Bagatskis par 2017. gadu, pastarīšu mentalitāti un šķiršanos no izlases

Atminoties 2017. gada turnīru, kurš stratēģijas lēmums visdziļāk iespiedies atmiņā?
Divas spēles. Pirmais bija mačs pret Krieviju. Viņu akcents bija skaidrs – spēlēt uz groza apakšu. [Timofejs] Mozgovs ielauzās soda laukumā un viņam visos iespējamos veidos bumba tika nogādāta. KP ātri dabūja piezīmes. Bija jāreaģē, un pret Mozgovu uzliku Rolandu Šmitu. Krievi tam absolūti nebija gatavi. Plus, Porziņģis vairāk spēlēja pa ceturto pozīciju. Tāpat Dāvis [Bertāns], kā es saku, izdarīja savu netīro darbu, savā stilā trāpot smagus metienus.

Krievi uz to pat nereaģēja. Tev vienmēr jābūt gatavam reaģēt, bet krievi visu atstāja pašplūsmā un paļāvās uz [Alekseju] Švedu. Bija skaidrs, ka viņš nevienam bumbu nedos, tāpēc arī teicu: ″Lai viņš met divpunktniekus ar 40% precizitāti.″ Tā arī ir daļa no taktikas. Tāda līmeņa turnīrā nevar kaut ko iegūt, reizē kaut ko arī neatdodot.

Otra spēle ir pret Turciju. Ja pareizi atminos, pamata saspēles vadītāju Jāni Strēlnieku spēles laikā ar saindēšanos aizveda uz slimnīcu. Man ļoti patika, kā spēlē iegāja [Jānis] Blūms, [Aigars] Šķēle un Žanis [Peiners]. Viņi nevienā brīdī ″neraustījās″ un šo spēli izvilka.

Tā ir daļa mūsu darba – vari gatavoties cik vien labi vari, bet traumas vai veselības problēmas veic korekcijas. It sevišķi, ja tas ir tik svarīgs spēlētājs.

Gadu gaitā ārzemēs un arī Latvijas izlasē dzirdēts par NBA komandu uzstādījumiem, kad viņu spēlētājs brauc uz valstsvienību. Kādas norādes par Porziņģi deva Ņujorka?
Nekādas. Dāvis atbrauca ar savu treneri no Sanantonio. Bertānu, protams, drīkstēja trenēt tikai amerikāņu treneris, jo pārējie jau neprot... Kad Dāvis iedzīvojās pirksta savainojumā, nākamajā dienā klāt bija ārsts no Sanantonio.

Par KP nebija absolūti nekādu uzstādījumu. Mēs vēl domājām, ka noteiks minūšu skaitu vai kā viņu labāk izmantot, bet nebija nekā.

Atminos, ka savulaik ar Andri Biedriņu ne tuvu nebija tik vienkārši...
Biedriņam aģentūra ļāva spēlēt tikai tad, ja trenēja aģentūras treneris. Tikai viņš zina, kā izmantot Biedriņu. Pārējie nemāk.

Vai 2017. gada izlasē bija problēmas ar ego?
Ego ir vienmēr. Mūsu darbā augstāks līmenis nozīmē lielāku ego. Trenera uzdevums ir šos ego, arī savu, kontrolēt. Vienmēr esmu teicis, ka bez ego nav iespējams sasniegt augstākos rezultātus, bet tam jābūt virzītam komandas labākajās interesēs. Mums šajā aspektā bija izcila situācija.

Man bijušas komandas, kurās pienāk 10 komandas spēlētāji un prasa, vai ar konkrēto čali var nespēlēt? Tad es prasīju: ″Varbūt jūs uzrakstīsiet spēlētājus, kuriem spēlēt? Aizveriet mutes un dariet savu darbu.″

Varbūt tas viens spēlētājs tiešām ir problēma?
Varbūt. Galvenais, ka problēma nebija saistīta ar viņa cilvēcīgajām īpašībām vai meistarību. Ar to viss bija kārtībā. Superīgs džeks. Vienkārši pārējie nesaprata lēmumus, jo basketbols ir lēmumu spēle.

