Ar savējiem nepietiek pat lielvalstīm - pilsoņa pase pret medaļām turnīrā

Prezentē Erdogans personīgi

Sinsinati, ASV dzimušais un uzaugušais Šeins Larkins savu talantu apliecināja jau dzimtenē, un pēc divām veiksmīgām sezonām Maiami universitātes rindās NCAA koledžu līgā pieteica sevi kā nopietnu kandidātu uz vietu 2013. gada NBA draftā. Pasaules spēcīgākās basketbola līgas jauno spēlētāju izvēles ceremonijā 20 gadus veco saspēles vadītāju ar 18. numuru izvēlējās Atlantas “Hawks”, drafta naktī veicot maiņas darījumu, kā rezultātā tiesības uz Larkinu ieguva Dalasas “Mavericks”.

Arī turpmākā Larkina karjera NBA pagāja līdzīgā zīmē, nevienā komandā neuzturoties ilgāk par vienu sezonu. Pārstāvot arī Ņujorkas “Knicks”, Bruklinas “Nets” un Bostonas “Celtics”, labākos statistikas rādītājus Larkins uzrādīja “Nets” kreklā, kad 2015./16. gada sezonā 78 spēlēs izcēlās ar 7,3 punktiem, 4,4 rezultatīvām piespēlēm un 2,3 atlēkušajām bumbām vidēji mačā.

Tieši pēc pavadītā gada Bruklinā Larkins pirmoreiz nolēma pamēģināt spēkus Eiropā, pievienojoties vienam no Spānijas grandiem “Baskonia”. Debijas sezona Vecajā kontinentā izdevās godam. ACB līgā izceļoties ar 14,2 punktiem vidēji spēlē, Eirolīgas turnīrā – ar 13,1, cierētāju loks amerikāņa virzienā paplašinājās. Vasarā Larkinam jaunu līgumu galdā lika gan “Baskonia”, gan arī “Barcelona”. Basku klubs pielīdzināja katalāņu milža izteikto piedāvājumu un jau teju nodrošinājās ar vienu no daudzsološākajiem Eirolīgas saspēlniekiem arī uz nākamo sezonu, taču tad nāca piedāvājums no Bostonas “Celtics”. Atsakoties no piedāvātajiem 6,3 miljoniem dolāru Spānijā, Larkins vēlreiz krāmēja koferus un pieņēma otro iespēju nostiprināties NBA.

“Celtics” rindās amerikānis aizvadīja 54 mačus un izcēlās ar zemākajiem rādītājiem kopš NBA debijas sezonas gan punktos (4,3), gan nospēlētajās minūtēs (14,4). Kā lomas spēlētājs Larkins tika pie spēles laika (14,0 min., 3,7 punkti) arī izslēgšanas turnīrā, taču ambīcijas tas neapmierināja. “Neatgriezīšos NBA kā komandas trešais saspēles vadītājs. Ja kāda komanda par to jautās, pat necelšu telefonu,” pēc sezonas pauda basketbolists. Tā 2018. gada vasarā amerikānis atkal skatījās jau pazīstamās Eiropas virzienā, noslēdzot viena gada līgumu ar Stambulas “Anadolu Efes”. Kā vēlāk izrādījās – uz palikšanu.

“Anadolu Efes” nu jau 29 gadus vecais amerikānis pārstāv joprojām, un šovasar pagarināja līgumu ar klubu uz vēl divām sezonām. Stambulas komandas sastāvā Larkins divreiz kļuvis par Eirolīgas (2021., 2022.) un Turcijas Superlīgas (2019., 2020.) čempionu, 2018./19. gada sezonas triumfā tiekot atzīts arī par fināla MVP. 2019. gada 29. novembrī Larkins laboja latviešu centra Kaspara Kambalas iespēto sasniegumu un kļuva par Eirolīgas rekordistu vienā spēlē gūto punktu ziņā (49).

Basketbolista interese par Turciju gan neaprobežojās vien ar spēlēšanu klubā. 2019. gada otrajā pusē medijos parādījās pirmās ziņas par to, ka basketbolistam varētu tikt piedāvāts pārstāvēt arī Turcijas basketbola valstsvienību, saņemot arī šīs valsts pilsonību. “Ja tas nāktu, tas būtu lielisks piedāvājums. Šīs man jau ir kā mājas,” tā gada septembrī izteicās Larkins. “Darīsim visu, kas tā labā nepieciešams. Vēlamies redzēt tik veiksmīgu spēlētāju mūsu nacionālās izlases rindās,” publiskajā paziņojumā citēts arī Turcijas autoritārais līderis Redžeps Tajips Erdogans.

