Kaspars Gorkšs: "Esmu apņēmības pilns iedvesmot latviešus iemīlēt futbolu"
"Bija grūti pamest Angliju, jo futbola ziņā tai nelīdzinās nekas. Atmosfēra, fani, ažiotāža ap spēlēm – tā bija labākā vieta, kur spēlēt," sarunā ar "QPRnet" žurnālistu Ronu Norisu stāsta Latvijas futbola valstsvienības kapteinis un LFF prezidenta amata kandidāts Kaspars Gorkšs.
Tev bija pāri 20, kad pirmo reizi pārcēlies uz Angliju un “Blackpool”. Kā uztvēri pārmaiņas – viegli vai sajuti nelielu kultūršoku?
Nedomāju, ka pārcelšanās uz Angliju bija kultūršoks, jo pats to ļoti vēlējos. Biju izmēģinājis spēlēt ārzemēs (trīs sezonas Zviedrijā, 2002-2005) un īpaši labi neveicās, tādēļ pārcēlos atpakaļ uz Latviju ar domu studēt un brīvajā laikā uzspēlēt futbolu.
Parakstīju līgumu ar Ventspili. Iekļuvām UEFA kausa izcīņā un izloze mūs saveda kopā ar “Newcastle United”. Godīgi atzīšu, ka pēc spēles Ņūkāslā man atgriezās izsalkums spēlēt futbolu. Nolēmu sev dot pēdējo iespēju pamēģināt spēlēt labā līmenī, vēlams Anglijā, un tiku uz Blekpūli.
Pavadīji tur pāris sezonas pirms pārcelšanās uz “Queens Park Rangers” (QPR), taču pāreju apvija dažādi skandāli. Kā bija atrasties juku vidū?
Man pateica, ka neesmu gaidīts atpakaļ Blekpūlē, kamēr situācija atrisināsies. Iestrēgu Londonā – trenējos parkos, gaidot atļauju pievienoties QPR. Manuprāt, “Blackpool” bija gatava mani pārdot citai komandai, taču es izteicos, ka vēlos pievienoties QPR – tas radīja konfliktu starp mani un klubu.
Teikšu godīgi, tas nebija patīkami. Pirms sezonas guvu savainojumu, iespējams, tāpēc, ka atrados uz naža asmens, strīdoties ar dažādiem cilvēkiem par dažādām lietā, tāpēc pamats pārejai nebija labs. Ļoti gribēju pārstāvēt QPR, jo mans tēvs to vēlējās. Atceros, ka bērnībā viņš man rādīja fotogrāfijas ar QPR simboliku, viņam tas ļoti patika! Tas palika manā atmiņā un kļuva par galveno iemeslu, kādēļ vēlējos pievienoties klubam.
Tolaik klubu vadīja Eklstons un Briatore. Bija daudz kritikas par viņu pārvaldes stilu. Vai zināji par to, būdams spēlētājs, vai nepievērsi lielu uzmanību?
Manuprāt, brīdī, kad tur nokļuvu, kņada bija nedaudz pierimusi. Visas leģendārās Briatores runas bija izskanējušas jau agrāk un pats dzirdēju tikai vienu – kaut ko par ātrvilcienu un manu gatavību ielēkt tajā vai palikt uz platformas.
Tiesa, tajā laikā klubs ļoti bieži mainīja galvenos trenerus un tas sarūgtināja visvairāk. Izņemot to, viņu ietekme nebija nemaz tik liela. Kā spēlētājam tev tik un tā jāstrādā kluba labā. Ārkārtīgi izbaudīju savu laiku QPR, tādēļ nepievērsu citām lietām lielu uzmanību. Gadi gāja, baudīju futbolu, koncentrējos uz sportiskajiem rezultātiem, daudz nedomājot, kas notiek kluba valdē.
Vai var teikt, ka spēlētāji par to neuztraucas? Vienkārši koncentrējas futbolam un atstāj pārējo citu cilvēku rokās?
