Pļavenieks: "Būt labākajam starp sliktākajiem ir viegli, jāpierāda, ka vari būt labākais starp labākajiem"

Ar portālu Sportacentrs.com Lauris Pļavenieks aprunājās pēc savas debijas spēles "Jēkabpils" vienības sastāvā. Pļavenieka pirmajā mačā lūšu rindās komanda gan piedzīvoja zaudējumu, bet spēlētājs guva deviņus punktus un izdarīja trīs rezultatīvas piespēles. Iepriekš sezonas laikā kopā ar "Daugavpili" basketbolista statistika bija sniegusies līdz caurmērā 25,9 punktiem un 5,1 rezultatīvai piespēlei. Vairāk punktus vidēji spēlē šosezon guvis tikai "Tukuma" amerikāņu leģionārs Adokijs Ijaje, kurš gan aizvadījis trīs reizes mazāk spēļu nekā Pļavenieks.

Kā ir ielēkt jaunā komandā, ar kuru iespējams pat vēl nav treniņi aizvadīti vai labākajā gadījumā viens? Pirms spēles varbūt pāris kombinācijas treneris uz tāfelītes uzzīmēja... Kā ir doties laukumā ar spēlētājiem, ar kuriem iepriekš kopā neesi spēlējis?
Godīgi sakot, debija nesanāca pati labākā. Bija tikai viens treniņš ar komandu, un kombinācijas uzzināju tikai vakardien. Mēģināju ieiet spēlē, un tās laikā laukumā saprast, kas notiek. Ļoti atšķiras tā spēlē, kas bija "Daugavpilī" un tagad "Jēkabpilī". Tas, ka debija nesanāca pati labākā, ļauj iespēju komunicēt ar komandas biedriem un treneriem, lai nākamajās spēlēs kļūtu aizvien labāk. Esmu pārliecināts, ka būs labāk.

Par sportu ir tāds teiciens, ka ir klavieru spēlētāji un klavieru nesēji. "Daugavpilī" biji galvenais pianists, bet "Jēkabpilī" priekšā ir tādi vīri kā Renārs Magone, Rihards Strauts un Arnolds Helmanis, kuri savus punktus sametīs. Tev savukārt 30 punkti teju katrā mačā ar šo kompāniju gan jau nenāks. Kas ir tās lietas laukumā, kurām vari pievērst uzmanību, lai dotu komandai pienesumu?
Šodien arī laukumā centos saprast, kuros brīžos uzņemties punktu gūšanu, lai censtos palīdzēt uzvarēt. Domāju, ka varu komandai atnest ātrumu. Varu spēlēt ātri un droši, lai saasinātu momentus un varētu izkārtot trīs punktu metienus ar saspēli gan Rihardam, gan Renāram. Arī man šodien bija brīvi metieni, kurus "Daugavpilī" nebiju daudz metis. Tas bija kas jauns. Tagad spēlēsim kopā, atradīsim savstarpējo saspēli un sapratīsim, kā tas viss būs.

Pastāsti, kāds ir tas process pārejot no komandas, kura play-off cīņās netiek, uz to, kura par kaut ko lielāku domā? Vai tevi jau mēnešiem ilgi "Jēkabpils" bakstīja, vai arī tikai ar to brīdi, kad daugavpilieši zaudēja cerības, un tad ātri ātri viss notika līdz parakstījies uz šo pāreju?
Par to, ka varētu uz play-off pārcelties uz "Jēkabpili" sarunas jau bija aptuveni mēnesi. Tas sākās tobrīd, kad sākās tāds diezgan drausmīgs moments "Daugavpilī", kad aizgāja projām treneri un vairāki spēlētāji. Ap to laiku arī man piezvanīja un prasīja, vai gribētu spēlēt "Jēkabpilī". Piekritu, jo tas ir gods un prieks spēlēt play-off'os LBL2 līmenī. Tas manā dzīvē vēl nebija bijis. Spēlēt ar tik ambiciozu komandu un tik pieredzējušiem spēlētājiem - uzreiz pateicu: "Jā, būšu!" Gribēju pēc iespējas ātrāk to izdarīt, lai būtu iespēja pirms izslēgšanas spēlēm saspēlēties. Tagad tam ir trīs spēles. Cerams, ka būs labi.