Atminos, ka tolaik cilvēkiem bija jautājumi par Kristapa Janičenoka mazo spēles laiku. Tur bija kaut kāda ″berze″?
Nebija nekādas ″berzes″. Tas bija turnīrs, kurā gluži nevar izmantot visus spēlētājus. Janičenoks izcīnīja vietu sastāvā, bet pēc Jāņa Strēlnieka saslimšanas viņa minūtes vēl samazinājās. Timma spēlēja pa trīs un otrs bumbas vadītājs bija Žanis. Kristapa metiens ir izcils, bet, lai līdz tam tiktu, bija nepieciešams saspēles vadītājs. Vajadzēja Strēlnieku.

Vai jūsu laikā pie Latvijas izlases stūres bija spēlētāji, kuri uz nometni brauca ar jautājumu par garantētajām minūtēm?
Nē, nebija tādu. Tolaik lielākā daļa spēlētāju nebija sabojāti ar līgumiem, lielu naudu un līmeni. Viņi vienkārši izbaudīja procesu.

Nekad spēlētājus neesmu raustījis. Neesmu treneris, kurš spēlētāju par katru sliktu darbību uzreiz liek malā. Spēlētāji zina savas lomas. Ja ir atbraucis NBA džeks, tad uz viņu jāspēlē. Ir kolēģi, kuri spēles laikā spēlētājus mēģina audzināt. Nekad to neesmu sapratis. Citreiz var paskatīties uz pirkstiem, bet jāatrod kompromiss. Nekādā gadījumā nevajag spēlētāju raustīt.

Kad pametāt izlases galvenā trenera posteni, kā iemeslu minējāt klubu un izlases grafiku nesavienošanu. Pieklājības frāzes vai realitāte?
Izlases darbs nav baigais bonuss. Tajā pašā laikā redzam, ko izlase spēj dot. Luka Banki, pateicoties kolosālam darbam, veiksmei un rezultātiem Latvijas izlasē, tika pie darba Eirolīgā.

Toreiz aģentam bija sava ideja. Viņš teica, ka jāiet prom no izlases un tad jau Eirokausā vai Eirolīgā dabūšu darbu. Paklausīju aģentam. Tur nebija nekādu emociju vai kā tamlīdzīga.

Es jau sen dzīvoju ar principu, ka teikšu taisnību vai neteikšu neko. Man kauns sev melot. Arī toreiz tā bija.

Vai palika neizdarīta darba sajūta?
Negribētu to saukt par nepadarīta darba sajūtu, bet diezgan ilgu laiku pēc čempionāta bija tukšums. Tā viena spēle [pret Slovēniju]... Mēs tiešām spēlējām kvalitatīvu basketbolu, kas cilvēkiem patika. Varēja redzēt, ka spēlētāji to izbaudīja. Tagad arī mēs runājam par to un kļuva drusciņ bēdīgi – ko varēja izdarīt citādāk? Jāsaprot, ka tas vilciens ir aizgājis. Tukšuma sajūta nenoliedzami ir.

Es spēlētājiem allaž saku: ″Ja mūs apspēlē kaut kādā elementā, kam nebiju sagatavojies vai parādījis, tad pašam pēc tam ir baigā skrobe pašam uz sevi.″ Ir spēles, kurās tu izdari visu, bet pretinieks vienkārši bija labāks. Tas nav futbols, kur var spēle noslēdzas 0:0 un abas komandas ir apmierinātas.

Ko pēc tās spēles teicāt ģērbtuvē?
Allaž pēc pēdējās spēles saku paldies par sapratni un nesapratni. Teicu, ka ar šo spēli dzīve nebeidzas. Kaut ko tamlīdzīgu.

Kopš 2017. gada turnīra pagājis ilgs laiks. Vai šajā periodā bija sarunas, piedāvājumi un vēlēšanās atgriezties izlases stūrmaņa amatā?
Tagad taču modē ārzemju treneri...

Jūsu vadībā izlases kodols izgāja pilnu ciklu. Darbu sākāt ar gados jaunu komandu, kas pirmajā finālturnīrā tika uzskatīta par pastarīti, bet noslēdzāt – ar vienu no labākajām izlasēm Eiropā. Kā no spēlētāju prātiem dabūt ārā tā ne-favorīta mentalitāti?
Grūti. Tiešām grūti. Vienmēr jāsāk ar to, kas notiek spēlētāja galvā, kad viņš dodas laukumā. Ja tu ej spēlē ar domu, ka pretim ir tādi un tādi spēlētāji, tad labāk nemaz neiet, jo rezultāta nebūs. Ja laukumā dodies ar domu, ka citiem parādīsi sevi un savas spējas, tad nav jādomā – esi favorīts vai neesi. Bet tāda ir mūsu mentalitāte, jo esam maza tauta, kas daudzus gadsimtus bijusi zem kādas citas valsts. Mums sevī jau no mazotnes vajag audzināt pārliecību par sevi un uzticēšanos komandas biedriem.

