Novickis no "Euro 2016": kopsavilkums par ceļojumu

Tiekot Lilles autobusa pieturā, kur pirms 11 dienām būtībā sākās mans “Euro 2016” ceļojums, pārņēma nostaļģija. Es atminējos, cik daudz kur Francijā pa šīm dienām ir būts, cik dažādos Parīzes nostūros, Sentetjēnas mazapdzīvotos kvartālos, Lionas nomalē, cik dažādos stadionos – bijusi steiga, skriešana, futbola baudīšana, sarunas ar līdzjutējiem un vietējiem iedzīvotājiem. Raibu raibas 11 dienas! Bet šī nelielā pietura stāvēja kā stāvējusi, pa šo laiku nekas nebija mainījies. Nezinu, vai izdevās saprotami noformulēt šo domu un sajūtas.

Paldies visiem, kas šajās 11 dienās lasīja manus blogus, sekoja manām gaitām Sportacentrs.com un tviterī. Lai piedod tie, kam neatbildēju, bet jebkurā gadījumā labie vārdi adresātu sasniedza. Diemžēl nereti mūsdienās cilvēkiem ir tendence jebkuru aktivitāti vai iniciatīvu kritizēt, saskatīt negatīvo, bet šajā gadījumā tiešām vairums atsauksmju raisīja smaidu un pat gandarījumu par paveikto.

Noslēdzot savu blogu sēriju, zemāk mēģināju īsi uzrakstīt par galvenajām mana ceļojuma sastāvdaļām/tēmām. Daudz kas no tā attiecas specifiski uz mani, “Euro 2016” un Franciju, bet varbūt šo to noderīgu sev varēs atlasīt tie, kuriem ceļošanā pieredze ir vēl mazāka nekā man, un kuri kādreiz nākotnē arī plāno pasākt ko līdzīgu – ne obligāti futbola sakarā. Pieredzējušiem ceļotājiem daudz kas no uzrakstītā šķitīs pārāk elementārs.

Plānošana

Noteikti spēlēs, naktsmītnes un transportu varēju samenedžēt labāk, taču nebija arī slikti - uz visiem mačiem ierados, uz ielas nepaliku. Jau pirmajā blogā uzsvēru, ka saplānot veiksmīgāk traucēja tas, ka par akreditācijas saņemšanu uzzināju tikai marta beigās, kad līdz turnīra sākumam atlika nieka divarpus mēneši. Par viesnīcām varēju aizmirst - vienā no blogiem rakstīju, ka Intara Kirhnera tētis ar drauga ģimeni uzzināja par biļešu iegūšanu gadu pirms turnīra, taču tāpat norādīja uz augstajām cenām. Pats marta beigās uzmetu aci - neko zem 220 eiro par nakti nemanīju. Protams, bija kaut kādi hosteļu varianti, bet tad jau labāk izvēlējos airbnb.com - nakšņot pie cilvēkiem.

Par naktsmītņu izvietojumu, kas ne vienmēr bija veiksmīgs. Pirmkārt, pat airbnb.com atrodamais piedāvājums divarpus mēnešus pirms turnīra sākuma vairs nebija nekāds dižais un galvenokārt vadījos pēc cenas. Otrkārt, piemēram, Parīzē (un Sendenī) stadioni jebkurā gadījumā ir ļoti tālu no galvenajām stacijām. Respektīvi, ja ņemtu naktsmītni pie stadiona, nākamajā dienā agrs rīts kļūtu vēl agrāks; ja ņemtu naktsmītni pie stacijas, tad vēls vakars pēc mača kļūst vēl vēlāks. Grozi kā gribi, Francijas izmēru un tieši Parīzes izmēru dēļ viss ir komplicēti. Tas nav tāpat kā no "Skonto" stadiona svilpojot aizstaigāt līdz stacijai...

Lielāko kļūdu pieļāvu ar spēļu izvēli. Arī šeit ir viens būtisks attaisnojums - kamēr akreditācija nebija apstiprināta, naktsmītnes jautājumu, protams, nekustināju, varbūt tikai apjautāju pāris draugus. Piesakoties akreditācijai un konkrētām spēlēm, plānu sastādīju tā, lai Parīze nosacīti būtu mana bāze. Iedomājos, ka šai lielajā pilsētā varēšu atrast kādu dzīvojošu draugu draugu, varēšu ievērojami optimizēt/samazināt naktsmītņu budžetu, varēšu pirmajā ierašanās reizē atstāt vairumu mantu un pārvietoties ērtāk. Tamdēļ arī tik bieži lasījāt manas Parīze-Sentetjēna, Sentetjēna-Parīze u.tml. maršrutu veikšanas.

