Rūjienas laicīgais basketbols: nedaudz pieklusis, bet ar stiprām saknēm

Pagājušajā piektdienā SK "Rūjiena" vīru basketbola komanda sezonu sāka ar dueli pret "Cēsīm", kuras diženākais spēlētājs ir Dāvis Rozītis, kura saknes tā starp citu arī meklējamas tieši Rūjienas pusē. Starp šī brīža "Rūjienas" komandas spēlētājiem vispārējai basketbola publikai labi pazīstamus vārdus neatrast, tomēr sezonas sākums rūjieniešiem padevās ļoti atzīstams, apspēlējot cēsniekus ar 87:68.

Pirmā Rūjienas basketbola zelta paaudze ir 1982. un 1983. gadā dzimušie basketbolisti, starp kuriem trenera Ojāra Meldera audzēkņi Juris Andžejevskis, Monvīds Pirsko un trenera dēls Gatis Melderis bija vīri, kuri palīdzēja pirmās LBL bronzas medaļas divtūkstošo sākumā kalt Valmieras basketbolam. Nedaudz vēlāk Rūjiena Latvijas basketbolam deva Dairi un Dāvi Bertānus, Oskaru Virsi, Edmundu Elksni, Jāni Bērziņu jeb Boni, Rinaldu Mālmani un droši vien pieskaitāms no Rūjienas septiņus kilometrus attālajos Naukšēnos uzaugušais Jānis Engers. Viņa brālis Jurģis piektdien "Rūjienas" labā guva 13 punktus. No pretējās puses - Mazsalacas (16 kilometri) - nāk Rolanda Šmita tēvs. Basketbola aura no Burtnieku ezera uz ziemeļiem ir ļoti spēcīga. 2018. gadā Rūjienas basketbola fenomenu cītīgi pētīja Reinis Lācis.

Pēdējie basketbolisti, kuri caur Rūjienu nonākuši profesionālajā apritē, ir Eiropas U18 čempionāta (2018. gadā) sudraba godalgu ieguvēji Anrijs Miška (nāk no Jeriem) un mazsalacietis Ojārs Bērziņš. Vairāku gadu klusums liek jautāt, vai tiešām nu Rūjienas basketbola ražotnē apgriezieni ir apsīkuši? Lai uzzinātu kā oranžās bumbas spēle Rūjienā izskatās šajā brīdī, portāls Sportacentrs.com aicināja aprunāties Rūjienas sporta skolas treneri un Reģionālās līgas komandas "Rūjiena" galveno treneri - Jāni Aģi. Savukārt cits Jānis - Jānis Karselis no "Rūjienas" komandas kapteiņa perspektīvām pastāstīja par šī brīža komandas aprisēm un to, kā tik daudz puikas no Rūjienas izauga līdz lielajam basketbolam.

Reģionālās līgas "Rūjienas" komandas galvenais treneris Jānis Aģis par vīru basketbola nepieciešamību ziemeļu mazpilsētā atzīmēja: "Rūjienai šāda komanda noteikti ir vajadzīga. Mums sporta skolā ir sava basketbola nodaļa. Jaunajiem spēlētājiem tas dod iespēju vismaz kaut kādā līmenī nākt un paskatīties pieaugušo basketbolu. Varbūt kāds no tiem jauniešiem jau sevi redz spēlējam šādā līmenī. Ar citiem treneriem runājot, esmu teicis, ka [pilnvērtīgai piramīdai] mums tā LBL3 komanda ir vajadzīga. Mums ir atbalsts no Valmieras novada, bet kādā brīdī liksies, ka tas ir sekundāri vai tālāka vajadzība, bet mums patiesībā to vajag ļoti."

Savu raksturojumu par komandu deva tās kapteinis Jānis Karselis: "Mēs esam Rūjienas tradīcijas nesēji. Nevienam basketbolistam Rūjienas vārds nav svešs. Līdz ko uzcēlām jauno zāli, vismaz man tas likās kā pagrieziena punkts, ka nu tik būs. Tas likās kā nākamais posms, ka audzināsim nākamos Bertānus, Viršus un Elkšņus. Loģisks solis bija uztaisīt lielāku komandu. Pirms tam Valmieras/Rūjienas apvienotā komanda spēlēja jaunatnes līgā. Pašā Rūjienā nekas tāds liels nenotika, jo "Valmieras Piens" kaut kad ļoti sen spēlēja Virķēnos (5 km no Rūjienas). Ar jaunu halli un jaunu infrastruktūru pavērās iespējas uztaisīt kaut ko arī šeit, virzot galveno domu, lai varam jaunos spēlētājus ievirzīt pieaugušo basketbolā."

