Berkolds: "Pirms pagājušās sezonas tādu Zoriku un Gulbi biju redzējis tikai televizorā"

Aizvadītajā piektdienā "Rīgas Zeļļi" izcīnīja uzvaru Valmierā, pārvarot Latvijas basketbola "Užavas" kausa ceturtdaļfinālā kārtu. Otrās ceturtdaļas vidū divu spēļu summā rīdzinieki bija nonākuši pakaļskrējējos ar -16, tomēr cīņas vidū rozā vienība pagrieza sēriju sev par labu, divu maču summā uzvarot ar 163:157. Divās sērijas spēlēs kopumā 19 gadus vecais Rihards Berkolds laukumā pavadīja astoņas minūtes un punktus neguva. Tomēr šo rindu autors nolēma uzaicināt jauno basketbolistu uz sarunu, lai šosezon Latvijas - Igaunijas apvienotajā līgā 18 aizvadītajās spēlēs caurmērā 3,1 punktu gūstošais uzbrūkošais aizsargs pastāstītu par savu pieredzi jaundibinātās komandas sastāvā.

"Rīgas Zeļļiem" izdevies "Užavas" kausā pārvarēt valmieriešu barjeru. Kā vari noraksturot šo sēriju? Beigās, lai gan varējāt arī gūt pārliecinošu uzvaru, sanāca stresiņš.
Pirmkārt, pirmajai spēlei Rīgā nebijām gatavi. Nebijām novērtējuši "Valmieru". Esam diezgan augstu "Pafbet" līgas tabulā, bet viņi iet tur pa apakšgalu. Tajā spēlē viņi bija atbraukuši ar lielāku enerģiju un gribēja to spēli uzvarēt. To arī viņi panāca. Pēc tam treneris ģērbtuvē pateica dažus skarbākus vārdus. Treniņos bija fokuss tieši šīs spēles niansēm. Lai gan trešdien bija spēle arī Igaunijā, tomēr šī bija līdz šim svarīgākā. Zinājām, ka ejam uz vienu uzdevumu - kausa fināls, protams. Nebija variantu, bija jāuzvar. Beigās uz laukuma bija pieredzējuši čaļi. Radās stresiņš. Uztaisījām nepiespiestas kļūdas. Veicām nepārdomātas darbības. Beigās rezultāts mums tomēr ir pozitīvs.

Tev kā spēlētājam, kuram loma komandā ir mazāka un minūtes bieži vien nesniedzas pāri desmit, kas ir tās lietas, kuras ir jāpaspēj izdarīt laukumā, lai treneris pēc spēles būtu apmierināts?
Kā mani uzlaiž laukumā, jau no pirmās sekundes mēģinu ar agresīvu aizsardzību palīdzēt komandai. Cenšos būt tik noderīgs, cik vien varu. Mans darbs ir būt agresīvam aizsardzībā un realizēt sev atvēlētos metienus. Ir spēles, kad šis elements līdz galam nesanāk. Tas ir pārliecības jautājums. Ja treneris dod iespēju, cenšos to maksimāli izmantot.

Īsi pirms šīs spēles sākuma LBS mājas lapā parādījās ziņa, ka Francim Lācim šī ir šobrīd pēdējā spēle zeļļu kreklā. Arī Zigis [Zigmārs Raimo] un Artūrs [Strēlnieks] šobrīd tikai spēlēs un netrenēsies ar komandu. Cik ilgi par šādu lietu paši jau esat informēti, un vai jau esat sākuši treniņos pielāgoties jaunajai realitātei ar 3x3 basketbolu pie apvāršņa?
Šo informāciju zinājām jau mēnesi iepriekš. Bija neliels šoks, kad Francis to paziņoja. Nu meklēsim jaunos, kas var aizstāt, kamēr Francis aiziet uz 3x3 basketbolu. Skatīsimies arī kā Zigim un Arčam ies, un cik ilgi viņu nebūs. Ir jau sameklēti kādi spēlētāji, kas viņus varētu aizstāt. Redzēsim, kā būs.

Kā pats ceri savu lomu mainīt, izmantojot situāciju, ka pietiekami svarīgi džeki komandas rotācijā tagad nebūs klāt?
Protams, aizejot Francim, Zigim un varbūt Artūram, man parādīsies lielāka loma komandā. Tā tiešām varētu būt. Tas, protams, notiks tikai tad, ja pierādīšu sevi. Ja tie jaunie čalīši labāk metīs un labāk spēlēs, tad man atliks tikai vēl smagāk strādāt treniņos.

