Kamaniņu sporta teneris Eihorns par izvēlēm starpsezonā, OS sezonu un Latvijas progresu

Pagājušajā sezonā Eihorns ar Latvijas izlasi vairāk strādāja attālināti un tai pievienojās dažos Pasaules kausa posmos. Speciālists pirms šīs sezonas ir krietni klātesošāks un kopā ar Latvijas izlasi olimpiskajās spēlēs ir gatavs pārsteigt kamaniņu sporta pasauli.

Sākumā atskaties, lūdzu, uz pirmo sezonu Latvijas izlasē.

Pirmkārt, jāsaka, ka bija interesanti, jo šī nācija krietni atšķiras no Vācijas. Man ļoti patika šīs mazās komandas degsme un vēlme strādāt mērķu vārdā. Braucēji ir gatavi mainīties. Darbs šādā vidē man šķita atsvaidzinošs.

Ļoti patika strādāt ar robotiem [Mārtiņš Bots/Roberts Plūme]. Pasaules čempionātā izmēģinājām jaunas līnijas. Analizējām iepriekšējās sezonas sniegumu Vistlerā un atradām vietu progresam. Domāju, ka zelta medaļa bija iespējama, bet spērām lielu soli uz priekšu, izcīnot [sudraba] godalgu.

Zinu, ka tas skanēs kā jautājums vecākam par viņa mīļāko bērnu, bet, vai var apgalvot, ka strādāt ar robotiem tev patika visvairāk?

Nē, tā nav taisnība. Roboti ir ļoti augsta līmeņa profesionāļi. Viņiem tu vari dot tikai mazas norādes, kuras viņi pieņem un veic nelielas izmaiņas. Mūsu izlasē ir daudz jaunu sportistu. Piemēram, Margita Sirsniņa, Gints Bērziņš vai Marta Robežniece/Kitija Bogdanova. Ar jaunajiem atlētiem ir ļoti interesanti strādāt. Protams, varu pieminēt visus, jo katrs sportists ar kaut ko atšķiras.

Man patīk strādāt ar visu komandu, jo mani priecē tas, kā viņi uzklausa padomus un progresē.

Vai sezonas gaitā novēroji šo progresu?

Noteikti. Piemēram, Gints Bērziņš Vistlerā ar diviem tīrākiem braucieniem būtu tuvu medaļai. Vai arī Margita Sirsniņa, kura kļuva par pasaules junioru čempioni.

Jāatceras, ka progress prasa laiku. Oberhofas komandā man vajadzēja piecus gadus, lai nonāktu līdz cīņai par zelta medaļām.

Nepieciešams strādāt un progresēt katru dienu. Šobrīd jāsaka, ka gribētu ar komandu būt kopā biežāk.

Vai tad neesi pilna laika treneris?

Kā lai paskaidro... Ar komandu kopā esmu tikai noteiktās nedēļās, nevis katru dienu. Man joprojām ir līgums ar Vācijas armiju. Pēc olimpiskajām spēlēm būs jāpieņem liels lēmums par manu nākotni.

Manu līgumu ar Vācijas armiju šogad nebija iespējams izpirkt. Tas ir strikts līgums, kura pārtraukšanai nepieciešams atrisināt vairākus aspektus. Cerams, ka nākamgad to izdarīsim kopā ar Latvijas kamaniņu sporta federāciju.

Priecājos, ka šogad Latvijas izlasei varu veltīt vairāk laika nekā pagājušajā sezonā.

Kad būtu iespējams noslēgt pilna laika līgumu ar Latvijas izlasi?

Visticamāk, uz nākamo olimpisko ciklu. Kā jau minēju, izmaiņām un progresam nepieciešams laiks. Olimpiskā zelta medaļa ar [Johannesu] Ludwigu prasīja piecus gadus konsekventa darba.

Šosezon biežāk būšu kopā ar komandu nekā nebūšu. Varētu teikt, ka pagājušajā sezonā bija otrādi.

Atgriežoties pie jautājuma par iepriekšējo sezonu, kas Latvijas izlasei visvairāk pietrūka?

Visi domā, ka vācietis uzreiz norādīs uz tehniku, bet citreiz runa ir par kopējo struktūru. Uzskatu, ka tehniskajos jautājumos esam progresējuši. Starpsezonā tikām pie jauniem materiāliem, bet pie tiem vēl būs jāpierod. Tiesa, progress ir redzams.