Sacīts – darīts. 2020. gada 1. februārī Larkins ar sava “Twitter” konta starpniecību paziņoja, ka ieguvis Turcijas pilsonību. Jaunizceptā turku basketbola izlases saspēlnieka prezentācijas pasākumā piedalījās arī pats Erdogans, Larkinam no valsts prezidenta rokām saņemot arī izlases spēļu kreklu. “Esmu pagodināts par man doto iespēju pārstāvēt šīs valsts izlasi, un esmu ļoti priecīgs ar lepnumu nest Turcijas karogu uz krūtīm. Varu apsolīt, ka atdošu šai valstij katru pilīti savu sviedru, enerģijas un pūļu. Dodu savu vārdu,” teica Larkins, kurš gan saglabāja arī dzimtās ASV pilsonību.

Erdoğan'dan Larkin'e milli formahttps://t.co/EIsYdG3bZX pic.twitter.com/f3FTXPr6s8

— DHA Spor (@dhaspor) February 8, 2020

Debiju Turcijas izlasē 183 centimetrus garais saspēles vadītājs piedzīvoja 2022. gada “Eurobasket” kvalifikācijas turnīra spēlē pret Horvātiju 2020. gada 27. novembrī – izlase gan piedzīvoja zaudējumu (62:79), bet Larkins atzīmējās ar 12 punktiem un piecām rezultatīvām piespēlēm. Atlikušajās trīs kvalifikācijas spēlēs Turcija gan izcīnīja uzvaras, ar naturalizētā amerikāņa palīdzību kvalificējoties septembrī gaidāmajam Eiropas čempionāta finālturnīram. Tā kā Larkins Amerikas Savienoto Valstu izlasi oficiālos FIBA turnīros iepriekš nebija pārstāvējis, viņa pārejai uz Turcijas izlasi, iegūstot valsts pilsonību, juridisku šķēršļu nebija.

Tieši “Eurobasket” būs pirmais Larkina iznāciens uz izlašu finālturnīru skatuves. Jāatzīmē, ka šopavasar pie Turcijas valstsvienības stūres stājās “Anadolu Efes” galvenais treneris Ergins Atamans, kuru kā lielu faktoru savai spēlēšanai Stambulas kluba rindās izcēlis arī Larkins: “Treneris Ergins vienmēr man tic. Viņš ļauj man būt tam, kas es pats vēlos. Ar Atamanu kā treneri es varu būt spēlētājs, par kādu es vienmēr esmu sapņojis kļūt. Uzskatu, ka tā ir mūsu panākumu atslēga.”

Larkina piemērs gan nebūt nav vienīgais ne tikai Eiropas valstu, bet arī tieši Turcijas izlases sastāvā, kas ārpakalpojumus naturalizētu ASV basketbolistu personās izmantojusi jau iepriekš. 2015. gadā Turcijas pilsonību ieguva Bobijs Diksons, kurš trīs gadu laikā aizveda “Pinar Karsiyaka” līdz otrajam valsts čempiontitulam kluba vēsturē. Kļūstot par Turcijas pilsoni, Diksons tika arī pie jauna vārda un uzvārda, pārdēvējoties par Ali Muhamedu, un līdz 2018. gadam pārstāvēja Turcijas izlasi. Diksons spēlēja arī 2015. gada “Eurobasket” finālturnīrā, kur izcēlās ar vidēji 15,0 punktiem sešos mačos. Pērn amerikānis paziņoja par karjeras beigām, bet arī nākamo soli spēris, paliekot Turcijā – Diksons uzņēmies trenera darbu ar “Fenerbache” akadēmijas jauniešiem klubā, kurā savu karjeru pēc sešiem tajā pavadītiem gadiem arī noslēdza.

Diksona vietā 2018. gadā Turcijas valstsvienībā ienāca Skotijs Vilbekins. Amerikāņu saspēlnieks, kurš arī sevi bija apliecinājis klubu līmenī, pārstāvot “Darussafaka”, spēlēja Turcijas izlasē 2019. gada Pasaules kausa izcīņā. Četrās spēlēs Vilbekins izcēlās ar 10,3 punktiem un 6,5 piespēlēm. Šovasar 29 gadus vecais basketbolists parakstīja trīs gadu līgumu ar “Fenerbache”.

