Novickis no "Euro 2016" : liecinieks Albānijas laimei un angļu trādirīdim?
Beidzot steidzu ziņot par pēdējām divām apmeklētajām spēlēm un savām gaitām pēdējo 48 stundu laikā.
Līdz ar Francijas šķērsošanu turpu šurpu, mazliet iekavēju savus ziņojumus par spēlēm. Katra diena dod jaunus aizraujošus mačus, jaunas emocijas, un spēles, kas it kā notika tikai pirms diennakts, jau strauji piemirstas. Tomēr tas noteikti neattiecas uz Portugāles - Austrijas maču. Lai gan beidzās 0:0, noteikti viena no labākajām spēlēm, ko šai čempionātā esmu apmeklējis.
Abas komandas slikti iesāka turnīru un bija spiestas reabilitēties - gan līdzjutēju acīs, gan no turnīra viedokļa. No pirmās minūtes bija redzams, ka Portugāle dominēs, bet Austrija, apzinoties savas un pretinieku kvalitātes, cīnīsies no dziļas aizsardzības. Tā kā šāds spēles rokraksts bija jau agrīnā stadijā, neticēju, ka austrieši, spēlējot šādā stilā, noturēsies visas 90 minūtes. Un principā nebija jau arī jānoturas, taču brīžiem neticama veiksme glāba sarkanbaltsarkanos no zaudējuma.
Krištianu Ronaldu šis turnīrs pagaidām izvēršas par murgu - jau pret Islandi nesekmējās, bet pret Austriju trīskārši. Statistiķi un vienkārši troļļi steidz rēķināt Ronaldu nerealizēto sitienu skaitu, izniekotos brīvsitienus un tā tālāk. Tomēr Ronaldu ir čempiona gars - parasti šādi cilvēki atgūstas un pierāda sevi. Redzēsim, kā būs šoreiz - es sagaidu, ka pret ungāriem portugāļu superzvaigzne beidzot izšaus.
Mans vērtējums par spēli 10 ballu sistēmā (Portugāle - Austrija)
Parametrs | Atzīme |
---|---|
Skatāmība | 8 |
Ažiotāža/spriedze | 10 |
Atmosfēra | 8 |
Spēles līmenis | 7 |
Ja Portugāle un Austrija aizvadīja otro spēli un pat neveiksmes gadījumā pie šī formāta paliktu trešā spēle, kurā visu labot, mans nākamais mačs, Albānija - Rumānija, bija uz dzīvību un nāvi, jo tā bija pēdējās kārtas spēle, un nevienai no šīm komandām nebija vairāk par vienu punktu.
Šis mačs notika Lionā, atkal modos ļoti agri, lai pagūtu ierasties no Parīzes un lai viss nenotiktu pēdējā brīdī. Lionā līdz šim biju tikai caurbraucot, bet beidzot arī šī pilsēta man bija galamērķis un beidzot apmeklēju kādu jaunu stadionu - "Parc Olympique Lyonnais", kuru gan šeit biežāk dēvē par "Stade des Lumières" jeb Gaismas stadionu. Lai gan dīvainā kārtā stadions netika piepildīts un tika aizņemtas vien 50 tūkstoši vietu no pieejamām 59 tūkstošu vietām, atmosfēra bija neaizmirstama, un to sagādāja tieši Albānijas līdzjutēji.
Viņus manīja it visur, viņi bija aktīvi, tikai un vienīgi sarkanās krāsās ģērbti. Tā kā stadions ir reāli ārpus pilsētas, uz to vispirms bija jādodas ar tramvaju, tad jāpārsēžas un vēl krietns gabals jāveic ar autobusu. Lieki teikt, ka klusumā nebraucu.
Ja sākotnēji šķita, ka albāņi būs pārāki tikai tribīnēs, tad pamazām domas bija jāmaina. Pirmajās 20 minūtēs dominēja rumāņi, taču pakāpeniski Albānija sāka kost aizvien sāpīgāk, līdz Armando Sadiku guva vēsturiskos vārtus - pirmos vārtus Albānijas finālturnīru vēsturē.