"Dotajā brīdī tie, kas šobrīd dzīvo uz vietas Rūjienā, varbūt nav tik daudz, bet gandrīz visi esam tepat no Rūjienas. Esam te uzauguši, skraidījuši pa peļķēm, situši ar futbola bumbu logus ārā. Principā vienu garo esam no malas piesaistījuši [Jāni Pāži], jo pašiem nav ar garajiem pēdējos gados paveicies. Kādi 90-95% tiešām esam ar saknēm rūjienieši, kuri arī šeit skolā esam mācījušies," izteiktu uzsvaru uz savas pilsētas basketbola audzēkņiem atzīmēja komandas kapteinis. Tikmēr cits leģendārs Rūjienas basketbola personāžs Vidars Zviedris no telpas stūra nosmaidīja, sakot, ka tie, kas paši nav rūjienieši, šeit esot meitenes atraduši.

Sezonas pirmās spēles puslaika pārtraukumā Rūjienas sporta hallē tika paziņots, ka maču klātienē esot vērojuši 175 skatītāji, kas esot viens no pēdējo gadu lielākajiem skaitiem tribīnēs. Par interesi pilsētā Karselis izteicās, ka cilvēki par komandu runā: "Esam salīdzinoši maza pilsēta. Man mamma strādā domē, un tad viņa arī stāsta, ka redz ir ielicies kāds posts internetā. Tad, lūk, ir parādījies sastāvs. Tad domē tur aprunā, kurus pazīst, kurus nepazīst, - šis mazais jau ir tāds liels izaudzis un tā tālāk. Visa pilsēta zin. Tas, ko jau minēju, lielākā daļa esam rūjienieši. Katrs kādu jau zin, ka, lūk, šis skraidīja kādreiz pa manu pagalmu, aiziešu paskatīšos. Vieniem atnāk draugi paskatīties, citiem ierodas ģimene. Cik esam pabraukājuši apkārt, nu reti ir tā, ka tiešām cilvēki nāk. Par ko paši bijām pārsteigti, šogad pat pareklamējām pārbaudes spēles un uz tām pat nāca cilvēki skatīties."

Jānis Karselis. Foto: Emīls Vanags

Basketbola cauruļvadā materiāls apsīcis?

Kādu brīdi no Rūjienas profesionālajā basketbolā jaunas sejas nav parādījušās. Tādēļ trenerim Jānim Aģim tika vaicāts, vai Rūjiena ir basketbola lielpilsētā arī šobrīd. Treneris atzīmēja, ka pamata pesimismam noteikti nav: "Lai gan pēdējos desmit gadus mums tādi lielās izlases kandidāti nav, tomēr vēl joprojām Rūjiena ir basketbola pilsēta. Pēdējos gados mums katru gadu ir pa kādam reģionālās izlases kandidātam. Pagājušajā gadā mūsu Rūjienas sporta skolas audzēknis Jēkabs Liepa tika paņemts U14 izlases divpadsmitniekā. Mani bijušie audzēkņi - 2007. gadi, kurus aizlaidām uz Valmieru, palīdzēja Valmierai izcīnīt titulus. Arī Valmieras 2008. gadiem klāt bija spēlētāji no Rūjienas. Jāatzīst, ka mēs darbojamies kā donors Valmierai. Es pats esmu samierinājies ar to, ka mans darbs ir līdz devītajai klasei. Pēc tam labprāt to puisi palaižu tālāk, lai viņš dodas tur, kur ir konkurence. Te jau vārāmies paši savā sulā. Ar šobrīd Bertānu skolā trenējošo Elviju Švēdi (rūjienietis) esam daudz runājuši, ka, ja tev ir kādi trīs labi džeki, līdz 16 gadu vecumam, tad īstenībā daudz vari izdarīt. Tā arī bija ar 2010. gadiem - tikām jaunatnes superlīgā. Arī 2006. gadi iepriekš bija superlīgā. Albertam Laskam ir ļoti labi 2012. gadi. Tur ir viens ļoti interesants jaunietis, kurš ir līdzīgs Dāvim Bertānam. Iespējams izaugs līdz diviem metiem, un viņam ir rudi mati. Kāds talantiņš visu laiku ir, un mazās grupas ir piepildītas. Tagad pie 2016. gada jauniešiem mums trenējās 20 bērni."

Nevar arī noliegt, ka mainījusies sportošanas prioritāte jauniešu vidū, jo tagad visiem kabatā ir viedtelefons, kura kustīgo bildīšu mērķis ir noturēt maksimāla bērna uzmanību par spīti trenera aizrādījumiem.