Manuprāt, tā ir labākā pieeja. Protams, brīdī, kad galvenie treneri mainās katru nedēļu un nezini, kas būs rīt, tu sāc domāt par pastāvošajām nejēdzībām, taču kopumā centies turēties malā.
Tu divu gadu laikā spēlēji pie astoņiem treneriem, tai skaitā divreiz pie Gareta Einsvorta. Īens Dovijs parakstīja ar tevi līgumu un pēc pāris mēnešiem bija projām. Šķiet nedaudz haotiski?
Veids, kā notika (treneru) atlaišanas), nešķita pieņemams, taču spēlētājam jāskatās uz priekšu. Tā ir daļa no futbola, treneri tiek atlaisti, spēlētāji tiek pārdoti. Dažreiz piekrīti lēmumiem, dažreiz nē. Galu galā tev jāiet laukumā un jāspēlē. Vari saglabāt labas attiecības ar bijušajiem treneriem, taču jādomā par nākotni.
Pirmos vārtus QPR labā guvi otrajā sezonā. Vai atceries to?
Protams, jo Gevins Mehons visu laiku mani izsmēja – ka “Blackpool” rindās iesitu daudz vārdu, atnācu uz QPR, kņadas pavadīts, un tad nevarēju iesist pat vienu! Atceros, ka guvu vārtus izbraukuma spēlē pret “Sheffield Wednesday”. Tas notika ziemā un Kets, labākais ekipējuma menedžeris pasaulē, aizmirsa vienu kasti ar bučiem, tāpēc mums bija jāspēlē treniņapavos. Tiesa, mēs uzvarējām, es iesitu vārtus un man tā bija fantastiska diena. Domāju, tas bija pēdējais jaukais brīdis, pirms vaļā paspruka visi elles vārti un treneri mainījās katru nedēļu.
Piedzīvoji visas pārmaiņas, kamēr atnāca Nīls Vornoks. Izskatījās, ka lietas sakārtojas. Kā viņš izturējās pret tevi?
Viņš no sākuma zināja, ko grib darīt. Viņš līdzīgā situācijā bija nokļuvis tik daudz reižu, ka 100% zināja, ka uzbūvēt stipru “Championship” komandu. Viņš atnāca un izdarīja. Man bija aizliegts pieskarties bumbai vairāk par divām reizēm un mans pienākums uzvarēt katru gaisa divcīņu abos soda laukumos. Tik vienkārši, taču tas deva rezultātus. Mums bija lieliska komanda, lieliski puiši, fantastisks komandas gars – iznākums bija likumsakarīgs.
Vornoks atnāca, ātri izveidoja komandas garu. Mēs gājām un uzvarējām līgu?
Tas bija viens no labākajiem komandas gariem, kādu esmu piedzīvojis. Mums bija ķildas ģērbtuvē, taču laukumā bijām visi kā viens, koncentrējušies un panācām savu.
Edels Tārabs (Adel Taarabt) tajā sezonā spēlēja milzīgu lomu. Kā bija spēlēt kopā ar viņu?
Fantastisks spēlētājs. Ja viņam būtu profesionālāka attieksme un labāki padomnieki, esmu pārliecināts, ka viņš kļūtu par vienu no labākajiem pasaulē. Viņam bija izcils talants, lieliskas prasmes, neticams redzējums laukumā.
Mēs spēlējām uz viņu, lai paveiktu ko īpašu un tas bieži piepildījās. Edela apstrādāšana bija viens no Nīla meistarstiķiem. Viņš izmantoja savu vadītāja talantu un zināja, kā likt viņam izcelties katru nedēļu.
Arī panākot, lai pārējie puiši būtu priecīgi skriet un pūlēties viņa labā?
Jā, taču, kad redzi, ka parādās rezultāti un komanda ir ieguvēja, tā vairs nav problēma. Vienmēr esmu teicis, ka kāds ir pianists un kādam jānes klavieres. Biju priecīgs būt par nesēju un atradās arī citi spēlētāji, kuri bija ar mieru darīt melno darbu, palīdzot Edelam gūt brīnišķīgus vārtus.
