļu starptautiskās un augstāko līgu sporta sacensības, ja tajās tiek izcīnīts Latvijas čempiona tituls pieaugušajiem. Visas šīs sacensības jāaizvada bez skatītāju klātbūtnes, taču šī brīža situācija neērtā pozīcijā nostāda individuālos sporta veidus, piemēram, riteņbraukšanu un vieglatlētiku. Arī šajos sporta veidos šovasar jāaizvada Latvijas čempionāti, bet šī brīža epidemioloģiskie noteikumi to neļauj.

“Individuālie sporta veidi ir diskriminēti ne pa jokam. Ja komandu sporta spēles drīkst rīkot Latvijas čempionātus, mēs kā individuālie sporta veidi varam organizēt tikai starptautiskas sacensības - mūsu gadījumā tikai viena vai divas gadā. Līdz ar to visi mūsu vadošie sportisti, kuriem ir atļauts trenēties un kuriem ir iespēja kvalificēties pasaules/Eiropas čempionātiem un olimpiskajām spēlēm, sēž mājās. Viņiem nav iespējas sacensties,” akcentē Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) ģenerālsekretārs Dmitrijs Miļkevičs. Viņam piebalso arī Latvijas Riteņbraukšanas federācijas (LRF) ģenerālsekretārs Toms Markss. “Tas ir absurds. Riteņbraukšanā un vieglatlētikā nevar notikt individuālās disciplīnas, kamēr, piemēram, kērlings un regbijs, kas ir pilnīgākie amatieru sporta veidi, notiek.”

Markss arī vērš uzmanību, ka pēc Covid-19 ierobežošanas noteikumu izdošanas daudzos komandu sporta veidos sportisti “uz papīra” kļuva par profesionāļiem, kaut gan pēc būtības joprojām ir amatieri. Viņš atzīst, ka sportam valdības gaiteņos pietrūkst spēcīga lobija.

“Līdz 1. jūnijam esam atlikuši visas sacensības, pēc tam skatīsimies, ko darīsim tālāk. Problēma, ka mums šosejas riteņbraukšanā vēl nav noslēgusies iekšējā atlase uz Tokijas olimpiskajām spēlēm. Mums kā noslēdzošās sacensības ir Latvijas čempionāts. Tam ir jānotiek 16. jūnijā Rīgā un 19./20. jūnijā Valgā – jo būs kopā ar Igaunijas un Lietuvas federācijām. Mēs šīs sacensības nevaram aizvadīt. Īstiem profesionāļiem kā Tomam Skujiņam, Kristam Neilandam un Emīlam Liepiņam nav iespējas sacensties. Tas nav normāli. Vienlaikus kērlingā amatieri var spēlēt – kāda tur ir kontakta iespējamība un kāda riteņbraukšanā? Diena pret nakti!” uzsver Markss.

Mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuva notiek sporta sacensības, taču arī ar piesardzības pasākumiem. Gan Miļkevičs, gan Markss ir vienisprātis, ka ko tādu var realizēt arī Latvijā.

“Nesaku, ka vajag rīkoties neapdomīgi. Ja pieņem lēmumus, tiem jābūt konsekventiem, un netaisām sevi par mākslīgiem profesionāļiem,” saka Markss.

Igaunijā kādu laiku Covid-19 jauno gadījumu skaits ir mazākais no Baltijas valstīm – vidēji zem 500 dienā, Latvijā tas ir augstāks, bet Lietuvā visaugstākais, jo tur regulāri ir virs 1000 vīrusa atklājumiem dienā.

Miļkevičs atklāj, ka vieglatlēti komunicē ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM), lai saskaņotu sportistu piedalīšanos sacensībās ārzemēs. “Bez sacensībām zaudējam ļoti daudz sportistu – katru dienu arvien vairāk un vairāk. Nav iespējas atlasīt komandu starptautiskiem mačiem un kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Viens ir normatīvi – pēc tiem atlasās puse no sportistiem, bet otra puse pielasās pēc pasaules ranga. Lai būtu pasaules rangā, ir nepieciešams gan rezultāts, gan sacensības, kur šis rezultāts ir sasniegts. Latvijas čempionāts kotējas ļoti augstu. Ja nepiedalies savas valsts čempionātā, tu zaudē ļoti daudz punktu. Mums ir diezgan daudz sportistu, kuriem ir vajadzīgi punkti, lai varētu kvalificēties Tokijas olimpiskajām spēlēm. Viņi tos nevar iegūt. Mums vienīgajiem no Baltijas valstīm šoziem nenotika nevienas sacensības, kamēr lietuviešiem un igauņiem notika pilnīgi visi čempionāti. Mūsējie autobusos brauc uz sacensībām Lietuvā un Igaunijā. Domāju, šādā situācijā saslimšanas varbūtība ir daudz lielāka, nekā sacensības aizvadot Latvijā pēc sava sanitārā protokola.”

“Jebkuram skaidrs, ka vieglatlētikā, riteņbraukšanā ārā var nodrošināt distancēšanos, kamēr, piemēram, kērlings un florbols notiek iekštelpās. Nesaku, ka tagad viss būtu jāaizliedz, bet, domāju, sportisti ir apzinīgi un ievērot noteikumus,” Miļkevičs atzīst, ka vieglatlēti un riteņbraucēji valdības līmenī nav atraduši dzirdīgas ausis, kaut gan ir sūtītas vēstules. Taču atbildes bijušas formālas. “Ja aizliedz, tad aizliedz visiem, bet kā var diskriminēt vieglatlētiku, kas notiek brīvdabā, bet atļauj nodarboties ar sportu iekštelpās, kur kontakts ir daudz lielāks. Jā, arguments bija, ka atsevišķos sporta veidos vajag kvalificēties svarīgiem turnīriem, bet vieglatlētiem, riteņbraucējiem un citiem sportistiem jau arī to vajag, bet šobrīd viņi to nevar izdarīt.”

Zīmīgi, ka maija sākumā Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs norādīja: iespēja inficēties ar Covid-19 ārtelpās ir minimāla.

“Tad kāpēc nekas netiek darīts, lai mēs varētu atsākt sacensības? Ar katru dienu krītam arvien dziļākā un dziļākā bedrē. Man ir pazīstami daudzi sportisti, kuri beidz sportot, ja vairāk par gadu nav sacensību,” pauž Miļkevičs. “Labi, profesionāliem sportistiem tas ir dzīvesveids, viņiem ir iespēja aizbraukt uz ārzemēm, bet mazs ķipars, kurš nodarbojas ar vieglatlētiku, labāk izvēlēsies florbolu, jo tas ir atļauts.”

Miļkevičs norāda, ka vasarā gaidāmo Latvijas čempionātu vieglatlētikā var nākties aizvadīt Igaunijā, ja šī brīža noteikumos netiks veiktas korekcijas. Ja šīs sacensības nenotiks, vairāki mūsu vieglatlēti var netikt uz Tokijas olimpiskajām spēlēm.

Portāls Sportacentrs.com vairākas dienas šajā jautājumā nesekmīgi mēģināja sazināties ar IZM Sporta departamenta direktoru Edgaru Severu.