Ikauniece-Admidiņa: "Domāju, ka Rio neviens no manis neko negaidīs"

- Tagad jau tev daudzi ir sadāvinājuši tortes vai kūkas, bet kura tad bija tā, par kuru tu iedomājies, kad pēc bronzas medaļas izcīnīšanas teici, ka panākumu mājās nosvinēsi ar kūku?
- Droši vien iedomājos par manu izcilo siera kūku. Taču patiesībā pati to vēl tā arī neesmu izcepusi, jo pēc atgriešanās man sadāvināja daudz dažādu saldumu. Vispār jau man garšo visādas kūkas. Šobrīd īpaši nesatraucos, vai varu to atļauties, ēdu to, ko prasās. Taču skaidrs, ka ar laiku arvien vairāk būs jāsāk domāt par to, ko ēst un ko nē. Līdz šim neesmu ēdusi ļoti pareizi. No veikalos nopērkamajām tortēm man vislabāk garšo medus kūka, bet vīram - „Cielaviņa”.

- Pēc mačiem nācās palikt Pekinā veselu nedēļu. Vai izdevās arī apskatīt kaut ko no pilsētas?
- Pēc sacensībām vēl aizvadīju divus treniņus. Es pati labprāt būtu braukusi mājās agrāk, taču nezinu kurš bija izdomājis, ka jāpaliek ilgāk un biļetes atpakaļceļam bija nopirktas pēc pasaules čempionāta beigām. Nācās nedaudz panīkt, tomēr tā bija iespēja atbalstīt pārējos mūsu sportistus un apskatīt pilsētu. Vēl pirms sacensībām ar treneri [Andi Austrupu] devāmies uz tirdziņiem un skatījāmies, kādi interesanti ēdieni tur atrodami – uz kociņiem apcepti tārpi, skorpioni un tarantuli. Kaut ko tādu neriskēju ēst ne pirms, ne pēc mačiem. Izstaigājām tūristu iecienītās vietas, kas bija tuvākajā apkārtnē, nekur tālu nebraucām.

- Ko atceries no apbalvošanas ceremonijas?
- Atceros gaidīšanu, jo biju ieradusies pati pirmā. (Smejas) Visemocionālākais mirklis bija tas, kad izsauca manu vārdu un Monako princis Alberts II uzkāra kaklā medaļu. Biju neaprakstāmi priecīga un izlauzās arī prieka asaras. Mēģināju neraudāt, taču nespēju. Pirmajās trīs dienās vēl īsti nesapratu, kas ir noticis, bet pēc tam emociju bija bijis tik daudz, ka Latvijā atgriezos jau gandrīz bez emocijām. Drīzāk biju sailgojusies pēc tuviniekiem nekā bija prieks par paveikto. Turklāt pastiprinātā uzmanība izsūca enerģiju un jutos sagurusi, tādēļ pirmajā nedēļā pēc atgriešanās mēģināju izvairīties no intervijām.

- Tu pārsteidzi visus vai tomēr bija kāds, kurš pirms pasaules čempionāta ticēja, ka vari dabūt medaļu?
- Es domāju, ka pārsteidzu pilnīgi visus, arī sevi. Kurš tad gaidīja? (Smejas) Domāju, ka pat treneris [Andis Austrups] negaidīja, ka izdosies iegūt medaļu. Viņš jau pēc pirmās dienas teica, ka septembrī būs vien jābrauc uz tradicionālajām daudzcīņas sacensībām Talansā, jo Pekinā starts galīgi nav izdevies. Taču es pie sevis nodomāju, ka šīs man ir pēdējās daudzcīņas sacensības šosezon, septembrī nekur vairs braukt negribu.