Tomēr Parīzē tā arī nevienu neatradu un airbnb.com izvēle bija tāda, kā bija - katrā naktī Parīzē naktsmītne citā vietā, milzu attālumi pilsētas ietvaros un tā tālāk. Bet galvenais - pieeja balstīties uz Parīzi neļāva apmeklēt Francijas dienvidus (Marseļu, Tulūzu, Nicu, arī Bordo), kā arī kaut kā tā sanāca, ka daudzas izlases neapmeklēju ne reizi, jo pārāk koncentrējos uz Parīzi, nevis spēļu dažādību. Kļūda, kļūda, kļūda.

Piemēram, 14.jūnijā biju Sentetjēnā uz Portugāle-Islande, un 15.jūnijā 300 kilometru tālajā Marseļā notika mājinieces Francijas spēle ar Albāniju (vēl nākamajā dienā - netālu Liona un Ziemeļīrijas - Ukrainas mačs, kurš lietus dēļ un ziemeļīru līdzjutēju dēļ apmeklētājiem kļuva par neaizmirstamām atmiņām), bet es tā vietā 15.jūnijā atgriezos 450 kilometru tālajā Parīzē skatīt Rumāniju un jau redzēto Šveici. Vēlējos kā labāk (ērtāk un lētāk), bet sanāca sliktāk (vienveidīgāk, neērtāk un dārgāk lielāku transporta izdevumu dēļ). Nākamreiz, - ceru, tāda būs, - būšu gudrāks, šādi tā pieredze nāk.

Transports

Ja nauda nav šķērslis un vēlaties mērot lielus gabalus ātri un ērti, tad viennozīmīgi Francijas dzelzceļa (SNCF) serviss ir izcils. Protams, ja vien nav streiku, kā tas ir pēdējā laikā un ar ko saskāros arī es, bet vēl krietni vairāk - citi žurnālisti un līdzjutēji. Par kartē norādīto 500 kilometru maršrutu samaksāsiet 70-100 eiro un 2-3 stundu laikā būsiet galamērķī. Ja tomēr ir vēlme ietaupīt, "BlaBlaCar" būs 2-3 reizes lētāks (ap 30-35 eiro), taču brauciens var sasniegt piecas stundas. Ceļojot vienatnē, kā tas bija manā gadījumā, "BlaBlaCar" priekšrocība ir iespēja sarunāties ar šoferi un viņa pasažieriem (ja zina angļu valodu...), dalīties pieredzē un īsināt laiku. Godīgi teikšu, ka ar auto laiks paskrēja pat ātrāk nekā sēžot vilcienā. Runājot par vilcieniem, ir arī kaut kādi lētie varianti par cenu, kas līdzīga "BlaBlaCar" cenām, taču šie vilcieni maršrutu veic pavisam lēni, kādās septiņās stundās. Ar tiem savā ceļojumā, paldies Dievam, neiepazinos.

Patika ērtā biļešu iegādes sistēma, kas likvidēja jebkādu valodas barjeru un rindas. Proti, var iegādāties biļeti staciju automātos (ir pieejama angļu valoda), vienkārši sekojot norādēm un spiežot ar pirkstu uz skārienjūtīgā ekrāna. Taču ceļojuma laikā, krājot pieredzi, sapratu, ka vēl labāks ir cits veids. Paskaidrošu. Bija reizes, kad (1) baidījos, ka biļetes "Euro 2016" laikā var izpirkt, (2) varu netikt vilcienā ierobežotu reisu skaita dēļ, kas saistīts ar streikiem, (3) gribēju pārliecināties, ka sev vajadzīgajā laikā varēšu aizbraukt par lētāku cenu, Tāpēc riskanti bija vienkārši doties uz staciju, un skatīties, kas piedāvājumā. Tā varbūt var darīt ar īsiem reisiem (Lille-Lānsa), kas ir bieži, bet ne garajiem/atbildīgajiem reisiem. Tāpēc ceļojuma beigu daļā pirku tikai un vienīgi internetā. Turklāt, pat ja nebija iespējas izprintēt (kā manā gadījumā), varēju to mierīgi izdarīt stacijā, aparātā ievadot izmantoto maksājumu karti un tās "pin" kodu un vairs neko nepiemaksājot.

