Ģenerālis piedāvā: Vai sāksies ASK laiki?

Īsta zelta loze izrādījās Kenans Bajramovičs. Pieredzējušais spēlētājs ļoti veiksmīgi nospēlēja, trāpīja metienus un kaut ko izdarīja arī aizsardzībā. Viņa piesaistīšana liek domāt, ka ar Kasparu Bērziņu klubs vairāk nerēķinās nemaz. Bajramovičam netrūkst pieredzes, ne meistarības – viņš ir tieši tāds spēlētājs, kādi Butautam patīk. Jautājums tikai, vai 32 gadu vecumā viņš varēs visu sezonu nospēlēt labā līmenī un izturēt lielo slodzi. Turklāt pamatcentra jautājums tik un tā nav atrisināts, jo par Derika Niksa lietderību skaidras atbildes joprojām nav, lai arī Mariupolē statistika viņam bija normāla.
Lielāko ieguldījumu abās uzvarās deva ārzemnieki. Kamēr Kristaps Janičenoks cīnās ar savainojumiem, līdzvērtīgs partneris viņiem bijis tikai Gatis Jahovičs. Artūrs Bērziņš var iemest trīspunktniekus, bet aizsardzībā viņš ir kā tukša vieta. Savukārt Artūrs Strēlnieks labi cīnās aizsardzībā, epizodiski viņu var izmantot konkrētai lomai, bet citos spēles elementos viņš krīt iekšā.
Bet visnopietnākais ir jautājums par jaunajiem - Anžeju Pasečniku un, īpaši, Jāni Bērziņu.
Labi, ka starpsezonā „VEF Rīga” noturēja šos jaunos talantus savā komandā, taču bez šīs menedžeru izveicības vajadzīgs arī skaidrs plāns, kā viņus attīstīt. Pie trenera Butauta tas faktiski nebūs piespējams. Pasečniks viens pret vienu nevar noturēt savus pretspēlētājus, skaidrs, ka pretinieki to jau ir pamanījuši un katra nākamā komanda centīsies izmantot šo vājo vietu „VEF Rīga” aizsardzībā. Būs grūti gan komandai, gan spēlētājam.
Savukārt Bērziņam ir priekšā divi vai pat trīs pieredzējuši spēlētāji – trešajā pozīcijā Robinsons, Jahovičs un brīžiem arī Janičenoks, otrajā – Janičenoks un Delininkaitis, kā arī Strēlnieks ar savu aizsardzības meistara reputāciju. Ja Bērziņš nespēs uzreiz iekļauties spēlē, otru izdevību viņam bieži nemaz nedos. „VEF Rīga” stratēģijā nav paredzētas īslaicīgas neveiksmes tālejošu mērķu vārdā – no Butauta tiek prasītas uzvaras jau šodien. Jaunie tās garantēt nevar, tāpēc spēlēs pieredzējušie. Vārdos jau Butauts var solīt spēles laiku jaunajiem, bet, tiklīdz dibens sāks svilt, viņš rīkosies, kā ierasts – cilvēks viņa vecumā nevar mainīties. Kā šādā situācijā progresēs Bērziņš – nespēju iedomāties.
Ir vēl kāds aspekts – šokējoši tukšās Arēnas tribīnes. Prestižs turnīrs, labi spēlētāji, plaša reklāmas kampaņa, cienījami rezultāti iepriekšējā sezonā, bet – tribīnēs tukšs un kluss. Pat fanu rindas sarukušas līdz minimumam. Tas nenāk par labu ne spēlētāju noskaņojumam, ne kluba prestižam.
Par iemesliem jātiek skaidrībā kluba vadībai, bet dažas versijas man ir. Vasarā jaunatnes izlašu spēles Tallinā un tepat Rīgā parādīja, ka basketbola popularitāte pamazām atgriežas. Arī izlases spēles sacēla pozitīvu ažiotāžu. Tātad vaina meklējama konkrētajā klubā un tā tēlā.