QPR nevarēja tāpat vienkārši uzvarēt līgā, līdzi vilkās Eila Forlina (Ale Faurlin) problēma. Kā tas jūs ietekmēja?
Godīgi sakot, par to nekad nedomāju. Iespējams, pēdējais par to uzzināju. Atceros, ka tas virmoja gaisā, taču vēl nebijām tikuši (Premjerlīgā), tādēļ vispirms vajadzēja paveikt darbu un tad uztraukties. Atceros, ka pirms spēles pret “Leeds” Džanni Paladīni ieskrēja spēlētāju tunelī, kliedzot, ka mums netiks atņemti punkti. Tā bija priecīga diena un, iespējams, par daudz mūs atslābināja pirms spēles pret Līdsu. Atceros, cik emocionāls viņš kļuva.
Pienāk vasara, mēs esam Premjerlīgā un klubs nolemj tevi pārdot. Kas notika, cik sarūgtināts biji?
Ir grūti paskaidrot, cik ļoti jutos sarūgtināts. Man bija sapnis spēlēt Premjerlīgā un tad man pateica, ka klubam vajadzīga nauda, lai piesaistītu jaunus spēlētājus. Ka mani pārdos un varu parakstīt līgumu ar jebkuru (Championship) komandu. Man tas bija ļoti smags laiks, jo nonācu tik tuvu savam sapnim, taču, kad pirmssezonā spēlē malā, apzinies, ka treneris ar tevi īsti nerēķinās. Tā kļuva par vēl vienu mācību un, iespējams, ja man būtu iespēja to darīt vēlreiz, mēģinātu nogaidīt un pierādīt klubam, ka joprojām varu būt noderīgs.
Pārgāji uz Redingu, lai vēlreiz veiktu visu ceļu un uzvarētu Čempionātā?
Tas ir pilnīgi cits stāsts! Jā, pārcēlos uz Redingu, kas no pirmās dienas atgādināja QPR. Vēl viens fantastisks klubs ar izciliem puišiem. Mēs spējām uzreiz kvalificēties (Premjerlīgai) – iespējams, ka neviens no mums to negaidīja.
Beidzot tiki spēlēt Premjerlīgā un tas nozīmēja pāris atgriešanās “Loftus Road” stadionā. Iesiti abās savstarpējās spēlēs. Neparasta sajūta?
Jā, īpaši pirmajā reizē. Cilvēki man iepriekš jautāja, vai svinēšu vārtu gūšanas gadījumā. Nekad nezini, kā jūtīsies, kamēr iesit. Iekšēji trakoju, jo QPR aizvadīju karjeras trīs labākos gadus, tā man vienmēr būs īpaša vieta un pat tagad ir ļoti izskaidrot tās emocijas.
Tas īstenībā nav par svinēšanu vai nesvinēšanu. Izjutu tik lielu mīlestību pret klubu, ka jutos neērti. Zinu, ka futbols ir bizness, taču man ir tik jaukas atmiņas par QPR un īpaši “Loftus Road”, tas ir tik īpaši. Ja varētu aizvadīt vienu spēli jebkurā laukumā pasaulē, izvēlētos “Loftus Road”.
Tev izdevās vēlreiz tur uzspēlēt, kad abas komandas izkrita atpakaļ uz “Championship”, taču lāgā nesanāca?
Tiku noraidīts. Jā, mēs uzvarējām, taču biju spiests atstāt laukumu. Manuprāt, sarkanā kartīte vēlāk tika atcelta.
Atstāji Angliju, nedaudz uzspēlēji Grieķijā un Čehijā. Guvi labus iespaidus?
Esmu nedaudz paceļojis! Jebkur centos paņemt, cik vien iespējams. Bija grūti pamest Angliju, jo futbola ziņā tai nelīdzinās nekas. Atmosfēra, fani, ažiotāža ap spēlēm – tā bija labākā vieta, kur spēlēt.
Tev ir 35 gadi, pārstāvi dzimtās pilsētas klubu “Riga”?
