Karalienes jaunie laureāti: skaudri stāsti par karjeras agrām beigām (2. daļa)

Liels piedzīvojums ar priekiem un bēdām: Krišjāņa Suntaža stāsts šķēpmešanā

18 gadu vecumā Krišjānis Suntažs apsolīja sev, ka vairs lielajos mačos sevi nepievils. 2019. gada sezonā viņš trenējās pēc pilnas programmas, izmantojot savas iespējas Talsos - ikdienā pusminūtes attālumā no stadiona, blakus halle, katru dienu blakus pasaules klases treneris Mārcis Štrobinders. Tas arī ir brīdis, kad lielās dzīves uztraukumi par finansēm un nākotni vēl prātu nenodarbina - vecāku mājās ir jumts virs galvas un pusdienas galdā. Principā konstanta treniņnometne. Iespējas trenēties tādā ritmā kā lielam profesionālim.

Sezonas kulminācijai Zviedrijā izdevies sagatavoties teju ideāli. Eiropas U20 čempionātā kvalifikācijā jau otrajā metienā krīt personīgais rekords - 77.75m. Viss iet pēc plāna, un prātā stāv doma, ka šogad nu patiešām viss izdarīts pareizi, gan treniņu, gan uztura programmas ziņā. Noskaņojums ir pareizais, un ir sajūta, ka būs uzvara.

Pienāk fināls. Pirmais metiens labs - 77.15m. Otrais metiens lielisks - 79.23m, personīgais rekords labots par pusotru metru. Līdz Zigismunda Sirmā Eiropas U20 rekordam (84.69m) patālu, taču krietni priekšā konkurentiem. Un tad trešajā metienā šveicietis Simons Vīlands savu personīgo rekordu satriec par sešiem (!) metriem - 79.44m, 20cm priekšā Suntažam. Starpība nav liela, un vēl trīs metieni. Piektais un sestais metiens sanāk ļoti labs - abi virs 78m. Taču tāpat beigās sudrabs. It kā izcils panākums, bet tomēr arī iekšēja škrobe. Lai nu kā, visa karjera jau vēl priekšā.

Seko 2020. gads. Pandēmija, un visai pasaulei plāni sagriežas kājām gaisā. Jukas ar treniņu ierobežojumiem, neziņa par sacensībām. Beigās tosezon sanāk tikai divi starti, abos rezultāts zem 72m. Bet grūti atrast kādu vieglatlētu, kuram 2020. gads nebūtu sačakarēts. Un 20 gadu vecumā viņš joprojām ir jaunais talants. Par Covid-19 sezonu tika piedots, un vieta LOV sastāvā saglabāta. Finansējums tur nav liels, taču jaunam puisim svarīgs.

Laiks revanšēties 2021. gadā. "Nu tik būs, nu tik būs," viņš solīja sev. Maģiskā 80m līnija ir tik tuvu. Metienos gan iesāpas plecs. Jāpaciešas, pasāpēs un pāries. Bet nu plecs traucē, un lielu rezultātu nav. Laiks doties uz treniņnometni, nav laika apstāties. Kalni paši sev negāzīs. Jāpierāda, ka 2020. gads bija tikai pandēmijas nejaušība. Ir sajūta, ka rezultātu vajag - to vajag, lai paliktu LOV sastāvā, to vajag, lai piesaistītu sponsorus, to vajag, lai apliecinātu sevi. Ja 21 gada vecumā izkrīti no olimpiskā sastāva, tad taču viss cauri, vai ne? Darbs ieguldīts milzīgs, tagad samazināt intensitāti liekas kā ieguldījuma izmešana vējā. Taču nometnē sāpes pieņemas spēkā. Lielais gribasspēks un cīņasspars atduras pret faktu, ka vienā brīdī roku vairs fiziski nevar pacelt gaisā...

"Atbraucu mājās, uzreiz pie ārstiem un uztaisīt magnētisko rezonansi," atminējās Suntažs. "Klasiska metēju trauma - atdalījusies skrimšļa lūpa, un arī bicepsa cīpsla bija paņemta līdzi. Teica, ka bez operācijas neiztikt. Ķirurgs skaidroja, ka mešanai jāliek punkts. Tas bija smags brīdis. Likās, ka krītu un krītu, un nevaru pamosties. Likās, ka visa dzīve sabrukusi. Likās, ka reizē ar sapņiem pazudusi arī mana identitāte."