Manā "Youtube" kanālā varat aplūkot pāris video, kādas bija albāņu svinības gan spēles laikā, gan pēc tās. Tikmēr Rumānija bija ļoti bezzobaina un vēsa, kas lika pelnīti pamest turnīru priekšlaicīgi. Daudzi rumāņu līdzjutēji par spīti dārgajām biļetēm savu sektoru pameta pirms mača beigām, bet palikušie bija pavisam sadrūmuši.
Tā kā mačs noslēdzās vēlu un stadions bija tik tālu, pirmo reizi šī ceļojuma laikā nevis vēl kādu laiku uzturējos Mediju centrā, lai uzrakstītu kādu blogu un dotos mājup bez lieliem cilvēku pūļiem apkārt, bet uzreiz - nebija pārliecības, ka speciāli norīkotie papildreisi, kas veda līdzjutējus šurpu turpu, gaidīs arī žurnālistus pēc pusnakts.
Tas nu pirmo reizi izbaudīju īstus cilvēku sastrēgumus. Lai gan liela daļa albāņu vēl palika tribīnēs un pie stadiona dziedāt un līksmot, netrūka arī tādu, kas līdzīgi kā es gribēja pēc iespējas ātrāk atgriezties Lionas centrā. Stadiona pamešana nebija viegla, kustība uz priekšu notika lēni, taču, tā kā lielākoties tie bija Albānijas līdzjutēji, neviens par to nesūkstījās, bet gan tieši pretēji - cilvēki uzdziedāja, sasaucās, apskāvās.
Galu galā tiku ārā un ieskrēju arī vienā no vairākiem desmitu autobusu, kas veda cilvēkus prom. Katrā autobusā tika ielaists diezgan daudz cilvēku - nācās saspiesties. Arī autobusā netrūka līksmības un pat lēkāšanas, kā arī taurēšanas. Ik pa laikam līdzjutēji skandēja vārtu autora "Sadiku! Sadiku! Sadiku!" uzvārdu, tāpat tika izkliegti citi saukļi.
Labs piemērs, kas parāda, ka liela daļa, ja ne absolūtais vairums, nav atbraukuši no Albānijas, bija kāds tēvs un dēls. Lai gan tēvs bija nokrāsojies albāņu krāsās un kopā ar citiem autobusa pasažieriem dziedāja dziesmas albāņu valodā, ar dēlu viņš runāja angliski un nopratu, ka dēls albāņu valodu nesaprot. Acīmredzot tēvs ir viesstrādnieks no Lielbritānijas vai Īrijas.
Mans vērtējums par spēli 10 ballu sistēmā (Albānija - Rumānija)
Parametrs | Atzīme |
---|---|
Skatāmība | 7 |
Ažiotāža/spriedze | 8 |
Atmosfēra | 8 |
Spēles līmenis | 6 |
Tagad Albānijai jāgaida, kas notiks citās grupās. Uzdevums - apsteigt divas 3.vietu ieguvējas citā grupā. Viena noteikti varētu būt E grupa, jo neklātienes konkurentēm Zviedrijai un Īrijai pēdējā kārtā jāspēlē ar grupas līderēm Beļģiju un Itāliju, un vajadzīgs, lai ne zviedri, ne īri neuzvar. Otru sameklēt grūtāk, taču var.
Piemēram, šovakar B grupā, ja Velsa nezaudēs Krievijai, bet Anglija pārspēs Slovākiju ar vismaz trīs vārtu starpību, Albānija pie vienāda punktu skaita iegūs labāku vārtu starpību (albāņi var kost pirkstos par otrajiem ielaistajiem vārtiem pēdējās sekundēs pret francūžiem - ja neielaistu, derētu arī slovāku -2). Vai C grupā vajadzīgs, lai Vācija pārspēj Ziemeļīriju ar vismaz četriem vārtiem.
