Helmuts Rodke: kā atrast īsto sporta veidu?

Šī paralēlā visuma cena ir ekipējums (vairāk vai mazāk), piepūle doties uz treniņu, enerģijas atdeve slodzē, divreiz biežāk dienā pārģērbties un iet dušā. Bērns iemācās visu šo darīt ātri, labāk un veiklāk tikt galā ar sevi ikdienā. Viņš iegūst attīstītu ķermeni, vairāk spēju un enerģijas, labu figūru, labi attīstītu fizioloģiju un pavisam cita līmeņa smadzenes.

Likumsakarības:

1) Ja ģimenē ir tradīcijas, ja bērns jau ir “vazāts” līdzi uz treniņiem, sacensībām, spēlēm, iekļauties sportā viņam būs mentāli vieglāk. Sevišķi, ja ir nolemts, ka viņš būs, piemēram, hokejists vēl pirms dzimšanas.

2) ja viņš seko līdzi vienam vai vairākiem sporta veidiem vai sportistiem, bet paša ķermenis ir vājš, realitātē viņam piemērots sports tā uzreiz var nelikties neviens. Te gan daudzi kļūdaini padodas. Īstais sporta veids noteikti būs tas, kas patīk, pat par spīti iespējamiem vai tikai sākotnējiem fiziskiem ierobežojumiem. Taču ja fiziskais vājums ir ievilcies līdz gadiem 14, tad jau var būt arī nokavēts.

3) Ja bērnam vēl nav pieredzes sportā, bet viņam ir puslīdz stingra mugura, ja viņš ir veikls un atsperīgs, īstie sporta veidi var būt daudzi. Ja ir kaut minimāli vieglatlētikas pamati, tad gan futbolā vai basketbolā, gan tenisā vai BMX labas izredzes viņam būs ātri. Visticamāk arī peldēšanā un airēšanā.

Pat ja viņš ir jauniņais, bet ar labām t.s. pārvietošanās spējām, īpaši – atsperīgām pēdām, viņš ne tikai labi iekļausies jebkurā komandā, kur vienaudži trenējas par viņu ilgāk, bet pat pārspēs tos. Sevišķi, ja citiem ar fizisko ir ne īpaši.

4) Kamēr bērns nav iestrādājies un iejuties konkrētā sporta veida plūdumā, kamēr viņš nesāk veidot savu identitāti, savu pasauli un savu individuālo burbuli lielā burbuļa ietvaros, tikmēr neviens sports nebūs īstais. Dažreiz tam ir vajadzīgi 2-4 gadi. Sekundārais gribu/negribu vai patīk/nepatīk vēl neizšķir neko.

Jautājums – treniņi vispār ir kam? Attīstībai, izglītībai, ambīcijām, procesam vai vienkārši noslogošanai, lai tas “Tasmānijas velniņš” būtu noguris, lai vakaros mājās neārdītos un laikus ietu gulēt? “Sliktā ziņa” ir tā, ka ātrās superkompensācijas un hormonu aktivitātes dēļ viņš var justies “neiznīcināms” vēl pusnaktī, un arī ilgtermiņā viņam spēka kļūs tikai vairāk.

Atbilstība:

Ikviens grib justies nedaudz eksperts, kurš izdarījis pareizo izvēli/investīciju ar sportu. Pat ja bērns ne pēc temperamenta, ne sociotipa, ne uzvedības neatbilst jums pieejamam sporta veidam, tāpat ir vērts mēģināt. Pieredzei, komunikācijas attīstīšanai un fiziskai sagatavotībai. Cerams un vismaz.

“Vieni piedzimst diženi, citiem diženums ir jāuzspiež”. Sākotnēji bērns var negribēt vispār neko. Daudzi ir droši un atvērti, bet citiem ir bail no visa, kas ir ārpus mājas, bērnudārza vai skolas. Viņa komforta zona ir ne tikai maza, tā ir gluži kā pielipusi, tāpēc viņu pašu labā ir vienkārši likt darīt (rotaļīgā, adekvātā spiedienā). Un īstā čakra ar laiku tikai atveras. Sevišķi lēnaudžiem. Un pretēji – nereti sportā sākoties “melnajam darbam”, sākuma iedvesmas dzīves ilgums var būt tik vien kā Instagram storijam.

Vai jāsporto pēc spējām?

Vai izvēli nosaka tas, kā vecāki izjūt to vai citu sporta veidu jeb cik grūti vai viegli, sveši vai pazīstami tas būtu viņiem pašiem: fiziski, emocionāli, utt.? Ar retiem, īpašiem un medicīniski stingri pamatotiem izņēmumiem ir kļūda domāt, ka bērns būtu sevišķi nespējīgs. Jo par spīti sekundārām bailēm viņa potenciāls var būt liels.

Patiesībā sports ir nevis tāpēc, lai paliktu pašreizējā līmenī, bet lai iegūtu jaunas sajūtas un spējas, ko ne-profesionālis nevar pat iedomāties. Un arī drosmi. Arī es līdz 12 gadu vecumam daudz slimoju, taču, kad nokļuvu vieglatlētikā, ieguvu gan spēku, gan veselību. Tā gadās daudziem – veselības nolūkā tikai aizej pamēģini, kā īstais sports jau noķer tevi pats.

Komandu vai individuālais sports?

Neskaitot tādu retu ekstru, kā vecāku kautiņus bērnu spēļu laikā (pavisam noteikti jau olimpisku ideālu vārdā), komandu sports ir lielisks. Piemēram, ar laiku visi iesaistītie kļūst par vienu lielu “ģimeni”, kur visus vieno haips, heits un mīlestība uz vienu un to pašu. Toties individuālajā visa atbildība ir tikai uz tevi. Un, lai arī tu nevari dabūt medaļu, ja esi tikai sēdējis uz soliņa, toties ja tu esi “kings”, tas ir 100% tikai tavs nopelns.

Izvēloties sporta veidu, jūs stādāties priekšā to dzīvesveidu, kāds sekos? Kāda būs ikdiena, cik bieži un kādas sacensību brīvdienas “draud”? Ka, iespējams, skolas brīvlaikā nevarēsiet ne aizvest uz teātri, ne aizceļot, jo viņam būs turnīri, un cik daudz smakojošu sporta drēbju būs jāmazgā un cik neganti lielas pusdienu porcijas pusaudzim-sportistam vajadzēs… Lai viņam būtu panākumi, ģimenei ir jādzīvo šim sportam līdzi. Jāizprot un jāatbalsta. Un šādi kļūst diženi arī vecāki.