Pēc astoņu mēnešu rehabilitācijas sāpes rokā ir pierimušas tā, ka parasta cilvēka dzīvē tās vairs netraucē. Taču 22 gadu vecumā dzīvē ienāk jaunas cīņas - paralēli studijām žurnālistikā pēc LOV stipendijas zaudēšanas nāk pusslodzes darbs par nelielu samaksu, lai uzturētu sevi. Bet joprojām ir vēlme par lielo sportu.

2023. gadā viņš mēģina atgriezties, taču metienos roka sāp. Mešanas treniņi bija reti, taču roka tik un tā pēc treniņiem bija jēla. Katras sacensības nāk komplektā ar pretsāpju zālēm, bet pēc ilgiem treniņiem rezultāti tāpat blāvi. 2024. gada sezonā diemžēl skan tā pati dziesma.

"Pagājušajā gadā man bija sajūta, ka, ja nesametu, tad viss, eju prom. Tad nu centos par varītēm pierādīt pretējo. Ja plecs saplīsīs, tad saplīsīs, vienalga, bet jāmēģina," sacīja Suntažs. "Bet pēc traumas ne tikai plecs vairs nebija tāds kā iepriekš, bet arī psiholoģiski pats vairs nebiju tāds kā iepriekš. Tagad atskatoties, secinu, ka pēc traumas man sāpes veidoja tehniku, nevis otrādi. Sāpju dēļ iemācījos mešanas tehnikā kustības, ko pēc tam atkal grūti pārlauzt. Apburtais loks principā - sāpju dēļ met ar nepareizu tehniku, nepareizas tehnikas dēļ rodas lielākas sāpes utt."

"Trenējos profesionāli, bet rezultātu vietā sirdssāpes," Krišjānis atskatījās uz savu pagājušā gada nogales lēmumu. "It kā jau biju iesācis gatavoties 2025. gada sezonai, bet decembrī paskatījos spogulī un sapratu, ka morāli es vairs to nespēju. Pateicu, ka viss. Sapratu, ka tas tāpat vairs nebūs uz 100%. Sapratu, ka jau vairākus gadus dzīvoju uz iztikas minimuma. Vienā brīdī tas viss saliekas kopā un iedod tev pa galvu. Publiski gan neko neteicu. Pirmkārt, neesmu jau tāda līmeņa zvaigzne. Otrkārt, arī tagad vēl negribu to teikt. Varbūt kaut kas mainās. Varbūt vēl atrodu startus, varbūt sporta mīlestība pēc laiciņa atved atpakaļ uz stadionu. Teiksim tā - esmu paņēmis pauzi, nevis beidzis karjeru."

Vaicāts par to, vai tagad nesasaista liktenīgo traumu ar konstanto spiedienu pēc rezultāta katrā sezonā, Suntažs iegrima pārdomās. Nav tā, ka viņš tagad vainotu kādus ārējos apstākļus pie savas traumas, taču atzina, ka sava taisnība tur ir. 2020. gads Covid-19 dēļ viņam tika "piedots", tad nu 2021. gadā kaut kas bija jāparāda.

"Nebija gan arī tā, ka tobrīd traki satraucos par vietu LOV sastāvā un tāpēc pārcentos, un tāpēc viss tā sanāca. Drīzāk jaunības dullums pie vainas, lai gan arī tagad jau principā esmu vēl jaunietis (smejas). Toreiz neaizdomājos par sekām, trūka pieredzes novērtēt situāciju. Tagad redzu - bija jāatzīst sev, ka nepieciešama pauze un jāpiebremzē. Trauma nav lieta, par ko kaunēties. Jā, gan jau būtu zaudējis vietu olimpiskajā sastāvā. Ja rezultāta nav, tad loģiski, ka tā. Tā sistēma, ka obligāti katru gadu jāsamet rezultāts, tomēr ietekmē domāšanu. Tagad ir papildus arī stipendiju kvotas, ko federācija var sadalīt iekšēji. Bet arī tur vajadzīgs pamatojums, kāpēc tieši tu esi pelnījis. Tikt medaļās junioros principā ir vieglatlēta karjeras dzīvības un nāves jautājums, jo bez medaļām pie naudiņas netiksi. Man gan arī jāsaka paldies LOV par atbalstu, mani paturēja sastāvā arī nākamajā gadā pēc traumas. Jā, tie bija pāris simti eiro mēnesī, dzīve uz minimuma, bet nevaru sūdzēties - bez LOV atbalsta es droši vien vispār nevarētu pat pacīnīties par atgriešanos sportā."

