Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:4, Did:0, useCase: 3

Saulgriezis: "Trenēties kā Rokijam un pieveikt Drago – dzīvē tā gluži vienkārši nenotiek"

Rolands Eliņš

Saulgriezis: "Trenēties kā Rokijam un pieveikt Drago – dzīvē tā gluži vienkārši nenotiek"
Raivo Saulgriezis. Foto: Guntis Bērziņš/LVS

Latvijas vieglatlēts Raivo Saulgriezis septembrī debitēja pasaules čempionātā, kur izcīnīja 24. vietu 35km distancē soļošanā. Lielajā intervijā ar portālu Sportacentrs.com viņš sīkāk ieskicēja savu gatavošanos šim notikumam un gadiem ilgos treniņus, lai vispār varētu par to domāt, kā arī emocionālās un fiziskās grūtības, kuras nācās pārvarēt pašās sacensībās.

Raivo Saulgriezis piedalījās 50% no Latvijas vieglatlētikas izlases startiem pasaules čempionātā Tokijā. Viņš startēja 20km un 35km soļojumos, kamēr vēl Latvija bija pārstāvēta tikai vīriešu kārtslēkšanā un sieviešu šķēpmešanā. Saulgriezis ieguva 24. vietu 35 kilometros un 41. vietu 20 kilometros. Savu galveno mērķi – nostartēt kaut nedaudz labāk par savu vietu pasaules rangā – viņš 35km distancē izpildīja, taču arī neslēpa, ka tas bijis fiziski smagākais starts viņa dzīvē.

“Varbūt vēl kādu minūti varēju kaut kur distancē nomest, kas būtu devis kādu vietiņu augstāk, bet būtībā uzdevums tika izpildīts,” sacīja Saulgriezis. “Tas bija interesants un sarežģīts soļojums. Kad trasē parādīja informāciju, ka palikuši vēl 12 apļi (24 kilometri), iekšēji likās, ka ir viegli. Bet pēc diviem apļiem jau likās, ka viss – palika tik grūti, ķermenis tik ļoti sakarsa, bet vēl jau palicis tik daudz.”

“Soļoju kopā ar portugāli un ungāru. Atcerējos, ka man ar viņiem iepriekš bijušas līdzīgas vietas, tad nu principā gāju savā līmenī, bet vienā brīdī viņi atrāvās,” turpināja Saulgriezis. “Distances beigās viņi ātrumu vairs nenoturēja, kamēr man sanāca visa distance vienmērīgāka, un tad es viņus atkal noķēru. Taču, iespējams, trases vidū es kaut kādu brīdi palaidu garām. Bet, kad atceros, cik smagi es tobrīd jutos, varbūt arī labi, ka neaizgāju viņiem līdzi. Pēdējos piecos kilometros tomēr tik daudz kas mainījās. Japāņu soļotājs bija tik ātru tempu turējis, bet tad beigās nolūza. Karstums bija spēcīgs, un tu nevarēji paredzēt, kurā brīdī tas tavu organismu iedragās.”

Taču Latvijas soļotājs uzsvēra, ka, lai vai cik smagi distances otrajā pusē būtu juties, domas par izstāšanos viņš nav pieņēmis. Patīk tas vai nē, bet atgriešanās tik augsta līmeņa sacensībās viņam nebūt nav garantēta, un tīri labi var izrādīties, ka šis paliek viņa vienīgais starts PČ vai OS, un Saulgriezis šo iespēju negrasījās atstāt neizmantotu: “Tajā brīdī es mēģinu sevi pārliecināt, varbūt pat nedaudz piemānīt – vairākas reizes saku pie sevis, ka tev ir viegli, ka viss ir labi. Zināju, ka man ir savs iekšējais mērķis – nostartēt labāk nekā bija mana vieta rangā.”

Saulgriezis uz PČ devās kā 27. vietas īpašnieks “World Athletics” PČ kvalifikācijas rangā. Ņemot vērā, ka piedalījās 50 sportisti, viņa kvalificēšanās PČ sanāca visnotaļ droša, taču viņš atzina, ka tas uzlicis nelielu spiedienu parādīt tik labu sniegumu arī Tokijā.

