Ģenerālis: "Sudrabs nedrīkst apžilbināt!"
Pēdējās nedēļās ne tikai basketbola līdzjutējus saviļņojušas Latvijas jaunatnes izlašu gaidītās un neprognozētās uzvaras Eiropas čempionātos. Ir par ko parunāt, un ir vērts to darīt, lai saprastu, kā šie panākumi radušies, cik tie pamatoti un kas jādara, lai arī nākotne būtu tikpat spoža.
Īstu pozitīvo šoku sagādāja U20 izlase ar galveno treneri Artūru Štālbergu priekšgalā. Cik redzēju komandu, tai nebija vājo vietu, jo vismaz pamatpiecniekā visas pozīcijas bija nokomplektētas. Latvijai bija visātrākā priekšējā līnija. Centrs Andrejs Gražulis ir ļoti ātrs, lieliski koordinēts un man atgādināja leģendāro krievu centru Aleksandru Belovu, kurš savulaik ar augumu 200 cm centra pozīcijā ļoti veiksmīgi spēlēja pret augumos krietni garākiem pretiniekiem. Plus uzbrucēji Ojārs Siliņš un Jānis Bērziņš – visi mobili, visi varēja iemest gan no pustālās, gan tālās distances, visi ļoti labi spēlēja aizsardzībā.
Ārējā līnijā man pārsteigums bija Ingus Jakovičs, kuram Tallinā bija īsta zvaigžņu stunda. Kopā ar Kasparu Vecvagaru viņi veidoja ļoti labu aizsargu pāri. Varēja viens otru aizstāt, prata sadalīt bumbu, kad abi laukumā bija vienlaicīgi. Tāda latviešu basketbola iezīme – nav izteikta pirmā numura, bet divi labi kombo aizsargi.
Atsevišķs stāsts – treneris Artūrs Štālbergs. Savā ziņā esmu priecīgs, ka tieši pēc spēlēšanas VEF Rīga viņš izlēma pārtraukt spēlētāja karjeru. Tas ir ļoti svarīgi – laikus saprast, ka nevari sasniegt augstākās virsotnes kā spēlētājs un pārorientēties uz citu darbu. Štālbergam ir gan spēlētāja pieredze, gan Amerikas izglītība, gan valodas zināšanas, gan basketbola izpratne. Vēl jāuzkrāj pieredze un mums būs ļoti labs treneris. Jau Tallinas turnīrā varēja novērtēt, cik prasmīgi viņš vada spēles.
Interesanti, ka Štālberga nonākšana U20 izlases galvenā trenera amatā bija zināma loterija, jo sākotnēji šis amatam bija paredzēts Robertam Štelmaheram. Taču Roberts nevarēja būt kopā ar komandu visu sagatavošanās laiku, iespēja strādāt patstāvīgi tika dota Štālbergam, kurš divus gadus izlasēs bija strādājis kā asistents un visas zvaigznes sakrita.
Uz U18 izlase sākumā tika liktas pat lielākas cerības. Savstarpējā spēlē U18 izlases esot izskatījusies labāk, un toreiz U20 izredzes daudzi nolika. Bet dzīvē viss iznāca savādāk. U18 izlase palika bez medaļām un tagad gan spēlētājus, gan trenerus daudzi kritizē. Kaut gan patiesībā – ceturtā vieta Eiropas čempionātā ir ļoti cienījama, turklāt visi četri zaudējumi tika piedzīvoti pašās spēļu galotnēs. Pēc tam, kad gandrīz visā spēles garumā Latvijas komanda bija kontrolējusi spēles gaitu. Tātad meistarības bija pietiekami, bet kaut kādu faktoru tomēr pietrūka.
Komandā bija viens dzimis supertalants – Kristaps Porziņģis. Diemžēl pirms dažiem gadiem Latvijā neviens viņa potenciālu nesaskatīja un palaid prom uz Spāniju. Labi, ka tur viņš attīstījies ļoti veiksmīgi. Nav sabojājies, nav pārspēlējies. Kristaps ir universāls spēlētājs. Ir laba spēles izpratne, caurgājiens, metiens, viņš prot apspēlēt pretinieku. Par aizsardzības prasmi vispār lieki neizteikšos. Vēl jānobriest un jādabū klāt spēks, bet Porziņģis noteikti var pretendēt uz tuvākajiem NBA draftiem.