Tā ir īpašība, ko nevar iegūt vienas dienas laikā. Tā jāaudzina jau no mazotnes. Šīs mentalitātes trūkums mums brīžiem liedz sasniegt augstākas virsotnes, un es nerunāju tikai par basketbolu. No otras puses – kāds ir mūsu resurss? Cik mūsu valstī dzīvo cilvēku... Atgriežoties pie basketbola, mēs esam pārstāvēti visu jaunatnes līmeņu A divīzijās. Tādas ir tikai piecas vai sešas valstis. Šīm valstīm ir krietni lielāks cilvēkresurss un labākas atlases iespējas, bet ne labāki treneri. To man patīk atgādināt visu laiku.

Lai labi spēlētu, nepieciešama atlase. Ja viens vai divi spēlētāji kaut kāda iemesla dēļ ″pazūd″, mums īsti nav variantu viņus aizstāt. Ir spēlētāji, bet uzreiz krītas līmenis. Itālijai vai Spānijai ir opcijas, bet pat tur tiek naturalizēti spēlētāji.

Gribēju vēl piebilst, ka Ukrainas izlasei šajā salidojumā (saruna notika pēc pēdējām Pasaules kausa pirmskvalifikācijas spēlēm) viens spēlētājs guva traumu, bet neatbrauca vēl 10 reāli kandidāti uz vietu izlasē. Kaut kā savācāmies un izkārpījāmies.

Latvijas izlases nākamā galvenā trenera izvēle – Sito Alonso. Ko varat pateikt par viņu?
Pret Sito esmu spēlējis. Tipisks spāņu treneris. Domāju, ka pamainīsies aizsardzības principi. Treniņprocesa principi, visticamāk, nemainīsies, jo šajā aspektā visi strādā līdzīgi. Jautājums, kā viņš zinās latviešu spēlētājus? Treneris, kurš strādā Spānijas augstākajā līmenī, ir speciālists ar kvalitātes zīmi.

Viņam jāatceras, ka tuvākajos sabraukumos, iespējams, nebūs tāda sastāva kā tagad. Tad būs jāsāk meklēt alternatīvas, kas prasīs zināšanas par latviešu spēlētājiem.

Es teiktu, ka Latvijai [Pasaules kausa kvalifikācijā] būs labākā grupa, kas mums basketbolā jebkad bijusi (Polija, Austrija un Nīderlande). Tur vispār nav jautājumu par tikšanu ārā. Tikai Polija, ja skatāmies uz Eiropas basketbola karti, ir spēcīgs pretinieks. Es jau saku, ka spēlēt prot visi, tāpēc svarīgi būs divi aspekti. Pirmkārt, kādā sastāvā komanda spēlēs? Otrkārt, cik labi treneru korpuss zinās spēlētājus?

Nezinu, kāds būs pārējais treneru kolektīvs. Ja ilgāku laiku strādā ar vieniem un tiem pašiem spēlētājiem, tev par viņiem rodas priekšstats. Varbūt svaigas asinis bija vajadzīgas.

Kad pats vēl spēlēju, par mani bija uzskats, ka māku tikai konkrētas lietas, bet, kad aizbraucu uz ārzemēm, izrādījās, ka protu vēl daudz ko.

Šajā brīdī jaunajam trenerim varu novēlēt veiksmi, jo bez tās nekur netikt.

Šķiet, ka Latvijas sportā treneriem par konkrētiem spēlētājiem ātri vien izveidojas stereotipi. Varbūt ārzemju trenerim tā ir priekšrocība...
Tā ir, bet ne tikai Latvijā. Ja kādreiz esi devis iemeslu saņemt šo ″zīmogu″, tad pēc tam ir ļoti grūti no tā tikt vaļā. Tādā mazā valstī priekšstats, ka spēlētājs prot tikai to un to, izveidojas ātri.