“Kā tas “bija grūti” īsti izpaužas distancē? Ķermenis ir ļoti sakarsis,” stāstīja Saulgriezis. “Uzliec uz kakla tādas ledus šallītes – divu kilometru laikā ledus jau ir pilnībā izkusis. Pašā sākumā ledus aukstums nenormāli kož, bet pēc tam sniedz patīkamu atvieglojumu. Bet vienā kilometrā man nesanāca paņemt to ledus cepuri, un ķermenis pamatīgi sakarsa. Šī lieta ir zinātniski izpētīta – tādos apstākļos ķermeņa iekšējā temperatūra sasniedz 40 grādus. Ja normālos apstākļos ir 39-40 grādu temperatūra cilvēkam, tad mēs sakām, ka viņš ir ļoti slims. Tāpēc arī ir pilnīgi normāli, ka arī rūdīti profiņi trasē saļimst un neiztur. Tonakt Tokijā vēl bija nolijis, un rīta saulē, kad soļoju trasē, no asfalta uz augšu cēlās karstais gaiss – līdzīgi kā pirtī, kad uzmet garu. Tad sanāk mocīties visas trases garumā.”

Kā PČ Tokijā atšķīrās no citām sacensībām? “Parasti ir tā, ka jebkuras distances sākumā tu jūties viegli, ej uz priekšu, un tad kādā brīdī pulss pieaug un tu saproti, ka ir grūti un, lai tiktu līdz galam, vajadzēs cīnīties. Tokijā šis brīdis pienāca daudz agrāk,” sacīja Saulgriezis.

Saulgriezis pateicās Vieglatlētikas savienībai par noorganizēto iespēju Japānā ierasties laicīgāk un piedalīties treniņnometnē, lai aklimatizētos: “Bija jāmēģina pierast pie karstuma. Redzēju, ka Vācijas soļotājs iet treniņā pievakarē, kad temperatūra it kā ir tikpat augsta, taču nav saules un ir nedaudz vieglāk. Es gāju tieši no rīta, kad karstumu varēja sajust stiprāk. Kā vēl gatavojos? Latvijā mums vasara bija tāda, kāda nu bija, tad nu daudz gāju pirtī. Pēc treniņiem sēdēju un karsējos. Jā, ja salīdzinām, kā gatavojās citu valstu sportisti un kādas kārtis viņiem bija rokās, tad jāatzīst, ka izdarīts gandrīz vai maksimumu.”

Viņš gan uzsvēra, ka to saka par 35km soļojumu, kamēr par 20km distanci ir cits stāsts. Tur Saulgriezis saņēma tiesnešu sodu par soļošanas tehnikas pārkāpšanu. Viņš gan par to smaidīja un raustīja plecus: “Citās reizēs es pats jau jūtu, ka gribot negribot esmu kaut kur pārkāpis noteikumus un kur bijusi kļūda. Šoreiz tik tiešām pašam likās, ka viss bija kārtībā. Iespējams, pēc tiem 35km es nedaudz stīvāks izskatījos tiesnešu acīs. Galu galā, es iepriekš nekad nebiju soļojis divas garas distances tik īsā laikā. Biju 10km un 20km vienu pēc otra soļojis, bet 35km un 20km tomēr ir cita lieta.”

Taču Saulgriezis neslēpa, ka viņam bijuši ļoti atšķirīgi apstākļi salīdzinājumā ar galvenajiem konkurentiem: “Tāda vienkārši ir realitāte, trenējoties Latvijā. Ja citi elites soļotāji var, gatavojoties PČ, stundu soļot speciāli sagatavotā karstā telpā, tad mēs izdomājām, ka vienkārši stundu līdīsim karstā guļammaisā un sēdēsim pirtīs. Tas arī psiholoģiski ir grūti, jo brīdī, kad stāvi uz starta līnijas un uz tevi skatās kā vienu no konkurentiem, tu labi saproti, ka esi citādās pozīcijās. ”

Tokijā viņam izdevās satikt bijušo pasaules čempionu, kolumbieti Luisu Fernando Lopesu. “Pēc 20km distances teicu, ka viss nav izdevies, bet viņš jau bija paskatījies rezultātos, kā man gāja 35km, un apsveica. Viņš teica, lai vienkārši izbaudu debiju. Viņš teica, ka pasaules čempionātā jebkurš var “izšaut”. Viņš teica, ka 2011. gadā kļuva par pasaules čempionu, bet pēc diviem gadiem, apmēram tajā pašā konkurencē, jau vispār nepaveica distanci. Neko nevar paredzēt.”

