Merzļikins par situāciju Kolumbusā: "Negribu dalīt vārtus"

“Blue Jackets” piedzīvojusi jau deviņus zaudējumus pēc kārtas un oficiāli atvadījusies no izredzēm kvalificēties Stenlija kausa izcīņai. Sezonas pēdējo maču komanda aizvadīs 8. maijā, taču Elvis Merzļikins mūsu portālam atklāja, ka, visticamāk, uz pasaules čempionātu Rīgā nedosies, jo raizes sagādā plecs un gaidāms ģimenes pieaugums.

Spriežot pēc vienas no pēdējām tavām preses konferencēm, izskatās, ka noskaņojums komandā šobrīd ir tāds, kāds ir.
Nav patīkami, tiešām. Grūti ar to sadzīvot, ir iekšējs tukšums. Neesam padevušies, pat ja tā dažbrīd izskatās. Komanda cenšas un cīnās, kārtīgi strādājam arī treniņos. Gribam uzvarēt, bet mums nesanāk. Tiešām ir tukšums. Viss šķiet tāds pelēks, bez krāsas.

Kā vispār no tā var atiet, kā tu ar to cīnies?
Ir, kā ir. Vienkārši jādzīvo diena pēc dienas. Jācenšas par to nedomāt. NHL esmu iemācījies – šeit spēļu ir tik daudz un bieži, ka nevajag bēdāties vai priecāties par vienu maču, ko esi nospēlējis. Spēle ir jāaizmirst un jāiet tālāk. Pat, ja ir gara zaudējumu sērija, par to nevajag domāt. Kad no rīta mosties, centies domāt tikai par konkrēto dienu, kas ir priekšā.

Kāda atmosfēra ir “Blue Jackets” ģērbtuvē?
Protams, tā ir bēdīga. Visi saprotam, kas notiek un kāda ir situācija. Līdzīgi kā es arī pārējie hokejisti cenšas par to pārāk daudz nedomāt. Ja kāds spēlētājs tagad atbrauktu no Eiropas un ieietu mūsu ģērbtuvē, viņam šķistu, ka nedomājam par zaudējumiem. Taču tas ir tas, kas ir jādara. Nevari sākt dienu, domājot par vakardienu. Tā nebūsi gatavs nākamajai spēlei.

Tev ir izskaidrojums, kāpēc Kolumbusai sezona izvērtusies šāda?
Noteikti negribējām šādas sezonas beigas, vēlējāmies cīnīties par “play-off”. Jau no sezonas sākuma mūsu galvenais mērķis bija iekļūt Stenlija kausa izcīņā un tur tikt pēc iespējas tālāk. Piemēram, pagājušajā sezonā nospēlējām ļoti labi. Jā, komandā bija izmaiņas, bet tās nāca par labu. Vienkārši tāds ir hokejs, un tas ir jāpieņem. Jādzīvo tālāk. Pieļāvām kļūdas, un no vienas puses tas ir labi, jo no tām iemācīsimies un sapratīsim, ka nevēlamies vairs atrasties šādā situācijā. Tagad jau jādomā par nākamo sezonu un kā kļūt labākiem. Kur nekļūdīties, kā to darījām šosezon.

Kaut arī konkurenti par vietu vārtos, Merzļikinam un Jonasam Korpisalo (pa labi) esot ļoti labas attiecības. Foto: Reuters/Scanpix

Tad šobrīd vairāk skaties jau uz nākamo sezonu?
Gribu pabeigt šo un tad vasarā sākšu gatavoties nākamajai. Būs ļoti daudz jāstrādā. Šī sezona man pašam nav tāda, kādu gribēju – traumu dēļ. Būs sevi jāuzkačā vēl vairāk, lai nebūtu savainojumu.

Cik nopietni bija šie savainojumi?
Smadzeņu satricinājumu īsti kontrolēt nevari, tā vienkārši gadās. Treniņā mani pamatīgi apmētāja ar ripām. Dabūju pārāk daudz pa galvu (smejas). Savukārt plecs, kā man teica dakteri, gandrīz esot izgājis no vietas. Bija jāatpūtina un jākoncentrējas tikai uz to. Šovasar tas būs mans galvenais mērķis – nostiprināt plecus.

Šobrīd ar veselību viss kārtībā?
Plecs vēl sāp, būšu atklāts. Jāpabeidz sezona un tad kārtīgi jāatpūšas.

Cik ļoti Kolumbusu ietekmēja sezonas ievada peripetijas ap Pjēra Lūka Dibuā nākotni un viņa nevēlēšanos spēlēt šajā komandā?
Nav patīkami zaudēt ģimenes locekli. Tomēr katrs šeit ir arī pats par sevi. Ir jādomā par savu nākotni un karjeru. Neuzdevu Pjēram Lūkam liekus jautājumus un neprasīju, kāds ir iemesls. Ja cilvēks savas nākotnes vārdā tā ir izlēmis, tad vienkārši to pieņem. Man žēl, ka Pjērs Lūks aizgāja, jo viņš man bija labs draugs un komandas biedrs. Viņš ir izcils spēlētājs. Pretī mēs tik un tā saņēmām labu spēlētāju un komandas biedru. Tas vienkārši ir Ziemeļamerikas bizness. Šodien esi šeit, bet rītdien vari būt citā vietā. Jābūt gatavam uz visu.

