Ginters: "Basketbols ir foršs bonuss izglītībai, spēlēt LBL galīgi nav pašmērķis"

Rihards Ginters ir bijis neatņemama "Rīgas Stradiņa Universitātes" basketbola komandas sastāvdaļa jau kopš 2012./2013. gada sezonas. Tikai vienu gadu vieglā uzbrucēja pozīcijā spēlējošais basketbolists bija devies soli augstāk, lai Latvijas basketbola līgā palīdzētu "Jelgavas" vienībai. Lai gan pēdējie gadi RSU komandā bijuši pārmaiņu laiks, kļūstot par "VEF Rīga" fārmklubu, Gineters kā nemainīga sastāva vērība ir palicis RSU komandas kodolā. "Užavas" kausā četrās aizvadītajās spēlēs 30 gadus vecais basketbolists caurmērā guva 17,8 punktus, bet komandas pamatturnīrā Nacionālajā līgā septiņās spēlēs basketbolista rēķinā ir vidēji 12,1 punkts.

"Užavas" kausā RSU aizvadīja divas sērijas, kurās sanāca viesoties Cēsīs. Kādu apakšsvītru var pavilkt komandas sniegumam šajā turnīrā?
Mērķis bija tikt līdz spēlēm ar LBL komandu. Sanāca uzspēlēt tajā brīdī vēl ar vadošo Latvijas - Igaunijas līgas komandu no Latvijas (Zeļļi atradās tabulas trešajā pozīcijā līdz 10. decembrim - aut. piez.). Tas, manuprāt, bija forši. Sapratām savu vietu un apzinājāmies lietas, pie kurām vēl daudz ir jāstrādā. Domāju, ka šis bija loģisks starts bez nekādām īpašām sensācijām vai pārpratumiem. Kopumā viss bija gana okey.

Zinot, ka divu spēļu summā izredžu nav, kā tev, kā spēlētājam, ir braukt uz šādu spēli? Kas ir tas, ko kā basketbolisti gribat apliecināt?
Mums šādas spēles ļoti noder. Kopumā sezonā ir mazāk spēļu pret tiešām spēcīgiem pretiniekiem. LBL 2. divīzijā ir "Gulbenes Buki", "Salaspils" un "Sigulda", kas ir tādas lielās komandas. Tādēļ šīs spēles pret zeļļiem lieti noder, lai samērītu to, ko esam spējuši šo divu nedēļu laikā izdarīt. Es noteikti neteiktu, ka tā bija lieka spēle. Mums tā bija vērtīga. Noskaidrojām, pie kā ir jāstrādā, jo nākamā spēle jau ir pret "Gulbeni".

Esi piedzīvojis gan RSU basketbola iepriekšējos laikus, gan tagad pāreju jaunajā formātā. Vispirms gan gribēju paprasīt par tevi pašu - vai 30 gados esi, tā teikt, mūžīgais students?
Es nezinu, ko nozīmē mūžīgais students... Šī ir iespēja par brīvu dabūt studijas - es to izmantoju. Šobrīd mācos otro maģistru - sociālo antropoloģiju. Uz priekšu skatoties, vēl ir iespēja iet pēc doktora grāda. Basketbols ir foršs bonuss izglītībai, kas ļauj sevi uzturēt kaut kādā formā un fiziski neizplūst. Tāpat ir patīkami parādīt, ka vēl kaut ko varu arī laukumā.

Cik nozīmīga šī mācību sadaļa ir komandai kopumā? Vai tas ietekmē spēlētāju treniņu apmeklējumu un kāds tev pašam kā pieredzējušajam spēlētājam ir treniņu apmeklējuma biežums?
Man īsti atlaides nav, lai arī esmu komandā ilgāk nekā pārējie. Treniņu procesa gadījumā tam ietekme nav. Trenējamies vidēji piecas reizes nedēļā. To, protams, ietekmē spēļu grafiks. Skola ir primārā. Zinām dienas, kurās kāds var netikt. Man pašam studijas ir trešdienās un piektdienās. Mēģinu ar pasniedzējiem runāt. Ir brīži, kad viņi mani palaiž, bet ir arī reizes, kad ir jābūt universitātē un nav iespēju tikt uz treniņu vai spēli. Man personīgi universitāte ir galvenais vadmotīvs, kādēļ šeit esmu. Arī lielākajai daļai komandas biedru tā ir. Ir puiši, kuri mācās fizioterapiju, medicīnu vai citas lietas. Universitāte noteikti ir primārais, kādēļ viņi šeit ir. Basketbols ir tas, kas to komplimentē un, patiesību sakot, rada šo iespēju arī mācīties. Ir ļoti forši, ka ar katru gadu atmaksātās studiju vietas paliek aizvien vairāk. Arī universitāte saprot vērtību tajā.

