Aleksandrovs: "Junioros drīkstu mest grūtos metienus, bukos - jāspēlē kombinācijas"
Latvijas klubu basketbolā pilnā sparā rit izslēgšanas spēļu turnīri. Vienlaicīgi divās frontēs cīnās no Rugājiem nākošais Ralfs Aleksandrovs, kurš ir gan pamatsastāva saspēles vadītājs "Gulbenes Bukos" Nacionālās līgas turnīrā, gan viens no vilcējspēkiem "Gulbenes Buki Juniors" komandā Reģionālajā līgā. Pēc ceturtdaļfināla sērijas otrās spēles Cēsīs basketbolistu uz nelielu sarunu notvēra portāls Sportacentrs.com.
Tikai nākamajā mēnesī Ralfam Aleksandrovam apritēs 18 gadu dzimšanas diena. Tomēr jaunajam basketbolistam uzticēts liels darba apjoms vienā Latvijas klubu basketbola skanīgākajām komandām. "Gulbenes Buku" rindās līdz šim 22 sezonas aizvadītajās spēlēs saspēles vadītājs sākumsastāvā devies 17 Nacionālās līgas turnīra mačos, vidēji gūstot 9,3 punktus un izdarot 3,4 rezultatīvas piespēles. Gulbenes otrajā komandā "Buki Juniors", kas spēlē Reģionālajā līgā, Aleksandrovs kopā ar Kristeru Ķikustu ir divi komandas galvenie vilcējspēki. Tur statistikas rādītāji saspēlniekam sniedzas līdz 22,4 punktiem un 5,4 rezultatīvām piespēlēm. Februārī Ventspilī notikušajā Zvaigžņu spēlē starp NBL un RBL komandām Aleksandrovs ar lielisku precizitāti uzvarēja trīs punktu metienu konkursā, taču vēl ievērojamāks par sniegumu konkursā ir basketbolista aukstasinīgais sniegums spēlēs, kur ne vienu reizi vien izdevies svarīgos brīžos realizēt augstas sarežģītības pakāpes metienus.
Tev sanāk dubultā slodze, vienlaicīgi spēlējot gan Nacionālajā līgā, kur ar lielajiem bukiem cīnaties pret "Jelgavu", gan Reģionālajā līgā sērijā pret "Cēsīm". Ieskicē skatītājiem no malas - cik atšķirīgs ir spēles intensitātes līmenis šajos divos turnīros.
Domāju, ka lielākā lieta, kas atšķiras, ir ātrums un precīzie metieni. Nedaudz atšķiras domāšanas ātrums, bet tā tik ļoti būtiski liela atšķirība nav.
Tev kā perimetra spēlētājam sanāk diezgan nēsāties no laukuma viena gala uz otru augstā intensitātē. Cik fiziski grūti ir play-off režīmā spēlēt paralēli abos divos turnīros?
Spēkus tas prasa diezgan daudz. Galvenais pēc spēlēm ir atpūsties, lai gatavotos nākamajām spēlēm.
Iepriekšējās sezonās dzirdēts no pieredzējušajiem bukiem, ka treniņprocesā ne tik daudz sanāk piedalīties, tādēļ viņi sevi uztur formā lielā mērā caur spēlēm. Tev kā jaunajam tas treniņdarbs uz vietas Gulbenē sanāk krietni vairāk. Cik liela ir tā grupa, kas pamatā ir iesaistīta aktīvā treniņu procesā?
Mums treniņi ir katru dienu. Pirmdienās ir fiziskie treniņi. Pats papildus no rītiem eju arī pamest metienus. Uz treniņiem mums ir desmit divpadsmit cilvēki. Lielo buku treniņi sanāk retāk - pirms svarīgām spēlēm.
Pašam nākot no Rugājiem, kur radās pašam tā basketbola mīlestība? Tas notika vairāk organizētos treniņos vai bumbojoties uz ielas?
Sākumā pats spēlēju futbolu. Mans krusttēvs [Lauris Krēmers] Rugājos bija sporta centra vadītājs un arī basketbola treneris LBL 3. divīzijas komandā. Tad man sāka apvienoties vienā laikā treniņi gan futbolā, gan basketbolā. Bija jāpieņem lēmums uz kuriem iet. Kaut kā vairāk nosliecos uz basketbolu. Tā tas viss arī nopietni sākās. Tad mans krusttēvs aizgāja strādāt uz Gulbeni, kad mācījos sestajā klasē. Tad arī aizgāju līdzi mācīties uz Gulbeni.
Kā tur džekiem Rugājos ir - cik daudz basketbols ir tajā ciemata dzīvē iekšā? Puikās uz to vairāk pavelkas vai tomēr fucītis ir pirmajā vietā?
Kad es biju mazs un mācījos līdz piektajai klasei, tad atceros, ka zāle bija pilna. Nāca kādi 300 cilvēki skatīties, un īsti vietas zālē, kur stāvēt vairs nebija. Tad, kad krusttēvs aizgāja projām, tad arī pajuka tā LBL3 komanda un palika šķiet vien kādas divas grupiņas Jaunatnes līgā.
Tev šis ir tāds kārtīgs izlaušanās gads. Skaidrs, ka "Gulbenes Buki" ja ne katru gadu, tad reizi divos kādu labu jauno palaiž tālāk lielajā basketbola dzīvē. Cik svarīgi tev ir caur lielajiem bukiem atrādīties tiem potenciālajiem kandidātiem, kas tevi arī varētu vēlēties redzēt pie sevis spēlējam augstākajā līgā?
Es domāju, ka tas nozīmē diezgan daudz. Play-off'os ir diezgan labi jānospēlē. Vasarā vēl priekšā būs U18 izlase. Vajadzētu iekļūt tajā, un tā jau būtu lielā skatuve, kur sevi parādīt.
Cik būtiski atšķiras tas, cik brīvi vari spēlēt "Buku Junioros", no tā, cik tiec ielikts grožos pie lielās komandas, kur jāspēlē kopā un pret daudz pieredzējušākiem spēlētājiem?
Pie "Junioriem" varu mest arī grūtākus metienus. Treneris [Oskars Vīksna] neko daudz nepārmet, ja vien nav tāds pilnīgi stulbs metiens. Pie "Bukiem" tiek spēlēts uz kombinācijām. Man kā pirmajam numuram tur metienu tiek krietni mazāk. Treneris [Raimonds Gabrāns] ir arī stingrāks.
"Bukos" spēlētāji ar vārdu un labu pieredzi netrūkst. Kuri ir tie, no kuriem pats vari kādus knifus un viltības savai spēlei pasmelties? Vai ir kāds tā saucamais "darbmācības skolotājs", kurš spēļu laikos kādus knifiņus arī pamāca?
Visvairāk spēļu laikos padomus devis Jānis Kaufmanis un arī viņa brālis Edgars diezgan daudz ko iesaka. Visi pieredzējušie dod labus ieteikumus - arī Jānis Engers un Ingars Aizpurs.
Lasi vēl...
# Zemītis: "Vēsturiski neesam stiprākā komanda, bet Bauskā var gūt basketbola prieku"
# Pļavenieks: "Būt labākajam starp sliktākajiem ir viegli, jāpierāda, ka vari būt labākais starp labākajiem"
# Aizpurs: "Mana pirmā prioritāte ir nodot zināšanas tālāk buku jaunajiem spēlētājiem"
# Jonāts: "Šķiet, ka viss apnicis, bet tad paskaties kādu video un atkal gribas spēlēt basketbolu"
# Kubliņš: "Valsts aizsardzības dienests ļauj izaugt par veci"
@Emils_Ozers