Jāatzīmē, ka iepriekš izsludinātajam kandidātu sarakstam “Eurobasket” un 2023. gada Pasaules kausa kvalifikācijas spēļu logam, kurā priekšā arī duelis pret Latviju, Turcijas izlases paplašinātajā kandidātu sarakstā bija iekļauts gan Vilbekins, gan Larkins. FIBA noteikumi gan paredz, ka izlases sastāvā vienlaicīgi drīkst atrasties tikai viens naturalizēts spēlētājs [kurš saņēmis šīs valsts pilsonību pēc 16 gadu vecuma], un Atamans bez lieliem pārsteigumiem izdarīja izvēli par labu sev krietni labāk pazīstamajam Larkinam.

Līdzīgs lēmums savulaik bijis jāpieņem arī Spānijas izlases treneru korpusam, izvēloties starp diviem naturalizētiem spēka uzbrucēja pozīcijas basketbolistiem – Seržu Ibaku un Nikolu Mirotiču. Kongo Republikā dzimušais Ibaka Spānijas pilsonību ieguva 2011. gadā, togad kļūstot par “Eurobasket” čempionu, bet gadu vēlāk izcīnot sudrabu Londonas olimpiskajās spēlēs. 2015. gada Eiropas meistarsacīkstēs zelta komandā savukārt spēlēja jau senāk pilsonību ieguvušais un Spāniju jauniešu izlasēs pārstāvējušais melnkalnietis Mirotičs, vēlāk pievienojot arī 2016. gada Rio olimpisko bronzu.

Uzmetiens, absurds un lēta rīcība Spānijas izlasē

Arī nesenākais un viens no pretrunīgākajiem basketbolistu naturalizācijas gadījumiem saistīts tieši ar titulēto Spānijas valstsvienību. Tās vienīgais “ārzemnieks” šī gada “Eurobasket” sastāvā būs amerikāņu saspēles vadītājs Lorenzo Brauns, kurš pie Spānijas pases tika jūlija sākumā. Ja Ibakas un Mirotiča, kā arī iepriekšminētās turku trijotnes sakarā var runāt par to, ka spēlētāji pirms pilsonības saņemšanas jau vairāk vai mazāk gadus nodzīvojuši šajās valstīs [Mirotičs, Ibaka, kurš savulaik uz Eiropu ar ģimeni aizbēga Kongo kara dēļ] vai spēlē to klubos [Larkins, Vilbekins, Diksons] un ir noslēguši vairāku sezonu līgumus, tad Braunam ar Spāniju iepriekš nav bijis praktiski nekādas saistības.

Ne iepriekšminēto faktoru, ne spāņu sakņu, nekā tamlīdzīga – vienkārši nepieciešamība pēc pastiprinājuma saspēles vadītāja pozīcijā, izvēloties iet ātrāko ceļu. Pilsonības piešķiršana Braunam izsauca asu pretreakciju gan Spānijas mediju, gan arī atsevišķu izlases basketbolistu vidū. Prestižā spāņu laikraksta “AS” interneta portālā šis gadījums ticis nodēvēts par apkaunojumu, absurdu un izlases galvenā trenera Serdžio Skariolo “grēku izpirkumu”, kas ar Spānijas basketbola federācijas prezidenta Horhes Garbahosas palīdzību rekordātros tempos ticis izbīdīts caur varas gaiteņiem.

“Viņš ir pilnīgs nejaušais [“randomer”], un Spānijas izlase ir rīkojusies lēti, pievienojot viņu. Nav arī tā, ka viņš šeit ir atpeldējis uz plosta ar sapni par labāku dzīvi – tad viņš noteikti būtu pelnījis mūsu cieņu. Viņš knapi ir spēris kāju uz šīs valsts, atskaitot reizes, kad šeit ir ieradies uz kādu basketbola spēli. Padomāsim par tūkstošiem imigrantu no Latīņamerikas, kas šeit atbrauc strādāt. Viņiem Spānijas pilsonību tiek atļauts iegūt tikai pēc diviem šeit pavadītiem gadiem, kā tas ir arī gadījumā ar Vinisiusu Žunioru no “Real Madrid” [futbola kluba] – arī viņi, tāpat kā visi tie Spānijas izlases basketbolisti, kas līderu prombūtnē aizvadīja kvalifikācijas spēles sezonas logos, pateicības vietā saņem uzmetienu,” slejā raksta “AS” žurnālists Alfredo Relanjo.

