Ģenerālis piedāvā:"Dieva pirksts"

Eiropas čempionāts paliks atmiņā ar daudzām pozitīvām lietām. Īsta odziņa bija pusfināla spēle Spānija – Francija, kurā abas komandas spēlēja ātru, tehnisku augsta līmeņa basketbolu. Tas bija etalons, kuru noteica NBA spēlētāji. Recepte ir skaidra – ja gribi lielus panākumus Eiropā, komandā jābūt augstākā līmeņa zvaigznēm no NBA vai vismaz Eirolīgas.
Francijas izlases pirmā vieta bija pilnīgi pelnīta. Franči uz to gājuši ļoti ilgi, un ceļš bijis pietiekami sarežģīts. Tonijs Pārkers jau vairākos čempionātos bijis viens no labākajiem, taču ar to vien par maz, lai komanda uzvarētu. Šoreiz frančiem bija ļoti labs otrais sastāvs – Dio, De Kolo, Petruss, Petro... Rezervistu ieguldījums bija ļoti liels un vislabāk to varēja redzēt finālā. Pirmajā puslaikā Pārkers bija guvis tikai četrus punktus, bet komanda spēlēja izcili.
Pārkeru var apbrīnot – par Eiropas čempionu viņš kļuva savā septītajā(!) Eiropas čempionātā. Viņš ir labākais Eiropas basketbolists un pelnīti dabūja MVP balvu. Pārkers pats jau izteicies, kas spēlēs izlasē līdz 2016.gada olimpiādei. Tomēr, manuprāt, viņam būtu jāņem pārtraukums, lai organisms izturētu tādu slodzi. Jāņem vērā arī tas, ka Sanantonio klubā viņš ir līderis, un parasti spēlē līdz pašām sezonas beigām. Spēlētāji nav mašīnas, kādu vasaru vajadzīga atpūta. Pārkers pagaidām bijis izcils izņēmums, bet, piemēram, pat Novickim pēdējās sezonas pēc milzīgās slodzes vairs nav bijušas tik veiksmīgas
Pēc spēka otrā komanda šajā turnīrā noteikti bija Spānija un lietuvieši var pateikties Itālijai, kas uzvarēja spāņus un sakārtoja play-off tīklu Lietuvas komandai izdevīgā veidā. Spāņi pirmajā un otrajā posmā piedzīvoja divus zaudējumus, bet svarīgākajās spēlēs samala lupatās gan Serbiju, gan Horvātiju. Protams, viņiem pietrūka Pau Gasola un Navarro, bet Kalderons un Rubio nebija pašā labākajā formā. Tomēr ar visām šīm problēmām spāņiem bija milzīgs potenciāls un reālas izredzes pusfinālā uzvarēt Franciju. Tā bija īsta superspēle – fināls pirms fināla.
Pats finālmačs neizdevās, jo Lietuvas ārējā līnija - Kalnietis, Seibutis, Pocjuss – tomēr nebija spējīga konkurēt ne ar Pārkeru un Batumu, tāpat, kā nebūtu spējīga apturēt Kalderonu. Rodrigesu un Fernandesu. Franči bija ātrāki. Lietuviešiem vajadzēja spēlēt no aizsardzības, lēnāk, neļaut pretiniekiem ieskrieties. Taču fināla ritmu diktēja Francijas komanda. Lietuviešus kādu brīdi vilka Kleiza, bet franču izrāviens 19:3 pirmā puslaika beigās izšķīra zelta medaļu likteni. Ņemot vērā, kā Lietuvas komanda spēlēja šajā čempionātā, viņiem sudrabs ir gluži kā zelts.
