″Pirmajās klasēs bērns ir kā robotiņš.″ Vai iznīcinām jaunatnes patiku pret sportu?

Novembrī raidījuma ″(Bez)maksas sports″ temats ir ″Sabiedrības veselība - vai vidējais latvietis ir resns?″. Šo jautājumu studijā Sportacentrs.com žurnālisti Rolands Eliņš un Jānis Celmiņš apspriedīs kopā ar Veselības ministrijas parlamentāro sekretāri Līgu Āboliņu, hokeja treneri Oļegu Sorokinu un skriešanas sacensību ″Stirnu Buks″ izveidotāju Rimantu Liepiņu.

Raidījuma jaunākā sērija TV4 tiešraidē tiks publicēta 25. novembrī. Pēcāk šī sērija video formātā būs pieejama TV4 ″YouTube″ kontā un platformā Sportacentrs.com, bet audio formātā – visās populārākajās audio straumēšanas vietnēs.

Šajā materiālā piedāvājam Ginesa rekordista un ultrariteņbraucēja Arvja Sprudes pārdomas par jauniešu attieksmi pret sportu.

Pārāk liela slodze agrīnā vecumā

Sprude ar septiņās diennaktīs uz divriteņa nobrauktiem 3816,94 kilometriem ir Ginesa rekorda turētājs, bet ikdienā jau vairāk nekā 15 gadus pilda pedagoga pienākumus. Viņš uzskata, ka šobrīd, pretēji zināmiem stereotipiem par jaunatnes ″deguniem planšetēs″, bērnu interese par sportu nav mazinājusies.

″Tā ir mainījusies. Redzam, ka mazākajā vecumā bērni joprojām ļoti aktīvi vēlas piedalīties dažādās aktivitātēs. Šī vēlme krītas pusaudža posmā jeb 14-16 gadu vecumā. Šajā vecuma posmā mēs viņus pazaudējam. Maziņie joprojām grib darboties,″ sacīja Sprude.

Viņš arī uzskata, ka bērni agrīnā vecumā sporta nodarbībās piedzīvo sava veida izdegšanu, kas pēcāk, iespējams, rada nepatiku pret fiziskām aktivitātēm.

″Pirmajās klasēs bērns ir kā robotiņš. Viņš iet uz dažādām nodarbībām, piemēram, vieglatlētiku, kādu komandu sporta veidu, mūzikas skolu... Tad jaunieša vecumā viņam tā visa ir par daudz. Ja vecāki nav centrēti, ka viņu atvase būs profesionāls sportists, jaunietis sportu pamet, jo ir noguris,″ sacīja ultrariteņbraucējs, piebilstot, ka agrīnajā vecumā vajadzētu vairāk domāt par bērnu vispusīgu fizisko attīstību.

Viņaprāt bērni un pusaudži treniņu procesā tiek pārlieku daudz ″nodzīti″: ″Cilvēks 10 gadus ir trenējies kā profesionāls sportists. Viņam ir regulāri treniņi un režīms. Protams, paši labākie iztur, bet šādi mēs pazaudējam cilvēkus, kuri pēc tam gribētu nodarboties ar sportu.″

Vēl viens aspekts, kas negatīvi ietekmē bērnu interesi par sportu, ir vecāku, iespējams, neadekvātās ambīcijas. Sprude piekrīt daudzās diskusijās treneru paustajam, ka vecāki uz bērnu pleciem liek pārāk lielu atbildību.

Trūkst iespēju sportot studiju gados

Vēl viens aspekts, kas svarīgs veselīgai sabiedrībai, pavisam noteikti ir jauniešu nodarbošanās ar sportu arī pēc studiju uzsākšanas. Pamatskolās un vidusskolās iespējas sportot atrodamas dažādu pulciņu un ārpusskolas nodarbību izteiksmē. Studiju gados šo iespēju nav tik daudz.

Sprude arī uzskata, ka tieši šajā vecumā, kas ir pēc obligātās izglītības iegūšanas, sporta saime cilvēkus pazaudē visvairāk.

″Piemēram, kad bērni pabeidz Murjāņus, ko viņiem darīt? Viņš vēl nav LOV sastāvā, bet reizē ir arī tikai 19 gadus vecs. Viņam nav iespēju turpināt būt sportiskā vidē. Tā šie cilvēki izkrīt no sporta aprites. Ja jaunietis jau aptuveni 15 gadu vecumā saprot, ka profesionālā sporta ceļš, visticamāk, neturpināsies, pēc tam šo cilvēku grūti atgriezt sportā caur amatieru vai tautas sportu. Šiem jauniešiem šķiet, ka iespējams ir tikai profesionāls virziens,″ norāda pedagogs.

Pedagogu izaicinājumi.

Sprude uzskata, ka Latvijā mācību programma tieši sporta jautājumā sastādīta ar pareizu mērķi, apzinoties, ka katrs bērns nebūs nākamais olimpisko spēļu čempions.

″Katram bērnam jāpieiet individuāli, bet pedagogs vienmēr galvā patur faktu, ka viņam konkrētais bērns būs arī jāvērtē. Par katru darbību, ko bērns stundās veiks, tev viņam būs jādod vērtējums. Man šķiet, ka tas ierobežo sporta stundu būtību – dot iespēju bērnam iemīlēt sportu. Šogad pirmoreiz pamēģināju nodarbības bez vērtēšana, kurām ir dažādi formāti – rotaļas, sacensības utml. Bērniem tās patīk. Viņi attīstās un progresē. Tajā brīdī saproti, ka kaut kas ar vērtēšanu un sporta stundām neiet kopā.

Man šķistu loģiski, ka pēc semestra pedagogs vecākam iedod bērna fizisko spēju apkopojumu, kas nav atzīmes formātā. Tādējādi mēs vecākam varētu pateikt, ka viņa atvasei ir problēmas, piemēram, ar izturību. Vai arī nepadodas basketbols. Un tad vecāks var izvērtēt, kā rīkoties tālāk,″ uzskata Sprude.

Viņš arī piebilda ka ar fokusa maiņu uz bērna fizisko spēju atspoguļošanu vecākam, tiktu izskausts zināms stress, ko bērns, iespējams, izjūt pirms sporta stundām.

″Man šķiet, ka šobrīd sportu gribam vērtēt līdzīgi kā matemātiku vai ķīmiju. Sports tā nefunkcionē. Gribam, ka pedagogs ar katru bērnu strādā individuāli, bet beigās tik un tā jāliek atzīme. Man kā vecākam būtu svarīgāk saprast, ka bērnam ir problēmas ar izturību. Tad ietu ar viņu staigāt. Ja nepadodas futbols... lai nepadodas. Bet šobrīd, ja bērnam tas futbols nepadodas un viņš sportā tāpēc ir nesekmīgs, rodas uztraukums, kas, iespējams, arī noved pie riebuma. Vērtējums bērnam nogalina prieku par sportu,″ uzskata pedagogs.

Šim jautājumam, protams, ir arī otra puse – kas notiks ar bērnu motivāciju apmeklēt sporta stundas, ja par to nedraudēs slikta atzīme?

″Šeit ir darbs pedagogam, kuram jārada interese par sportu. Kad sāku strādāt, tā bija liela problēma arī man – daudzi meklēja dažādus atbrīvojumus, lai nepiedalītos sporta stundās. Šobrīd par to nevaru sūdzēties,″ sarunas nobeigumā norādīja Sprude.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4.