Metro, kas visaktuālāk man bija Parīzē, ir ātrs, uzticams un ērts, tiesa, es tā arī nepiešāvos orientēties metro labirintos, ja atrados uz ielas - telefonā čakarēties nebija ne mazākās vēlmes, tāpat arī pētīt fizisko karti pazemē arī ne. Ja tiku pie brīva laika un interneta datorā, tad mierīgi izpētīju un varēju saplānot jebkādus maršrutus, bet tas nebija vienmēr un ceļojumu padarīja mazliet sarežģītāku. Ja piešauties labāk, tad metro ir izcils pārvietošanās veids milzīgajā Parīzē, un vairums to arī izmanto. Parastā biļete, ja nebraucat uz pilsētas nomalēm (maršruti apzīmēti ar skaitļiem), maksā 1.80 eiro, turklāt, nepametot metro sistēmu, ar šo vienu biļeti varat pārsēsties kaut 100 reizes un nokļūt, kur vajag. Uz pilsētas nomalēm (maršruti apzīmēti ar burtiem) ir mazliet dārgāk, 2.70 eiro. Protams, ir n-tās abonementu sistēmas, atlaižu sistēmas utt. Es lietoju gandrīz tikai 1.80 eiro biļetes. "Zaķu taktikas" mīlētājiem, proti, braukt bez biļetes - kontroli neredzēju ne reizi, bet joks ir tajā apstāklī, ka metro sistēmā iekļūt vari tikai ar biļeti - ir automātiskās durvis, pa kurām, izlaižot cauri tikai vienu biļeti, divi izspraukties diez vai var.

Ēšana

Atkal daudz kas atkarīgs no finansiālās rocības. Ja tiek izmantots airbnb.com serviss, ir vēlme taupīt un ir laiks, vislētāk būs iepirkties pārtikas veikalos un gatavot pašam. Pārtikas veikalos cenas ir pat ļoti normālas. Restorānos/ēstuvēs, salīdzinot ar Latviju, ir dārgi. Mazā, vienkāršā ēstuvītē par ne to izsmalcinātāko otro ēdienu samaksāju 13 eiro, alus arī savus 5-8 eiro izmaksā. Protams, paliek vēl "fast food" ne tā veselīgākā izvēle - dažādās kebaba ēstuvēs, "Mc Donalds" un tamlīdzīgi pa 7-8 eiro var kuņģi labi piepildīt.

Internets, telefona sakari

Wifi dažviet ir, dažviet nav. Tas attiecas gan uz ēstuvēm, gan arī, piemēram, stacijās - Sentetjēnā bija par brīvu, Parīzes lielākajā stacijā par maksu. Tā kā man internets bija telefonā, kā arī datoram lielisks wifi bija pieejams visu stadionu Mediju centros, datoram atsevišķi internetu nepirku. Telefonam divreiz iegādājos 250 MB par 10 eiro uz septiņām dienām, katru reizi iztērējot tos četrās dienās, bet pēdējām divām dienām piepirku 100 MB par 5 eiro. Tādējādi aktīva tvītošana vilcienā, uz ielas un tā tālāk man izmaksāja 25 eiro.

Pateicoties būšanai Eiropas Savienībā, telefona sarunas šobrīd ir tikai par sešiem centiem minūtē dārgākas nekā saskaņā ar parasto tarifu, un sms piemaksa ir nieka divi centi. Šie izdevumi aizvien samazinās un, cik saprotu, jau pavisam pārskatāmā nākotnē kompānijām būs liegts pilsoņiem no citām ES valstīm vispār piemērot augstākus/speciālus tarifus - pat ne sešus vai divus centus.

