Novickis no "Euro 2016": ziemeļīru, vāciešu, īru jandāliņš

Atgriešanās Parīzē, franču neeksistējošā angļu valoda

Ja vien airbnb.com vakardienas saimniekam primārais ir nevis iepazīties ar saviem ciemiņiem un komunicēt, bet nedaudz nopelnīt naudiņu, tad biju ideāli izdevīgs viesis. Kā saimnieku brīdināju, ierados pēc pusnakts, bet jau pusseptiņos no rīta biju projām. Gulēt sanāca divas stundas, taču šoreiz nedaudz izdevās nosnausties "BlaBlaCar" automašīnā ceļā no Sentetjēnas uz Parīzi.

Miegs automašīnā gan bija caurs, jo šoreiz, ja vien vēlējos laicīgi tikt Francijas galvaspilsētā, sevišķas izvēles nebija un nācās iespiesties, lūk, šī nelielā "Cooper" aizmugurējā sēdeklī:

Ar šoferi izdevās pārrunāt angļu valodas tēmu Francijā. Manā izpratnē galvenais un gandrīz vai vienīgais iemesls ir franču pašpietiekamība un savas valodas lepna likšana pāri visam. Šoferis skaidroja mazliet citādi, lai gan principā šeit ir runa par cēloņiem un sekām - tas ir saistīti. Viņš norāda uz angļu valodas nekvalitatīvo un nepietiekamo mācīšanu skolā.

Viņš sacīja, ka angļu valodu sāk mācīt tikai no 12 gadiem (5.klase iznāk?), turklāt, kas interesanti, ja sākumā esot kādas četras stundas nedēļā, tad vēlākajās klasēs šis skaits tikai samazinoties. Tomēr galvenais iemesls, viņaprāt, ir tāds, ka mācību pieeja ir nepareiza - tiek trenētas nevis praktiskās iemaņas, bet bērniem liek lasīt tekstus, ko, pēc šofera sacītā, tāpat neviens nesaprot un līdz ar to neprogresē.

Mani pašu savukārt izbrīna tas, ka gandrīz visās sabiedriskās vietās, lielākoties sanāca pabūt dažāda veida ēstuvēs, skan gandrīz tikai un vienīgi mūzika angļu valodā - visi tie paši hīti, kas Latvijā. Man vienmēr licies, ka, piemēram, Latvijā tieši popkultūra sekmē straujāku angļu valodas apguvi jauniešiem (kļūdos?), bet Francijā tas nepalīdz pat jaunatnei - daudzi joprojām nesaprot gandrīz neko.

"BlaBlaCar" aizved no noteiktas pilsētas uz citu pilsētu, taču neved pasažieri uz tam vēlamo vietu - it sevišķi, ja runa par tik milzīgu pilsētu kā Parīzi. Tomēr, tā kā biju izbraucis un ieradies agri, izlēmu, ka varu ne tikai pagūt aizstaigāt kājām līdz "Parc des Prince", kur man bija jānoskatās pēdējā spēle, bet arī varu pagūt izmest līkumu gar Eifeļa torni. Bija jānoiet tikai 4.5 kilometri.

Šeit neliela atkāpe. Mani pārsteidz franču (vai tā būtu visu rietumeiropiešu tendence?) šausmināšanās par nemaz ne tik garu attālumu veikšanu kājām. Vēl nezinot, cik tālu ir Eifeļa tornis, prasīju šoferim, kāda ir situācija. Viņš noteica, ka nē, nē, tas ir pārāk tālu. Bet vēl šokējošāka bija franču brīvprātīgo jauniešu reakcija pirms dažām dienām stadionā Sentetjēnā. Prasīju, kā visātrāk var stadionu pamest, un sekoja lūgums precizēt - vai man nepieciešams tikt uz takšu vietu. Atbildēju, nē, man vienkārši jātiek kājām līdz stacijai. Viņi: "Kājām??? Tiešām gribat darīt to kājām?" Atliek tikai piebilst, ka šai gadījumā attālums bija pavisam smieklīgs - 2.5 kilometri. Šo es nesaprotu - staigāt taču ir veselīgi, un nav jau runa par necilvēcīgiem gabaliem.

