Palēnām tuvojas 2015. gada beigas. Ar lielāku vai mazāku pompu tiek sveikti teātra, operas, baleta, literatūras, mūzikas un arī sporta laureāti. Vienam otram pa vidu saņemot arī svilpienus, kā Alvim Hermanim Parīzē, no viena otra režisora izrādēm tautai masveidā atstājot zāli, kā tas esot novērots Dailes teātrī. Sportā viss ir vienkāršāk - ar atlēta paceltie kilogrami vai rezultāts, ar kādu sasniegts finišs, un vieta protokolā. It kā viss skaidrs. Ja, piemēram, basketbolisti zaudē pēdējo spēli, un paliek Eiropā astotie, tad runas par to, ka varējām/vajadzēja/bija iespējams tikt augstāk ir no demagoģijas mākslas.