Ja salīdzini, kā ir mainījušās lietas komandā, kopš ir klāt šis "VEF Rīga" piekabinājums?
Viss ir kļuvis par solīti profesionālāk. Ja pirms tam tas tiešām bija kā papildus bonuss studijām, tad šobrīd basketbols ir pietuvojies studiju nozīmīgumam. Ekipējuma ziņā nodrošinājums ir tāds pats. Pats process ir kļuvis detalizētāks. Tiek veikta vairāk analīze un individuālais darbs. Tiešām vairāk domājam par to, kā kopā spēlēt basketbolu. Šajā gadījumā tas ir skrupulozāks darbs pie lietām, kuras ir jāuzlabo gan katram atsevišķi, gan kopā kā komandai. Pirms tam, tas bija basketbols kā basketbols tādā amatieru izpausmē. Vefs ir iedevis profesionālo ievirzi tam visam.

Ar "VEF Rīga" piesaistīšanos iepriekšējās sezonās komandu vadīja Kristaps Zeids, šogad galvenā trenera funkcijas pārņēmis Krists Pīternieks. Vai ir jūtama starpība starp to pieredzi, ko dod speciālisti, kuri iepriekš ir strādājuši Latvijas - Igaunijas līgas līmenī, un starp to, kā lietas notika pirms tam?
Protams, ir atšķirības niansēs. Taču arī Aivars Vīnbergs, kurš bija pirms tam, ir bijis izlasēs un palīgs izlasēs. Padomu un spēles sapratnes ziņā treneri ir līdzvērtīgos svaru kausos. Atšķirība ir niansēs, kuras šobrīd ir akcentētākas. Iepriekš bija lielāka brīvība tajā basketbolā. Šobrīd vairāk pieturamies pie sistēmas. Tās ir rokraksta atšķirības starp treneriem. Prasmju un pieredzes ziņā noteikti nevaru teikt, ka iepriekš bija sliktāk - galīgi nē.

RSU galvenais treneris Krists Pīternieks un kapteinis Rihards Ginters. Foto: Aija Ozoliņa

Treneris Pīternieks pirms spēles atklāja sapnīti, ka brīdī, kad RSU būs pašai sava zāle, varētu tikt domāts par kāpšanu līmeni augstāk. Kādas domas pašiem par to ir no sarunām ģērbtuvēs? Pašam kā spēlētājam, cik liela interese tev būtu pārstāvēt studentu basketbolu valsts augstākajā līmenī?
Tur atkal jāskatās par pašu universitāti. Pēc būtības fokuss ir medicīnas studijas. Puse no mūsu komandas mācās medicīnu un ar to saistītas lietas. Medicīna studiju ziņā prasa lielu laika investēšanu. Kāpšana augstāk mainītu šo fokusu gan spēlētājos, gan spēlētāju atlasē komandas vajadzībām. Tas nav nekas nereāls. Domāju, ka VEF pienākšana klāt loģiski ceļ klāt šī ambīcijas. Protams, vispirms ir jāsagaida zāle. Kopš es pats esmu RSU, šādi projekti vai idejas ir bijušas vairākas. Kamēr tiešām nav sākts būvēt un iedzīti pāļi zemē, par to nevar neko skaidri zināt. Par sevi personīgi tas būtu visdrīzāk tas punkts, kur saprastu, ka man nav vietas. Šīs dienas spēle jau parādīja, ka līmeņa ziņā ir pietiekami liela aiza starp to, ko varu es un kas nāk pretī. Spēlēt LBL galīgi nav mans pašmērķis. Pašmērķis ir studijas, un uzturēt sevi kaut kādā formā.