Pirmkārt, vienlaikus pieci ārzemnieki laukumā latviešu skatītājiem nekad nav patikuši – lai cik meistarīgi viņi būtu. Komandā jābūt latviešu spēlētāju kodolam, kurš ne tikai ir sastāvā, bet arī nosaka toni, kā tas bija pēdējos gados. Skaitliski jau savējo ir daudz arī tagad, bet pēc visiem Butauta lēmumiem redzams, ka daudziem paredzētas tikai epizodiskas lomas.
Otrkārt, ļoti iespējams, ka skatītāji soda klubu par neadekvāto uzvedību pavasarī. Sezonas gaitā skatītāju skaits aizvien palielinājās, bet pēc izstāšanās no Eiropas kausa sākās tracis ap Latvijas čempionāta finālsēriju, runas par spēlēšanu Daugavpilī un reālā spēlēšana Saldū. Iespējams, tas nokaitināja publiku. Divtik muļķīgi, jo pēc būtības „VEF Rīga” spēlēšana LBL ir vajadzīga pašam Vefam, tāpat kā Ventspilij – lai jaunajiem ir ar ko cīnīties, lai spēlētāji progresētu un ar lauku varētu papildināt labākos klubus. Tā, kā tas regulāri notiek Lietuvā.
Bez LBL turnīra Latvijas basketbolam ļoti svarīga ir arī Baltijas līga. Kādam varbūt nepatīk lielais komandu skaits un izplūdušais formāts, bet spēles ar lietuviešiem ir lieliska skola mūsu jaunajiem, un es nenoniecinātu arī pārējos pretiniekus. Labi, ka piedalās gan zviedri, gan somi un pat kazahi. Tās ir atšķirīgas basketbola skolas, bet pietiekami labs sportiskais līmenis, lai mūsu jaunie, kuri veiksmīgi piesaka sevi jaunatnes izlasēs, varētu augt un attīstīties.
Baltijas līga noteikti jāsaglabā arī tāpēc, ka ilgtermiņā grūti prognozēt, kas notiks ar lielo starptautisko turnīru sistēmu. VTB Vienotā līga cenšas attīstīties, taču Krievija ir pārāk liela un tās pārstāvju intereses pārāk dažādas, lai paļautos uz VTB projekta stabilitāti daudzu gadu garumā. Ar lietuviešiem un igauņiem, arī zviedriem un somiem mums intereses ir tuvākas.
Vispār man ļoti patīk, kā basketbols attīstās, piemēram, Zviedrijā, kur pamatā ir sports skolās. Viņi ir ieguldījuši līdzekļus, jaunatnes basketbolā iesaistījuši speciālistus no Lietuvas un rezultāti jau jūtami pat nacionālās izlases līmenī. No viņiem ir ko pamācīties. Ko tieši – par to kādā no nākamajām reizēm.
Visbeidzot, pagājušajā nedēļā sākās Eirolīgas turnīrs un patīkami, ka tajā pieteikti trīs jaunie latvieši – Jānis Strēlnieks, Kaspars Vecvagars un Dāvis Bertāns, kurš cerams, sezonas otrajā pusē vēl pagūs uzspēlēt šajā turnīrā.
Sezona vēl tikai sākusies, bet jau pilnā sparā iet kaujas kuluāros. Eirolīgas boss Hordi Bertomeu jau izteicies, ka spēļu būs vēl vairāk, Eirolīga varētu kļūt par slēgto klubiņu, spēlēt pēc modificētiem noteikumiem utt. Izskatās, ka VTB Vienotās līgas neitralizēšana nav apmierinājusi visu Bertomeu apetīti un viņš grib sacensties ar NBA. Šis process ietekmēs visu Eiropas basketbolu. Kaut kas tajā patiešām nav kārtībā – piemēram, tas, ka par Maskavas CSKA budžetu – 70 miljoniem dolāru – būtu iespējams izveidot vismaz desmit labas komandas Skatīsimies, kā ar šo fenomenu cīnīsies Eirolīga un arī VTB līga, kuras vadītājs Sergejs Ivanovs jau pozitīvi izteicies par algu griestu lietderību. Skatīsimies, kā šī ideja attīstīsies.