Francijas cilvēki, angļu valoda

Par angļu valodu rakstīju jau iepriekš - pat jaunieši vidusmērā to zina ļoti vāji vai nezina vispār. Pat "Euro 2016" stadionos, kur pašsaprotami ir pilns ar ārvalstu līdzjutējiem un žurnālistiem, tikai retais atbildīgais prata kaut ko atbildēt angliski. Tai pašā laikā cilvēki kā tādi viņi ir lieliski. Lai gan man šajās 11 dienās sanāca pamaldīties un nereti kaut ko prasīt cilvēkiem, ne reizi nesastapu kādu nedraudzīgi noskaņotu cilvēku - pat ja neprata angliski, atvainojās vai mēģināja palīdzēt žestiem. Un vispār šai ceļojumā ar jebkāda veida agresiju nesastapos. Tiesa gan, metro un arī uz ielām netrūkst cilvēku, kas ubago un dažreiz to dara uzmācīgi. Taču vietējie pie tā pieraduši - aizgriežas prom un arī šeit nekāda agresija neseko.

airbnb.com

Par lielāko plusu, lētumu, jau minēju. Ja ceļojumu plānosiet laicīgi un galamērķis būs pietiekami populāra pilsēta, tad izvēle arī būs plaša. Ir apskatāmas katras naktsmītnes fotogrāfijas, ekstras (wifi, smēķēšanas atļaušana/neatļaušana, bērnu līdzņemšanas drīkstēšana/nedrīkstēšana utt.), bet, galvenais, citu viesu atsauksmes. Tās daudz ko atklāj par saimnieku un viņa apartamentiem.

Pirmo reizi tik masīvi izmantoju airbnb.com - 11 dienās biju 9 dažādās naktsmītnēs. Lai gan divās vietās apartamenti bija bēdīgā stāvoklī un tā vien gribējās tikai pārnakšņot un doties prom (atkal - kad rezervēju naktsmītnes, man izvēle par draudzīgām cenām bija ļoti niecīga...), ne ar kādām cita veida problēmām nesaskāros. Sliktākais, kas bija - man bija jāsūta sms, atnākot uz pareizo adresi, bija sarunāts, ka tas notiks pēc pusnakts, bet saimnieks kādas 5-10 minūtes nereaģēja ne uz sms, ne uz zvanu. Kad bija pēdējais brīdis sākt satraukties, atskanēja zvans, un viss bija kārtībā.

Lai gan, rezervējot naktsmītnes, nepētīju, vai tur ir wifi, visos deviņos gadījumos tas bija. Acīmredzot saimnieki saprot, ka mūsdienu apstākļos bez wifi viņu konkurētspēja strauji nogāžas gar zemi. Tāpat saimnieki bija elastīgi - piekrita uzņemt mani vienos naktī, lai gan mājas lapā iečekošanās laiks norādīts "līdz pusnaktij" un tamlīdzīgi. Dažreiz brokastīs pacienāja ar Francijā tik populāro kruasānu. :) Angļu valodu zināja aptuveni 2/3 no manu naktsmītņu saimniekiem.

Drošība

Nekādu problēmu, uz ielām jutos droši pat pēc pusnakts.

Protams, piesardzīgam lika būt teorētiskie terorisma draudi. Neskatoties uz dažu fanu ienestajām petardēm, nez kāpēc stadionos jutos droši. Varbūt tāpēc, ka pārbaudes pie ieejām tomēr notika un potenciāls terorists, vēloties upurus, neizvēlētos riskēt tikt pieķertam. Mazākā mērā tāpēc, ka atrados mediju zonā, nevis starp līdzjutējiem.

Riskantāk bija atrasties lielos pūļos ārpus stadiona. Lai gan visapkārt netrūka specdienestu, pa ielu pastaigāties nevienam nav liegts... Protams, drošākais veids bija izvairīties no atrašanās lielos pūļos. Dažus video materiālus uztaisīju, bet visādi citādi centos turēties pa gabalu. Transportlīdzekļos - tai pašā vilcienā - nekādi sevi pasargāt nevari. Pašam bija ar mantām pārbāzta soma, un, ieejot stacijā un pēc tam vilcienā, nekādas pārbaudes nenotika. Taču atkal - atvainojos par tik pragmatisku domāšanu, kad runa ir par cilvēku dzīvībām un terorismu - draņķa teroristi noteikti vēlētos nodarīt lielāku skādi kā "tikai" (viņu skalā) uzlaist gaisā dažus vagonus... Nepatīkama tēma jebkurā gadījumā, taču principā bailes neizjutu un ļoti ceru, ka arī atlikušajā turnīra gaitā šai jautājumā viss būs miermīlīgi.