Otrs talants Anžejs Pasečniks labi sāka čempionātu. Bija gan redzams, ka viņam vairāk patīk ganīties pa trīspunktu līniju, tomēr Anžejs spēja efektīvi darboties arī soda laukumā. Tikai pēdējās trijās spēlēs viņš mazliet pabojāja iespaidu, jo izskatījās noguris. Fiziski vai psiholoģiski – nianses nezinu. Bet par cēloņiem man ir sava versija. Sezonas laikā Porziņģis ir spēlējis maz, bet Anžejs ir pārspēlējies.
Latvijas jaunatnes basketbolā ir laba sistēma – LJBL plus Gunta Šēnhofa vadītā Eiropas līga. Tās abas kopā ļauj jauniešiem dabūt labu spēļu praksi ar dažāda stila komandām un meistarība aug. Bet – tas ir koks ar diviem galiem. Spēļu skaits tik liels, ka rodas pārslodzes, pietrūkst laika trenēties. Pirmos zaudējumus jau esam piedzīvojuši – Dāvim Bertānam jaunatnes laikos bija 110 spēles sezonā, un tagad 20 gadu vecumā sarautas ceļgala krusteniskās saites.
Daudzi Latvijas jaunatnes treneri nespēj novērtēt šo risku. Visi grib uzvarēt kaut kādos jaunatnes turnīros un nezina, kā spēlētājus sagatavot bez spēlēšanas – ar kvalitatīviem treniņiem. Tāpēc, ja gribam, lai tagadējie medaļnieki tiešām izaugtu par starptautiskas klases spēlētājiem, labākajiem jāierobežo spēļu skaits. Ne jau velti Amerikas studentu komandām ir pa 30 spēlēm sezonā. Amerikāņi ņem vērā, ka jauniešiem jātrenējas un jāmācās, tāpēc nevar pārslogot sacensību kalendāru. Iespējams, tieši ļoti lielais spēļu skaits sezonā bija viens no iemesliem, kāpēc pārējiem U18 izlases spēlētājiem no „VEF skolas” šis čempionāts nebija tik veiksmīgs, cik tika cerēts. Izskatījās, ka Dāvim Gekam, Kristapam Pļavniekam, Kristapa Gludītim pietrūks svaiguma, varbūt pārāk liela bija vēlme ļoti labi nospēlēt savu skatītāju priekšā. Treneris Nikolajs Mazurs ar lielāko daļu komandas līderu strādā kopš LJBL jaunākās grupas, viņš šos puišus ir izaudzinājis kā cilvēkus un kā spēlētājus, un šajos gados ir sagatavots jaunatnes komandai neparasti plašs taktiskais arsenāls. Taču interesanti, ka svarīgākajos brīžos vislabāk strādāja nevis taktiskie varianti, bet gan neordināras darbības kā Ivaram Žvīguram un Rolandam Šmitam, kuri parādīja savu potenciālu.
Jaunatnes izlašu veiksmīgie starti nāk par labu visam basketbolam, jo parāda, ka kopumā basketbola saimniecība ir uz pareizā ceļa. Nevienā citā sporta spēlē Latvija nav pat tuvu Eiropas čempionāta medaļām, bet basketbolisti jau var atļauties 4.vietu uzskatīt par neveiksmi. Taču galvenais rādītājs būs – cik un kuri spēlētāji tuvākajā laikā varēs palīdzēt Latvijas izlasei.