"Latvijā junioriem, ja paveicas ar infrastruktūru savā dzīvesvietā, īstenībā ir tīri labas iespējas vieglatlētikā. 17-18 gadu vecumā jau vari trenēties ļoti intensīvā režīmā, mums ir spēcīgi treneri," sacīja Suntažs. "Problēma sākas pēc 12. klases, kad jāiet studēt. Ja no laukiem aizej uz Rīgu, tad arī mainās treneris, mainās ikdiena, jādomā par piestrādāšanu kaut kur. Es pats pēc 12. klases sapratu, ka jāpaliek Talsos, tad nu aizgāju studēt neklātienē. Otrs variants ir mēģināt tikt uz Ameriku, uz NCAA. Bet es kā šķēpmetējs to variantu ātri izslēdzu, Latvijā šķēpmešana gluži vienkārši ir augstākā līmenī."

Viņš pabeidzis studijas mediju mārketingā Latvijas Universitātē. Savu ceļu dzīvē 24 gadus vecais Krišjānis turpina ar studijām fizioterapijā. Viņam ir trešais labākais rezultāts Latvijā un 41. labākais rezultāts pasaules šķēpmešanas vēsturē U20 vecumā. Sarūgtinājumu par to, kas varēja sanākt un nesanāca, pamazām nomainījusi patīkama nostalģija.

"Varu atskatīties uz to, kas tika piedzīvots. Esmu bijis daudzās pasaules vietās, redzēts daudz interesantu lietu, satikti daudzi cilvēki," sacīja Suntažs. "Ja tā padomāju, kāds tad ir gala iznākums manai līdzšinējai sportošanai, tad esmu izaudzis par fiziski spēcīgu un veselu vīrieti. Vēlme gūt labākus rezultātus un pārspēt pašam sevi ir pārvērtusies par mērķtiecību arī citos dzīves aspektos. Es nebiju starp tiem 0.1%, kuri tiek lielā sporta elitē, taču gribētos domāt, ka varu pozitīvi atbildēt trenera Mārča Štrobindera teiktajam: "Ja nebūsi labs sportists, vismaz būsi labs cilvēks." Tādēļ savu šķēpmešanas karjeru par spīti visam uzskatu kā lielu ieguvumu savā dzīvē. Atskatos uz to kā uz lielu piedzīvojumu, kurā bija gan prieki, gan bēdas."

Krišjānis Suntažs EČ U20 Zviedrijā. Foto: No personīgā arhīva

Mirklis, kas paliks uz mūžu, un joprojām Latvijas U18 rekords

Matīss Velps savas karjeras lielāko panākumu guva Eiropas U18 čempionātā, izcīnot bronzu 2016. gadā. Pēc tam viņam jau pieaugušo konkurencē labākie rezultāti bija 2019. un 2020. gadā, taču viņš pats saka, ka tas tikai "uz papīra". Savu labāko formu viņš bija sasniedzis 2021. gadā, taču Covid pandēmija un gluži vienkārši neveiksmes liedza to pierādīt.

"Skaidrs, ka pēc rezultātiem izskatās, ka 2019. gadā man bija labākā sezona," teica Matīss. "Taču pēc tam bija gads, kad patiešām jutos lieliski un biju gatavs augstākiem rezultātiem, biju kļuvis vecāks un nobriedušāks. Bet tas bija Covid laiks, nebija īsti, kur trenēties, nebija daudz sacensību. Spilgti atceros divas sacensības no tā laika."