Rihards Berkolds "Gulbenes Buku" rindās. Foto: Gatis Bogdanovs

Pagājušajā sezonā pārcēlies no Gulbenes uz galvaspilsētu, noslēdzot līgumu ar "VEF Rīga". Kas ir tie lielākie pārbaudījumi, tā teikt džekam no laukiem aizejot uz lielpilsētu? Kas ir lielākie izaicinājumi? Gan sadzīviskajā ziņā, gan basketbolā. Līdz lielajai komandai vēl solīši bija jāveic, tādēļ sanāca spēlēt tajā pašā Nacionālās līgas līmenī, bet apstākļi RSU komandā jau ir citi.
Pagājusājā gadā aizgāju no "Gulbenes Bukiem" un uzreiz ielēcu tādā vietā kā "VEF Rīga". Es tam īstenībā neticēju. Tas bija forši. Lielākais izaicinājums bija iekļauties tajā komandā. Priekšā ir tādi spēlētāji kā Zoriks un Gulbis - iepriekš viņus biju redzējis tikai televizorā. Tikai sapņoju par to, ka varētu uzspēlēt tā, kā viņi to dara. Pagājušogad ar viņiem kopā spēlēju. Var teikt, ka tāds mazais sapnītis ir piepildījies. Mans izaicinājums bija iekļauties komandā un būt ar to kopā, cik nu daudz ir iespējams spēlēs un treniņos, cik nu tiku aicināts. Viss tas process ar treniņiem un iekļaušanos komandā bija izaicinājums, ko biju uzstādījis sev pārvarēt. Pateicoties pieredzējušāko spēlētāju palīdzībai, arī treniņos ar laiku man kļuva vieglāk.

Rihards Berkolds pērn RSU satāvā. Foto: Gatis Bogdanovs

Interesanta situācija pirms gadu mijas. "Rīgas Zeļļiem" spēle ar "VEF Rīga". Futbolā parasti dara tā, ka izīrētajiem spēlētājiem neļauj pret mātes klubiem spēlēt, bet tu sezonas līdz šim spilgtākajā uzvarā devies laukumā. Kādas ir tās sajūtas, ka ar cīnies kopā ar džekiem visu sezonu, bet pretī ir komanda, uz kuru pats tiecies?
Tā spēle man bija personīgi svarīga. Man gribējās uzvarēt. VEF ir čempioni, un mans pagājušā gada klubs. Spēle bija interesanta un personīgi svarīgi. Cik nu es tur spēlēju, bet nu centos savās minūtēs palīdzēt komandai. Priekš manis tā bija nozīmīga uzvara. Kā teici, ka futbolā kādu laiž vai nelaiž, es par to nedomāju. Mani treneris uzlaida, un es laukumā maksimāli darīju savu darbu. Galvenais, ka izdevās uzvarēt savu iepriekšējo komandu.

"Rīgas Zeļļi" - jauns nodibinājums. Komanda principā ne no kā. Kā veidojas atmosfēra šādā klubā, kur nekāda iepriekšējā hierarhija nav? Kādas ir tās iekšējās sajūtas šādā organizācijā, kur visiem no jauna jāpieslīpējas vienam pie otra?
Sākumā atnākot, daudzus nezināju vispār nemaz. Godīgi sakot, par daudziem nebiju zinājis, ka tādi spēlē basketbolu. Pagāja mēnesis divi, un mums pavilkās visādi joki. Es dzīvojos Purvciemā vai Pārdaugavā, kā kuru reiz sanāk, paprasu, lai aizved. Tad tā ķīmija pamazām veidojās. Sāk izveidoties draudzības. Piemēram, ar Tomu Skuju mums ir ļoti labas attiecības. Īstenībā ar visiem ir labas attiecības. Visi ir pretīmnākoši un jauki. Neviens nejoko ļauni. Joki komandā ir pozitīvi, kuri ļauj visiem smieties. Komandā, kurā būtu tāda ķīmija, es vēl neesmu bijis. Viens otru ceļam uz augšu. Arī treniņos kāds kādam pārdanko pāri. Pavelkam viens otru uz zoba. Tagad jau pussezona ir pagājusi, un varu apgalvot, ka ļoti labi viens otru izprotam.

Kā ir būt šādā komandā laukumā? Godīgi sakot, pēdējos gados nenāk atmiņā tāda stila komandas Latvijas basketbolā, kurās būtu tik daudz jauneklīgas enerģijas un spēlētāji regulāri lidotu virs stīpām.
Tiešām komandā ir daži ļoti jaudīgi čaļi, kuri var uzlēkt un ielikt iespaidīgu danku. Tie paši Dāvids [Vīksne] un Francis ir ļoti labi basketbolisti un pieprot arī triecienus no augšas. Man pašam, protams, ir vieglāk. Es spēlēju pikenrolu. Zinu, ka, ja viņi uzlika to aizsegu, tad varu viņiem arī uzmest augšā, zinot, ka viņi to notvers. Nav jābaidās, ka man būs kļūda. Zinu, ka viņi noķers un ieliks. Tas arī ir pozitīvi, ka mums ir tādi spēlētāji. Pats arī varu ielikt, taču spēļu laikā to vēl neesmu pierādījis. Tas vēl būs jāizdara.

Lasi vēl...

# Savčenko: "Mēs, vecie, vēl ļoti gribam spēlēt, negriežam ceļu jaunajiem"
# Ginters: "Basketbols ir foršs bonuss izglītībai, spēlēt LBL galīgi nav pašmērķis"
# Engers: "Profesionālais sports paņem daudz laika, bet atalgojums nav konkurētspējīgs"
# K. Šulcs: "Mūsu identitāte ir spēles kontrolēšana no aizsardzības"
# R. Šulcs: "Bukos spēlē smuki džeki, meitenēm patīk nākt skatīties"