Jā, tas ir jauns klubs. Mums īsti nav klubu ar tradīcijām, taču joprojām spēlēju un esmu valstsvienības kapteinis.
Cik ilgi vēl domā spēlēt?
Tas vienmēr ir smags lēmums, taču vēl piecus gadus droši vien nespēlēšu. Saprotu, ka šī ir viena no manām pēdējām sezonām un man to jāsāk apzināties. Galu galā, kad tas notiks, būs grūti, jo esmu spēlējis futbolu visu mūžu un tā ir mana mīļākā lieta pasaulē.
Kas notiks tālāk? Cik zinu, gatavojies nākamajam solim karjerā?
Jā, visu laiku esmu teicis visiem, ka man jāpiemīt kādam talantam, jo futbolā mani nevar saukt par īpaši talantīgu! Biju apņēmības pilns noskaidrot, kas tas ir. Tā nebūs futbola kluba trenēšana, jo man nav pasniedzēja gēna.
Futbolā palikt gan vēlos. Kad tuvojies karjeras beigām, sāc novērtēt lietas, kuras futbols tev devis un pasaulē iegūto pieredzi. Esmu apceļojis pasauli, ieguvis lielu pieredzi. Manuprāt, varu dot to atpakaļ Latvijai un Latvijas futbolam. Mans sapnis ir iekļauties futbola pārvaldē – esmu pieteicies Latvijas futbola federācijas prezidenta vēlēšanām 2018. gada aprīlī.
Esmu apņēmības pilns darīt visu, lai kļūtu par LFF prezidentu un iedvesmot Latvijas cilvēkus iemīlēt futbolu. Nodot tālāk iespējami daudz zināšanu spēles uzplaukumam manā valstī.
Anglijā federāciju vada funkcionāri uzvalkos. Vai Latvijā ir raksturīgi, ka administrācijā strādā bijušie profesionāļi vai ej jaunu ceļu?
Futbola pārvalde Latvijā nav mainījusies 25 gadus, īsti nevaru atbildēt. Šajā laikā nav notikušas lielas pārmaiņas. Kad spēlēju futbolu, gāju soli pa solim. Tagad darīšu to pašu.
Lūkojoties atpakaļ uz QPR karjeru, vai tev ir viena spēle “Hoops” sastāvā, kurā sevi apliecināji par 100%?
Prātā nāk mājas spēle pret Kārdifu. Viņi iesita manas kļūdas dēļ. Atbildēju ar gūtiem vārtiem un mēs uzvarējām. Tajā spēlē izjutu fantastiskas emocijas.
Kāds tu vēlies palikt QPR fanu atmiņā?
Īsti nezinu. Justos pagodināts, ja mani vispār atcerētos. Nojaušu, ka katram būtu savs viedoklis, taču man patiktu, ja par mani tikai iedomātos.
QPR regulāri uzaicina bijušos spēlētājus iznākt laukumā puslaika pārtraukumā. Vai tev patiktu kādu dienu atgriezties “Loftus Road” un visiem pamāt ar roku?
Man tas noteikti patiktu! Neesmu māšanas fans, taču domāju, ja vēlos kļūt par LFF prezidentu, man jāsāk trenēties un iznāciens “Loftus Road” būtu labs sākums. Protams, ka man patiktu atgriezties.
Izmantotie resursi:
https://www.fansnetwork.co.uk/footb...
-3 [+] [-]
+6 [+] [-]
+8 [+] [-]
+5 [+] [-]
+17 [+] [-]
+14 [+] [-]
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
-2 [+] [-]
+3 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
Gorkšam jau gadu atpakaļ vajadzēja saprast ka vairāk nevelk un pašam aiziet prom ,bet nē turpināja gremdēt latvijas izlasi ar savām rupjām kļūdām. Cik spēles viņa dēļ ir zaudētas-ārprāts?
+4 [+] [-]
+6 [+] [-]
[+] [-]
+5 [+] [-]
Sāksim ar to, ka Latvijas klimatiskajos apstākļos kādi pieci mēneši paiet ar vidējo gaisa temperatūru zemāku par nulle grādiem pēc Celsija! Ar to viss sākas un beidzas. Spānijā nekad nebūs nopietna hokeja, bet Latvijā – nopietna furbola!