Nu tad par Eifeļa torni. Agrāk teicu, ka tā neapmeklēšana būs labs iemesls atgriezties Parīzē, taču šodien no kārdinājuma redzēt vienu no slavenākajām pasaules celtnēm nespēju atturēties, bet atgriešanos varu pamatot citādi, proti, neuzbraucu augšā un to gan kādu citu reizi ir jāpaveic. Tikai aplūkoju no apakšas. Varens, varens tas Eifeļa tornis:

Pie Eifeļa torņa trīs ceturtdaļas tūristu veidoja tieši futbola fani - gan vācieši, gan ziemeļīri. Vienam no vāciešiem palūdzu nobildēt sevi pie Eifeļa torņa, atsaucība bija augstākajā līmenī - lai dabūtu gan mani, gan torni pilnā apmērā, viņš nogūlās uz asfalta un ar kādu ceturto mēģinājumu bija apmierināts ar savu veikumu. Arī es.

Vēl nedaudz pirms Eifeļa torņa sasniegšanas parkā manīju frančus spēlējam savu iecienīto petanku. Nofilmēju vienu grupiņu, bet turpat blakus bija vēl divi spēlmaņu bariņi, turklāt ar šo nodarbi aizrāvās tieši vecāka gadagājuma cilvēki:

Ziemeļīru un vāciešu fani

Jautrākais sekoja. Ja pie Eifeļa torņa futbola fani bija klusi un mierīgi, lielākoties šai brīdī nodarbojoties ar īsto tūrismu, tad jau pēc viena kvartāla man palaimējās nonākt vienā gājienā kopā ar tūkstošiem vācu līdzjutēju, kuri skandēja saukļus, dziedāja dziesmas un visādi citādi amizierējās. Lai gan no tās vietas līdz stadionam bija vairāk nekā trīs kilometri un arī jāšķērso tilts pāri Sēnai, vācieši jau bija vienojušies varenā grupējumā. Turpat blakus mazākos bariņos bija arī ziemeļīri un valdīja patiesi draudzīga atmosfēra:

Pēc tam aizsteidzos šim gājienam pa priekšu un nekautrējos nofilmēt arī priekšējo rindu - specdienestus:

Ja gājienā ar masveidību un vienotību spilgtu iespaidu atstāja vācieši, tad stadionā absolūtu sajūsmu izraisīja Ziemeļīrijas izlases fani. Starp citu, šoferis, kurš mani šodien veda, jau pabijis klātienē uz četrām spēlēm, tai skaitā savas mīļotās Francijas maču pret Albāniju, taču atzina, ka viņu visvairāk aizkustinājusi Ziemeļīrijas un Ukrainas spēle - tieši ziemeļīru fanu dēļ.

Ziemeļīru bija ievērojami mazāk nekā vāciešu, taču atbalsts... vienkārši neaprakstāms. Kaut kas ārpus manas saprašanas. Kā var visas 90 minūtes (nemaz nerunāju par to, ka dziedāšana bija gan pilsētā pirms spēles, gan pēc tam) tik vienoti, tik skaļi, tik jautri, tik sirsnīgi, tik iespaidīgi atbalstīt savu izlasi, to grūti aptvert. Pieņemsim, ka izturēt palīdz alkohola sniegtā eiforijas deva. Bet tik vienbalsīgu un ātru pāreju no dziesmas uz dziesmu gan sarežģīti aptvert - tur prasītos ilgi treniņi, taču ziemeļīriem viss sanāca dabiski.

Manā topā viņi pat ievērojami pārspēja islandiešus - varbūt Islandes faniem repertuārs bija daudzveidīgāks, bet degsmē un enerģijas patēriņā Ziemeļīrija bija gaismas gadus priekšā jebkurai fanu grupai, ko šeit Francijā biju redzējis. Jāatzīst, ka ievērojamu daļu ziemeļīru atbalsta aizņem šīs lipīgās dziesmas dziedāšana (šis nav mans video), taču varu atkārtot un atkārtot - tik intensīvi visas 90 minūtes atbalstīt ir jāmāk:

