1. diena: ceļojuma sākums, nemanāmie krievu līdzjutēji, vājie arābi

Vari plānot, cik laicīgi gribi, tāpat daudzas lietas notiek pēdējā brīdī. Pēdējie darbi, somu piepildīšana, ceļojuma apraksta publicēšana un laikrādis jau pāri astoņiem vakarā. Plkst.20:30 vēl atrados netālu no "Spices", bet plkst.21:00 autobuss uz Maskavu. Nekas, sastrēgumu vakara stundā nav un plkst.20:50 biju autoostā, kur satikos ar ceļabiedriem Arkādiju un Eduardu, kā arī mūs pavadīt atnākušo LTV žurnālistu, šī PK finālturnīra vienu no komentētājiem Matīsu Timofejevu.

No kreisās puses: Matīss, Edmunds, Eduards un Arkādijs.

"Lux Express" uzņēmuma autobuss veda mūs caur Igaunijas robežpunktu Luhamā. Autobuss ārkārtīgi ērts, plašs un līdz Luhamā varēju izplesties pa divām vietām. Tomēr robežpunktā autobusā sakāpa igauņi un parādīja savu principialitāti - nebija ar mieru mainīties vietām, bet kāda sieviete man lika pārcelties no loga vietas uz ārējo, lai gan īsti nevarēja noprast, vai 25. vieta ir pie loga vai nē. Tas sīkums, jo, kā jau minēts, autobuss bija ērts.

Tiesa, lielākas neērtības bija jāpiedzīvo uz Igaunijas - Krievijas robežas, kur, lai gan nebija nekādas rindas, pavadījām gandrīz trīs stundas! Ja Igaunijas punktam garām tikām raiti, ļoti ilgi nekustīgi nostāvējām Krievijas pusē - bija versija par to, ka ietrāpījām brīdī, kad Krievijas robežpunktā darbinieki veica maiņu. Arī tad, kad pēc vairāk nekā stundu ilgas gaidīšanas beidzot tikām pie pārbaudes, viss gāja lēni. Lielākās klapatas krievu robežsargi piedzīvoja ar dažādiem līdzjutējiem (bez vīzas, bet ar fanu ID) no visas pasaules - valodas barjera, neskaidrība ar pasēm, dokumentiem. Neizskatījās, ka Krievijas robežsargiem ir pilnīga skaidrība par veicamajām procedūrām.

Šeit jāmin, ka mūsu autobusā Rīga - Maskava brauca līdzjutēji no tik eksotiskām valstīm kā Meksika, Indija, Argentīna. Viņiem robežpunktā bija jāatbild uz jautājumiem par apmeklējamajām spēlēm un pilsētām. Kāda ārzemju meitene raiti nosauca aptuveni četras spēles un tikpat pilsētas, nosaucot arī Ņižņijnovgorodu - varēja manīt, ka viņa pirms tam bija trenējusies šo garo vārdu bez aizķeršanās tīri izrunāt.

Kāda Rīgā dzīvojoša krievu meitene pirms dažām dienām pabeidza skolu un devās uz Maskavu brīvprātīgās statusā. Pirms gada viņa jau bija bijusi Konfederāciju kausa izcīņā (Maskava "Spartak" arēna), bet tagad darba vieta bija otrs Maskavas stadions Lužņiki. Bija nojaušams, ka pamatojums ko tādu darīt - bezmaksas dzīvošana, ēdināšana, varbūt vēl šādi tādi labumi, plus jauna pieredze, ieraksts CV. Futbols viņu neinteresē, tā pati atzina.

Neskatoties uz aizkavēšanos uz robežas, Maskavā autoostā ieradāmies neticami precīzi - minūti minūtē jeb plkst.12:00, kā arī bija paredzēts. Tikai nesen ar Arkādiju noskaidrojām, ka turnīra akreditāciju ir iespējams izņemt jebkurā stadionā. Protams, izmantojām brīnišķīgo sakritību, ka autoosta (Tušinskaja) atrodas smieklīgu 450 metru attālumā no "Otkritie" stadiona. Lai gan pirmā spēle šai stadionā tikai parīt (Argentīna - Islande, apmeklēšu!), visa satiksme apkārt stadionam bija slēgta un cilvēku kopumā bija pavisam maz - vien organizatori, brīvprātīgie, pāris Peru līdzjutēji. Divi argentīniešu žurnālisti, vīrietis un sieviete, palūdza man viņus nofotografēt uz stadiona fona. Noprasīja arī, no kurienes mēs. Latviju viņi atpazina, lai gan sporta sakarā mums ar šo valsti darīšanu maz. Pateicoties pustukšajai stadiona teritorijai formalitātes nokārtojām ļoti ātri - uz vietas mūs nobildēja (man lika pietupties, jo kamera nebija grozāma) un uzreiz izsniedza gatavu akreditāciju. Panākums!

