Jonāts: "Šķiet, ka viss apnicis, bet tad paskaties kādu video un atkal gribas spēlēt basketbolu"

2025-12-16 15:24 Emils Skrastiņš

@Emils_Skrastins

Jonāts: "Šķiet, ka viss apnicis, bet tad paskaties kādu video un atkal gribas spēlēt basketbolu" — Ervīns Jonāts fotosesijā Virķēnu zālē. Foto: Uģis Brālēns

Pagājušās nedēļas nogalē savu debiju Reģionālās basketbola līgas turnīrā piedzīvoja 14 gadus profesionālo basketbolu spēlējušais Ervīns Jonāts, kurš devās laukumā "Cēsu" komandas sastāvā. Pēc pirmās oficiālās spēles cēsnieku rindās 34 gadus vecais spēka uzbrucējs sarunā ar Sportacentrs.com ieskicēja savu nonākšanu amatieru līmeņa basketbola, dalījās pārdomās par profesionālā basketbola rūgtās garoziņas daļu un arī atminējās savu priecīgāko laiku spēlējot oranžo bumbu.

Profesionālās karjeras laikā Ogres basketbola skolas audzēknis Ervīns Jonāts pārstāvējis BK "Ventspils", "Jūrmala/Fēnikss", "Valmiera/Ordo", BK "Jūrmala", BK "Liepāja" un "Valmiera Glass/ViA" komandas vietējā līmenī. Leģionāra statusā spēka uzbrucējs spēlējis igauņu vienībās "Rapla" un "Pērnava", kā arī ir bijis Spānijas pēc spēka trešās līgas komandā Ibizas "San Antoni" un Itālijas otrās līgas vienībā Sandžiobes "Chiusi".

Pagājušajā piektdienā Jonāts debitēja "Cēsu" vienības rindās Reģionālās līgas turnīrā. Spraigā galotnē cēsnieki ar 77:79 piekāpās "Rūjienai". Jonāts savā debijas mačā palīdzēja Mārtiņa Milberga trenētajai komandai ar 24 gūtiem punktiem un desmit izcīnītām atlēkušajām bumbām. Pēc spēles basketbolists dalījās savos iespaidos par nonākšanu līmenī, kur iepriekš nav spēlējis.

No malas skatoties var redzēt, ka stumdīšanās zem groza ir mazāk intensīva. Diezgan daudz jāskrien "laukumi" pēc trīnīšiem uz vienu un otru pusi. Kā atšķiras spēle amatieru līmenī no tā, ko esi pieradis iepriekšējos 14 gadus?
Amatieru basketbolā ir vairāk spēles brīvība. Puikas izpaužas un spēlē priekam. Profesionālajā basketbolā tu ej caur sistēmu. Ir arī komandas, kurās var brīvāk spēlēt, bet šeit ir puikas, kuri nāk pēc darba un izbauda basīti.

Tagad esi komandā ar džekiem, no kuriem dažiem ir neliela pieredze LBL 2. divīzijas jauniešu komandās. Cik ļoti atšķiras spēles izpratne un tāds darbības laukumā, kuras varbūt ir neordinārākas, nekā esi ieradis profesionālajos laukumos? Cik daudz jāsaskaras ar to, ka varbūt piespēle tiks dota, varbūt ne tā, ka tev liktos ierasti?
Kaut kāda sistēma jau tiek ielikta arī sporta skolā. Nav tik traki, ka ir jānolasa no acīm. Man ir vairāk jāpielāgojas viņu spēles manierei, nevis viņiem man. Viņi kopā jau kādu laiku ir nospēlējuši. Protams, ir kaut kādas lēmumu pieņemšanas, kur var padomāt, ka - kā tā var. Tajā pašā laikā tev ir jāsaprot, ka tas ir amatieru basketbols - tās ir viņu spēles. Galvenais ir par to neuzvārīties un nesacepties. [smejas]

Priekš tevis uzspēlēt šādu basketbolu - tas ir tas basketbola prieks vai vienkārši sevi uzturēt sportiskā formā?
Ja esi basketbolu darījis profesionāli, tad to spēli no sevis neizrausi. Kaut kādā brīdī ir tā sajūta, ka viss ir apnicis, tev nekas nesanāk un neko vairs nevari. Paiet laiks, sāc skatīties kādus spēļu video un atkal sāc domāt - nu bāc, es taču tikko vēl varēju. Uzkurbulē sevi, un atkal gribas spēlēt. To basketbolu tā nevar izraut ārā, ja esi tik ilgu laiku to darījis.