Vienās sacensībās 2020. gadā Velps veica ļoti labu metienu, gandrīz izkrītot no sektora, taču ar lielām pūlēm tomēr nepārkāpjot līniju. Bet šķēps bija aizlidojis pārāk tālu sānis un piezemējies ārpus sektora. Metiens gan tāpat tika izmērīts, un tas būtu bijis ļoti solīds rezultāts - ap 78 metriem, par 2m vairāk nekā viņa rekords.

"Tobrīd likās, ka nu nekas, ka neieskaitīja, uzmetīšu nākamajos mačos," atcerējās Velps. "Arī nākamajās sacensībās bija labs metiens, bet tur atkal es pats nenoturējos sektorā un ar pirkstgalu pārkāpu līniju. Atkal neieskaitīts. Un tad sezonas beigās sanāca tā, ka man nebija īsta rezultāta, ko parādīt sponsoriem un atbalstītājiem."

Šķēpmešanas karjerai punktu Matīss pielika 2023. gada nogalē, 24 gadu vecumā. Šajās trīs sezonās viņš vairs ne reizi netika pie rezultāta virs 72m un savu personīgo rekordu (75.65m 2019. gadā) neuzlaboja.

"Kāpēc vairs neturpināju? Vairāki iemesli veidoja šo lēmumu. Pirmkārt, sakrājās traumas. Nekas tik liels un nopietns, bet ik pa laikam vairākas mazākas traumas uzradās un izsita no ritma. Otrkārt, rezultātu nebija. Treškārt, finansiāli apsvērumi. Dzīvē pienāca brīdis, kad vajadzēja normālākus līdzekļus, un tas radīja papildu spiedienu. Turklāt jāatzīst, ka biju mentāli izsmelts, jo jau kurā sezona pēc kārtas neizdevās tik laba kā gribējās, un skaidrs, ka, ja nav augstu rezultātu, nav arī sponsoru un atbalstītāju."

Pēc tam Velps izmēģināja spēkus nekustamo īpašumu biznesā, bet tagad strādā kā būvinženieris - nozarē, kurā ieguva augstāko izglītību. Viņš ar dzīvi ir apmierināts un par savu sportista karjeru izsakās tikai pozitīvi, nedomājot par to, kā varētu būt bijis, ja kādā brīdī būtu vairāk paveicies: "Pārdzīvojumi un grūtības veidoja mani kā cilvēku. Bez sportista karjerā iegūtā rakstura es varbūt nemaz nebūtu pabeidzis skolu. Tas arī sniedza man labu fizisko sagatavotību. Sports man deva iespēju apceļot daudzas vietas. Ne sekundi nenožēloju šo posmu savā dzīvē. Vēlos, lai sports paliek mūsu dzīvēs, un te nu karalienei ir liela loma - viss sākas ar vieglatlētiku. Ko tad skriešanas vari izdarīt citos sporta veidos? Tas ir pamatu pamats."

Velps studijām pievērsās uzreiz, kad varēja, sporta dēļ neko neatliekot, un viņš to viennozīmīgi iesaka visiem: "Savā ziņā jau ir nedaudz stulbi savas sportista karjeras sākumā domāt, ka vajag veltīt laiku rezerves plānam. Bet, pat ja kļūsti par lielu zvaigzni vieglatlētikā, tāpat, visticamāk, nevarēsi to darīt īpaši ilgi. Vai izdosies šajā laikā nopelnīt visai dzīvei? Biežākais scenārijs būs, ka nē."

Viņš kā lielu neizmantoto potenciālu Latvijā saskata studentu sporta attīstību un aicina veidot sistēmu, kas ļauj jaunajiem vieglatlētiem turpināt attīstīties: "Kā tieši? To es nezinu pateikt, tas ir grūts jautājums, par ko jādomā citiem. Bet nu tendence ir acīmredzama - ir divu veidu vieglatlētikas karjeras. Tie, kuri aizbrauc uz ASV, kur ir super attīstīts studentu sports un tad vari vieglatlētikai veltīt vēl dažus gadus, un tie, kuri paliek Latvijā. Cik ir tādu, kas, paliekot Latvijā, izsitas līdz augstiem rezultātiem? Mans komandas biedrs Patriks Gailums ir labs piemērs, ka to var paveikt, bet tas ir ļoti grūti. Nu, un to, ka sacensībās ir arvien mazāk vieglatlētu, var ļoti labi pamanīt."