Pat epizodēs, kad Vācija bīstami uzbruka, ziemeļīru fani turpināja savu dziesmu un nereaģēja uz pretinieku apdraudējumiem, bet gan līksmoja jebkurā situācijā. Vienīgi, kad pašu mīluļi devās prettriecienā (bet tas notika ļoti reti) sekoja pievēršanās spēlei un intriģējošo balss toņu izpilde, bet pārējā laikā mūžīga svinēšana tribīnēs. Kosmoss! Šeit pāris mani video, taču patiešām ne tie veiksmīgākie - šodien, pēdējā mačā, no spēles viena no uzraugiem saņēmu aizrādījumu, ka filmēt nedrīkst, tāpēc arī neizdevās uzķert labākos kadrus:

Vācu līdzjutēji nemaz necentās sacensties ar ziemeļīriem - tas bija bezcerīgi.

Vācija - Ziemeļīrija, spēle

Spēle gan atkal ne pārāk aizrāva. Pirms turnīra sākuma to tik labi neiztēlojos, bet tagad tas bija kā uz delnas - daudzas komandas liek milzīgu uzsvaru uz aprēķiniem par to, kas jāizdara, lai tiktu starp laimīgajām 3.vietu ieguvējām. Ziemeļīrija apzinājās - paķert punktu pret Vāciju būs grūti un aizraušanās ar atklātu futbolu var beigties ar sagrāvi. Tāpēc ziemeļīri izvēlējās visu spēli spēlēt aizsardzībā un neielaist daudz.

Ziemeļīrijas, kurai vēl pirms mača bija garantēta vismaz 3.vieta grupā, galvenais uzdevums bija nezaudēt ar mīnus četri un vairāk, jo tad uzreiz aiz sevis tiktu atstāta Albānija (3.vieta A grupā) un atliktu vēl trīs grupas, kurās pavisam reāli 3.vietas ieguvējas varēja pabeigt ar sliktākiem rādītājiem par Ziemeļīriju. Skrienot notikumiem pa priekšu, tas notika jau tajā pašā vakarā - Čehija zaudēja Turcijai, kura izcīnīja 3.vietu, taču ar sliktāku vārtu attiecību nekā Ziemeļīrija.

Šī rēķināšana padara vairākas spēles nebaudāmas. Tā bija vakar Anglijas - Slovākijas spēlē, tā bija šodien Vācijas - Ziemeļīrijas spēlē. Lai gan Vācija arī pie 1:0 neapstājās un uzbruka, tas nebija tik izteikti, kā varētu sagaidīt. Un patiešām - kāpēc gan pārpūlēties, ja ir vadība, uzvara grupā, bet pretinieks nemaz neapdraud šo uzvaru? Nezinu, nezinu, ko darīt, bet kopumā šis formāts nepatīk. Tas, ka nāk klāt vairākas joprojām labas izlases ir tīkami, bet ne formāts ar 3.vietām.

Mans vērtējums par spēli 10 ballu sistēmā (Vācija - Ziemeļīrija)

"*" - ziemeļīri vienatnē nodrošināja šādu vērtējumu.

Pēc mača nevarēju atļauties atgriezties Mediju centrā - uzreiz skrēju uz metro, lai pagūtu uz vilcienu. Man vēl bija jāpaspēj līdz Lillei, jo tieši no šīs pilsētas trešdien man ir autobuss uz Šarleruā lidostu, lai dotos mājup uz Rīgu. No spiešanās ar līdzjutējiem gan neiztika, jo no daudziem desmitiem tūkstošu fanu, protams, atrodas simtiem tādu, kas pamet stadionu operatīvi.

Metro netrūka jautru sarunu. Ziemeļīri arī tur turpināja izrādīt savu pārākumu. Tas viss gan bija ļoti labestīgi joku līmenī. Piemēram, "Nemaz netaisnojaties, jūs spēlējāt, briesmīgi, jūsu uzvara bija neglīta, tieciet tam pāri! ("Get over it")!" Tāpat ziemeļīru fani turpat vilcienā sarēķināja, ka ar Vāciju tiksies vēlreiz - pusfinālā. Uz to gan vācu līdzjutējs, ūsās smīnot, atbildi parādā nepalika: "Tas būtu izcili!" Zemteksts skaidrs.