Līdzīgās domās ir arī Spānijas valstsvienības kapteinis Rūdijs Fernandess: “Federācijas prezidentam kā kapteinis izteicu savu viedokli. Man tas nešķiet pareizi. Ticis naturalizēts spēlētājs, kam nav nekāda sakara ar valsti.” Vēlāk gan pieredzējušais Fernandess publiskajos komentāros vairāk izteicies no sportiskā viedokļa, sakot, ka dodot priekšroku spēlētājiem, kas “atbild trenera izsaukumam, nevis to ignorē” un ka Brauns būs svarīga sastāvdaļa komandas kopējā mehānismā cīņā pret citām “lielajām” izlasēm.

Spānijas izlases galvenais treneris Skariolo vienu sezonu ar Braunu, kuram piektdien apritēs 32 gadi, jau ir strādājis klubu līmenī – 2018./19. gada sezonā itāļu speciālists bija viens no trenera asistentiem Toronto “Raptors”, kur amerikānis pavadīja sezonas pirmo pusi. Skariolo gan noliedzis, ka viņš tādēļ būtu uzrunājis Braunu pievienoties izlasei – pēc trenera vārdiem, Brauns ar šādu iniciatīvu nācis pats. Kopš 2019. gada amerikānis spēlē Eirolīgā, un ir pārstāvējis “Crvena Zvezda”, “Fenerbache” un UNICS, bet šovasar noslēdza divu gadu līgumu ar “Maccabi”.

“Man prasīja, vai es viņu zinu – teicu, ka jā. Viņš ir labs spēlētājs, kurš varētu palīdzēt komandai. Neiesaistījos nekādos politiskos vai cita veida apsvērumos. Neesmu lūdzis viņa iekļaušanu komandā, tā nav taisnība. Cita lieta ir bažas, ko esmu izteicis par saspēles vadītāja pozīciju, ņemot vērā Rikija Rubio, Karlosa Alosena traumas, Serhio Rodrigesa un Gijema Vivesa nespēlēšanu, kas būtu pirmie četri kandidāti,” skaidroja Skariolo.

Starptautiskās basketbola federācijas ģenerālsekretārs Andreass Caglis gan izteicies, ka FIBA noteikumi attiecībā uz naturalizāciju jau tā ir ļoti strikti, salīdzinot ar citiem sporta veidiem. Starptautiskās ledus hokeja federācijas [IIHF] statūtos nav noteikts ierobežots naturalizētu hokejistu skaits komandas ietvaros, taču ir atrunāti noteikumi par to, cik ilgs laiks spēlētājam pirms tam jānospēlē šajā valstī. Tādas izlases kā Baltkrievija un Kazahstāna ārvalstu hokejistus naturalizējušas jau gadiem, bet ziemā olimpiskajās spēlēs Ķīnas izlasi pārstāvēja 16 pilsonību ieguvuši ārzemnieki.

Pirmais solis ceļā uz naturalizēta spēlētāja iekļaušanu valstsvienībā jebkurā gadījumā ir konkrētās valsts pilsonības iegūšana, un šis process katrā FIBA dalībvalstī var būt atšķirīgs. “Ir valstis, kurās iegūt pasi ir ārkārtīgi sarežģīts process, citās to izdarīt ir vieglāk. Ņemot to vērā, noteikt vienotas vadlīnijas 212 valstīm ir grūti,” skaidro FIBA ģenerālsekretārs.

“Valdē šis jautājums ir ticis pārrunāts neskaitāmas reizes, un mēs uzskatām, ka balanss starp vienpadsmitnieku un vienu naturalizēto spēlētāju ir korekts, un neplānojam to mainīt. Nacionālo federāciju tiesības ir šo noteikumu izmantot savā labā. Galu galā, tas ir arī katrā izlasē, federācijā, valstī pārrunājams jautājums, cik tālu tā vēlas iet naturalizācijas virzienā, kādus kritērijus uzstāda tajā, cik liela saikne ar konkrēto valsti ir nepieciešama.”

