Valdis Valters: ″Neesam nekāda sportiskā valsts″

Novembrī raidījuma ″(Bez)maksas sports″ temats ir ″Sabiedrības veselība - vai vidējais latvietis ir resns?″. Šo jautājumu studijā Sportacentrs.com žurnālisti Rolands Eliņš un Jānis Celmiņš apsprieda kopā ar Veselības ministrijas parlamentāro sekretāri Līgu Āboliņu, hokeja treneri Oļegu Sorokinu un skriešanas sacensību ″Stirnu Buks″ izveidotāju Rimantu Liepiņu.

Raidījuma jaunākā sērija TV4 tiešraidē tiks publicēta 25. novembra vakarā. Šī sērija video formātā pieejama TV4 ″YouTube″ kontā un platformā Sportacentrs.com, bet audio formātā – visās populārākajās audio straumēšanas vietnēs.

Šajā materiālā piedāvājam Valda Valtera pārdomas par problēmām Latvijas bērnu un jaunatnes sportā

Bērniem trūkst iespēju sportot

Bijušais basketbolists Valdis Valters šobrīd pilda arī veselības ministra ārštata konsultanta pienākumus. Viņš uzskata, ka mūsdienās bērnu mazkustīgumu veicina fakts, ka iespējas sportot ir ierobežotas.

″Ne visur sporta stundas notiek trīs reizes nedēļā. Ne visi bērni tās arī apmeklē, jo ir zīmes, attaisnojumi utt. Sporta stundu ir par maz, bet bērnam arī ārpus tām ar sportu vajadzētu nodarboties vismaz trīs stundas nedēļā. Tad šī problēma vairāk vai mazāk ietu uz pareizo pusi,″ sacīja bijušais basketbolists.

Tomēr iespēju nodarboties ar sportu ārpus skolas mūsdienās esot krietni mazāk nekā kādreiz, jo infrastruktūra bērniem nav pieejama.

″Savā laikā gājām ārā un darbojāmies pagalmos. Tagad tur ir automašīna, bet sporta laukumos lielākoties var tikt iekšā tikai par naudu. Rīgā lielākā problēma ir tā, ka bērnus nav kur vest. Ja infrastruktūra būtu pieejamāka, domāju, ka krietni vairāk bērnu nodarbotos ar sportu,″ uzskata Valters.

Viņš arī piebilst, ka sportošanas iespēju trūkums novedis pie bērnu ″pielipšanas″ planšetēm, telefoniem un TV ekrāniem.

″Protams, kad nav nekā cita ko darīt, telefons ir interesantāks. Ja vecāki ir aktīvi, viņi to bērnu kaut kur vadās. Ja nav... Skola jau arī neko nepiedāvā. Šobrīd nav kā savulaik, kad bērns bija spiests kaut ko darīt. Bija normatīvi, no kuriem tagad atteicāmies. Katram bērnam tomēr vajadzētu izpildīt kaut kādus normatīvus. Ja tie netiktu noņemti, bērns joprojām gribētu skriet, mest un sasniegt tos rezultātus, bet tagad viss ir pašplūsmā,″ norādīja Veselības ministra konsultants.

Valters arī nepiekrita, ka pusaudžu sporta nodarbībām vajadzētu norisināties bez jebkāda novērtējuma. Tiesa, viņš norādīja, ka mazāka vecuma grupās, piemēram, līdz 12 gadiem, bez vērtējuma arī varētu iztikt.

Neeksistējošs studentu sports

Lai bērns, kurš ikdienā nodarbojas par sportu izaugtu par fiziski aktīvu pieaugušo, nepieciešams arī starpposms jeb studentu sports. Valters uzskata, ka šis solis mūsu sporta ″piramīdā″ ir neeksistējošs.

″Manā laikā studentu mači bija prestižāki par Latvijas čempionātu. Starp universitātēm bija baigie mači visos sporta veidos. Augstskolas piesaistīja labākos sportistus, lai varētu būt konkurētspējīgākas sportā. Tagad tas viss ir ļoti nonivelējies. Ja nav sacensību, tad nav nepieciešami arī sportisti. Tad studenti kļūst par drausmīgiem amatieriem vai vispār nedara neko un tā ir traģēdija.

Godīgi sakot, neesam nekāda sportiskā valsts. Bērnu maz, jauniešu maz, bet amatieri kaut ko dara, ja ir nauda. Bēdīga situācija,″ pesimistisks bija Valters.

Lai gan dažās augstākās izglītības iestādēs ir izņēmumi, Valters uzskata, ka kopumā augstskolām akūti trūkst infrastruktūras, kas tad arī noved pie studentu atteikšanās no sporta.

Viņaprāt, augstskolām vajadzētu sākt ar studentu sporta ″piramīdas″ pašu augšu jeb augstākā līmeņa sacensībām, kas pēcāk pavērtu vairāk iespēju arī jauniešiem, kuri vēlas sportot, bet nav spējīgi sacensties augstākajā līmenī. Tiesa, viņaprāt, šobrīd jaunatnes sportā kopumā vērojams sacensību deficīts.

Agrīna specializācija noved pie lielāka kaitējuma

Vēl viens gana plaši apspriests aspekts jaunatnes sportā ir agrīnā specializācija, kas bērnam nebūt nenāk par labu. Valters uzskata, ka šajā jautājumā liela atbildības nasta jānes vecākiem.

″Ļoti liela problēma ir tas, ka bērni, sūtot bērnu konkrētā sporta veidā, uzreiz prasa rezultātus. Agrīnā specializācija ir krietni kaitīgāka par nekā nedarīšanu. Tas ir pierādīts arī dažādos ASV pētījumos, bet pie mums tas nevienam neinteresē. Vecāki par bērnu maksā un viss notiek,″ norādīja bijušais basketbolists.

Viņš, ieskicējot mūsu jaunatnes sporta pieejas problēmas, norādīja uz pārāk ambiciozu attieksmi no vecāku un arī treneru puses.

″Pasaulē pieņemta prakse, ka tādos asimetriskos sporta veidus kā, piemēram, tenisā līdz konkrētam vecumam vajag trenēties dozēti. Pie mums ir otrādi – sešos, septiņos gados tiek taisīti profesionāļi. Vecāki iedomājas, ka viņiem tagad aug nākamais Porziņģis. Pareizi bērnu attīstot, rezultātus var prasīt tikai pēc 16. Kad pubertāte ir pagājusi, tad var likt virsū slodzi. Pie mums ir otrādi – slodze tiek uzlikta līdz pubertātes beigām, jaunietis tiek ″nokauts″ un kļūst par veselības sistēmas nākamo klientu,″ norādīja Valters.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4.