Spēlēšana pašam vēl nebūt nav galā, bet nedaudz reflektējot - kas ir tie spilgtākie prieka mirkļi un momenti RSU kreklā, kuri nāk atmiņā?
Zini, viena lieta ir tas kolektīvs, kas mums bija izveidojies pirms šīs vadības un trajektorijas maiņas. Mums bija gana spēcīga, kā mēs paši sevi saucām - interešu grupa. Mēs vēl joprojām regulāri satiekamies un sazināmies. No panākumiem mums ir divas otrās un trešā vieta LBL 2. divīzijā. Tā kā esam gana regulāri spēlējuši gan finālā, gan pusfinālos. Ir bijušas daudz un interesantas spēles ar to pašu "Ķekavu", "Jelgavu" un citām gana ambiciozām komandām. Grūti izcelt vienu konkrētu lietu, bet spēja visu laiku būt konkurētspējīgam un aktuālam ir tas interesantais, kas rada azartu.

Pieminēji, ka tuvojas cīņa pret bukiem. Vai cīņas pret gulbeniešiem ir tās īpašākās, kas šobrīd ir lielākais kairinājums Nacionālās līgas Austrumu grupā?
Jā, tā noteikti ir. Nav jau tik daudz to komandu turnīra augšgalā, pret kurām tiešām tās spēles gaidi. Buki, "Jelgava"... iepriekš "Līvāni" ir bijuši tie, kas mums ir bijuši neparocīgāki. Tagad ir jaunās komandas "Salaspils" un "Sigulda". Tās ir komandas, pret kurām ir interesanti. Spēlējot vienam pret otru play-off, tās attiecības jau arī izveidojas. Kad labi pazīsti pretinieku un viņš pazīst tevi, tur jau tas azarts laukumā veidojas.

Esi pietiekami ilgi LBL 2. divīzijas līmenī bijis un dažādas turnīra formātu maiņas piedzīvojis. Kā šobrīd redzi šī brīža izspēles kārtību? Tas, ka ir divu grupu dalījums, ir šobrīd optimālais formāts? Vai nav tā, ka ir par daudz spēļu pret jauniešu komandām, kas īpaši interesantas mēdz arī nebūt?
Ir pietiekoši optimāls. Ir kaut kādi iemesli, kādēļ pēdējos gados ir nonākts līdz šim modelim. Protams, ir bijušas fāzes, kad izspēlē vienu vai divus apļus, un tad atbilstoši spēku samēriem nāk kopā. Manuprāt, ir pietiekami interesanti, ka pēc grupu diviem apļiem uzreiz nāk play-off spēles. Tas ļauj arī kādai zemāk izsētai komandai arī iekost reizēm tiem lielajiem. Esmu kādreiz domājis par to, kāda man pašam ir vērtība un kāda ir vērtība spēlēt pret komandām, kur tie jaunieši pat īsti neparādās. Mūsu pašu pusē tās ir "Limbažu" un "Līvānu" komandas, kur tās jaunās asinis īsti neparādās. Tad ir jautājums, kāda ir vērtība tam basketbolam konkrētajā pilsētā. Ja sports tiešām ir vienīgais notikums pilsētā un cilvēki uz to nāk skatīties - tad jā! Brīžiem tas liekas nedaudz neizskaidrojami, ka vairāk nekā puse komandas ir no citām pilsētām un vietām, kas pat nerada tādu īstu lokālpatriotismu. Kopumā jauniešiem tās komandas ir vajadzīgas. Arī mūsu treniņos varam novērot, ka jaunieši velkas klāt tiem pieredzējušajiem. Nacionālā līga ir vajadzīga arī tām sporta skolas komandām, jo vēl vairāk viņus nolikt spēlēt savā starpā tāpat kā jaunatnes līgā nebūtu vajadzība. Tādēļ jau viņas ir šeit pievienotas.

Lasi vēl...

# Engers: "Profesionālais sports paņem daudz laika, bet atalgojums nav konkurētspējīgs"
# Sokolovs: "Audzēkņi skatās uz treneri laukumā, arī viņi grib tās emocijas"
# Divas basketbola komandas Cēsīs? Kādēļ? Skaidrojumu dod Reinis Rudzītis
# Ramanis: "Pēc četru gadu izlaišanas Sigulda atgrieza basketbola mīlestību"