Aizlikuši kāju priekšā arī Latvijas izlasei

Lorenzo Brauna gadījumā tiek vilktas paralēles ar Entoniju Rendolfu, kurš pirms 2017. gada “Eurobasket” saņēma Slovēnijas pasi un palīdzēja izlasei izcīnīt zelta medaļas. Arī šim amerikānim ar savu jauno valsti iepriekš nebija saistības, toties Rendolfs spēlēja “Real Madrid” kopā ar vēl tobrīd uzlecošo zvaigzni Luku Dončiču, kā arī kopā ar Luku un Goranu Dragiču bija viena aģenta klienti. Slovēnijai bija nepieciešams pastiprinājums groza apakšā, un spēka uzbrucējs kļuva par nozīmīgu figūru Eiropas čempiontitula izcīnīšanā, izceļoties ar 11,7 punktiem un 5,2 atlēkušajām bumbām vidēji spēlē. Latvijas līdzjutējiem Rendolfs noteikti ir palicis atmiņā saķeršanās ar Kristapu Porziņģi dēļ ceturtdaļfināla mačā.

Here's Anthony Randolph's cheap shot on Porzingis that led the technicals: pic.twitter.com/M8fszIXQ0Q

— Tommy Beer (@TommyBeer) September 12, 2017

Pats Rendolfs skaidro, ka Slovēnijas pilsonības iegūšana bijis viņam izdevīgs aprēķins, ņemot vērā priekšrocības, kas paveras, iegūstot Eiropas Savienības dalībvalsts pasi un tādējādi apejot ierobežojumus un limitus, kas attiecas uz ārzemnieku [kam nav ES pases] skaitu komandās dažādās Eiropas basketbola līgās: “Tas dod “Real Madrid” iespēju piesaistīt vēl vienu amerikāņu spēlētāju, kas var būt izšķirošais faktors, lai izcīnītu titulu. Arī man tas atvieglo iespēju dabūt darbu šeit, kad kļūšu vecāks.”

Izlasē savu līdz šim pēdējo spēli Rendolfs nospēlējis 2018. gadā. 33 gadus vecais amerikānis gan pirms gaidāmā “Eurobasket”, kad ar ģimeni apciemoja Slovēniju un klātienē vēroja savas izlases uzvaru pār Serbiju pārbaudes spēlē (97:92), izteicās, ka kādreiz gribētu atgriezties valstsvienībā. Šobrīd gan tas nebūtu iespējams savainojuma dēļ, un Rendolfa prombūtnē slovēņi naturalizējuši citu amerikāni – centra spēlētāju Maiku Tobiju. Basketbolists pilsonību ieguva pērn un pārstāvēja Slovēniju arī Tokijas olimpiskajās spēlēs, sešās spēlēs sasniedzot vidēji double-double rādītājus (13,7 punkti un 10,5 atlēkušās bumbas). Arī Tobijs Slovēnijā iepriekš nav spēlējis, un pēc četrām sezonām “Valencia” rindās nākamsezon pārstāvēs “Barcelona”.

Starp 2022. gada “Eurobasket” finālturnīra dalībniecēm naturalizēti spēlētāji (visi – amerikāņi) ir atrodami 12 no 24 komandu sastāvos (Bulgārija, Grieķija, Polija, Gruzija, Turcija, Bosnija un Hercegovina, Slovēnija, Horvātija, Vācija, Melnkalne, Ungārija, Spānija). Šovasar jauno pilsonību ieguvuši horvāts Džeilīns Smits, Vācijas izlases pārstāvis Niks Vīlers-Babs, Melnkalnes saspēles vadītājs Kendriks Perijs, jau pieminētais Lorenzo Brauns, savukārt ziemā par Ungārijas pilsoni kļuva amerikāņu centrs Maikls Hopkinss. No 12 spēlētāju loka jāizceļ Vīlers-Babs un Grieķijas izlases pārstāvis Tailers Dorsijs, jo šo basketbolistu ciltskokos atrodami “jauno” valstu radu raksti. Dorsijs, kura mamma un abi mātes puses vecvecāki ir grieķi, pārstāvējis Grieķiju jau jauniešu izlasēs.