Šis bija pirmais PČ ne tikai Raivo, bet arī viņa tēvam un trenerim Ilmāram Saulgriezim. Raivo pirmos treniņus soļošanā sāka jau piecu gadu vecumā: “Fadejeva soļošanas festivāls – tā bija lieliska lieta. Es, protams, tur biju pēdējais,” viņš smējās. “Tas tādēļ, ka biju pārliecinoši visjaunākais – citiem bija 5-6 gadi vairāk. Visu bērnību gan bija arī citi sporta veidi paralēli. 14 gadu vecumā nonācu Murjāņos, un tur gan bija treniņi vērsti tieši uz soļošanu. Diemžēl tobrīd man tas nedeva rezultātus, nebija tas, uz ko biju cerējis. Protams, tur tika uzkrāta bāze un pieredze.”

“Bet, atbildot uz jautājumu, cik gadus man prasīja nokļūšana pasaules čempionātā, no 2014. gada kopā ar tēti sākām treniņus ar konkrētiem mērķiem. Līdz 2017. gadam bija labs progress, taču tad atkal apstājos. Bija grūtības pāriet nākamajā līmenī, turklāt paralēli vēl divas darba vietas – kā trenerim un arī kā LSPA zinātniskajam asistentam.. Taču tāpat atradu laiku, lai dienā aizvadītu divus treniņus. Jā, tobrīd tas varbūt bija par daudz, bet tas ielika man bāzi. Tagad trenējos reizi dienā, un rezultāti turpina augt. Bet kopumā – tie bija vairāk nekā 10 gadi cītīga darba, lai aizsniegtos līdz pasaules čempionātam.”

Piepildījis sapni par dalību PČ, Saulgriezis cer, ka izdosies arī kvalificēties Losandželosas spēlēm: “Sanāktu poētiski – tieši Losandželosā Jānis Daliņš atnesa Latvijai olimpisko medaļu. Tas būtu ļoti skaisti, bet jāsaprot, ka ir ļoti grūti sevi motivēt turpināt cīnīties pret vēju. Es te no savas dzīves pastāstīšu. Skatos, kā citi konkurenti no bagātām un pat nemaz ne tik bagātām valstīm ziemā 3-4 mēnešus pavada treniņnometnēs Āfrikā. Ar soļošanu nevar nopelnīt, bet viņi kaut kā tāpat var labi izdzīvot. Es tikmēr eju ziemā soļot pa Šmerļa ielu, pa sāli un pa dubļiem. No decembra līdz martam – tas periods ir ļoti depresīvs, ļoti smagas domas nāk galvā par treniņiem un konkurenci. Pavasarī tu aizbrauc uz sacensībām un stāvi uz vienas starta līnijas ar sportistiem, kuri trenējušies pavisam citādi. Un tad ir ļoti sāpīgi redzēt, ka, piemēram, startē arī viens vācietis, ar kuru es un Arnis Rumbenieks rudenī soļojām 35km distanci, kur viņš izturēja apmēram 20km, ne vairāk. Bet tagad viņš man ir priekšā. Skaidri redzams, ko dod profesionāla sagatavošanās arī ziemā. Tāpat viens čehu soļotājs – pirms gada viņš man bija padsmit minūtes aizmugurē, tagad vairs tikai minūti. Tas tomēr liek rokām nolaisties, ir ļoti grūti motivēt sevi turpināt cīņu.”

Paralēles savelkamas ar slaveno sporta drāmu “Rokijs IV”, kur Rokijs trenējās lauku sētā un ziemas aukstumā, lai pieveiktu Ivanu Drago, kurš tikmēr trenējās profesionālos apstākļos ar tehnoloģiju un medikamentu palīdzību. “Tas romantizē skarbus treniņus apstākļus un rūdīšanos,” smaidīja Saulgriezis. “Bet nu īstajā dzīvē tā gluži vienkārši nenotiek, ka, skaldot malku, tu sagatavojies tāpat kā profesionālis treniņzālē treneru uzraudzībā. Es te varu tikai filozēt un sapņot, cik augstu es varētu tēmēt, ja man būtu līdzīgi treniņu apstākļi. Pasaules “Top10”? Varbūt.”

Bet situācija ir tāda, kāda ir, un šobrīd Saulgriezis vēl pat nevēlējās skaļi pieteikt mērķi “Losandželosa 2028”. Viņš uzsvēra, ka tas būs dialogs ar sevi un smags lēmums par motivāciju turpināt cīņu pret vējdzirnavām. Jo nav šaubu – kvalificēties OS būs vēl grūtāk nekā tagad uz PČ un ieguldītais darbs būs nepieciešams vēl lielāks.

     [+] [-]

, 2025-10-02 16:03, vakar
Ir Jāatjauno 50 km distance!
Ja jau agrāk varēja soļot 50 un 20, tad gan jau arī tagad var 35 un 20km citā dienā