Ja par futbola huligāniem, tad ar retiem izņēmumiem (piemēram, kad krievu fani pēc spēles beigām uzbruka angļiem, tai skaitā parastajiem līdzjutējiem) konflikti notiek starp tādām divām pusēm, kas abas to vēlas. Turklāt ar pusēm šeit nav jāsaprot visi attiecīgās valsts/izlases fani, bet noteikti grupējumi. Ja tu esi parasts kādas izlases līdzjutējs un no visām šīm lietām vēlies izvairīties un neuzprasies, tad varbūtība iekulties nepatikšanās ir mazāka par 1%. Tas no manis redzētā. Pats redzēju tikai un vienīgi mieru - pēc spēlēm abu komandu līdzjutēji dodas ar kopīgiem sabiedriskajiem transportiem, bet nekādi konflikti nerodas, pat iedīgļu nav. Un tas viss, neskatoties uz to, ka fani alkoholu lieto lielos apmēros - kaut kā viņiem iekodēts, ka pat ar promilēm asinīs paceltu roku pret otru nav pieļaujams.

Mana ceļojuma izmaksas

Kā portāla ārštata cilvēks, sākšu ar vēl vienu paldies Sportacentrs.com. Jums jāsaprot, ka Latvijas mediji nevārtās zeltā un "Euro 2016" dārgajā Francijā bez Latvijas izlases klātbūtnes nav tas pasākums, ko ir vērts finansēt. Turklāt visas spēles taču var redzēt televīzijā, plus Latvijas izlase tur nepiedalījās. Tamdēļ esmu laimīgs, ka portāla vadība uzklausīja manu iniciatīvu un arī finansiāli nozīmīgi atbalstīja.

Tā kā man piešķīra noteiktu summu un tālāk jau no manis bija atkarīgs, vai kas paliks pāri vai pašam būs jālīdzfinansē pasākums, protams, piedomāju pie izdevum optimizēšanas - domāju, to jau labi varējāt manīt iepriekšējos blogos. Starp citu, tieši šī taupīšana (airbnb.com, "BlaBlaCar" utt.) padarīja manu ceļojumu tik aizraujošu un tā atspoguļošanu tik interesantu. Nu labi, ne man par to spriest, visu izšķir lasītājs, taču šaubos, ka, neskaitot futbola atmosfēras aspektu, jums būtu saistoši lasīt, kā snobiski ar vienu taksi pārbraucu uz kārtējo četrzvaigžņu vai pieczvaigžņu viesnīcu.

Ja par konkrētiem skaitļiem, izdevumu kopsummu šobrīd nenosaukšu, bet principā jau iepriekšējās apakšsadaļas ieskatu devu. Tālie pārbraucieni Parīze - Sentetjēna ceļojuma sākumā man izmaksāja vidēji 80 eiro par braucienu (vilciens), vēlāk 35 eiro ("BlaBlaCar"). Žēl, ka neuzzināju par šo automašīnu iespēju ātrāk. Naktsmītnes vidēji izmaksāja 30 eiro par nakti. Šeit jāņem vērā, ka tiešām ņēmu visu lētāko un man visos gadījumos bija viena istaba, nevis visi apartamenti. Protams, airbnb.com ir pieejami arī pilnībā brīvi dzīvokļi, mājas utt.

Ar ēšanu mūžīgās skriešanas dēļ grēkoju (pārtikas veikalā biju tikai divreiz, jo gluži vienkārši somā vietas nebija, bet naktsmītnēs laika trūkuma dēļ būtībā tikai pārlaidu nakti, nevis paliku uz vietas ilgāk), bet normālā dienā, pusdienas paēdot ēstuvē, bet brokastis/vakariņas ar līdzpaķeršanu", ar 25-30 eiro bija jārēķinās. "Rynair" lidojumi turp/atpakaļ izmaksāja ap 100 eiro. Metro - dienās, kad biju Parīzē, ar divām biļetēm (kopā 3.60 eiro) parasti pietika. Par interneta izmaksām jau minēju. Tas laikam viss.