Satikt īrus Lillē

Parīzes stacijā mans reiss kavējās par 30 minūtēm, taču tas jau bija nieks - galvenais bija pagūt uz vilcienu un tikt līdz Lillei, tas izdevās. Mazliet saskumis braucu, domājot par to, ka viss beidzies. Zināju, ka Lillē šodien (otrdien) nekāda futbola nav. Taču neiedomājos, ka futbols Lillē būs trešdien, un ka tur pret Itāliju spēlēs Īrija. Ja jau ziemeļīri ir traki, tad īri daudz neatpaliek.

Ierodoties Lilles stacijā, īri bija ik uz stūra. Un atkal - visur dziesmas un dejas. Vienīgais, kas man nepatika, ļoti daudzas sasistās alus pudeles - visa Lille bija stiklos. Pats redzēju, kā īri tāpat vien, prieka pēc, šķaida pudeles specdienestu acu priekšā. Viņi absolūti nereaģēja - acīmredzot dots uzdevums iejaukties tikai vardarbības gadījumā, bet ne šādas ālēšanās gadījumā.

Bija kājām jānoiet divi kilometri līdz Francijas ceļojuma pēdējai naktsmītnei, un ik uz stūra katrā krogā vai kafejnīcā pilns ar īru skaļiem līdzjutējiem. Tumsā neko jēdzīgu uzfilmēt nevarēju, bet priekšstatam viens no jautrajiem bariņiem:

Arī tagad, rakstot šīs rindas vēlā naktī, ik pa brīdim dzirdu dažādas salinieku izpausmes. Saimnieku suns rej un nav mierā ar šo situāciju...

3.vietas

Tuvākās dienas vai divu dienu laikā vēl pacentīšos publicēt nelielu kopsavilkumu par savu ceļojumu, bet šī materiāla noslēgumā vēl nedaudz par 1/8 finālu (3.vietu ieguvēju) teoriju un trako sietu, kas izveidojies. Uzreiz jāsaka, ka mans vakardienas modelis veiksmīgi tika sabrucināts, jo Spānija visai negaidīti zaudēja Horvātijai un pazaudēja 1.vietu.

Bet vispirms par 3.vietām. Slovākija un Ziemeļīrija vietu 1/8 finālā jau garantējušas, bet savu likteni gaida Albānija un Turcija. Abām izlasēm pa trim punktiem, taču turkiem labāka vārtu starpība (2:4 pret 1:3; ziemeļīriem arī trīs punkti, bet vārti 2:2). Tas nozīmē, ka albāņi ir bezdibeņa malā, bet Turcija var pamatoti cerēt uz ielēkšanu 1/8 finālā - šovakar bija ļoti svarīgi uzvarēt čehus vismaz ar divu vārtu pārsvaru un apiet dāņus (labots: bija domāts - albāņus).

Turcija (protams, vēl joprojām arī Albānija) visreālāk var cerēt uz E grupas 3.vietas apsteigšanu. Tur Īrijai un Zviedrijai pa vienam punktam un jāspēlē pret attiecīgi Itāliju un Beļģiju. Ja ne Īrija, ne Zviedrija neuzvar, tad Turcija 1/8 finālā un uz to joprojām var cerēt arī Albānija. Ja tomēr īri un/vai zviedri uzvar, tad Albānija dodas mājās, bet Turcija vēl var cerēt uz pēdējās grupas, F, 3.vietas apdzīšanu. Šeit gan pieminēšu, ka hronoloģiski būs otrādi - šodien (trešdien) vispirms spēlēs F grupa un tikai tad E grupa.

F grupā situācija ir samežģīta tikai tad, ja neiedziļinās. Patiesībā viss ir diezgan vienkārši. Pirmkārt, skaidrs, ka Ungārija jau ir 1/8 finālā. Pārējām trim komandām ir 1-2 punkti. Taču, skaidrojot visu maksimāli vienkārši, ir tā - šīs grupas 3.vieta būs lieka tikai tādā gadījumā, ja Ungārija apspēlēs Portugāli. Tad portugāļi paliktu ar nepietiekamiem diviem punktiem, bet Islande (divi punkti šobrīd) un Austrija (viens), spēlējot savā starpā, arī nevar abas vienlaicīgi iegūt vismaz trīs punktus, kas ir Turcijai un Albānijai. Tātad šādā scenārijā šai grupā būs divas liekās.