Viens no valstsvienības rindās pieredzējušākajiem naturalizētajiem basketbolistiem ir Bulgārijas izlases saspēles vadītājs Dī Bosts. Amerikānis pie Bulgārijas pases tika 2015. gadā, un pērn palīdzēja izlasei kvalificēties “Eurobasket” pēc trīs turnīru pārtraukuma. Bosts spēlēja lielu lomu Latvijas izlases cerību dzēšanā, divās bulgāru uzvarās gūstot 26 un 18 punktus.

Trojs Ostlers, Endrū Šmits un nepiepildītās cerības uz Šeju Pediju

Vairāki spēlētāju naturalizācijas precedenti bijuši arī Latvijas basketbola valstsvienībā. Par spilgtāko saucama amerikāņa Troja Ostlera naturalizācija 2003. gadā – spēka uzbrucējs iepriekš bija spēlējis “Skonto” rindās, un pēc kļūšanas par Latvijas pilsoni piedalījās arī 2003. gada “Eurobasket”, kur trīs spēlēs guva vidēji 7,3 punktus. Kopā Ostlers Latvijas izlases kreklā gan aizvadīja vien desmit spēļu.

Iepriekš Latvijas pilsonību bija ieguvuši arī ASV dzimušie Alekss Šturms (ieguva pilsonību 1992. gadā) un Bruno Pētersons (2001.), bet 2015. gadā pie Latvijas pases tika Endrū Šmits. Atšķirībā no Ostlera, šie basketbolisti uz valsts pilsonību varēja pretendēt latviešu izcelsmes priekšteču dēļ, tomēr ne Šturms, ne Pētersons, ne Šmits kādā no finālturnīriem tā arī neuzspēlēja, valstsvienības rindās parādoties vien epizodiski.

Pēdējos gados nopietnākās runas par kāda spēlētāja naturalizāciju gan saistās ar sieviešu basketbola izlasi, kas 2019. gadā savās rindās vēlējās redzēt TTT klubā divas spilgtas sezonas aizvadījušo amerikāņu saspēles vadītāju Šeju Pediju. Tiesa, arī šajā gadījumā gan, protams, viedokļi dalījās – Latvijas Basketbola savienības un sieviešu izlases amatpersonas norādīja, ka tieši Pedijas klases spēlētāja ārējā līnijā varētu būt iztrūkstošais puzles gabaliņš valstsvienības sekmēm savās mājās gaidāmajā “Eurobasket”, savukārt izlases leģenda Anete Jēkabsone-Žogota un četrkārtējā valsts labākā basketboliste Anete Šteinberga pauda viedokli, ka ārzemnieku naturalizāciju Latvijas izlasē neatbalstot.

Galu galā Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija lēma jautājumu par pilsonības piešķiršanu Pedijai tālāk nevirzīt, amerikānietei paliekot bez Latvijas pases. Klubu karjeras turpinājumā Pedijai gan ceļš vedis tikai uz augšu – basketboliste 30 gadu vecumā debitēja WNBA, kur pārstāvējusi Fīniksas “Mercury” un Vašingtonas “Mystics” komandas, ASV galvaspilsētas vienības labā kļūstot arī par līgas čempioni.

“Uzskatu, ka Latvijas izlase ir unikāla ar to, ka mums ir tikai savas spēlētājas. Esmu diezgan strikta nostājā pret leģionārēm. Ne tikai izlasē. Jāatceras, ka spēlētāju kvotas ir arī klubā - var paņemt amerikānieti, kura it kā ir eiropiete, tādējādi kādai no mūsu meitenēm tiek atņemta darbavieta,” toreiz teica Anete Šteinberga, izceļot būtiskākos uzsvarus savā nostājā.

Gan Šeina Larkina, gan [vēl jo vairāk] Lorenzo Brauna, kā arī citi naturalizācijas gadījumi vairāk saistās ar vienkāršu līguma noslēgšanu par spēlēšanu jaunā klubā. Protams, par patriotismu un principialitāti turnīros medaļas netiek piešķirtas, taču emocionālais faktors šādos gadījumos runā pret naturalizāciju. Īpaši reizēs, kad palīdzību “no malas” meklē arī Pasaules kausa īpašnieki un citas Eiropas top izlases.

“Politikā nelienu, tā nav mana darīšana,” par savā virzienā vērsto kritiku izteicies jaunspānis Brauns. “Es spēlēju basketbolu. Nevarēju teikt nē šādai iespējai, kad tā parādījās. Godīgi sakot, nekad nebūtu domājis, ka būšu šādā situācijā.”