Nepalikšana ilgāk

Pirmkārt, tā kā ceļoju viens, tas nebija viegli ne fiziski, ne morāli. Otrkārt, gan starp grupu turnīru un 1/8 fināliem, gan starp 1/8 fināliem un 1/4 fināliem ir divas tukšas dienas. Treškārt un galvenokārt, tā kā darbošanās Sportacentrs.com nav mana pamatnodarbošanās, tieši laika ziņā ilgāk par pusotru nedēļu nevarēju palikt. Tāpēc, protams, izvēlējos intensīvo grupu turnīru, nevis retās izslēgšanas spēles. Kāds teiks, labāk mazāk spēļu, bet kvalitatīvākas un svarīgākas nekā kvantitāti, taču šeit nepiekritīšu - apmeklējot spēles klātienē, manā skatījumā galvenais ieguvums ir futbola atmosfēras izlaišana caur sevi.

Dažādu valstu līdzjutēji, dažādas kultūras, valodas, dziesmas - to gribējās redzēt pēc iespējas vairāk, un to nodrošina tieši spēļu skaits. Turklāt, tieši mazās nācijas, kurām "Euro 2016" finālturnīrs ir kas īpašs, ar savu līdzjušanu un attieksmi spēj aizkustināt visvairāk. Nupat, klabinot šīs rindas, pajautāju sev, kuru izlašu fani patika visvairāk, un atbilde nāk prātā pussekundes laikā - protams, ka Ziemeļīrija, Islande un Albānija! Viņiem finālturnīri nav ikdiena, daudziem tas ir starp dzīves svarīgākajiem notikumiem. Mums, latviešiem, to vislabāk saprast - "Euro 2004" jau tagad ir folklora, un ar katru gadu tas nostiprināsies aizvien vairāk. Dažai labai nācijai tas būs "Euro 2016".

Kāds atsauksmēs uzrakstīja, ka izslēgšanas spēlēs netiktu pie akreditācijas. Muļķības! OK, ja pieteiktos, piemēram, tikai uz vienīgi finālu vai kādu pusfinālu, tad, ļoti iespējams, patiešām netiktu. Taču manā gadījumā, apmeklējot grupu turnīra 11 spēles, ja vien varētu palikt, noteikti dabūtu visu, ko sirds kāro. Šeit piemetināšu, ka izslēgšanas spēlēm pieteikšanās seko jau turnīra gaitā, jo loģiski, ka, nezinot, kurš ar kuru spēlēs, daudzi pirms tam izvēli izdarīt nevar. Turklāt daudziem žurnālistiem vispār palikšana ir atkarīga no tā, vai viņu izlase turpina cīņu tālāk.

Futbols

Noteikti tieši līdzjutēji un turnīra atmosfēra paliks atmiņā spilgtāk nekā pats futbols. Lai gan arī tas bija labs. Pirmajās septiņās no manām astoņām spēlēm tika fiksēts neizšķirts, bet no šīm spēlēm vislabāk patika un vislabāk atceros to vienīgo, kurā uzvarētājs tika noteikts - Vācija pret Ukrainu. Tas bija turnīra sākums, spēļu trešā diena, ažiotāža milzīga un spēle, it sevišķi pirmais puslaiks, bija lieliska. Ukraiņu parādītais futbols mani vienaldzīgu nevarēja atstāt - tikai Boatenga seivs un vēl vairākas citas epizodes ļāva Vācijai noturēt savus vārtus neskartus.

Ukraiņu sniegums arī bija izcils, un viņiem šī izrādījās lūzuma spēle - pacīnījās ar milzi, bet nākamajā mačā neprata uzvarēt mazliet zemāka līmeņa izlasi Ziemeļīriju. Tai mačā ukraiņiem daudz ko sabojāja ziemeļīriem parocīgais lietus, bet punktu Ukrainai pielika Vācijas - Polijas neizšķirts. Ja Vācija uzvarētu, vēl pietiekami reāli būtu bijis cīnīties par 3. vai pat 2.vietu grupā (trim komandām varēja būt 1-0-2). Taču šis nebija Ukrainas turnīrs - pat mačā pret Poliju, kurā ukraiņi izteikti dominēja, nācās zaudēt. Nebija lemts.