Diemžēl Latvijas klubos neredzu sistēmu jauno attīstīšanai. Darbs ar spēlētājiem no 20 līdz 23 gadu vecumam ir vājākais posms Latvijas basketbolā. Šajā laikā basketbolistam pēc iespējas vairāk jātrenējas kvalitatīvā vidē. Tehniski, taktiski, fiziski. Jāpanāk, lai jauniešiem baskets neapnīk, lai būtu labi sagatavoti. Par to jāgādā treneriem, bet klubu treneriem dots uzdevums uzvarēt un katrs trīc par savu ādu. Skaidrs, ka pat tādos apstākļos spilgtākie talanti izdzīvos, bet – neesam taču Padomju Savienība, kur varēja norakstīt 100 talantus, lai izaugtu 10 superspēlētāji.
Ojāra Siliņa un Kristapa Porziņģa piemērs parāda, ka, 15 gados aizbraucot no Latvijas, var iet pa citu ceļu. Būs interesanti novērtēt tā efektivitāti, salīdzinot ar to spēlētāju karjeru, kuri palikuši Latvijā.
Vēl viens nopietns jautājums – kā tagadējie talanti tiks galā ar naudas pārbaudījumu? Padomju laikā dzimušie šajā eksāmenā izgāzās. Viņi trenērās divreiz vairāk , bet arī atpūtās divreiz skaļāk. Redzēs, kā ar šiem pārbaudījumiem tiks galā tagadējā, jau neatkarības gados dzimusī paaudze. Būtu labi, ja mācītos no priekšteču kļūdām un arī labajām lietām...
Tagad aktualizējas arī lielās izlases tēma. Nesaprotu, kāpēc tik vēlu nāca informācija par Biedriņu – vajadzēja viņu ignorēt, nevis divus mēnešus uzturēt neesošu intrigu.
Biedriņa tendence gan nav oriģināla – tikko uzzinājām, ka vēl viens NBA soliņa sildītājs Timofejs Mozgovs arī nespēlēs Eiropas čempionātā Krievijas izlases sastāvā. Man kā sportistam tas nav saprotams. Labi, ja visu sezonu esi cīnījies pa 30 minūtēm, tad var saprast, ka baterijas jāuzlādē. Bet, ja baterijas pilnas un tu mīli basketbolu – kā var nespēlēt?! Tikai tādā gadījumā, ja basketbols ir nemīlams darbs, kas jādara naudas dēļ. Bez azarta, bez sportiskās pašcieņas. Ja Andrim ir šāda attieksme, arī Jūtā viņš sēdēs malā, ja vien būs kaut minimāla konkurence.
Protams, Latvijas izIasei centra spēlētāja tagad pietrūks. Ja ar Biedriņu skaidrība būtu ātrāk, iespējams, būtu runāts ar Kambalu. Bet – tā ir trenera Bagatska izvēle un septembrī redzēsim, vai viņš izvēlējies labāko risinājumu. Tuvākajā laikā izlasi redzēsim darbībā – tad arī būs, ko komentēt.
+6 [+] [-]
Brīnums, ka krutajam ģenerālim bija pozitīvs šoks par U-20 izlases sniegumu..drīzāk jau tā bija "pozitīva" skaudība, ka ir cilvēki (Štālbergs ar pārējiem treneriem ), kuri iet un dara nevis tikai gudri di*š un noniecina citus un viņu darbu, kā to dari tu, plagiatiskais generali..toties tagad esi uzmeties parbaigo ekspertu...brīnums, ka nelielies, ka tava trenētā paaudze būtu sasniegusidaudz vairak nekā to izdarija U-20 izlase...
-1 [+] [-]
1. Porziņģis vel speleja shogad junioros un tika speeles laika.
2. Mozgovam ir attaisnojums(cita situacija), atskiriba no Biedrina.
[+] [-]
[+] [-]
+7 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
Valdi: bez tā, ka uzaicināja J.Bērziņu uz lielā izlases treniņnometni, vai tur varētu uzaicināt vēl kādu - Jakoviču un Porziņģi? Ņemot vērā, ka Vecvagaram un Siliņam ir traumas. Jeb tas tomēr ir pāragri?
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
1. Latviju galigi nenovertee.
2. Viss sakas ar aizsargiem un taa linija- shogad varetu but specigaka, kada mums vispar bijusi.(pedejos 10 gados noteikti).