- Vai vari salīdzināt emocijas, kas bija pirms trim gadiem, kad izcīnīji bronzu (kas vēlāk pārvērtās par sudrabu) Eiropas čempionātā Helsinkos, un šovasar pēc iegūtās godalgas Pekinā?
- Pasaules čempionātā saprotamu iemeslu dēļ emocijas bija spilgtākas, lai gan Helsinkos bija manas pirmās lielās sacensības. Taču uz Eiropas čempionātu toreiz devos ar domu, ka varu tikt medaļās, jo man bija sezonas trešais vai ceturtais labākais rezultāts. Turpretī uz Pekinu devos ar sesto rezultātu, tādēļ par medaļu nedomāju, tomēr bija mērķis noturēties sešiniekā. Man nesanāca atsevišķas disciplīnas, taču tāpat bija arī citām sportistēm. Tas arī padara daudzcīņu tik interesantu un neprognozējamu.
Esot stadionā, visspilgtākās sajūtas tomēr bija Londonas olimpiskajās spēlēs, kad priecājos par to vien, ka esmu tur nokļuvusi, jo ne visiem sportistiem tas ir dots. Pasaules čempionātā, stāvot uz starta pirms 100 metru barjerskrējiena, labi apzinājos, ko esmu paveikusi šajā sezonā, un zināju, ka man būs labi rezultāti. Tikai jāparāda tas, uz ko esmu spējīga. Diemžēl daudzas disciplīnas nesanāca, kas liedza realizēt savu potenciālu pilnībā.

- Sākums bija lielisks – 13,21 sekunde un jauns personiskais rekords.
- Jā, pati ļoti sapriecājos par barjersprintu un domāju, ka tas savā ziņā ietekmēja manu rezultātu nākamajā disciplīnā - augstlēkšanā. Varbūt tādēļ, ka biju noskrējusi tik ātri, kājas jutās pavisam citādāk un augstlēkšanā nespēju atkārtot ieskrējienu, katrā lēcienā tas bija citādāks. Kaut kas tāds gadījās pirmoreiz. Otra lieta – jātiek galā ar pozitīvajām emocijām, varbūt nevajag tik ļoti priecāties. (Smejas) Šķita jau, ka Valmierā noskrēju ātri, bet Pekinā rezultāts bija vēl labāks. Nodomāju, ka vēl tikai jāpatrenējas un skriešu tikpat ātri, cik pašas labākās.

- Nepietiek ar neveiksmi augstlēkšanā, kad nākamā disciplīna ir lodes grūšana, kurā tev parasti ir salīdzinoši pieticīgi rezultāti.
- Lodes grūšanā treniņos viss bija perfekti. Nevar jau vainot svara zudumu, bet varbūt tas ietekmēja. Stresa apstākļos daži kilogrami pazūd. Uz Pekinu aizbraucu ar 64 kilogramiem, kad sākās sacensības man jau bija 61 kilograms, bet pēc mačiem vairs tikai 59 kilogrami. Trīs mēnešus biju centusies dabūt klāt muskuļu masu un tas izdevās, bet tad vienā dienā visu uzkrāto pazaudēju. Tagad jau esmu tikusi atpakaļ līdz 61 kilogramam. Treniņos izdevās sasniegt personiskos rekordus, tādēļ radās sajūta, ka arī mačos būšu tuvu tam. Taču jau pirmajā mēģinājumā piedzīvoju vilšanos. Nodomāju, nu labi, kaut kas nesanāca, bet otrais nebija labāks un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Šosezon sastrādājāmies ar treneri Guntaru Gailīti, bijām labi piestrādājuši pie tehnikas un rezultāti auga. Pamazām viss sakārtojās, taču varbūt kaut kas nebija kārtībā ar galvu.

- Kā bija savākt galvu pēc tā, kad biji nokritusi uz 20. vietu kopvērtējumā?
- Treneris jau kā parasti aizgāja pa gaisu. (Smejas). Sapratu, ka tagad nav vērts kaut ko prasīt. Bija jāsaņemas uz 200 metru skrējienu. Gribēju sasniegt personisko rekordu, taču tas neizdevās un pēc finiša pārdzīvoju par rezultātu. Stadions un skrejceliņš bija ļoti labi, taču līkumos ir tuneļi, pa kuriem sportisti ienāk stadionā, un no tiem pūš vējš, tādēļ līkumos sanāk pretvējš. Esmu viegla un mani pretvējš daudz ietekmē. Skrēju, skrēju un tad pēkšņi kā pret sienu atdūros, bet pēc tam taisnē atkal viss bija kārtībā.