Arī Velps norādīja, ka junioru vecumā par sportista finansēm un kritērijiem to iegūšanai, daudz nav domājis: "Kad bija medaļas, vispār par to nedomāju. Zināju, ka viss vajadzīgais man būs, biju arī LOV sastāvā, viss bija gludi. Kad pieaugu, parādījās traumas un švakāki rezultāti, izkritu no LOV sastāva, tad arī par to daudz domāju. It kā tu centies norobežoties no tādām domām un koncentrēties darbam, bet galvā doma "obligāti kaut kas jāsamet" zibēja. Vieglatlētikas cilvēki šāda veida spiedienu izjūt, tas viennozīmīgi ir temats, ko apspriežam savstarpējās sarunās. Ar saviem vienaudžiem tā arī runājam, ka studentu sports būtu lieliska pāreja uz lielo konkurenci. Citādi tagad pirmais gads pēc vidusskolas un pāreja no U23 vecuma ir ļoti sarežģīts posms, zinu vairākus vienaudžus, kuri tieši tajā brīdī pazūd no sporta. Nu, un lai kā man negribētos to teikt, bet arī es "pazudu" tieši tad."

Velps joprojām ir Latvijas U18 rekordists šķēpmešanā - ar 700g smago šķēpu viņam 2016. gada vasarā izdevās rezultāts 77.71m. Tovasar viņš virs 75m bija aizmetis vēl divas reizes un uz Eiropas U18 čempionātu Gruzijā devās kā favorīts. Viņš tagad pat pasmējās, ka toreiz pirms EČ bija publicēts raksts ar "Top 5" jaunajiem vieglatlētiem, kurus īpaši izcelt šajās sacensībās, un tur bija iekļauts arī viņš pats. "Beigās no tā visa sanāca tikai liels spiediens man pašam," atminējās Velps. "Atceros, ka biju sacensībās ar zilo numuru kā sezonas līderis."

Kvalifikācijā pirmie divi metieni viņam sanāca pieticīgi, un pietuvojās scenārijs netikt vispār finālā. Taču ar trešo metienu izdevās tikt pie 69.58m rezultāta un visu sakārtot. Bet finālā Velpam atkal metieni negāja no rokas - no pirmajiem pieciem ieskaitīts tikai viens, tas pats zem 68 metriem. Viņš atminējās šo grūto situāciju un izgāšanās tuvumu.

"Pēdējais metiens sanāca - 74.47m. Neatceros un nezinu, kā šī kļūda radusies, bet dažos EČ protokolos tas uzrādās kā mans personīgais rekords. Nesaprotu īsti. Lai nu kā, tobrīd tas bija sudraba rezultāts, bet Moldovas sportists mani pēc tam par 2cm pārmeta. Ņemot vērā to situāciju, biju priecīgs arī par bronzu. Turklāt zeltu izcīnīja Kristaps Jaunpujens, kas nozīmēja, ka kopā esam mērķi izpildījuši. Divatā nostājāmies uz goda pjedestāla, un Kristapa uzvaras dēļ tāpat dzirdēju Latvijas himnu. Tas brīdis, kad mēs kopā stāvējām uz pjedestāla, saņēmām medaļas un klausījāmies Latvijas himnu, tas ir ļoti īpašs brīdis manā dzīvē. To man neviens nekad neatņems, tas paliks ar mani uz mūžu."