Tālāk uzdevums bija iegūt internetu. Tā kā gala punkts bija Lužņiku stadions, uz kuru var nokļūt ar vienu pārsēšanos, devāmies centra virzienā, izkāpjot pieturā "Kuzņeckas tilts". Veiksme stāvēja klāt, uzreiz pamanījām "MegaFon" veikalu - izrādās, Krievijas telefona numuru ar plašām iespējām savstarpēji sazināties un internetu 30 gigabaitu apmērā(!) nopirkām par 1 000 rubļiem, kas pie šī brīža kursa ir smieklīgi 13.5 eiro. Kopā ar mums internetu pirka arī Urugvajas līdzjutēji, kuriem grūti gāja ar slikti angļu valodu protošajiem "MegaFon" darbiniekiem. Nācās piepalīdzēt. Dodoties prom, urugvajietis ar Luisa Svaresa kreklu pateicās man, bet es nokliedzos "Djego Godins labākais!". Urugvajieši bija priecīgi.

Turpat blakus uz ielas bija saticies omulīgs, dūšīgs krievu līdzjutējs ar pāris ēģiptiešiem. Ēģiptieši tīksminājās par krieva emocionalitāti un Mohameda Salāha darbību atdarināšanu. Krievs skaļi kliedza: "Salah is big futboļist!", bet ēģiptieši vien smējās un filmēja.

Laiks ritēja uz priekšu un devāmies atpakaļ uz metro, lai ierastos atklāšanas spēles stadionā - Lužņikos. Ja pirmajā braucienā metro bija pustukšs, tad tagad vilciens bija pārbāzts. Tiesa, tuvu ne visi devās uz futbolu - vienkārši populāra līnija. Teicu Arkādijam, ka, izkāpjot Lužņiku pieturā, parādīsies milzīgi pūļi un varena atmosfēra. Notika pretēji - jā, cilvēku padaudz, bet pārsteidzošs klusums. Samākslots bija organizatoru meitenes, kura sēdēja uz paaugstinājuma (līdzīga, kāds ir volejbolā/tenisā), kliedziens "Welcome to Moscow" - apkārtējie nereaģēja. Krievijas futbola speciālists Arkādijs atmosfēras neesamību paskaidroja, ka krieviem slikti ar dziedāšanu un it sevišķi tas attiecas uz izlases spēlēm. Labi, slikti ar dziedāšanu, bet to, ka neskandēs kaut vai "Rossija, Rossija", tiešām negaidīju. Tikai stadionā atskanēja šis sauklis, bet ārpus stadiona kurls cilvēks nemūžam neuzminētu, ka šodien spēlē Krievija.

Tuvojoties stadionam, kļuva aizvien skaļās un krāsaināks. Ne Krievijas, bet citu valstu līdzjutēju dēļ. Redzējām vairākus Saūda Arābijas līdzjutēju bariņus, taču īsto kolorītu piedeva fanu daudzveidība - Meksika, DĀR, Kamerūna, Argentīna, Kirgizstāna, Peru, Ķīna, Uzbekistāna, Īrija(!) un kas tik vēl ne!

Īru līdzjutēji un "Keilors Navass".

Ar līdzjutējiem no DĀR.

Stadions atjaunots, bet policijas busiņš novecojis.

Nereti, kad spēlē tiekas favorīts un pastarītis, vājāko līdzjutēji cer uz neizšķirtu. Tas nebija Saūda Arābijas (iespējams, otra vājākā komanda finālturnīrā aiz Panamas) gadījums - satiktie līdzjutēji man prognozēja agresīvu 2:0. Pievienoju ne tikai prognozes video, bet arī dažus atmosfēras video, kuru centrālajā lomā tieši Saūda Arābijas līdzjutēji.

Arābu optimisms bija nepamatots - pēc puslaika jau 0:2, bet beidzās pavisam skumji. Komanda spēlēja ar zemu intensitāti, vāji, bumba neturējās pie kājām, brāķis piespēlēs un katru reizi pēc bumbas zaudēšanas milzīgi caurumi aizsardzībā. Plus atpalika fiziskajos parametros. Arābiem bumbas kontrolē iespaidīgs pārsvars 59%/41%, bet sitieni vārtu četrstūrī 0:7 - te arī visas atbildes. Krievijai viegla uzvara, bet joprojām nav pārliecības, ka mājiniecei turnīrs nebeigsies jau pēc trim mačiem.

Mēs ar Arkādiju spēli vērojām mediju centrā Lužņiku stadiona teritorijā. Kā jau rakstīju iepriekš, Krievijas un Saūda Arābijas spēle bija vienīgā no mūsu pieteiktajām spēlēm, kuru neakceptēja. Saglabājām cerības, ka varbūt varētu tomēr iespraukties kāda neieraduša žurnālista vietā, tomēr par sliktu nospēlēja divi faktori. Pirmais (ar kuru arī viss beidzās) - izrādījās, ka ir speciāla pieteikšanās "Waiting list" tiem, kam nav spēles akreditācijas un to nokavējām burtiski 10 minūtes. Būtu zinājuši, noteikti ierastos agrāk un pieteiktos.