- Ko tu pati domāji pēc sacensību pirmās dienas?
- Mēs braucām autobusā uz viesnīcu un es vēl nezināju, kurā vietā īsti esmu pēc četrām disciplīnām. Treneris jau bija saķēris galvu un teica, ka būs vien jāstartē Talansā un šie mači ir norakstāmi, taču aicināja cīnīties līdz galam. Kad aizbraucu uz viesnīcu, piezvanīja Dima [Dmitrijs Miļkevičs] un pastāstīja, ka esmu pakāpusies uz 13. vietu. Sākumā pat bija grūti tam noticēt un tas deva cerību, ka viss vēl nav zaudēts un varu pakāpties vēl augstāk. Pēc pirmās dienas uzstādīju sev mērķi tikt sešiniekā, jo rezultāti bija gana blīvi. Sapratu, ka daudzām sportistēm šķēpmešana nepadodas, tad vēl izdevās personiskais rekords tāllēkšanā.

- Tāllēkšanā un šķēpmešanā laikam bija grūti nostartēt vēl labāk?
- Jā. Tāllēkšanā izdevās sasniegt jaunu personisko rekordu - 6,32 metri. Acīmredzot visās disciplīnās nostartēju tā, kā tajā mirklī tām biju gatava. Par tāllēkšanu ar jauno tehniku biju ļoti priecīga, taču izrādās, ka tik un tā biju lēkusi nepareizi. Polijā biju aizlēkusi pat ap 6,50 metriem, taču nedaudz pārkāpu atspēriena dēlītim. Sapratu, ka varu lēkt tālu. Bet Pekinā gaisā pieliku vienu soli vairāk, kas nebija īsti pareizi. Pie tā vēl būs jāstrādā.

- Pastāsti, kādas šķēpmešanas nianses apguvi pie Jāņa Lūša?
- Lūsim un [Gintam] Palameikam skatījums ir atšķirīgs. Treniņos ar Lūsi darīju visu, kā viņš teica, lai gan tas bija pretēji manai tehnikai. Bet sacensībās no tā paņēmu tikai dažas nianses, kuras plānoju saglabāt, jo veicās man labi. Līdz personiskajam rekordam nedaudz pietrūka, taču tik tālu nebiju metusi vairākus gadus. Šķita, ka nekas nav mainījies, turklāt esmu taču kļuvusi spēcīgāka, bet šķēps tālāk nelido. Ir nianses, kas ir jāatkārto galvā. Ja tās piemirstas, tad metieni nesanāk.

- Kāda bija tava stratēģija 800 metru distancei?
- Domāju tā - ja viņa [Nadīne Brērsena] skries man pa priekšu, tad man jāskrien pakaļ un beigās jācenšas apskriet. Taču, ja būtu apskrējusi viņu par sekundi, tad mums būtu pilnīgi vienāds rezultāts kopvērtējumā. Personiskais rekords viņai bija labāks, bet šosezon ātrāk biju skrējusi es. Tādēļ pieļāvu, ka viņa skries aiz manis un beigās mēģinās apdzīt. Pirmo apli veicu lēnām, taču viņa turpināja skriet aiz manis. 200 metrus līdz finišam secināju, ka Brērsena vēl nemēģina mani apdzīt un gaida īsto brīdi. Sapratu, ka tagad man ir jāmūk prom. Kad izgāju uz starta 800 metros par medaļu nedomāju, jo zināju, ka nīderlandiete ir gudra un varēs mani apskriet. Tomēr pēdējos 200 metros domāju, ka man ir izredzes dabūt medaļu. Sāku skriet, cik vien ātri varēju.

- Vieglāk ir mukt vai ķert?
- Ķert ir vieglāk. Atceros, ka Gecisā viņa man skrēja pa priekšu, bet pēdējos 150 metros es sāku visas apdzīt. Turpretī tagad bija situācija, kad pa priekšu skrienu es. Tas ir grūtāk.

- Kad saprati, ka medaļa ir tava?
- Sākumā nebiju pārliecināta, ka esamu trešā, taču, kad uz tablo parādīja pirmo trijnieku, sapratu, ka esmu to paveikusi. Jutos pārlaimīga, ārā lauzās prieka asaras. Karogu bija sagatavojis Dima, lai gan karogs līdzi bija arī trenerim.