Tas bija vienīgais variants, kas tevi centās pārvilināt?
Bija variants aizbraukt atpakaļ uz Spāniju, kur biju spēlējis pagājušogad. Piedāvājumi bija. Nolēmu, ka nebraukšu uz Spāniju vai Itāliju, jo piedāvājums no "Jēkabpils" bija ļoti labs. Jau daudzus gadus gan Krāslavā, gan Daugavpilī esmu pret jēkabpiliešiem cīnījies. Tagad ir interesanti uzspēlēt pie viņiem.

Kad šādi sezonas izskaņā ienāc komandā, tad formu iedod kāda nu ir - jāspēlē ar #22. Tas nav tavs ierastais #3. Galīgi bez #3 neesi, jo uz kājas redzam, ka šis skaitlis tev ir īpaši izcelts. Kādēļ tieši #3?
Man liekas, ka es no sešiem vai septiņiem gadiem jau spēlēju ar trešo numuru. Arī tetovējums ar to ir saistīts, jo tie ir trīs cilvēki. Arī burti zem šī cipara nozīmē manu vecāku un brāļa iniciāļus. Tādēļ, kad spēlēju, viņi vienmēr ir ar mani. Tādēļ ticu, ka trešais ir ļoti burvīgs numurs, kas man nes veiksmi. Nesaku, ka par to baigi tagad domāju. Arī 22. ir manas mammas dzimšanas dienas datums, tādēļ varu sasaistīt arī ar to.

Foto: Margarita Vigule

Parunāsim par sezonas pirmo pusi "Daugavpilī". Pats gan atnāc atpakaļ no Spānijas, bet tomēr esat principā visi tie paši džeki, ar kuriem arī pirms tam vēl gadu iepriekš spēlējāt "Daugavpilī" Reģionālās līgas turnīrā. Pieņemu, ka minimālais mērķītis pašiem bija tikšana izslēgšanas spēlēs. Kas bija tas, ar ko Nacionālā līga pārsteidza, kas bija tas grūtākais, kādēļ tā sezona neizvērtās tik sekmīga, kā pašiem būtu gribējies?
Mērķis bija kā minimums aiziet pirmajā kārtā, bet, diemžēl, sastāvs neizrādījās pietiekami stiprs. Komandai īsti nebija maiņas. Godīgi sakot, bija ļoti grūti spēlēt bez maiņām tās 37 minūtes vidēji spēlē. Tas nebija pārsteigums, jo ar treneri par to jau bijām runājuši. Ar katru spēli, ko tu nospēlē labi, nākamajos mačos uz tevi aizvien vairāk sagatavojas. Pretinieki ir gatavi - taisa "double-team" un "triple-team". Centos atrast brīvos komandas biedrus, un ar treneri meklējām risinājumus, bet tas viss bija ļoti smagi. Čaļi cīnījās līdz galam, cik spēja, tādēļ bija prieks spēlēt kopā ar viņiem - visu cieņu.

Pēc statistikas redzams, ka teju ar galvu sienā jāskrien, lai darītu visu, kas ir iekšā. Tomēr to uzvariņu turnīra tabulā paliek tik, cik ir. Kā ir pēc tām spēlēm aizejot mājās, vēl domā par spēli vai labāk pēc iespējas ātrāk izslēgt to no galvas?
Bija tā, ka pēdējos divos mēnešos visi apkārt teica, ka met tikai iekšā - vismaz būs laba statistika un būs kaut kādi piedāvājumi. Jā, okey ir tie punkti, bet varu teikt, ka viņi ir bezjēdzīgi. Statistika ir labi, bet man, godīgi sakot, gribējās dabūt atpakaļ to uzvaras garšu. Pagājušajā gadā Spānijā arī sanāca smaga sezona. Mainījās treneri un sanāca daudz zaudējumi. Es vienkārši gribēju cīnīties par uzvarām. Labi, es metīšu mazāk - kā šodien, piemēram, sanāca desmit vai 15 punktus, bet es vismaz palīdzēšu komandai cīņā par uzvaru. Tādēļ esmu priecīgs, ka man tagad ar "Jēkabpili" ir apkārt tādi čaļi, ar kuriem var uzvarēt.