To profesionālā basketbola rūgto garoziņu nācās izbaudīt pagājušajā sezonā, kad tikai decembra beigās atskanēja zvans. Šobrīd, arī kā redzams, nav bijis īstais piedāvājums. Kā tu teiktu, tas 33+ gadu basketbolists Latvijas klubiem nav īpaši interesants vai arī uz vecumu sāc kļūt izvēlīgs un ne uz katru piedāvājumu skriesi?
Ir gan tā, gan tā. Tu labi pateici. Ir zināms vecums, kad uz katru klubu neskriesi un nolem labāk laiku pavadīt ar ģimeni. Tagad sāc izvērtēt savas vērtības. Pirms pieciem gadiem uz tādu piedāvājumu dotos daudz nedomājot. Tagad nāk viedums. Kājas paliek drusku lēnākas, un klubiem paliec neinteresantāks. No sporta skolām nāk laba līmeņa jaunie spēlētāji. Arī amerikāņu viesspēlētāji piekrīt spēlēt par samērā mazām naudām. Tas palielina konkurenci, un tajā pašā Latvijas - Igaunijas līgā līmenis ar katru gadu aug. Spēlējot šajā līgā jūti, ka gadu no gada līmenis palielinās.

Ja mēs skatāmies pēc darba specifikas, tas profesionālais sportists īsti normāls cilvēks nav. Reti kurš vairāk par divām sezonām pēc kārtas vienā klubā spēlē. Kad vasarā nezini būs klubs vai nebūs, cik psiholoģiski sarežģīti ir būt neziņā par nākotni?
Es ar to saskāros tikai pēdējos gados. Pirms tam man bija tā, ka laicīgi jau vasaras periodā zini, kur tu būsi. Pēdējās divas trīs sezonas bija tādas, ka sēdi uz čemodāna un gaidi. Tā ir saspringta situācija, jo nezini, kurā brīdī tev var pazvanīt. Tajā pašā laikā tev sevi ir jāuztur attiecīgā kondīcijā. No rītiem nāc uz svariem. Ej skrien un trenējies. Tajā pašā laikā domā, kas būs, ja tas zvans neatnāks. Tad sēdi un gaidi. Beigās sanāk, ka trenējies viens pats gluži kā vieglatlēts. Tas ir sarežģīti. Tādēļ esmu pateicīgs "Cēsu" komandai. Viņi trenējās reizi vai divas nedēļā. Praktiski no septembra uz treniņiem nāku kopā ar viņiem uzskriet. Tagad ir tāda nepateicīga situācija tabulā, un daudzi uz spēlēm netiek. Man paprasīja, vai nevēlos uzspēlēt. Nodomāju, ka spēļu prakse kondīcijas uzturēšanai nenāktu par sliktu. Vienam pašam, mētājot bumbu treniņos, kondīciju nevar sasniegt. Spēļu ritmā sevi spēj atdot vairāk, nekā ja trenējies viens pats.

Zinām, ka astronomiskas summas Latvijā neviens nepelna. Vai mūsu profesionālie sportisti, konkrēti šajā gadījumā basketbolisti, jau karjeras laikā domā par to, kas notiks, kad to basketbolu spēlēt beigšu? Vai ir viņi gatavi otrajai karjerai pēc spēlēšanas? Vai arī tad, kad vairs neesi klubiem interesants, tad jāattopas kā izmestam no laivas?
Man liekas, ka mūsdienās puikas padomā par to. Daudzi ir izmācījušies vai karjeras laikā jau mācās, lai būtu iestrādnes uz priekšu. Protams, ir grūti, ja 35 vai 33 gados beidz spēlēt, un tad esi kā no laivas izmests. Tagad tas vairs nav tā krasi sastopams. Par to jau laicīgi tiek domāts.