Grūti teikt, kas pietrūkst. Fiziskā sagatavotība ir ļoti augstā līmenī. Varam piestrādāt pie braucēju starta tehnikas, bet lielajām valstīm arī tur ir infrastruktūras priekšrocības. Man ir dažas idejas par izmaiņām, ko varētu ieviest nākamajās sezonās. Tās arī neprasītu tik daudz finansiālo līdzekļu.

Ja mūsu braucējiem iedotu vācu kamanas, viņi pēkšņi nekļūtu ātrāki. Tieši pretēji – mūsu braucēji būtu lēnāki, jo pie katrām kamanām jāpierod.

Pārāk neiedziļināšos detaļās par kamanu uzbūvi, bet varu pateikt, ka braucienos vēja tunelī novēroju uzlabojamas nianses.

Labo mani, ja kļūdos, bet mūsu braucēji vēja tunelī līdz šim nebija strādājuši?

Jā, šī bija pirmā reize. Man Vācijā ir kontakti, kas palīdzēja tikt pie iespējas strādāt vēja tunelī. Manuprāt, šiem testiem vajadzētu būt ikgadējai rutīnai. Tie palīdz ne tikai darbā ar kamanu detaļām, bet arī ar braucēju tehniku. Braucējs uzreiz redz, kā izmainās vēja plūsma, ja viņš kamanās ieguļas mazliet citādāk.

Kādas bija atsauksmes no mūsu braucējiem?

Domāju, ka viņi bija pārsteigti, jo redzēja, kādas iespējas paver vēja tunelis. Tas palīdz arī mentāli: ″Ja es noguļos kā ieteica treneris, iegūstu tik un tik daudz laika.″

Minēji, ka testiem vēja tunelī vajadzētu būt ikgadējai rutīnai. Varbūt tos nepieciešams aizvadīt vēl biežāk?

Optimāli būtu aizvadīt divus vēja tuneļa testus gadā. Mēs nākam klajā ar jauniem risinājumiem, izveidojam testa kamanas, kas paredzētas tikai vēja tunelim, izmēģinām tās un pēc tam strādājam pie īstajām kamanām.

Pirmos testus vajadzētu aizvadīt aprīlī vai maijā un otros – neilgi pirms sezonas, lai pārbaudītu inovāciju efektivitāti.

Katram trenerim mūsu izlasē ir sava loma. Kā tu aprakstītu savu amatu?

Māte visiem [smejas]. Palīdzu ar organizatoriska rakstura jautājumiem. Ja mums vajag tikt trasē vai sporta zālē, man ir kontakti, lai to nodrošinātu. Palīdzu attīstīt kamanu detaļas. Tāpat arī palīdzu braucējiem pilnveidot braukšanas tehniku. Daru visu, tieši tāpat kā Oberhofā.

Tev Oberhofā nebija palīgu?

Es biju A komandas treneris. Vēl bija B komandas treneris un speciālists, kas darbojās ar kamanu tehnisko nodrošinājumu.

Izklausās, ka mūsu izlasē treneru ir krietni vairāk...

Jā, bet Oberhofas komanda ir tikai daļa no Vācijas kamaniņu sporta saimes. Šeit mēs runājam par nacionālo izlasi. Man ļoti patīk sastrādāties ar Mārtiņu [Rubeni] un Ināru [Kivlenieku]. Atvaļinājumu šogad pavadīju Latvijā, bet tāpat pamanījos ar Ināru pastrādāt pie kamanu attīstības. Bija interesanti.

Ko vari pastāstīt par sadarbību ar Rīgas Tehnisko universitāti?

Potenciāls šādai sadarbībai ir milzīgs. Tā ir arī ļoti nepieciešama, jo universitātei ir finansiālie līdzekļi, lai nodarbotos ar pētniecību.

Cik zinu, sadarbība ir laba, bet šajā gadījumā ir viens sarežģīts aspekts. Universitātē darbojas teorētiķi, kuri jāintegrē praktiskajā darbā. Vācijā tas bija pats sarežģītākais uzdevums – gudrākos prātus iepazīstināt ar praktisko pusi. Manuprāt, Mārtiņam ļoti labi sanāk pildīt ″tilta″ funkciju starp šīm abām pasaulēm.

Vai Vācija pēc pagājušās sezonas izteica piedāvājumu atgriezties?

Vācija nē, bet piedāvājumi nāca no citām valstīm, piemēram, Austrijas un Itālijas.