Tiem, kas netic un sāks murgot, paskaidrošu sīkāk.
1. Nav laukumu. Lai spēlētu kvalitatīvu futbolu, jātrenējas uz dabīgā zāliena. Latvijā tāda īsti laba zāle ir tikai pāris mēnešus gadā. Iespējams, ka tikai mēnesi. Pa siena, akmeņu un smilšu sajaukumu spēlēt var, taču līdz zināmam brīdim, proti, līdz brīdim, kad jaunajam furbolistam jāsper nākošais solis, jāsāk gatavoties profesionāļa karjerai.
Latvijā spēlē uz paklājiem. Tas ir labāk nekā nekas, taču tas nav nopietni, ja mēs runājam par futbola "pacelšanu". To var darīt tad, kad, kā Krievijā, ir reģioni, kur klimats ir labs, bet nelabvēlīgajos reģionos ir mākslīgie segumi (lielajām komandām īstajai zālei būtu jābūt visos kluba līmeņos). Nu un tad kaut kas pa visiem kopā arī sanāk.
Islandes piemēru nevajag bāzt acīs, jo tur ir slēgtās halles. Savukārt te sabūvēt tādas nav ne naudas, ne laika, precīzāk, tas bija jādara tad, kad Latvija par Euro 2004 ceļazīmi cīnījās, tagad jau ir par vēlu. Beigu beigās, cik grūti pie mums iet ar hokeja haļļu celtniecību! Futbolam jau nebūs vieglāk.
2. Nav nudas. Futbols ir ļoti dārgs sporta veids, ja mēs to skatāmies caur vienas komandas/sistēmas "pacelšanas" prizmu.
Var jau smaidīt par Indriksonu, bet viņš savulaik iegāza Skonto klubā nenormālāko naudu. Jā, tā bija viņa rotaļlieta, taču rezultāts bija. Lai Latvijā būtu kaut kāds normāls līmenis (vismaz tas, kas bija pirms gadiem 15-13), katrā no lielajām pilsētām vajag šādu vismaz "pus-Indriksonu". Futbola fanu vai muļķi, kurš savu naudu grūdīs iekšā kādā komandā ar visai miglainām perspektīvām par naudas atgūšanu.
Latvijas futbols ir joma, kas dzīvo tikai pateicoties mecenātiem, tāpēc ne par kādiem sponsoriem te es nerunāšu. Nav un nevar būt tādas klasiskas sponsorattiecības Latvijā. Ir kāds lieluzņēmējs vai pašvaldība, kas uztur komandu un tālāk jau tiek pielasīti mazie labdari, kas "pa draugam" atbalsta futbolu.
Un šī nauda nav tikai profesionālajām komandām domāta, es runāju par naudu futbolā kā tādā. Lai ir laukumi, turnīri, iespējas bērniem trenēties labos apstākļos un braukt uz ārzemēm utt.
3. Nav treneru. Protams, ka tas ir tāds vispārinājums, taču, tāpat kā visos Latvijas sporta veidos, arī futbols cieš no tā, ka par treneriem aiziet strādāt nevis tie, kuriem būtu jābūt par treneriem, bet tie, kas neko īsti nemāk un negrib darīt. Bijušie bambalētēji, kas itkā visu bija likuši uz futbolu (tādu ilūziju radot vecākiem un skolotājiem), bet uz trenēties aizmirsa.
Savukārt perspektīvie jaunieši, kas varētu strādāt par treneriem to nedara, jo nav normāla atalgojuma. Atkal – nav naudas. Kā treneris var iedvesmot puikas kļūt par futbolu, ja viņam pašam futbols ir atnesis tikai kādas dažas traumas, vilšanos dzīvē un algu ar ko knapi pietiek, lai savilktu galus kopā?