"Tas telefons, protams, viņiem tāpat pēc treniņa ir rokās. Ļoti bieži nākas aizrādīt, ka kakli ir lejā. Es viņus brīdinu, ka vēlāk vecākos gados no tā visa galva sāpēs. Taču ir redzams, ka ir puiši, kuriem acīs basītis deg. Protams, ir arī fona masa, bet ir jaunieši, kuri deg par basketbolu. Ir tādi, kuri spēlē arī pie gadu un divus gadus vecākiem. Viņi iet bumbu mētāt arī ārā lietū. Jāsaka godīgi, ka citus sporta veidus tik mazā pilsētā arī negribam laist iekšā. Atceros, ka mans vienaudzis Edmunds Elksnis vienu brīdi arī bija aizgājis futbolu spēlēt. Komandā bija arī florbolists Gatis Akulovs [14 sezonās ar "Rubeni" viens Latvijas čempiontituls], kuru treneris Ojārs Melderis uzskatīja par diezgan perspektīvu basketbolistu. Tā kā basketbols kādreiz paņem no citiem sporta veidiem, vai pazaudē tos spēlētājus, bet kādreiz viņi arī atnāk atpakaļ. Mēs te nebūtu priecīgi, ja ienāktu pilsētā vēl kāds sporta veids, kā, piemēram, florbols. Mēs to nevaram atļauties. Valmiera to var, tur bērnu pietiek visiem," atzīmēja Aģis.

Par viengabalaino sporta dzīvi Rūjienā treneris arī ieskicēja citas alternatīvas: "Kādreiz jau bērni un viņu vecāki jautā, kādēļ nav tie citi sporta veidi, jo ne visiem to basketbolu gribās. Ir Latvijas augstākajā līgā rūjienietis - hokejists Kristaps Roķis [HK "Zemgale"]. Somijas augstākajā līgā spēlē Alberts Šmits - viņš ir rūjienietis! Ir gadījumi, kad arī citos sporta veidos rūjienieši izšauj. Agrāk sporta skolā bija arī volejbols, bet treneris Valērijs pārāk daudz grupas cauri sevīm izlaidis, un vairs to negribēja. Tagad mums volejbols ir pulciņu līmenī. Volejbols ir sporta veids, ko mēs sev šeit redzētu. Protams, vēl viena lieta, kas ir, - tā ir vieglatlētika."

Jānis Aģis. Foto: Emīls Vanags

Profesionāļa labākais draugs - pievīlētā atslēdziņa

Jānis Karselis par profesionālu basketbolistu pats nekļuva, bet bez viņa neviena "Rūjienas" komandas sezona LBL 3. divīzijā jeb šobrīd Reģionālajā līgā nav notikusi. Karselis atminējās savu jaunību, izceļot iespējas, kas tobrīd bez basketbola nebūtu bijušas: "Profesionāļiem, kas šeit ir izauguši, ļoti liela priekšrocība bija zāles pieejamība. Tie bija citi laiki. Nebija tā, ka savācāmies, lai uzspēlētu basīti datorā. Ar brāļiem Bertāniem un pārējiem gājām uz zāli. Mums visiem mājās nebija dators. Kādu pusstundu datorspēles varējām padzenāt, bet tad gribējās izkustēties. Varbūt Dāvim patika vairāk par pusstundu datorspēles, bet tāpat beigās savācām uz basketbolu vēl džekus. Protams, paralēli bija arī blēņas. Tas bija caur fizisku kustēšanos, radot to, ka mēs nemaz nemācējām citādāk brīvo laiku pavadīt. Ja brīvo laiku tik daudz atdod basketbolam, tad tie sasniegumi parādīsies. Kas man ļoti patika jaunatnes līgas vecumā, ka ar Valmieru/Rūjienu braucām uz turnīriem, piemēram, Somijā. Tajā laikā tas likās kaut kas wow!. Tagad tas ir citādi. Tagad Valmieras vai Rīgas komandas tik ātri pamana tos talantus, jo statistika visiem ir pieejama. Tolaik tas pluss bija tā sportošanas pieejamība praktiski jebkad, kad vien vēlējies."