Kristaps Jaunpujens-Pujens un Matīss Velps Eiropas U18 čempionātā 2016. gadā Gruzijā. Foto: LVS

Viens liktenīgs rīts: pēdējais metiens jau 19 gadu vecumā un darbs "Riga FC" futzāla klubā

Kristaps Jaunpujens-Pujens Gruzijā kļuva par Eiropas U18 čempionu, tieši savās svarīgākajās sacensībās uzstādot savu personīgo rekordu. Zeltu viņš bija nodrošinājis jau pirms pēdējā metiena, kurā varēja jau vairs ne par ko nesatraukties un aizmest 77 metrus (ar junioru šķēpu). Pēc diviem gadiem pasaules U20 čempionātā viņš vēlreiz paveica to pašu, tieši sezonas kulminācijā sasniedzot savu labāko rezultātu ar lielo šķēpu (73.93m). Diemžēl liktenis bija lēmis, ka tas izrādījās tobrīd 19 gadus vecā sportista priekšpēdējais šķēpmešanas turnīrs...

"Jā, toreiz Somijā kvalifikācijā viss gāja baigi labi, tiku pie personīgā rekorda," stāstīja Jaunpujens-Pujens. "Uzreiz nākamajā dienā bija fināls, un iesildošajā metienā ierāvu cirksni. Nebija toreiz klāt sava fizioterapeita, neatlika nekas cits kā vien mest ar sāpēm. Pieredzei tas vispār bija noderīgs brīdis - saprast, kā tas ir, kad jāiet uz priekšu par spīti sāpēm un jāpārvar grūtības. Man tās bija pirmās sacensības, kuru laikā izjutu diskomfortu, tāpēc arī psiholoģiski bija jāsavācas un jātiek ar sevi galā."

Finālā Latvijas sportists palika 9. vietā ar rezultātu 67.94m, krietni aiz sava kvalifikācijā iespētā. Taču no Tamperes tāpat aizbraukts ar jaunu personīgo rekordu un sajūtām, ka visa nākotne vēl priekšā. Sekoja pēcsezonas pauze, pēc tam pamatīgs darbs treniņos, un 2019. gada sākumā likās, ka uzņemta lieliska kondīcija nākamo panākumu gūšanai. Bet tad viens visādi citādi ikdienišķs rīts pārvēršas par zibens spērienu ar liktenīgām sekām.

"Pamodos vienā rītā un dzirdu, kā plecā notiek krakšķis," sacīja Kristaps. "Uzreiz devos pie LOV ārstiem, sapratām, ka pleca cīpsla plīsusi. Sekoja operācija un rehabilitācija, kas izvērtās ļoti laba, ar plecu viss kārtībā, izņemot mešanu (pasmejas). Vēl viena operācija bija, un tad stāsts palika pavisam bēdīgs - principā pēc visām medicīniskajām konsultācijām nonācu pie izvēles. Vai nu iet tumšā un nezināmā ceļā, vai arī pievērsties dzīvē kaut kam citam."

Šis viens rīts viņa dzīvē mainīja ļoti daudz un uzskatāms par liktenīgu, piekrita Jaunpujens-Pujens: "Bet nu nebija tā, ka trauma pilnīgi no nekurienes uzradās. Kaut kāds diskomforts jau bija arī iepriekš, tas noteikti veicināja, ka pie attiecīgas kustības notika tieši tā, kā notika. Vairāki neveiksmīgi apstākļi salikās kopā."

Pirmā operācija viņam tika veikta vasaras sākumā, kad visi pārējie jau aizvada sezonu. Sanāca izlaista sezona, pēc kuras notika mēģinājums atgriezties, taču plecs tāpat vairs nejutās kā iepriekš. Nākamajos testos atklājās, ka cīpsla ieplīsusi vēl tālāk, un tad pienāca brīdis pieņemt lēmumu.

"Biju izlaidis jau divas sezonas. Sākumā biju LOV sastāvā, biju diezgan labs atbalsts, finansiāli palīdzēja arī operācijā un rehabilitācijā. Kad bija otrā operācija, es vairs nebiju aktuāls, nāca arī Covid-19 laiks, tad nu otro operāciju apmaksāju pats, paldies labiem cilvēkiem, kuri nāca palīgā. Tas bija grūts laiks - finansiāli un psiholoģiski. Ietekmēja arī tas, ka biju izkritis no aprites," skaidroja Kristaps, kura stāstā, lai cik smaga tēma netiktu piesaukta, ik pa brīdi ielavas gaiši smiekli.

