Ģenerālis piedāvā: Kurtinaiša iztērētais mantojums.

Atgādināšu, ka tā „VEF Rīga” komanda, kas daudzus priecēja ar labu basketbolu pagājušajā gadā, sāka veidoties 2010.gada vasarā, kad ar komandas komplektāciju nodarbojāmies mēs ar toreizējo galveno treneri Rimu Kurtinaiti. Toreiz izdevās vairākas ļoti veiksmīgas operācijas, piesaistot labus latviešu basketbolistus. Kristapu Janičenoku, kuram bija gan līgums ar Venēcijas klubu, gan arī savainojums. Kasparu Bērziņu, kuram bija ilgtermiņa līgums ar „Fuenlabrada”. Dairi Bertānu, kurš pēc Ventspilī pavadītās sezonas nebija ne labākajā formā, ne psiholoģiskajā stāvoklī un bija tuvu līgumam ar Boloņas „Virtus”. Kopā ar Sandi Valteru un Gati Jahoviču viņi veidoja komandas kodolu, ap kuru laika gaitā tika pielasīti leģionāri.

Pats sākums bija ļoti grūts, jo neizdevās atrast pirmo numuru, kāds bija vajadzīgs Kurtinaitim un arī pārējiem vajadzēja laiku, lai saspēlētos. Daira Bertāna iespēlēšana pirmā numura pozīcijā bija ļoti tālredzīgs gājiens, taču, kamēr viņš iejutās, nācās piedzīvot arī kādu zaudējumu. Grūti bija sameklēt labus ārzemniekus – gan pirmajā gadā, gan arī vēlāk. Arī nākamajās sezonās gadījās grūti brīži. Tomēr pat visgrūtākajos laikos Vefam bija kodols, ap kuru varēja saliedēt komandu.

Tagad tāda vairs nav. Sanda aiziešanu vēl izdevās kompensēt, bet Dairim un Kasparam aizvietotāju nav. Turklāt arī Kristaps, izskatās, pašlaik komandā jūtas ļoti nekomfortabli.

Trakākais, ka Butauts nav sapratis: mehāniski aizvieto aizgājušos spēlētājus nav iespējams. Izskatās, ka viņš meklē papildinājumu tikai pēc statistikas parametriem, kaut gan komandas veidošana ir daudz sarežģītāks process, kurā jāņem vērā milzum daudz nianses. Tā nekad nav bijusi Butauta stiprā puse. Viņš ļoti labi derēja, kad Kurtinaiša izveidotu un sagatavotu komandu vajadzēja novadīt konkrētās spēlēs. Viņam paveicās ar tautiešiem – Kavaļausku un Zavacku. Viņš samērā labi novadīja komandu pagājušajā sezonā, kad saspēlētam kodolam vēl pievienojās Roulends.

Tas bija pļaujas laiks ražai, kas bija iesēta dažus gadus iepriekš. Taču tagad ir jāsēj no jauna un pašreizējā situācijā pat Roulenda palikšana neko nebūtu glābusi. Jāveido jauna komanda un pat ar vismeistarīgākajiem ārzemniekiem vien to izdarīt nav iespējams. Bajramovičs dažus mačus pavilka komandu, taču pirmā iedvesma viņam ir beigusies un zem tankiem viņš viens negulsies. Turklāt viņa pāris ar Niksu ir ļoti lēns, īsti neierakstoties „VEF Rīga” ārējās līnijas ātrajā spēlē un krītot iekšā aizsardzībā.

