Maslovskis: "Kad iemetām, gandrīz apraudājos. Nevienā titulā nav bijušas tādas emocijas"
Piektdienas vakarā otro gadu pēc kārtas par Latvijas čempioni hokejā tika kronēta "Mogo"/RSU, kas sezonas noslēdzošajā mačā ar 3:2 pagarinājumā pieveica "Zemgali"/LBTU. Sākotnēji zelta vārti tika ieskaitīti Rūdolfam Maslovskim, bet pēcāk tika veikts labojums. Sarunā ar portālu Sportacentrs.com uzbrucējs atzina, ka nejuta ripas pieskārienu. Pie punktiem tiekot četrās no sērijas piecām spēlēm, tieši Maslovskis bija fināla rezultatīvākais spēlētājs. Kaut regulārā sezona savainojuma dēļ bija saraustīta.
Kāda bija šī sērija? Ar 4-1 asociējas vienas komandas izteikts pārsvars, bet gribas salīdzināt ar iepriekšējiem gadiem – atkal 4-1, bet sērija varēja aiziet arī otrā virzienā.
Man atgādināja finālu pirms diviem gadiem, kad mēs zaudējām ar 1-4. Kad sastāvā biju es, bija Artūrs Ozoliņš. Arī toreiz visas spēles bija tuvas, bet viņi iemeta izšķirošajos brīžos. Šoreiz diezgan līdzīgi. Bijām vairāk nopelnījuši. Tāpat kā viņi pirms diviem gadiem, kad bija tikko no Somijas. Labā formā, un mēs ķērāmies kājās, mēģinājām, ko varējām.
Smaga sērija. Neviena spēle nebija viegla. Varbūt tikai pirmā, kad pusspēle bija vieglāka. Bet pēc tam sērija izlīdzinājās.
Regulārā sezona tev bija saraustīta un sarežģīta – trauma lika izlaist pusotru mēnesi, un arī atgriešanās ierindā nebija no vienkāršākajām. Noteikti ne tāda sezona, kādu biji iedomājies. Bet finālā pa laukumu lidoji!
Pēc traumas likās, ka nekad vairs netikšu atpakaļ. Bet pavasara pusē sāku justies labāk. Daudzi palīdzēja. Laila [Ušacka], citi dakteri, gāju uz fizioterapiju. Beigās skrēju, ielikām fizisku darbu ārpus ledus. Un tas viss ir atmaksājies. Jutos labi. Teikšu godīgi, sen nebiju tik labi juties tieši sezonas beigās. Bet tāpat nebija viegli. Katrā nomaiņā vajadzēja sevi izlikt uz simts procentiem. Skrēju un katru spēli atdevu visu.
Kāda bija savainojuma oficiālā diagnoze?
Bija ieplīsusi ceļgala sānu saite. Pirmo reizi bija ceļgala trauma. Likās, kas tad tur, ieplīsusi, jo agrāk bijis plecs izlidojis. Bet... Baigi izjūti, ilgi izjūti. Tomēr tūlīt jau 30 – vairs nedzīst tik ātri. Bet mērķis bija tieši fināls. Iepriekšējās spēlēs par punktiem nedomāju. Tas nebija svarīgi. Jaunībā gribējās kaut kur aizbraukt uz ārzemēm, vairāk piedomāt par punktiem, bet tagad koncentrējos tikai finālam.
Uzvaras vārtu guvums – ko tu redzēji? Cik daudz tur bija veiksme, cik daudz – meistarība?
Atceros, ka gāju stūrī. Pakliedzu [Ernestam] Krūmam, lai viņš nomet. Redzēju Kārli [Ozoliņu], redzēju [Gustavu] Bergu uz tālās zilās. Iedevu Bergam un vienkārši gāju uz vārtu priekšu.
Cilvēki tagad domā, ka es iemetu, bet man šķiet, ka man ripa nemaz nepieskārās. Pagriezu galvu, redzēju, ka kaut kur turpat aizlidoja. Liekas, ka bija rikošets, bet ka netrāpīja man. Ja man prasa, Bergs iemeta. Jāskatās video. Tik daudz adrenalīns, ka nesapratu.