Treneris Aģis nosmaidīja, ka viņam jaunībā Naukšēnu zāles atslēga pat esot bijusi pievīlēta. Tagad jaunajā Rūjienas zālē tik brīvi tas viss nenotiek: "Zālē ir tā, ka mums diezgan strikti laiki ir sadalīti. Tādēļ nav tā, ka pats uz savu roku jaunietis var atnākt pamētāt tukšā zālē. Man pašam bērnībā Naukšēnos bija tā, ka varēju līdz vēlai naktij mētāt. Šobrīd āra laukumā vasarā ir diezgan aktīva bumbas mētāšana. Tur kompānijas ir dažādas un arī meistarības līmeņi dažādi. Kad pēc mūsu treniņa nav citu nodarbību, tad ļauju puišiem palikt. Zāle slēdzas ciet deviņos, tad arī ir jābeidz. Vecā zāle, kur Bertāni un visi pārējie ir uzauguši, šobrīd ir aizņemta. Tur izveidota noliktava. Šobrīd lemjam par to. Cerams - radīsim iespēju kādam sporta veidam to zāli reanimēt."

Dzinējspēks - mazpilsētas vienotība

Atgriežoties pie tēmas par laicīgo Rūjienas basketbolu, kapteinim tika vaicāts, kā vienībai izskatās ar spēju savākties tālajiem izbraukumiem. Šosezon Reģionālajā līgā "Rūjiena" no Centra divīzijas, kurā tālāk par Rīgu braukt nevajadzēja, pārcelta uz Austrumu zonu. Tās ietvaros gaidāmas spēles Alūksnē, Jēkabpilī, Daugavpilī un Aizkrauklē. Karselis atzina, ka izbraukumu spēles trešās līgas līmenī nav viegls jautājums: "Domāju, ka mēs nebūsim vienīgie, kuriem izbraukumos sastāvs ciešs. Katru sezonu ir tā, ka uz sezonas beigām kā komanda "sagurstam". Nav vairs tā atdeve, un sezonas sākuma haips. Šogad es uz to skatos pozitīvi, jo esam sabalansēta komanda gan ar vairāk jaunajiem džekiem, gan ar pieredzējušajiem. Izbraukumos teorētiski grūtāk vajadzētu būt tikt pieredzējušajiem, kuriem ir ģimene. Mājas spēles mums ir pa vakariem, un, lai gan reti kurš dzīvojam Rūjienā, tomēr mēs te braucam. Es ļoti ļoti ceru uz jauno spēlētāju atbalstu, kuri brauks uz izbraukumiem arī sezonas otrajā daļā. Pēdējās sezonās ir bijis tā, ka nu bļāviens mums tik daudz jaunie, bet uz izbraukumiem otrā apļa beigās pamatā ir pieredzējušie ar septiņiem astoņiem spēlētājiem. Mēs tādi, protams, neesam vienīgie. Tas ir Reģionālās līgas lāsts, ka uz mājas spēlēm savācās - atbrauc uz dzimto vietu brīvdienās, bet izbraukumos, īpaši ja iekrīt darba dienās, tad ir kā ir."

"Organizētu treniņu procesu cenšamies veidot. Taču ar to ir līdzīgi kā ar izbraukumiem. Sezonas sākumā visi ir gatavi, un tad ar laiku sastāvs samazinās. Katra sezona sākas kā balta lapa. Ceru, ka komanda šosezon paliks aktīva arī uz treniņu apmeklējumiem. Jāatzīst, ka žēl, ka Valmieras pilsētas čempionāts ir pačarkstējis, kur jau pagājušajā gadā daudzas pirmās līgas komandas pazuda. Tas bija jūtams pluss, ka, ja tie treniņi nesanāk, tad piektdienās bija Reģionālā līga un sestdienās atslodzītē varēja kādas lietas uzlabot Valmieras čempionātā. Pozitīvi manā skatījumā arī tas, ka Valmieras čempī neesam tieši tāda pati komanda. Ir kodols, bet ir spēlētāji, kas izmētāti pa citām komandām, un tad varam viens otru izaicināt," ieskicējot treniņprocesu Reģionālās līgas komandā teica kapteinis.

Jautāts, kā uzrunāt līdzjutējus, lai arī sezonas turpinājumā tribīnēs trīsciparu skaitlis nesaruktu, Karselis nedaudz apdomājās un nosprieda: "Es domāju, ka mūsu vadošais dzinējspēks ir mazpilsētas vienotība. Skatītāji atnākot redzēs laukumā pazīstamas sejas. Esam 95% rūjieniešu. Tā ir vietējā komanda, kurā atbalstīt savus pilsētas basketbolistus. Mums Rūjienā to kultūras pasākumu un citu izklaižu nav tik daudz. Kādēļ gan tumšajos vakaros reizi divās nedēļās neatnākt uz mūsu komandas mājas spēlēm?"