Būsim objektīvi – Austrija šobrīd kamaniņu sporta hierarhijā ir augstāk par mums. Kāpēc atteici?

Protams, Austrijai ir milzīgs potenciāls. Uzreiz varu pateikt, ka finansiālā puse man nav tik svarīga. Mani visvairāk interesē progress pēc padarīta darba. Šobrīd vēl neesam sasnieguši savu potenciālu, tāpēc arī nolēmu turpināt darbu ar Latvijas izlasi.

Parunāsim par treniņnometni Kortīnā. Braucēji olimpisko trasi raksturo kā ne pārāk sarežģītu, bet ar savām atslēgas vietām. Kādas ir tavas domas?

Vieglās trasēs ir sarežģīti braukt ātri. Ja trase ir viegla, grūti atrast laiku attiecībā pret konkurentiem. Manuprāt, trases augšdaļā – pirmā līdz ceturtā virāža vīriem un trešā, ceturtā virāža dāmām – ir ļoti grūti pārnest ātrumu uz tālāko trases daļu.

Jābūt precīziem līdz milimetriem un pareizi jāieguļas kamanās. Ja tas neizdodas, tad var gadīties, ka piektajā virāžā jābremzē, kas, savukārt, nozīmē atvadīšanos no konkurētspējīga laika.

Trase izskatās viegla, bet braukšana tajā kļūs sarežģītāka un domāju, ka kādam tur būs problēmas.

Kādas bija tavas pārdomas, kad ieraudzīji notiekošo apkārt trasei?

Skaidrs, ka viņi vēl nav gatavi, bet ar pašu trasi viss ir kārtībā. Atceros 2006. gada olimpiskās spēles. Toreiz cilvēki ļoti intensīvi strādāja vēl paralēli pēdējiem treniņiem pirms sacensību atklāšanas. Domāju, ka viss būs kārtībā.

Noprotu, ka treniņos austrieši izskatījās ļoti ātri...

Treniņnometnē Kortīnā man pienāca klāt austriešu treneris, kurš teica, ka latvieši izskatās ļoti ātri. Domāju, ka šobrīd vēl notiek paslēpes. Austriešiem ir ļoti ātrs sieviešu divnieks, bet tas nav nekāds jaunums. Ja roboti apgūs pirmos līkumus, viņi apsteigs austriešu vīriešu divnieku.

Mani patīkami pārsteidza Margita Sirsniņa, kura mūsu komandas testa braucienos uzrādīja otru labāko laiku aiz Kendijas Aparjodes. Tiesa, ja apskatām Austrijas meiteņu laikus, skaidrs, ka mums vēl ir vieta progresam. Vīru vieniniekos bijām ļoti tuvu.

Kā jūtas Elīna Ieva Bota? Minēji, ka viņa komandas testa braucienos nebija otrā...

Viņa pieļāva kļūdu, bet kopumā Elīna izskatās krietni labāk nekā pirms pagājušās sezonas. Domāju, ka viņa varētu aizvadīt ļoti labu sezonu, ja spēs būt stabilāka trasē. Viņa cīnīsies ar vadošajām sportistēm.

Kas attiecas uz problēmām ar plecu, neesmu mediķis, bet izskatās, ka startā viņa jūtas ērti. Ceru, ka plecs noturēsies arī sezonas laikā.

Kura valsts pievienosies cīņai par medaļām?

Domāju, ka amerikāņi spers soli uz priekšu. Ļoti daudz braucienu aizvadījuši arī itālieši. Uzskatu, ka divniekos itālieši noteikti iesaistīsies cīņā par godalgām.

Ļoti aktuāls ir jautājums par krievu sportistiem jeb ″neitrālajiem″ atlētiem. Vai Vācijā pret šo sportistu dalību Pasaules kausa posmos ir kāda pretestība?

Tas ir smags jautājums. Vācijā šiem sportistiem dalībai Pasaules kausa posmos neviens šķēršļus neliks.

Nobeigumā – kādas ir sajūtas pirms olimpiskās sezonas?

Teikšu, ka sajūtas ir labas, jo redzu, ka mūsu vadošie braucēji aizvadīja ļoti labu starpsezonu. Ceru, ka to redzēsim arī sacensībās. Negribu saukt konkrētus vārdus, bet domāju, ka ar vienu vai diviem pilotiem olimpiskajās spēlēs spēsim sarūpēt nelielus pārsteigumu.