Par krīzes dziļumu vislabāk liecina tas, kā „VEF Rīga” spēlē vai, pareizāk sakot, nespēlē aizsardzībā. Ne tikai taktisko kļūdu dēļ. Nav komandas gara, nav savstarpējās palīdzēšanas. Kaut kāds azarts parādās tikai tad, kad Butauts laukumā izlaiž tālākos rezervistus, taču viņi nav gatavi uzņemties lielāku lomu. Artūrs Strēlnieks ir epizodisks lomas spēlētājs, Artūram Bērziņam prasībām kaut cik atbilst tikai trīspunktnieks, Anžejs Pasečniks vēl ir par jaunu. Jānim Bērziņam ir perspektīvas, par viņu, cik zinu, interesējas daudzi klubi. Ar viņu Vefs varētu saistīt cerības ilgtermiņā, bet – Bērziņam, tāpat kā Bertānam pirms četriem gadiem, ir vajadzīga trenera uzticība un gudra palīdzība. Jaunajam nevar ļaut spēlēt pilnīgā pašplūsmā, bet nevar arī raustīt par katru kļūdu. Taču, ja zaudējumi sašķobīs Butauta krēslu, tas diezin vai sekmēs uzticēšanos jaunajiem.

Zaudējums Haifas „Maccabi”, ļoti iespējams, šosezon vairs nebūs labojams. Tieši ar Izraēlas čempioniem „VEF Rīga” būtu jācīnās par trešo vietu grupā, jo „Banvit” un Kazaņas „Unics” budžeta un komplektācijas ziņā ir priekšā. Pēc mīnus 20 Rīgā atspēlēties būs ļoti gūti un, ļoti iespējams, Eiropas kauss Vefam beigsies jau pirms Jaungada. Varbūt ir vērts nezaudēt laiku, un sākt nopietni domāt par jaunas komandas veidošanu? Tikai – kuri vēl būs tie Latvijas spēlētāji, kuri varētu veidot jauno kodolu? Daudzi vasaras jaunatnes čempionātu varoņi – Vecvagars, Siliņš, Porziņģis – ir prom, un labi jūtas Lietuvā, Itālijā, Spānijā.

Pagājušajā nedēļā pārliecinājos, ka Dairis Bertāns ir spēris soli uz priekšu karjerā. Redzēju viņa spēli Bilbao sastāvā pret Madrides „Real” – jūtama pārliecība, enerģija. No četriem Bilbao aizsargiem viņš bija vislabākais. Un ne tikai tāpēc, ka guva 22 punktus. Vispār no tās Bilbao komandas, kas pirms diviem gadiem spēlēja Eirolīgā, nekas daudz nav palicis pāri. Daļa spēlētāju prom, daļa vairs nav tik labi. ACB līgā viņi startējuši ar četriem zaudējumiem un komandai viegli neies.

Taču Dairim tas ir pat izdevīgi. Jūtams, ka treneris viņu jau novērtējis. Būs iespēja spēlēt un, pat ja komandai neveiksies, pacelt savu cenu. Vēl gan jāņem vērā, ka Spānijā viņu īsti nepazīst, nav atšifrējuši mīļākos gājienus. Derētu uzlabot kustības pa kreisi, lai uzbrukuma virzieni nebūtu tik paredzami. Un jāuzlabo aizsardzība. Dairis var labi krampēt pretinieku saspēles vadītāju, bet pret Madridi viņam vajadzēja segt Kerolu un tas nebija tik viegli. Ar ātrumu vien nepietiek. Vajag arī spēku, masu, lai lauztos cauri blokiem.

Visbeidzot, par NBA. Jau pirmajā nedēļā savā starpā spēlēja Maiami „Heat” un Brūklinas „Nets” un noskaidrojās, ka intriga nav izzīsta no pirksta – šajā duelī patiesi ir liels potenciāls. „Nets” apstiprināja, ka komandai ir ne tikai lielisks pamatpiecnieks – labākais visā līgā. Ir arī ļoti labs rezervistu soliņš, turklāt, pats galvenais, lielās zvaigznes nav skopas – labprāt dalās ar piespēlēm. Spēles laikā bija interesanti vērot, kā Maiami cenšas pielāgoties situācijai, liekot Lebronam spēlēt ceturtajā pozīcijā. Taču „Nets” bija atbilde arī uz tādu gājienu. Sezona gan gara, vēl būs gan traumas, gan dažādas problēmas, tomēr ne velti arī Maģiskais Džonsons jau pateicis, ka „Nets” ir čempionu potenciāls. Jo interesantāk.