Merzļikins: ''Turpinu sapņot par kausu, bet man sit pļauku pa seju un rāda, ka šī ir tā realitāte''

Elvis drīzumā uzsāks jau savu sesto sezonu Nacionālajā hokeja līgā (NHL), bet tikai viņa pirmajā gadā Kolumbusa kvalificējās Stenlija kausa izcīņai. Nākamajos tā pārsvarā bijusi starp pašām vājākajām.

“Godīgi teikšu, esmu sēdējis un domājis par to ilgi – kur, kas ir noticis un kāpēc tagad ir šādi, kāpēc nav kā pirmajā gadā, kad te ierados. Tad bija jautri, bija forši, bet tagad tikai zaudējumi, zāģis pēc zāģa,” vārtsargs atzīst, ka mentāli šāda situācija ir grūta. “Nav tā, ka cilvēki necenstos. Viņi strādā un cenšas, bet kaut kā nesanāk. Šis nav brīdis, kad uz kādu jārāda ar pirkstu un jāvaino spēlētāji, treneri vai klubs. Mums jāsavācas un visiem kopā tas kaut kā jāmaina.”

“Kur ir problēma, es tiešām nezinu. Esmu sēdējis un domājis, ka varbūt es esmu tā problēma?! Ir daudz lietu, bet nezinu, kāpēc tas tā notiek. NHL esmu spēlējis tikai Kolumbusā, tāpēc nevaru pastāstīt, kā ir citās komandās. Uzskatu, ka Kolumbusā ir laba organizācija. Neviens šeit nežēlo naudu – ko vajag, to arī sagādā. Mums tagad pārbūvēja visu ģērbtuvi, arēnā šovasar pārtaisījuši lounge (atpūtas – aut.) zonu. Cilvēki Kolumbusā mīl hokeju. Ja arī zaudējam spēles, viņi tāpat nāk un atbalsta mūs,” pauž latvietis.

Merzļikins stāsta, ka, ja sezonas laikā komanda iekļūst zaudējumu sērijā, lai to salauztu, ģērbtuvē visiem jābūt vienotiem kā ģimenei. “Spēlējot izlasē, bija liels prieks un ne jau tāpēc, ka spēlē hokeju, bet par to, ka varu būt ar komandas biedriem. Joki, prieki un bēdas, neapvainojas viens uz otru. Tā ir tā ģimene. Tā mums bija Šveicē un arī šeit tā bija, tomēr jāsaprot, ka, piemēram, ja zaudē septiņas spēles pēc kārtas, nav viegli, nevēlies runāt. Negribas iet uz darbu, jo nesanāk, bet no tās bedres vajag tikt ārā. To var paveikt tikai kopā, nevis individuāli vai pa grupām. Ticu, ka to iemācīsimies izdarīt.”

“Tagad būs jauna sezona, jauns treneris, jauns ģenerālmenedžeris, ļoti daudz lietu mainīsies. Šī ir pilnīgi svaiga lapa, mūsu klubam un organizācijai tāda bija vajadzīga. Nevajag atstāt neko no vecā, nepieciešams viss jauns,” secina Elvis Merzļikins, kurš savulaik stāstījis, ka Zvaigžņu spēles atvaļinājuma laikā, pārdzīvojot par sliktajiem rezultātiem, iegājis okeānā un sācis raudāt, bļaut, bet pēc tam piedzēries, lai izliktu emocijas. “Toreiz tā atombumba vienkārši uzsprāga. To dienu neaizmirsīšu. Centos saprast, kas notiek, jo man par to ļoti sāp sirds un esmu bijis depresijā, spēlējot hokeju. Nav patīkami un es vienkārši izlādējos, runāju pats ar sevi un jautāju – kas tas ir? Tas ir viss, uz ko esmu spējīgs?! Tas ir viss, kur esmu ticis?!”

“Tas nav tas, par ko sapņoju no bērnības, ka pacelšu kausu. Jo es gribu to pacelt! Tas ir mans sapnis, un turpinu par to sapņot, taču man sit pļauku pa seju un rāda, ka šī ir tā realitāte. Neesmu meklējis vieglākos ceļus vai mainījis savu attieksmi pret hokeju, neesmu mainījis neko. Šis ir komandu sports un ar komandas biedriem jācenšas pavirzīties uz labo pusi,” Merzļikins uzsver, ka viņa dzīves sapnis nav mainījies.

Kaut ir jau 30 gadus vecs, viņš savā karjerā pārstāvējis tikai divas komandas. Pagājušajā sezonā gan situācija bija nobriedusi tik tāla, ka Merzļikins devās pieprasīt maiņu. “Šeit ir visīstākais bizness. Ja aizmaina citur, tad aizmaina. Vinnēt ar Kolumbusu man patiktu, viņi nekad to nav izdarījuši, un tas būtu kas vēsturisks,” pauž vārtsargs.

Informāciju sagatavoja:
Sporta Avīze