- Šovasar Latvijas rekordu laboji trīs reizes. Vai pati rodi skaidrojuma, kādēļ šajā sezonā bija tik liels progress?
- (Domā) Man patīk, ka tā ir. (Smejas) Skaidrs, ka kļūstu arvien spēcīgāka un arī rezultātiem ir jāaug. Uz Pekinu devos tieši ar tādu kluso domu – vēlreiz pārspēt Latvijas rekordu, taču pēc pirmās dienas atpaliku no rekorda grafika. Tas, ka no 20. vietas spēju aizsniegties līdz trešajai liecina par to, ka vēl varu augt, potenciāls ir.

- Klau, cik sportistes, tavuprāt, reāli pretendēja uz medaļām?
- Galvenās pretendentes bija trijotne - Brianna [Tīsena Ītone], Džesika [Enisa-Hila] un [Katarīna] Džonsone-Tompsone. Patiesībā bija tā, ka apzinājāmies – pirmās divas vietas būs kādai no viņām, bet par trešo varam cīnīties visas. Nu labi, ne visas, bet jebkura no Top 10. Šoreiz man palaimējās.

- Saprotu, ka ikvienā disciplīnā ir iespējas progresam, taču, kur tev pašai šķiet, ka vajadzētu pielikt visvairāk? Kura disciplīna tev pašai šobrīd kremt?
- Pamatu pamats ir ātrums. Tam vēl būtu jānāk klāt, lai uzlabotos visas disciplīnas. Bet otra būtiskākā lieta ir spēks, kas man vairāk nepieciešams tieši lodes grūšanā. Žēl, ka tā sanāca ar augstlēkšanu, jo šosezon un pagājušajā sezonā biju labi lēkusi. Bet Pekinā pārlēcu tikai 1,77 metrus. Pat neatceros, kad pēdējoreiz esmu uzrādījusi tik zemu rezultātu. Ar manu un atsperīgumu varu lēkt augstu, treniņos esmu pārlēkusi arī 1,85 metrus. Varbūt vajag biežāk piedalīties augstlēkšanas sacensībās, lai pilnveidotu ieskrējienu.

- Ziemas sezonu izlaidi potītes traumas dēļ, bet vasarā trīsreiz laboji Latvijas rekordu. Vai ziemas sezonas izlaišana un veiksmīga vasara veido zināmu likumsakarību?
- Domāju, ka jā. Kamēr man bija izmežģīta potīte, daudz strādājām pie fiziskā spēka. Tika ielikta laba bāze. Turklāt biju noilgojusies pēc sacensībām. Pirms lielajiem mačiem man allaž ir milzīga vēlme startēt.

- Ko tavā sportistes karjerā maina pasaules čempionāta bronzas medaļa?
- Īsti neko. Varbūt vienīgi vairāk apkārtējo uzmanības. (Smejas) Diemžēl daudzcīņā nav tādu sacensību kā „Dimanta līga”. Žēl… Es jau sapņoju, ka kāds varbūt kādreiz uztaisīs trīs disciplīnu daudzcīņu, lai var startēt vienā dienā. Tas būtu forši. Katrās sacensībās varētu salikt atšķirīgu disciplīnu kombināciju.

- Bet, kā tavu turpmāko treniņu darbu ietekmē tas, ka tu beidzot esi pabeigusi augstskolu?
- Man šķiet, ka augstskolas pabeigšanai ir sava artava izcīnītajā pasaules čempionāta medaļā, jo pēc diploma saņemšanas pārņēma liels atvieglojums. Vairs nav stresa, ka pēc treniņa jāskrien mājās, lai pēc tam ietu uz skolu. Uzskatu, ka gan iegūtā izglītība, gan precības ir mazie plusiņi citās dzīves jomās, kas palīdzēja gūt panākumus arī sportā. Treniņiem tagad būs vairāk laika. Es labprāt trenētos divreiz dienā, bet nezinu, vai treneris tam piekristu.

- Nākamvasar būs Riodežaneiro olimpiskās spēles. Tu jau saproti, ko no tevis gaidīs Latvijas sporta līdzjutēji?
- Es domāju, ka no manis neviens neko negaidīs, jo daudzcīņa ir neparedzama. Uzskatu, ka Rio Madžai [Madarai Palameikai] jāparāda tas, ko viņa neizdarīja pasaules čempionātā. Viņai jāņem Rio. Man olimpiādes vēl būs.