Sportista karjeras pēdējais oficiālais starts viņam tā arī palika īsi pēc 19. dzimšanas dienas atzīmēšanas, taču lielajā sportā viņš tāpat palika. Kā pats smejas, aizkara otrā pusē - Kristaps jau trešo sezonu strādā kā "Riga FC" telpu futbola komandas fizioterapeits. Šajā klubā viņš strādājis ar daudziem titulētiem ārzemju sportistiem, futzāla superzvaigzni Rikardinju ieskaitot.

Protams, palicis sarūgtinājums par šķēpmešanas noslēgumu. "Tagad, dzīvojot futbola gaisotnē un ikdienā, varbūt tas rūgtums ir nedaudz izgaisis. Bet neslēpšu, ka zemapziņā tādas domas joprojām sēž. Bija vēlme pēc citiem rezultātiem, pēc rādītājiem varēja redzēt, ka varēja būt daudz labāki rezultāti. Protams, būtu vēlējies savai škēpmešanas karjerai ilgāku mūžu. Tagad, atskatoties pagātnē, jā, varu teikt, ka dažas lietas varēju darīt citādi. Bet mums jau arī tāda sistēma, ka principā divatā cilvēki laužas uz priekšu - audzēknis un treneris. Sākumposmā sportists un treneris ir divatā, un tad viņi kopā vai nu izsitas vai nē. Kur vajag aizvest, tur treneris arī aizved. Ja trūkst finanšu, lai aizietu pie fizioterapeita, vai arī treneris to nedara, tad sākas problēmas," teica Jaunpujens-Pujens.

"Man ļoti paveicās ar tādu treneri kā Aināru Kovalu, man ir liels gods, ka varēju strādāt viņa vadībā," par savu sadarbību ar 2008. gada olimpisko vicečempionu stāstīja Kristaps. "Viņam ir milzīga pieredze, viņš ļoti daudz varēja pastāstīt par to, ko sagaidīt lielajā sportā, kā ir startēt lielajās sacensībās, kāda tur ir psiholoģija utt. Man vienmēr būs cieņa par trenera ieguldīto darbu manī."

Aicināts izteikties par Latvijas vieglatlētikas sistēmu, Jaunpujens-Pujens norādīja, ka nepieciešams jaunos talantus atbalstīt jau pirms sasniegumu gūšanas, nevis tikai pēc tam. "Bieži vien ir tā, ka jauniešiem pietrūkst finanšu un medicīnisko padomu. Visas sporta skolas to noteikti nevar atļauties, bet vajadzētu vairāk ieguldīt regulārās sportistu medicīniskajās pārbaudēs. Tas palīdzēs ātrāk "izķert" lielās traumas, nevis konstatēt tās jau pēc fakta. Tā ir svarīga lieta, mums ir daudz sportistu jauniešu, bet, kā liecina mani novērojumi, daudzi pārejas vecumā saskarās ar traumām un viss, sportists pazūd. Bet nu tas ir mans personīgais novērojums."

"Varam salīdzināt šeit pieeju vieglatlētikā un komandu sporta veidos, kur jau no jauniešu vecuma tiek piesaistīti sporta ārsti un fizioterapeiti, arī tajos klubos, kas varbūt nav paša augstākā līmeņa, bet tāpat domā par šīm lietām," turpināja Jaunpujens-Pujens. "Vieglatlētikā savukārt ir tā, ka tev pašam jāizsitas un jātiek ar to galā. Ja paveicas, vecāki zina nākt talkā. Ja treneris ir ar savu iniciatīvu un aizved pie fizioterapeita, tad tas notiek. Bet vajag vairāk - tas ir ieguldījums, kas Latvijas sportam nesīs procentus nākotnē! Strādājot pats kā fizioterapeits ar profesionāliem sportistiem, es to ļoti labi izjūtu, un, protams, arī no savas personīgās pieredzes."

Kristaps Jaunpujens-Pujens "Riga FC" telpu futbola klubā. Foto: Riga FC

Materiāla "Karalienes jaunie laureāti" 1. daļa pieejama šeit.