+6 [+] [-]
Kur Tu Valdi rāvi, ka šie mazāk trenējas par dzēr.paaudzi?
+1 [+] [-]
Aizsargu līnija, iespējams, būs viena no labākajām mūsu grupā. Tam es piekrītu. Savukārt garais gals švakākais. Ja uzkritīs trīņi, tad var krist pat 3 izlases. Pie tam Melnkalne, Maķedonija un Bosnija galīgi nav stabili spēlējošas izlases.
[+] [-]
[+] [-]
Tur mus novertee kaa gandriz Portugāli, un visas izlases no musu grupas domaa, raksta, sastaada reitingus, ka Latvija ir parliecinoshs grupas pastaritis.
+3 [+] [-]
Mums ir ACB - Friemanis, Bērzs un Meiers. Nu nav tik slikti, bet protams Andriņa def noderētu ļoti pret Eiropas top centriem, kas nāks pretī, bet nu ko padarīsi, ka cilvēks ir lupata.
P.s.
brīnums, ka neņaud par to, ka dēls nav paņemts.
-2 [+] [-]
3,4- meteju no distances mums pietiek.
Bloki, atlekushas bumbas- tas vairs eurobasket neietu cauri. Speletaji daudz gudraaki, specigaki.
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
Bagijs šobrīd ir zenītā, aizvedis savu komandu līdz Eirolīgai, atcerēsimies, ka viņš vēl nav nostrādājis pat 10 gadus trenera arodā(sāka 05-06). Domāju, ka viņa nomaiņu izlases vadībā tuvākajā laikā nepiedzīvosim.
Štelmaheram, manuprāt, ir milzīgs potenciāls sasniegt augstākos plauktus, jo kā saspēles vadītājs viņš ļoti labi jūt spēli. Patīk, tas ka viņš nebaidās strādāt un dot iespējas jaunajiem. Ventspilij jāturas pie viņa ar zobiem un nagiem.
Muižnieks labi kotējas Austrumeiropas tirgū un ir ļoti nozīmīgs ceļot latviešu speciālistu akcijas treneru tirgū. Diez vai atgriezīsies pie izlases stūres, bet ja VEF izdomātu beidzot atkratīties no Butauta, būtu ļoti piemērots aizstājējs.
Štālbergam vēl kāds laiks jāpastrādā kā asistentam klubos. Šobrīd pateicoties sudrabam, priekštats visiem par viņu uzkāpis debesīs. Jānolaižas uz zemes un jāturpina strādāt. Viņš pats to saprot, būs OK.
Par Mazuru neesmu pārliecināts, ka viņš var daudz sasniegt kā PRO komandu treneris. Varbūt visam LV basītim būtu labāk, ja viņš koncentrētos pie strādāšanas jaunos spēlētāju attīstībā. Dzīvosim redzēsim.
Vēl jau mums ir tādi treneri kā Galvanovskis, Vētra, Zībārts, LV klubos strādājošie Zvirgzdiņš, Krūmiņš, Helmanis, Teteris u.c
Latvijas basketbolā vēl būs daudz interesantu notikumu un sasniegumu.
[+] [-]
Un, lūdzu, ja esi tāds prātvēders - linkus studijā! Parādi man, ko Melnkalnē domā par LAT izlasi. Kur tu smelies info?
+1 [+] [-]
Porziņģi es ieteiktu ņemt izlasē tikai tad,ja čalis būs fiziski nobriedis.Viņu vajag pasaudzēt.
[+] [-]
To treneru mums tomēr pamaz, lai jaunie treneri cīnās un sitās. Visiem 3 jau sāk krāties pieredze un var redzēt, ka grib un cenšās strādāt. Vai vajadzētu Muižnieku? Grūti teikt... Man liekas, ka labāk, lai ir pārējie trīs - spēlētājiem zināmāki, jau strādā izlasēs kā arī nākotnē strādās kopā ar saviem (un, protams, arī klubu) augļiem (u18 un u20 spēlētāji).
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]