Kad ielaidām 17 sekundes līdz beigām, sēdēju uz mūsu soliņa, un iekšā bija tāds tukšums… Sajūta, ka kāds būtu nomiris. Godīgi. Bija tik sāpīgi… Kad iemetām uzvaras vārtus, gandrīz apraudājos! Tāds prieks nebija bijis nevienā titulā, ko esmu izcīnījis. Nebija tādas emocijas kā šogad.
Kas komandā notika pēc pamatlaika? Izlaists 2:0 pārsvars noteikti bija trieciens…
Tur bija strīdīgs moments, jo tiesneši pirms tam nosvilpa strīdīgu pārmetienu. Teiksim tā, visa sērija no tiesāšanas bija tāda strīdīga. Bet beigās tas atnāca atpakaļ. Tikai vajadzēja pastrādāt vēl 17 minūtes.
Šajās piecās sērijas spēlēs izdevās noķert to hokeja garšu, ko OHL regulārā sezona zemās konkurences dēļ nespēj piedāvāt?
Šis bija īstais hoķis. Tu spēlē pret "Zemgali", katru reizi redzi tos purnus, un tev jau viņi ir apnikuši! Visi sit ar nūjām, ņemas un bļaustās. Cits citu noliek. Tas ir tikai normāli. Pēc tam vasarā satiec tos pašus cilvēkus. Tas ir hokejs Latvijā, ar to ir jārēķinās. Uz ledus nav draugu, nav paziņu. Tu spēlē par savu komandu. Sērijā nevarēji ieiet zonā un sākt kruķīt – tev nedod laiku. Jāspēlē uz vārtiem, jāspēlē vienkārši, jāpilda trenera uzdevumi. Playoff hokejs Latvijā ir grūts.
"Zemgales" rindās ir kāds spēlētājs, kurš ārpus laukuma tev ir draugs, bet laukumā šajā sērijā izdevās sastapt kā ienaidnieku?
Ir vairāki komandas biedri no bērnības. Ir spēlētāji no Brocēniem. Ir tādi, kurus vasarā pats trenēju – kuri brauc uz nometnēm, kurās piestrādāju.
Kuri?
Tas pats [Artūrs] Brikmanis. Visu laiku ar viņu laukumā lecāmies. Ar [Oskaru] Briedi diezgan normāli sanāca aprunāties. Viņu komanda saka, ka es tēloju. Es saku, ka netēloju. Visādas netīrībiņas, bet tas ir normāli. Spēle beigusies, sērija beigusies – aizmirstam, nekas personīgs.
Bet "Zemgales" klubs tev par godu pat bija sarūpējis īpašu video…
Pirms sērijas trešās spēles gulēju diendusu, kad skatos, ka Georgs Golovkovs man atsūtījis video. Skatos, ka esmu galvenajā lomā! Stāsts apakšā ir tāds, ka viņu komandai patīk apķerties, samīļoties pie bortiem. Tādas mazas netīrības. Tiesnesim saku, ka mani tur, bet viņš saka, ka neko nevar dot, jo es nekrītu. Nu labi, tad sākšu krist… Un tad nu viņi izgrieza video. Kā ziņās – parāda, ko vajag redzēt. Es sāku krist un kritu uzskatāmi. Es arī atzīstos – neturējos kājās, teiksim tā. Un tieši pēc tā video man nākamajā spēlē iedeva noraidījumu par simulāciju.
"Šķiet, ka dažbrīd uz ledus iepūta negaidīts vējš… ❄️
— hkzemgale (@hkzemgale) April 5, 2025
Emocijas sit augstu vilni – momenti video! 🎥"#optibethokejaliga #hkzemgale #hkmogo #hokejs pic.twitter.com/65Ow67QBXE
embrī, pārāka pilnīgi visos rādītājos.