Nika Folinjo personā arī zaudēji draugu?
Jā. Man ļoti žēl Nika un Deivida Savāra došanās prom, jo viņi bija izcili komandas biedri. Labāku kapteini par Folinjo pagaidām neesmu redzējis. Viņš tiešām kā spēlētājs un cilvēks ģērbtuvē bija izcils. Arī ārpus hokeja Niks man ir daudz ko iemācījis. Viņš ir izcils piemērs, turklāt tētis trim bērniem. Lielisks paraugs, kā cilvēks izturas pret saviem bērniem un sievu. Tā kā drīz pats būšu tētis, varu daudz ko iemācīties. Man pašam tēva nav bijis, visu iemācījis brālis. Tikai sāku ar Niku tā pa īstam satuvināties, ka viņš jau devās prom. Domāju, šeit nevari sev atļaut pārāk daudz satuvināties ar cilvēkiem, jo kāds no mums rītdien jau var būt prom. Tas viss ir tikai viena zvana un desmit sekunžu attālumā.

Kam tad pēc nākamās uzvaras lēksi pičpaunā?
(Smejas) Par to vēl neesmu domājis! Gribēju paprasīt Kemam Atkinsonam, bet viņš augumā ir diezgan īss. Domāju, es viņu salauztu uz pusēm. Varbūt Kems lēks man virsū (smejas)!

Pēc uzvarām Merzļikinam un tā brīža "Blue Jackets" kapteinim Nikam Folinjo bija īpaša tradīcija. Foto: Reuters/Scanpix

Mēs šīs izmaiņas Kolumbusā vērojām no malas, un bija spekulācijas saistībā arī ar tavu nākotni. Kā tu pats uz šīm baumām par aizmainīšanu skatījies un vai bija kādi signāli?
Zini, tas neietekmē tikai mani. Tas ietekmē arī manu sievu. Ļoti labi saprotu, ka Kolumbusā ir divi augstas klases vārtsargi, ka šis ir bizness, un viens no mums būs prom. Tā ir mana realitāte un tas, kā es to redzu. Jau no sezonas sākuma galvā bija doma: “Šodien nospēlēsi šeit, bet rītdien jau varbūt būsi prom.” Vai arī: “Kad tas brīdis pienāks? Kad es braukšu prom? Prom braukšu es vai Korpisalo? Varbūt neviens nebrauks prom?” Visu laiku domā, domā, domā, un ir grūti sakoncentrēties uz šo brīdi un hokeju. Varbūt nevienu arī nemainīs prom, neviens to nezina. Pirms maiņu darījumu beigām bija daudz ziņu, kur es varētu doties. Zvanīju aģentam, viņš neko nezināja. Bija grūti. Čemodānus krāmēt vai nekrāmēt? Beigās nekas nenotika. Tagad uz to atskatos un domāju: “Tu muļķis biji, kāpēc domāji par to?” Viss beidzās, kā vajadzēja, un nevienu no mums neaizmainīja. Tas nebija viegli. Tagad sezona tuvojas beigām, varbūt vasarā kaut kas notiks, kas to lai zina.

Tavuprāt, cik liela ir varbūtība, ka nākamajā sezonā Kolumbusas “Blue Jackets” vārtus dalīs Elvis Merzļikins un Jonass Korpisalo?
Negribu dalīt vārtus, tāds ir mans uzskats. Jonass noteikti arī to negrib. Esmu ar viņu par to runājis, mēs esam ļoti labi draugi. Tā arī viņam teicu: “Zinu, ka tu noteikti negribi dalīt vārtus, tāpat kā es.” Katrs grib spēlēt. Šobrīd par to nedomāju. Gribu koncentrēties sezonas atlikušajai daļai un gatavoties nākamajai.

Tu gribētu palikt Kolumbusā?
Šeit man ļoti patīk. Tā gan nav Ņujorka, to varu teikt uzreiz. Tomēr Kolumbusa man patīk. Varbūt tāpēc, ka, būdams lauku puika, esmu pieradis pie zaļuma. Man patīk suni staidzināt bez pavadas, lai viņš var mierīgi skriet un lai varu neuztraukties, ka viņu notrieks automašīna. Nesen biju izbraukumā uz 13 dienām, bet sieva tikmēr pārvācās uz jauno māju. Noīrējām māju ar plašu zaļo zonu, jo ir plānots, ka uz sešiem mēnešiem atbrauks sievas mamma. Bija vajadzīga vieta, dzīvoklis vairs nederēja. Jā, man patīk Kolumbusa, arī sievai ir tāpat. Ir gan centrs, gan vietas, kur var atpūsties mierīgi.