Tev pagājušās sezonas beigas "Valmierā" tādas diezgan nestandarta sanāca. Regulārajā sezonā citkārt spēles laiks uz rokas pirkstiem saskaitāms, citās spēlēs savas padsmit minūtītes salasīji. Tad pienāk play-off... Viens ārzemnieks uz tavu pozīciju notraumējas, otrs pēkšņi pazūd. Amerikāņiem ir teiciens "next man up" (nākamais rindā - E.O.). Vai tajā brīdī, kad ir jābūt tam nākamajam rindā, var tā pārslēgties, un darīt daudz vairāk nekā visas iepriekšējās sezonas laikā ir prasīts?
Atzīšos, ka tas bija ļoti grūti. Iepriekš karjeras laikā bija pierasts, ka savas 20 vai 25 minūtes regulāri nospēlē. Sezonas vidū pievienojos "Valmierai" tādēļ, ka viņiem bija spēlētāju iztrūkums. Sākumā savas 15 minūtes bija un centos noķert ritmu. Tad spēlētāji atnāca atpakaļ no traumām, un sanāca spēlēt vien trash time (miskastes laika - E.O.) minūtes. Tas tevi atmet atkal atpakaļ. Tad uz pavasari atkal traumas, un atkal ir jāsāk spēlēt. Tas nebija vienkārši.

Gadījumi, kad ārzemnieks, kurš visu sezonu ir bijis līderis, mēdz uz pavasari nozust vai kādu iemeslu dēļ tiek atlaists, tas ik pa laikam gadās. Pagājušās sezonas "Valmieras" gadījumā tas izpaudās vēl jo redzamāk, tādēļ ka nozuda gandrīz visi leģionāri. Vai esot ģērbtuvē to jau var iepriekš just, ka tas viesspēlētājs nav īsti sevi investējis komandā, vai arī tas notiek kā tāds klikšķis, ka spēlēt gribēšana vienā brīdī pāriet?
Pagājušās sezonas gadījumā "Valmiera" iešāva sev kājā ar viesspēlētājiem. Tie, kas aizgāja projām, [Maiks] Nuga un [Frenklins] Poličelli - viņi Eiropā bija pirmgadnieki. Viņiem bija emocionāli grūti adaptēties Eiropas basketbolam. Sākās domas par mājām, un tas viss beigās sanāca kā sanāca.

Vai vietējais komandas biedrs no malas ar to var palīdzēt tikt galā? Vai arī tas ir neizbēgams process - ja nav, tad nav?
Vari mēģināt censties, bet tu nevari ielīst tā otra cilvēka ādā. Vari uzmundrināt un stāstīt lietas, bet ja viņš nevēlas to uzklausīt, tad vari izplesties un sarauties. Ir grūti to mainīt. Viņi dzīvo savā pasaulē, savā informācijas telpā.

Ervīns Jonāts līksmojot zelta medaļu izcīnīšanas spēlē "Valmiera/Ordo" rindās. Foto: Jānis Līgats

Ja atskaties uz savu spēlētāja karjeru, kurš bija tas laiks, kuru atceries vissiltāk? Kurā brīdī vai brīžos basketbols tev bija vismīļākais?
Gan jau tad, kad biju jaunāks. Varēju ātrāk paskriet un vairāk izdarīt... [smejas] Tad tas basītis likās daudz vieglāks. Čempiontituls noteikti ir viens no tiem. [2016. gadā ar "Valmiera/Ordo"] Atceros, ka "Jūrmalā" mums bija superīgs gads. Baltijas Basketbola līgas pēdējā gadā izcīnījām sudraba medaļas. [2018. gads] Tajā pašā gadā arī Latvijas līgā bronzu vinnējām - tas bija super! Neviens to tā baigi no mums - "Jūrmalas" komandas - negaidīja.

Ja tagad ir viena spēle par titulu jāaizvada, kuri ir tie četri džeki, ar kuriem kopā esi spēlējis, kurus ņems sev līdzi laukumā?
[Apdomājas] Artūrs Bērziņš noteikti ir viens no. Jāpaņem saspēles vadītājs, ar kuru man patika spēlēt... Es saukšu latviešus. Man bija arī forši ārzemnieki, bet kā viens un divi saukšu Kaufmani Jāni un Edmundu Elksni. Par trīs... baigi liec man domāt. Es teikšu Haralds Kārlis. Vēl arī Uģi Pineti gribētos pielikt klāt un, protams, Denisu Krestiņinu.