4. Nav tradīciju. Te oponenti var piekasīties visvairāk, taču – NAV! Jā, izlase un EČ. Jā, Skonto un spēles ar Eiropas grandiem. Jā, Velnstspils un starts Eiropas līgas grupu turnīrā. Es pat Rīgas Daugavu un pirmskara izlasi varu piemest klāt, vienalga nav.
Tie ir atsevišķi apstākļu radīti un konkrētu personību realizēti projekti. Paveicās, ka viss sakrita tā kā sakrita. Bet nav tradīciju. Ne izlases mērogā, ne vietējiem klubiem.
Latvijas meistarsacīkstēs spēlē komandas "nouneimi" – vienu gadu saucas tā, citu citādāk, pēc vēl dažiem gadiem pazūd un tad formējas jaunas. Futbols tiek spēlēts spēlēšanas, nevis futbola un skatītāju dēļ.
5. Nav sava stabila un spēcīga čempionāta. Es tagad nezīmēšu gaisa pilis par Latviju kā Eiropas futbola grandu un pat ne par stabilu vidusmēru, bet mums jau nav nopietni uztverama un sportiskā līmeņa ziņā pieklājīga čempionāta!
Ne jau tāpēc, lai šeit spēlētu kaut kādu baigo futbolu, bet lai jaunajiem talantiem būtu iespēja uz vietas spēlēt un sasniegt to līmeni, lai varētu pārcelties jau uz kādu nopietnāku čempionātu, lai nav jābrauc uz Eiropas joberlīgām vai futbola akadēmijām ar cerību, ka varbūt kādas Anglijas vai Itālijas klubs izvēlēsies līdz lielajai komandai aizvest Latvijas pārstāvi, nevis vietējo.
Kāpēc nav čempionāta? Nav komandu, nav naudas, nav spēlētāju. Jā, Latvijā trūkst atbilstoša līmeņa futbolistu, bet aizpildīt vietas ar ārzemniekiem nav naudas un resursu (šie atbilstošie ārzemnieki vēl arī ir jāatrod).
Un šo sarakstu var turpināt bezgala ilgi.
Kāds teiks – nemuldi, nav viss tik slikti. Ir taču atsevišķi spēlētāji, komandas spēlē gan savā starpā, gan Eiropā. Latvijas futbols nav miris!
Ir un jau sen. Izlase, klubu "panākumi" Eiropā un viss pārējais uzskatāmi parāda, ka LFF pašlaik mēģina pie dzīvības uzturēt mironi. Gluži kā kāda bagāta vecīša radinieki, kuri saņem kaut kādu apdrošināšanu (UEFA un FIFA dotācijas) visu to laiku kamēr vecītis oficiāli neskaitās miris. Tad nu viņu arī slēdz klāt pie mākslīgās dzīvības uzturēšanas.
[+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]
Ko Gorkšs, mūsu visu iedvesmotājs un futbola mesija (tikai tā es varu attaisnot viņa vizuālo tēlu), kā nacionālās izlases kapteinis, kas, tomēr, ir postenis ar diezgan lielu iespēju ietekmēt sabiedrību, ir darījis, lai konkrēti izlase, kas ir visu futbola nelaimju flagmanis, nebūtu tur, kur tā ir un līdzjutējiem būtu vismaz kaut kāda cerība uz pozitīvām tendencēm, nevis jau pirms spēles varētu likt visus iekrājumus uz to, ka Latvija neuzvarēs?
+6 [+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
Tieši mārketings un sava tēla veidošana ir joma, kurā vispirms gribētu redzēt izaugsmi - kaut vai tik elementāros jautājumos kā spēja bez kļūdām komunicēt internetā valsts valodā.
+7 [+] [-]
[+] [-]
+7 [+] [-]
[+] [-]
Bagātie dara kā grib, nabagie - kā var. Latvijas futbols šobrīd ir tieši šis nabagais.
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
Ja halli plāno būvēt - tad, attiecīgi, izmaksas, kas kādam jāuzņemas ir vēl lielākas.
Savukārt pēc uzbūvēšanas šāda halle arī ir jāuztur, jānoslogo utt.
+4 [+] [-]