Taču patiesībā cerības tāpat būtu nelielas - izrādījās, ka tādu kā mūs ir desmitiem un no viņiem stadionā tika maza daļiņa. No malas amizants bija skats, kā vesels bars žurnālistu kā tādi šuneļi lēkā ap kādu krievu bargo kundzi, kura vadīja šo papildus biļešu piešķiršanas procesu. Šis presings atgādināja ainas no futbola, kad tiesnesis piešķir nepamatotu pendeli un futbolistu aplenc viņu un izdara milzīgu spiedienu, neesot tālu no fiziska kontakta. Te bija tāpat, taču dāma arī bija kā īsts futbola tiesnesis, ar žestiem visus sūtot prom un parādot absolūtu nepiekāpību. Kādas Āfrikas valsts žurnālists, palicis bez biļetes, bija ļoti dusmīgs, mediju telpās skaļi izkliedzot: "Esmu mērojis 2 000 kilometrus, lai spēli vērotu TV ekrānā? F*ck you!" Tā ka emocijas virmo arī žurnālistu cunftē.

Pēc mača vēl uzturējāmies mediju centrā, tiešraidē noklausījāmies preses konferenci. Laika mums daudz - tikai plkst.02:50 naktī mūsu vilciens no Maskavas aties uz Sanktpēterburgu. Tieši vilciens būs mūsu naktsmītne šonakt (un vairākas citas reizes). Pēterburgā iebrauksim rīt ap plkst.12 un tur mums pirmā klātienē apmeklētā spēle - Maroka pret Irānu. Dzirdēts, ka tur jau uzturas daudz šo izlašu līdzjutēju, tā ka, domāju, garlaicīgi nebūs.

Kamēr mēs uzturējāmies žurnālistu vidē, kolēģis Eduards Petrovs līdzjutēja statusā atradās Fanu zonā un atsūtīja mums šādu video pirms Krievijas - Saūda Arābijas spēles:

Noslēgumā paldies tiem, kas iegādājušies šo maksas saturu un, cenšoties būt interaktīvs, atbildēšu uz dažiem komentāriem (uz kuriem vērts atbildēt!) pie šī ievadraksta:

Daniel rakstīja: Bet mani pārsteidz Edmunda atkārtotais "skrējiens"- atkal milzīgs temps un katru dienu citā pilsētā citā spēlē, moto "pēc iespējas vairāk redzēt klātienē un vairāk stadionus" jocīgi .. droši ka pēdējā spēlē vairs neatcerēsies detaļas no pirmās spēle, nerunājot par Francijā redzēto - tā pasākums zaudē vērtību. manuprāt daudz vērtīgāk izvēlēties pāris spēles un tiešām izbaudīt bez skriešanas, tā paliktu spilgtā atmiņā. pat pie TV varēs daudz vairāk redzēt un kārtīgi izbaudīt
Atbilde: Lielā mērā piekrītu. Atzīstu, ka no Francijas brauciena vēlās spēles saplūdušas kopā un spilgtas atmiņas nav palikušas. Un ir risks, ka šeit Krievijā būs tāpat. Taču šeit būtiski pateikt, ka es nebraucu tikai sava prieka dēļ kā futbola līdzjutējs, bet gan kā žurnālists Sportacentrs.com uzdevumā. Ja izvēlēšos pāris spēles, vai necietīs portāla lasītājs? Cietīs un kā vēl!

andzixxo rakstīja: nav diez ko zolīdi uz pč rēķina pelnīt naudu ar maksas abonamentu... sarūgtināja nedaudz.. ne jau tos 3EUR žēl, bet reāli kāds grib uzvārīties... nu tad iztikšu bez taviem rakstiem. žēl
Atbilde: Protams, katram brīva izvēle, vai saturu pirkt vai nē. Nostāja saprotama. Taču par "uzvārīšanos" gan varu tikai pasmaidīt. Realitāte ir tāda, ka tā ir tikai daļēja izdevumu (arī tādi ir!) segšana. Es arī gribētu visu par velti, taču ne vienmēr tas ir iespējams.

FinnHarp rakstīja: Atkal būs jālasa atskaites, cikos kurš iekāpis vilcienā vai lidmašīnā un, kur kurš nolicis kluci.
Atbilde: Jāatzīst, ka mūsu stāsti lielā mērā ir ne tikai par futbolu, bet par savu ceļojumu, tā detaļām - jā, arī privātām. Atgriežoties pie jautājuma "maksas"/"bezmaksas", tieši tā jau arī ir mūsu vērtība - pastāstīt ne tikai par futbola laukumā notiekošo (to ikviens var redzēt TV! Nav dižas pievienotās vērtības), bet personalizēti dalīties ar izjūtām, esot šeit uz vietas, radīt jums klātesamības efektu. Šo pašu atbildi varētu sniegt tiem, kas raksta, ka "pietiks ar LTV7" un tamlīdzīgi.