Vītoliņš: "Šo desmit gadu laikā esmu kļuvis nosvērtāks"

Vasarā Latvijas valstsvienības galvenā trenera amatu atstāja Bobs Hārtlijs, kuru Omskas “Avangard” klubs neesot vēlējies laist uz Pekinas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīru. Pēc diezgan straujas notikumu attīstības par izlases stūrmani tika iecelts 53 gadus vecais Vītoliņš, kurš kā Oļega Znaroka palīgs valstsvienību vadījis jau iepriekš, turklāt izcīnījis arī trīs Gagarina kausus, olimpisko spēļu un pasaules čempionāta zelta medaļas.

“Federācija vasarā ar mani sazinājās un norādīja: var izveidoties situācija, ka Bobs Hārtlijs nevarēs pievienoties izlasei. Jautāja, vai esmu gatavs pārņemt komandu un vai vispār to gribu. Protams, būt Latvijas izlases galvenajam trenerim ir liels pagodinājums, turklāt šobrīd esmu brīvs no pienākumiem klubā,” apmierinātību ar pieņemto lēmumu pauž Vītoliņš. “Viss attīstījās strauji. Sākotnēji uz Latviju atbraucu atvaļinājumā, bet beigu beigās dabūju strādāt (smejas)!”

“Vadīt Latvijas izlasi ir liela atbildība. Emociju ziņā to no ārpuses varbūt neredz, bet iekšēji viss vārās. Kā treneris zinu, ka nedrīkstu savai komandai parādīt uztraukumu, lai hokejisti to neizjūt. Jābūt pārliecinātam par to, ko dari,” uzsver treneris. “Atbildība ir divreiz lielāka, nekā strādājot par citas valsts treneri. Tur tu tomēr dari darbu. Protams, gribas to paveikt labi un sasniegt mērķus, bet savā valstī tas viennozīmīgi ir kaut kas vairāk. Šeit es sevi kurbulēju ar domu parādīt, ka kaut ko varu paveikt, bet tur [Krievijā] koncentrējos uz konkrētā mērķa sasniegšanu.”

Sākotnējā informācija liecināja, ka Vītoliņš ar izlasi noslēdzis vienošanos uz olimpiskā kvalifikācijas turnīra laiku. Ja to izdotos uzvarēt, kontrakts tiktu pagarināts līdz Pekinas spēlēm. Tomēr jau sākotnējā sarunu daļā treneris ar LHF apspriedis ilgtermiņa sadarbību. Kontrakts šobrīd noslēgts uz diviem gadiem ar iespēju to pagarināt vēl par vienu.

“Lai kaut ko varētu izveidot, ir vajadzīgs ilgāks līgums. Citiem treneriem tie ir uz visu olimpisko ciklu, bet mūsu gadījumā būs atkarīgs, kā strādāsim. Ja būs rezultāts un progress, tad vienošanās arī tiks pagarināta,” skaidro Vītoliņš.

Kvalifikācijas turnīrā Rīgā mūsējie uzvarēja Itālijas, Ungārijas un Francijas valstsvienības. Vītoliņš uzskata, ka uz šo pretinieku fona Latvijas izlase demonstrējusi labu hokeju. “Jā, var oponēt, ka Franciju uzvarējām tikai ar 2:1, taču vārtu gūšanas iespēju mums bija pietiekami daudz. Ir ko pieslīpēt, īpaši vairākumu – kvalifikācijā atkal pierādījās, ka šis aspekts ir ļoti noteicošs. Kaut arī ungāriem sametām arī vairākumā, sākuma fāzē mums tomēr nekas negāja. Tāpat ar itāļiem – ne līdz galam viss izdevās. Tas ir radošs process, pie kā jāstrādā.”

Arī Latvijas hokejistus Vītoliņš nosauc par labu materiālu, ar ko strādāt. Viņš U-20 izlases nometnē ievērojis vairākus labus spēlētājus, kuriem turpmāk jāpievērš lielāka uzmanība. Iespējams, esot jāorganizē papildus nometnes, kas koncentrētas uz noteiktiem hokeja elementiem. Paredzēts, ka Vītoliņš iesaistīties arī U-18 un U-20 izlašu darbā, lai radītu vienotāku sistēmu. Ikdienā gan speciālists turpinās dzīvot Šveicē, bet tas var mainīties, ja tuvāko mēnešu laikā tiks pieņemts kāds darba piedāvājums no kluba.