Čempionāta lielākais pārsteigums bija Ukrainas izlases sestā vieta. Nākamā Eiropas čempionāta saimnieki ieguva lielisku iespēju nākamgad spēlēt pasaules čempionātā, kas palīdzēs vēl labāk sagatavoties 2015.gada čempionātam. Ukraiņiem vienmēr bijuši labi garie spēlētāji un Džetera iesaistīšana palīdzēja atrisināt tradicionālās problēmas saspēles vadītāja postenī. Viņš bija īsts līderis, kurš vilka aiz sevis komandu. Bet ar to vien nepietiktu, ja unikālu darbu nebūtu paveicis treneris Fratello. Viņam vienmēr paticis organizēts komandas uzbrukums, un ukraiņiem tas ļoti palīdzēja. Viņi neskrēja, spēlēja pacietīgi. Turklāt darīja to ar katru dienu labāk un labāk. Ukraiņiem neizdevās tikai viena spēle – pret Latviju...
Pie Ukrainas izlases sestās vietas „vainīga” arī Latvijas izlase, kas neizmantoja savu lielo iespēju. Mūsu komandai čempionāts bija veiksmīgs. Pirmās septiņas spēles tika aizvadītas labi, gan izcīnot uzvaras, gan nospēlējot kā līdzīgiem ar Lietuvu, Franciju, Serbiju. Pierādījās, ka nestandarta basketbols, kurā četri vai pat visi pieci spēlētāji var uzbrukt no trīspunktu līnijas, ir ļoti neērts lēnajām pretinieku komandām un var sagādāt panākumus. Arī aizsardzība bija pietiekoši agresīva. Pietrūka tikai potenciāla, centra spēlētāju meistarības pozicionālā basketbolā, spēlējot viens pret vienu.
Diemžēl astotajā mačā ar Beļģijas izlasi spēles kvalitāti strauji noslīdēja zem vidējā līmeņa. Galvenais iemesls – psiholoģija. Spēlētāji savās karjerās nav izcīnījuši lielas uzvaras izšķirošos mačos un tik lielas spriedzes apstākļos nav tik vienkārši parādīt savu labāko sniegumu. Iejaucās arī „Dieva pirksts” – traumu dabūja Kaspars Bērziņš, kurš bija atslēgas spēlētājs aizsardzībā un lielā mērā arī uzbrukumā.
Latvijas izlasei recepte nemainīsies – jābūt labai fiziskajai sagatavotība un jāspēlē šādā stilā. Bet – mūsu komandai čempionāts ir par garu. Galvenie favorīti varēja atļauties pirmajos posmos nespēlēt ar pilnu jaudu un pat piedzīvot kādu zaudējumu, bet izslēgšanas turnīrā Francija un Spānija, arī Lietuva spēlēja ar daudz lielāku enerģiju. Savukārt Latvijai un citām komandām, kuras nebija drošas par izkļūšanu no grupas, vajadzēja forsēt formu uz pirmajām spēlēm un čempionāta gaitā likumsakarīgi iestājās kritums.
11 spēles līdz čempionu titulam – tas ir par daudz. Tā ir milzīga slodze spēlētājiem, turklāt parādās arī neko neizšķirošas spēles. To atzīst arī FIBA un ceru, ka Nolikums tiks izmainīts.
Ir zināmas septiņas komandas, kuras pārstāvēs Eiropu pasaules čempionātā, bet starp tām nav Grieķijas, Turcijas, Itālijas, Krievijas. Bagātās federācijas tagad cīnīsies par wild card, kas, manuprāt, ir pilnīgi nejēdzīga sistēma. FIBA nopelnīs naudu rīkojoties tā, kā nerīkojas neviena cita sporta veida federācija.
Tikmēr Latvijai jāgaida nākamā Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra grupu izloze un jācer, ka tā nesagādās ļoti nepatīkamus pārsteigumus. Pēc visumā veiksmīgā starta neviens nesapratīs, ja netiks izcīnīta ceļazīme uz nākamo čempionātu, taču to izdarīt nemaz nebūs viegli. Konkurence ir nopietna, bet, lai cik veiksmīgi startējušas mūsu jauniešu komandas, pieaugušo izlasei rezervju bāze nav ļoti plaša. Jānovēl līderiem uzkrāt vēl vairāk pieredzes un, pats galvenais, iztikt bez savainojumiem.