Ja Portugāle Ungārijai nezaudēs, tā automātiski kvalificēsies 1/8 finālam, jo Fernandu Santuša komandai būs trīs punkti ar vārtu starpību nulle (turki un albāņi ir negatīvi) un palikt 4.vietā grupā ar šādiem rādītājiem arī nebūs iespējams. Savukārt Islandes un Austrijas spēlē tad noskaidrotos, kura kā trešā (ne obligāti tā būtu 3.vieta) tiek tālāk - Islandei der gan uzvara, gan neizšķirts (neizšķirta gadījumā trīs punkti ar vārtu starpību nulle), bet Austrijai tikai uzvara.

Siets

Ar sietu ir daudz interesantāk - to gan jau dzirdējis ikviens, kurš kaut cik seko "Euro 2016". Nosacīti sietu var sadalīt divās daļās - katrā no tām noskaidrojas viena fināliste. Vēl pirms turnīra sākšanās daudz paredzēja, ka sieta apakšējā daļā nonāks Vācija un Francija - gan sava spēka, gan grupas (tas gan vairāk attiecas uz frančiem) sastāva dēļ. Tomēr pārējais sagriezies kājām gaisā.

Lai gan Spānijai bija Nāves grupa, tai tik un tā paredzēja uzvaru grupā un principā pēc divām spēļu kārtām viss uz to gāja. Spāņiem bija jānokļūst sieta augšējā daļā, taču zaudējums un... nonākšana apakšā. Tas vēl nav viss - vēl vakar, nepieveicot Slovākiju, tikai 2.vietā savā salīdzinoši vājajā grupā palika Anglija, un arī tā nonākusi apakšā. Visbeidzot šeit atrodama arī E grupas uzvarētāja Itālija (te gan nav liela starpība, taču vairums 1.vietu paredzēja talantīgajai Beļģijai).

Tādējādi no astoņām apakšējā sieta komandām, starp kurām būs atrodama tikai viena fināliste, ir gan Spānija, gan Vācija, gan Francija, gan Anglija, gan Itālija! Tā kā 1/8 finālos katrā sieta pusē būs četras spēles, skaidrs, ka diviem grandiem jātiekas jau tagad, un tās būs Spānija un Itālija. Lai gan joprojām viss ir pašu itāļu rokās, viņu tiešām ir žēl - negaidīti labs sniegums šai finālturnīrā, uzvara grupā, bet jau 1/8 finālā titula īpašniece. Atgādinu, ka tieši Spānija un Itālija tikās iepriekšējā finālturnīra finālā (4:0).

Jau 1/4 finālā (ja uzvarēs savus 1/8 finālus) tiksies Vācija ar Spāniju (vai Itāliju) un Francija ar Angliju. Tāds, lūk, izveidojies apakšējais siets. Starp citu, tam teorētiski vēl var pievienoties Portugāle - ja ieņems 2.vietu savā grupā, 1/8 finālā būs jātiekas ar Angliju...

Attiecīgi sieta augšējo daļu varam saukt par komforta zonu, un šeit izcila iespēja tikt neticami tālu pavērsies uzreiz vairākām komandām, kam tā nav ikdiena. Daudzi norāda uz Horvātiju, kurai 1/8 finālā, visticamāk, pretī būs F grupas 3.vieta (varētu būt Islande vai Austrija), 1/4 finālā Šveices/Polijas uzvarētāja un pusfinālā, visticamāk, Beļģija vai Portugāle (kurai uzvara pret Ungāriju šodien nodrošinātu 1.vietu grupā un vietu sieta augšējā pusē). Protams, tikpat labi Horvātijas iespējamo finālu var transformēt uz Portugāli (atkal - ja padodas uzvara pār ungāriem) vai Beļģiju. Un kāpēc ne Poliju vai Šveici? Tāds, lūk, absolūti disbalansa siets sanācis. Gaidām šodienas pēdējās spēles grupu turnīrā! Es plkst.20:40 ielidošu Rīgā, lai steigtu mājās pie savējiem un E grupas vēlās spēles jau vērotu pa TV no Latvijas.