Olimpiskās atlases turnīrā Vītoliņam palīgos bija Artis Ābols, Viktors Ignatjevs, Kārlis Zirnis, Raimonds Vilkoits un Juris Klodāns. Sagaidāms, ka viņi turpinās strādāt treneru štābā, kā arī nevar izslēgt sadarbību ar Oļegu Znaroku, kurš Vītoliņam palīdzēja jau kvalifikācijas sacensībās.

“Kvalifikācijas turnīrā Oļegs bija ar mums, viņš no malas skatījās visus treniņus, kā arī ar viņu runājām pirms un pēc spēlēm. Jāskatās, kā situācija izvērtīsies tālāk,” Vītoliņš vairās no konkrētības. Znaroka vārds pēdējās nedēļās locīts saistībā ar atgriešanos Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) un Krievijas Olimpiskās komitejas komandā, taču Vītoliņš norāda, ka tās ir tikai baumas. “Nesen runājām, un Oļegs teica, ka nekas konkrēts šobrīd vēl neesot runāts.”

Duetā ar Znaroku Vītoliņš sasniedzis daudz, bet viss sākās tieši Latvijā, kad abi 2006. gadā pārņēma izlases grožus. 2009. gada pasaules čempionātā Šveicē komanda viņu vadībā iekļuva ceturtdaļfinālā, taču treneru štābu speciālistiem nācās atstāt palikšanas 13. vietā 2011. gada planētas meistarsacīkstēs.

“Protams, šo desmit gadu laikā hokejs kļuvis dinamiskāks un ātrāks, ir vairāk redzamas dažādas taktiskās cīņas. Savā laikā, kad vēl paši spēlējām vai tikai sākām trenēt, taktikai nepievērsām tik lielu uzmanību. Gadiem ejot, esam sapratuši, kas strādā un kas nestrādā,” pauž Vītoliņš. “Trenera kvalitāte aug ar gadiem. Protams, var trāpīt un izšaut jau pirmajā gadā, bet dzīvē tu mācies tikai no savām kļūdām. Jāsaprot, vai tavā pakļautībā esošā komanda var izspēlēt konkrētas lietas vai nevar. Ja nesanāk, mēģini kaut ko citu.”

“Šo desmit gadu laikā esmu kļuvis nosvērtāks. Agrāk emociju bija vairāk, un spļāvu tās ārā. Konstatēju, ka varbūt to ir par daudz. Reizēm emocijas varbūt ir vajadzīgas. Sākumā ar Oļegu bijām emocionālāki, savukārt tagad mēģinām spēlētājos ieviest stabilitāti. Visu laiku ir jāmācās,” saka speciālists.

Runājot par izlases spēles stilu, Vītoliņš ieskicē, ka ripa ir jācenšas pieturēt, īpaši pret tādiem pretiniekiem, kādi bija olimpiskajā kvalifikācijā.

“Negribu redzēt, ka vienkārši atdodam ripu pretiniekam un atkal tās dēļ cīnāmies. Jā, ja pretī nāks spēcīgākas izlases, tad arī mainīsim taktiku – pa visu spēli būs trīs iespējas gūt vārtus, divas no tām mums ir jāizmanto, jāspēlē pēc iespējas vienkāršāk. Pret katru pretinieku jāizstrādā dažādi taktiskie varianti,” norāda treneris.

Viņš neslēpj, ka daudziem Latvijas hokejistiem palīdzējis nonākt Šveicē, jo tur esot laba iespēja pēc junioru vecuma pāraugšanas turpināt spēlēt profesionāli. “Šveice ir vienīgā valsts, kurā vari dabūt vietējā spēlētāja licenci, ja esi tur spēlējis vairākus gadus. 20 gadu vecumā hokejistam tomēr iestājas tukšums. Protams, gribas, lai viņš uzreiz ielec pieaugušo hokejā, bet Šveicē ir mazliet lielākas iespējas to izdarīt. Cik gan saprotu, Šveicē šī sistēma drīz tiks mainīta, jo uz turieni brauc ļoti daudz ārzemju hokejistu.”

Vītoliņš uzsver, ka Latvijā ir jārada apstākļi, lai pēc 20 gadu sasniegšanas hokejists var turpināt spēlēt labā līmenī. “Ja radīsim šeit konkurētspējīgu līgu, tad neviens arī negribēs braukt prom.”