"Daugavpils" komanda - otrā lielākā pilsēta valstī. Cik gan īstenībā tai komandai bija tas Daugavpils basketbola īpatsvars un cik daudz nācis Krāslavas basketbola mantojums?
Sanāca, ka LBL3 līmenī noslēdzās sezona ar "Krāslavu". Tobrīd veidojās tāds liels "Daugavpils" projekts. Atnāca ļoti labs treneris - Guntis Endzels. Mēs ar puikām piekritām un pat braukājām no Krāslavas uz Daugavpili uz treniņiem. Vairāk komandā jau bija tas Krāslavas pamats, jo Raitis Timma mazajiem iedod ļoti labu bāzi, lai varētu startēt tālāk. Tā kā, jā, pārsvarā viss pamata piecinieks bijām tieši tie krāslavieši.

Krāslavas basketbola dvēsele Raitis Timma. Foto: basket.lv arhīvs

Manā pusē par Rūjienu var teikt, ka tur ir tikai basketbols un saldējums. Kā ir tur Krāslavā? Cik ļoti pilsētas dzīve rotē ap basketbolu, un kas ar to var konkurēt?
Es domāju, ka tur ir tikai basketbols! Protams, ir iespēja nodarboties ar vieglatlētiku un ir arī futbols, bet basketbols pilsētā ir vispopulārākais. Visi pazīst Raiti Timmu, un viņam ir vairākas grupas, kuras trenējas. Atceros, kā uz spēlēm Krāslavā nāca visiem vecāki, draugi un paziņas. Krāslavā basketbols nemirst!

Nevis statistiski, bet gan sajūtu ziņā, ko pats priekš sevis gaidāmajā LBL2 play-off turnīrā vēlies priekš sevis paņemt?
Arī pirms pievienošanās komandai biju ar Gunti Endzelu runājis, ka ir viegli būt labākajam starp sliktākajiem, bet ir smagi būt labākajam starp labākajiem. Ja es gribu iet tālāk, tad ir jāiesaistās komandā un jāpaliek labākajam starp labākajiem. Es gribu iegūt pieredzi, kas man līdz šim nav tā lielākā. Visu savu dzīvi esmu spēlējis Krāslavā, tagad nedaudz Daugavpilī un vienu sezonu Spānijā. Gribu play-off spēlēs sasniegt to spriedzi un pacīnīties par kaut ko nozīmīgu.

Priekš tevis, kas ir basītis?
Protams, visa dzīve... Basketbolā esmu jau no sešu gadu vecuma kopš aizgāju pie Raita Timmas. Arī brālis spēlē basketbolu. Ģimene ir sportiska, tādēļ basketbols visu laiku man bija apkārt. Atceros, ka kādu 14 gadu vecumā tā basketbola spēle man aizgāja uz augšu. Sāka nākt punkti, un viss pārējais. Biju nolēmis, ka iešu līdz galam, arī tajos brīžos, kad dzīvē bija grūti posmi. Bija jāpieņem lēmumi, vai iet darbā vai mācīties un atstāt basketbola karjeru otrajā plānā. Bija ticība, ka ir jāiet tālāk basketbolā, neskatoties ne uz ko.

Lasi vēl...

# Aizpurs: "Mana pirmā prioritāte ir nodot zināšanas tālāk buku jaunajiem spēlētājiem"
# Jonāts: "Šķiet, ka viss apnicis, bet tad paskaties kādu video un atkal gribas spēlēt basketbolu"
# Strēlnieks: "Dēlu līdzjušana vēl dod motivāciju un enerģiju kustēties"