Bet visreālākais - lai D grupā pastarītes Čehija un Turcija izspēlē neizšķirtu (abām gan neizšķirts neder...). Vai F grupā, ja neveiksmju mocītā Portugāle zaudēs Ungārijai. Lai gan šie varianti nav ļoti ticami, saskaitot mazās iespējas kopā, summārā varbūtība nav nemaz tik maza. Virsrakstā minētais jautājums par laimi ir mazliet lieks, jo Albānija jau tā ir laimīga par šo turnīru, taču iekļūšana 1/8 finālā to vēl vairāk pavairotu. To laikam tad jau varētu saukt par svētlaimi.
Lai cik laicīgi vēlējos tikt naktsmītnē pēc albāņu un rumāņu kaujas, tas notika jau pēc pusnakts. Toties šodien ir vairāk brīvā laika, jo šīs dienas spēle notiks netālajā, 45 minūšu brauciena attālajā, Sentetjēnā, turklāt mača sākums ir tikai plkst.21:00. Tomēr pēc šī bloga pabeigšanas jau tagad centīšos uz turieni doties pēc iespējas ātrāk, jo arī šodien īpaša diena - iespēja dzīvajā redzēt Anglijas izlases līdzjutējus un pārbaudīt stereotipu(?) patiesumu.
Priecē, ka neviena no pēdējās kārtas spēlēm man nav formāla - gan angļiem, gan viņu pretiniekiem slovākiem šī ir ļoti svarīga cīņa. Lai gan skaidrs, ka Anglijai pat ar četriem punktiem pietiks, lai kvalificētos 1/8 finālam, diez vai viņi alkst to izdarīt no 3.vietas jau izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā uzskriet kādas grupas uzvarētājai. Paskatīšos, vai angļu fani tiešām rada trādirīdi vai arī pēc Marseļas grautiņiem visi ir kaut cik nomierinājušies (nomierināti).
Anglija - Slovākija Francijā būs mana pirmspēdējā spēle - diemžēl. Šonakt palikšu pa nakti turpat Sentetjēnā, bet ja rīt atpakaļ uz Parīzi, kur ceļojums noslēgsies ar maču Vācija - Ziemeļīrija. Pēc tam gan vēl viena nakts Francijā (rīt pēc spēles jāpagūst uz Lilli), bet trešdien lidojums mājup.
Šai reizē nebija tik daudz interesantu detaļu, tāpēc noslēgumā viena tāda, ko piemirsu pastāstīt iepriekš. Parīzē, kur plašajos apartamentos nakšņoja arī ķīniešu puisis, Vācijas līdzjutējs, viņš ievēroja manu ap kaklu apkārto žurnālista akreditāciju. Tiešā nozīmē viņš, ieraugot to, palika atvērtu muti - tā, it kā es būtu no citas kastas. Tiesa, ķīnietis acīmredzot mazliet pārvērtēja šīs akreditācijas nozīmi, jo viņš pilnā nopietnībā jautāja, vai ar šo karekli varu iet komandu ģērbtuvēs intervēt spēlētājus un vai nevaru viņam sadabūt kāda vācu spēlētāja kreklu. Kā tad. :)
Lai kā dažiem negribētos, sc.com ir vienīgais sporta medijs Latvijā.
Jo pārējie ir kaut kādi burkāni, ja uz EČ futbolā nesūta nevienu savu žurnālistu.
nebrīnos, ka pusi finansē pats Edmunds
Ronaldo brauc mājās.Neciešu tēlošanu augstākajā līmenīi..Miljardi atdoti šim sporta veidam.Kauns skatīties.Kauns...Kur ir sportiskais gars?Nullllllee
Draugu kompānijā kauns skatīties futbolu,jo vairākums futbolistu ir vājāki nekā mana meitiņa, kura mauc saplēstiem ceļiem pa smiltīm pludmalē!
Kauns par sevi,kauns par visiem mums, kuri vēl ticam futbolam
Kauns par žurnālistiem,kuri cenšas šo sporta veidu padarīt par skatāmu.Pietiks blefot!!!!!!!!Parādat kādu spēli ar īstiem komentāriem,īstu veču domām un vārdiem!!!!
Un nospļauties,ka atlaiž no darba,futbola vairs nav!!!