Jaunatnes basketbolā bijuši gadījumi, kad puisis izaudzis divus centimetrus garāks nekā pārējie. Tātad jāiet zem groza! Būs centrs! Viņš pēc tam vairs neizaug, bet paliek tikai ar garā spēlētāja iemaņām. Vai arī spēlētājs, piemēram, 16 gadu vecumā jau ir fiziski nobriedis. Viņš visus ″klapē″ zem groza. Trenerim tas ir vieglākais variants – iedzīt šo puisi zem groza, lai viņš tur visus lauž. Trenerim jau galvenais ir rezultāts. Tas nekas, ka šis puisis pēc tam vairs neizaug, bet metienu nav attīstījis, jo visu dzīvi pieradis spēlēt zem groza.

Esmu pavērojis, kā darbs ar jauniešiem notiek, piemēram, Serbijā. Tur spēlētājs, liels vai mazs, tiek attīstīts vispusīgi.

Varbūt izlases stūre bija jāatvēl mūsu pašu speciālistam Jānim Gailītim?
Kad man prasīja, es arī ieteicu Gailīti. Viņam bija ļoti spēcīga sezona. Viņš arī zina izlases spēlētājus, jo jau ilgāku laiku ar tiem strādā. Manuprāt, veidotos šī pēctecība, bet LBS pavisam noteikti izvēlējās labu kandidātu.

Ja trenerim Gailītim sevi izdotos apliecināt pie izlases stūres, varbūt tas durvis uz Eiropu pavērtu arī citiem treneriem...
Un, ja neizdotos? Šī nav Serbijas vai Francijas izlase. Tu nekad nevari būt pārliecināts par izdošanos. Protams, katram trenerim, kad viņš pieņem darbu, jādomā par uzvaru izcīnīšanu. 100% garantijas, ka tas tā notiks, nekad dzīvē nebūs.

Nobeigumā nedaudz par Ukrainas izlasi. Teicāt, ka Latvijas valstsvienībai vieglākā grupa vēsturē. Par Ukrainu to laikam nevarētu teikt (Spānija, Gruzija, Dānija)...
Ja mēs no grupas izietu kā otrā komanda, tad pretim būtu Serbija, Turcija un Bosnija. Tagad dabūjām Spāniju, kam Rīgā zaudējām ar pēdējo metienu. Ar Gruziju mūsu bilance bija 1-1. Ja gribi kaut ko sasniegt, tad pret kādu taču ir jāspēlē. Tagad Ukrainas izlasē notiek zināma paaudžu maiņa. Ir labs balanss.

Hokejā savulaik Kirovs Lipmans pirms katra turnīra hokeja izlasei noteica konkrētu, skaitlisku mērķi. Kā ir Ukrainā?
Cik reižu šis mērķis tika sasniegts? Mērķi ir vajadzīgi, jo bez tiem neko dzīvē nesasniegt. Tiem jābūt augstiem, bet arī objektīviem. Bēdīgi to atdzīt, bet profesionālā sportā daudz nosaka nauda. Daudzas komandas čempionu titulus nopērk.

Ja ir kādas desmit komandas, kuras nopērk vienlīdz daudz talanta, tad jāskatās uz blakus lietām. Ar mazu budžetu nevar teikt, ka tagad uzvarēsim visus. Ukraiņu spēlētājiem parasti pieminu Latvijas izlasi, kas savu ceļu ar Banki sāka no šī paša turnīra (PK pirmskvalifikācijas). Pasakiet, kāpēc mēs (Ukrainas izlase) nevaram aizspēlēties līdz piektajai vietai Pasaules kausā? Nosauciet vienu iemeslu... Mērķi jāuzstāda pašiem sev! Mērķi, kurus uzstāda mediji vai federācijas, spēlētājiem, visticamāk, ir vienaldzīgi.

Katram spēlētājam ir pašcieņa un patmīlība. Ja neuzstādīsi mērķus, nevarēsi sevi parādīt un pārdot. Pasaules kausā tam apliecinājums bija Žagars, kurš pēc turnīra tika pie līguma labā klubā.

Minējāt, ka mērķiem jābūt objektīviem. Kāds ir jūsu mērķis?
Neesmu bijis Pasaules kausā. Kad aizgāju no Latvijas izlases, man bija piedāvājums no Irānas, ar ko uzreiz varētu braukt uz Pasaules kausu. Es atteicu, jo viņi atbalsta agresoru Krieviju. Gribu braukt uz Pasaules kausu!

Noderīgas saites:

EuroBasket 2025 jaunumi, komentāri un spēļu analīze
SPORTLAND EuroBasket 2025 prognožu spēle
Trāpi skaitli un laimē 50 eiro no KSENUKAI
Baudi EČ basketbolā lielākajā sporta bārā Latvijā O'LEARYS