Atlikušajās trīs spēlēs, ko apmeklēju, bija vēl viens neizšķirts un divas 1:0 spēles. Divas no šīm trim spēlēm bija vilšanās, kaut piedalījās futbola lielvalstis - Anglija pret Slovākiju un Vācija pret Ziemeļīriju. Tas, manuprāt, jaunā formāta dēļ - par daudz matemātikas, par daudz apmierinātības no abu komandu puses par noteiktu rezultātu. Toties labs mačs bija Lionā Rumānija pret Albāniju. Maziņa valstiņa sasita lielu valsti un vismaz tobrīd nopietni pieteicās 1/8 finālam. Par prieku saistībā ar mazo izlašu panākumiem jau minēju.

Aiz kadra

Neuztveriet to kaut kā nepareizi, kā sūdzēšanos vai padarīšanu sevi par mocekli :) Taču mazliet arī par to, ka šis pasākums man personīgi nebija viegls. Vienatnē 11 dienas svešā valstī ar nemitīgu pārvietošanos un sākotnēji daudzām neskaidrām lietām jau nav nekāda pasaka. Taču visgrūtāk bija vienmēr un visur pagūt. Laika deficīts un tas, ka reti bija brīži, kad varēju vienkārši piesēst un atvilkt elpu, traucēja. No vienas puses man tas patīk, tas ir interesanti un pat norūda, no otras puses - vērojot līdzjutējus, nereti gribējās būt viņu vietā. Arī viņi redzēja futbola mačus, taču ne pirms, ne pēc tiem nekur nesteidzās, laiski slāja pa ielām un jautrās kompānijās šo procesu baudīja.

Redzamā daļa bija mani materiāli, spēļu apmeklējums, pārbraucieni. Taču tam pa vidu arī bija daudzas citas lietas, kas jāpagūst. Kaut vai tie paši video - portālā nonāca labi ja 20% no materiāla, jo pārējais vienkārši nebija veiksmīgs. Arī elementāri ielādēt safilmētos video un sabildētos foto datorā/internetā prasa laiku. Par noorientēšanos stadionā un drošības eju pārvarēšanu arī minēju.

Ļoti maz rakstīju par pārvietošanos kājām, taču pēc aptuvenām aplēsēm šajās 11 dienās ar septiņus kilogramus smago somu, jaku rokās (tai "ekonomiskajā" somā nebija vietas) un fotoaparātu ap kaklu nostaigāju kādus 80 kilometrus. Varbūt varēju biežāk izmantot metro, bet šeit viens piemērs - pametu Mediju centru ap pusnakti, nav sanācis laiks izpētīt, kāds metro nepieciešams un metro stacija ir iesānis. Taču nav ne mazākās pārliecības, ka tik vēlā stundā, kad būšu klāt, metro vispār vēl strādās, kur nu vēl uz vietas saprast, uz kuru pusi jādodas (visticamāk, būtu vajadzīgs savienojums). Tā nu otrajā vai trešajā dienā nogāju 10 kilometrus. Tas bija trakākais gadījums, bet 5-6 kilometru gājieni bija gandrīz katru dienu.

Tāpēc, domāju, ka labāks variants noteikti ir ceļot ar īrētu automašīnu draugu pulkā - man šādam specifiskam un ietilpīgam pasākumam ceļabiedru(-s) nebija iespējams atrast, bet, laicīgi visu plānojot, jūs, lasītāji, to visu varat paveikt.

Taču jebkurā gadījumā šis ceļojums deva daudz foršu emociju un tagad pēc atgriešanās Latvijā nav ne mazāko noguruma pazīmju. Tieši otrādi - ir sakrāta pozitīva enerģija. Bija prieks būt klāt šai finālturnīrā un iespēju robežās ziņot Latvijā par redzēto, kaut mazliet popularizēt futbolu. Jā, gluži rīt uz vēl šādām 11 dienām kaut kur doties negribētu, bet, piemēram, pēc diviem gadiem, kad būs nākamais finālturnīrs - par 100% jā! Futbols tas ir kas vairāk par vienkāršu spēli.

Piemiņai paliks "Euro 2016" akreditācija un 11 apmeklēto spēļu biļetes.