Andris Šics: "Braukt vēl vienu vai divas sezonas – neredzējām tam jēgu"

Andri Šicu pagājušajā nedēļā apstiprināja Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas (FIL) mākslīgo ledus trašu tehniskā direktora amatā, kas uzreiz raisīja jautājumus par brāļu ekipāžas turpmāko nākotni, jo uzskatāms, ka apvienot šādu amatu ar sportista karjeru ir ļoti sarežģīti. Tobrīd oficiāli vēl nebija skaidras atbildes, bet otrdien – uzreiz pēc Lieldienām – viņi paziņoja, ka noslēdz savas karjeras.

“Lēmumu noslēgt karjeras pieņēmām vairāku aspektu dēļ. Viens no tiem – gribas vairāk laika veltīt ģimenei, sports tai nozog ļoti daudz laika,” uzsver Andris Šics. “Tāpat sapratām, ka gatavoties četrus gadus, lai būtu virsotnē, ir nežēlīgi grūti. Braukt vienu vai divas sezonas – neredzējām tam jēgu. Ja dara, tad maksimāli uz četriem gadiem. Tomēr, lai noturētu pasaules top līmeni, ir ļoti smagi jātrenējas. Tas pašiem un ķermenim ir ļoti sarežģīti.”

Šicu pēdējais lielais starts bija Pekinas olimpiskās spēles, kurās viņi izcīnīja piekto vietu, bet stafetē, kurā Latvijas komanda guva bronzu, pieredzējušais divnieks nepiedalījās. Andris atklāj, ka sezonas laikā ar brāli par savu nākotni neesot domājuši. Sēšanās pie galda notikusi vien tad, kad visi starti bijuši aiz muguras.

“Sezonas laikā visu darījām maksimāli, koncentrējāmies tikai sacensībām. Par tādām lietām nerunājām un pat nedomājām runāt,” skaidro nu jau bijušais kamaniņu braucējs. “Izrunājām to pēc sezonas beigām, lai lēmums netiktu pieņemts uz karstām oglēm vai emociju pamatā. Ilgi domājām un runājām, pārspriedām visus par un pret.”

“Pieņemt šādu lēmumu bija grūti. Visvienkāršākais tajā ir rutīna, ka zini, kur tev ir jābūt un kas jādara. No rīta mosties, ej uz treniņu. Visas nometnes un grafiki ir zināmi. Savukārt pēc karjeras sākas nezināmais – tas ir tas grūtākais. Lēmums ir ļoti sarežģīts, jo pie visa jau pierod un no daudz kā ir grūti atteikties,” atzīst Andris. Viņš ar entuziasmu raugās FIL tehniskā direktora amata virzienā, jo kamaniņu sportā Andris pavadījis teju visu savu apzināto dzīvi.

Brāļi Šici izcīnīja trīs olimpiskās medaļas. Vankūveras spēlēs 2010. gadā viņi ieguva sudrabu, kamēr Sočos 2014. gadā tika pie divām bronzām - divniekos un komandu stafetē. Brāļu rēķinā ir arī deviņas pasaules čempionātu medaļas - trīs sudraba un sešas bronzas. Tikmēr Eiropas čempionātā viņi ieguvuši trīs čempiona titulus, iepriekšējo reizi to paveicot pirms gada Siguldā.

“Protams, olimpisko spēļu medaļas ir liels sasniegums, bet pašam atmiņā vispaliekošākais ir pagājušā gada pasaules čempionātā izcīnītas medaļas visās trijās disciplīnās (individuāli, stafetē un sprintā – aut.). Vienmēr atcerēšos arī Soču olimpiskās spēles, kad brālis, neraugoties uz traumām, gatavojās un darīja. Viņš man ir dzīvs piemērs, ka nedrīkst padoties un ka vienmēr ir jādara un jātic, un viss izdosies,” norāda Andris Šics.

Kaut arī sportista karjera bijusi panākumiem bagāta, Andris uzsver, ka tās laikā bez uzvarām viņš apzinājies cilvēciskās vērtības. “Redzu tos īstos cilvēkus, kuri vienmēr ir palīdzējuši un uz kuriem var paļauties, rēķināties. Ne tikai sportā, bet apkārt tam.”

Juris Šics savai sportista karjerai punktu licis 38 gadu vecumā, kamēr viņa jaunākais brālis Andris to izdarījis 36 gadu vecumā. Viņi abi kamaniņu sportam pievērsās pirms 29 gadiem un Latvijas kamaniņu sporta izlasē bija pārliecinoši pieredzējušākie sportisti, kuri visaugstākajā līmenī startēja arī aizvadītajā sezonā.