Fotogrāfija un treneris

Šī bilde ir tapusi 2011. gada 8. aprīlī. Palūdzu kolēģi Romānu, lai viņš sporta pēc nofotografē Dinamo akcionāru ložu, jo tā tobrīd uzrunāja – gan tāpēc, ka tik kuplā skaitā Savickis&Co parasti apmeklē tikai sava kluba spēles, gan tāpēc, ka starp viņiem bija viens nezināmais. Ko mēs redzam fotogrāfijā? Dāmas liksim mierā, jo tāpat kā uz kuģa, arī hokejā tām parasti neatrodas vieta uz klāja. Kreisajā malā augšējais - Aigars Kalvītis nekad nav slēpis, ka ir īsts hokeja līdzjutējs. Dēlus pieradinājis pie spēles, pats arī tajā ir iekšā līdz ausīm, vai kā šajā bildē – līdz lūpām, kas uztraukumā izveidojušas aizkustinošu trubiņu... Viņam blakus pa labi sēž eksprezidents Ulmanis – inteliģents vērotājs, iesācējs hokeja zinībās, taču kā fans – jau ar stāžu. Ja roka pie vaiga, tad tā varētu būt zīme, ka iekšēji vīrs pārdzīvo, bet baidās izrādīt. Zem viņa līdzīgā pozā sēž Juris Savickis, taču pat ar neapbruņotu aci var redzēt, ka viņa domas vispār nav pie notikumiem laukumā – vai nu lielais Juris kaļ plānu, kā sabraukt augumā Lipmanam, vai otra versija – kā panākt, lai pašam nebūtu jaunās halles celtniecībā jāiegulda ne eirocenta. Par dāmām jau vienojāmies – tikai labu vai neko. Bet bildes un ložas kreisajā apakšējā malā sēž cilvēks, kas mūs varētu interesēt visvairāk. Palūkojiet, cik viņš ir nesatricināms un vēss – tā hokeju skatās cilvēks, kas ne tikai saprot, kas notiek laukumā, bet arī nojauš, kas tur... nenotiek. Šajā brīdī mēs varētu rakstīt šādas rindas – dāmas un kungi, esat pazīstami, Rīgas Dinamo jaunais treneris... Stop! Vēl nekas nav noticis, vēl neviens nav zvanījis. Pieņemsim, ka šis ir viens no tiem desmit vai divpadsmit pretendentiem, par kuriem pirms pāris dienām atkal runāja Juris Savickis. Tāpat varam iztēloties, ka patiesībā tas ir tikai kāds akcionāru labs paziņa, kas darba gaitās ieklīdis Dinamo ložā... Pieņemsim, ja vien šī cilvēka dosjē neteiktu priekšā vairāk.

Kad 1982. gadā Vašingtonā notika NHL Zvaigžņu spēle, pirms tās bija svinīgas vakariņas, kurā kā namatēvs runu teica ASV prezidents Ronalds Reigans. Vakara vadītājs iepazīstināja klātesošos ar mača zvaigznēm, bet, kad bija nonācis līdz kārtējam uzvārdam...mazliet saminstinājās un teica: „Pasaki pats, kā tevi sauc...” Nav šaubu, ka arī Rīgas Dinamo akcionāriem, ja šodien pavaicātu, kā sauca to cilvēku, ar kuru vakar viņi skatījās ložā kopā hokeju, būtu līdzīgas svārstības un replikas... Kopējais starp abiem notikumiem ir tas, ka runa ir par vienu un to pašu personu. Cilvēks ložā ir Peka Rautakalio. Ja Somijā jūs pavaicātu, kurš ir visu laiku izcilākais somu hokejists, tad Rautakalio uzvārdu dzirdētu tik pat bieži kā Selanē, Kurri vai Tikanens. Vienīgi – cita paaudze, taču kā hokeja smagsvars, šis Peka ir atstājis hokeja vēsturē spilgtas liecības. Viņš ir pirmais soms, kas spēlējis NHL zvaigžņu spēlē un pirmais no Eiropas aizsargiem, kas iemiesoja šīs pozīcijas etalonu. Nospēlējot pasaules vislabākajā līgā vien nieka trīs sezonas (Atlantas/Kalgarī Flames), Rautakalio paziņoja, ka viņam vairs neko nevajag šajā spēlē pierādīt un atgriezās ar ģimeni Somijā. Viens no ieganstiem, kāpēc tas notika, bija paša hokejista vienkāršā atklāsme – sak, es nevēlos, ka mani bērni atsvešinās no dzimtenes un iegūst izglītību citā zemē. Gan šī izvēle, gan paša hokejista meistarība, padarīja Peku par septiņdesmito/astoņdesmito gadu mijas somu hokeja elku un paraugu. Hokeju viņš sāka spēlēt Pori Assat (Somija), pēc tam izmēģināja spēkus Fīniksas Roadrunners (WHA), bet pēc kluba bankrota atgriezās mājās. Tad atkal pāris gadi Pori un seko vēl viens uzaicinājums no Ziemeļmerikas – tagad jau no NHL kluba... Pielāgot savu stilu aizokeāna paradumiem viņam nebija nekādu problēmu, ko parāda Rautakalio sasniegtā individuālā statistika – 1982. gada sezonā viņš guva 15 vārtus un 51 piespēli (68 punkti), kas viņu iecēla starp līgas labākajiem aizsargiem. Pēc pēkšņajām atvadām no NHL, Peka vēl uzspēlē hokeju Helsinku HIFK (līdz 1987. gadam), bet aktīvo karjeru beidz Šveices līgā (1989). Saprotams, viņš bija arī savas paaudzes viens no Somijas izlases balstiem un mūsu Helmuts Balderis viņu labi atceras. Rautakalio vārdā tiek nosaukta balva, ko katru gadu pasniedz Somijas līgas labākajam aizsargam – starp citu, pērn to ieguva Rīgas Dinamo faniem zināmais Lī Svets...

Kamēr Peka Rautakalio spēlēja Ziemeļamerikā, prese viņu sauca par somu versijas Bobiju Orru, bet hokeja speciālisti šīs aizsarga spēles manieri drīzāk pielīdzināja citai kanādiešu leģendai Lerijam Mērfijam. Rokijs – kā viņu sauca komandās – pēc slidu kāršanas vadzī, pievērsās trenera darbam. Sākumā tās bija jauniešu komandas Šveicē (Rapersvilas klubs), tad arī darbs ar pieaugušajiem. 1998. gadā viņš atgriezās Somijā, lai kļūtu par Espoo Blues treneri, bet jau nākamajā gadā atkal bija atpakaļ Alpos – šoreiz pie Bernes kluba. No turienes darbs viņu aizveda līdz Cīrihei, bet divus gadus vēlāk – atkal atgriešanās mājās... Karjera Espo, tad atkal Šveice (Ambri-Piottan) un tad 2009. gadā pēc kolēģa Alpo Suhonena pēkšņās atkāpšanās, Peka Rautakalio kļūst par Pori Assat galveno stratēģi. Līgums ar komandu viņam beidzās šajā pavasarī. Starp citu, ilgus gadus Peka ir bijis arī Kalgarī Flames izlūku komandas Eiropas zonas novērotājs. Ja kā spēlētājs viņš bija iemantojis odiozo palamu Rokijs, kas visticamāk ir attāls atvasinājums no viņa uzvārda, tad kā treneri viņu visbiežāk sauca par Dzelzs roku. Laikam ir pamats.

Neoficiāli ir zināms, ka Rautakalio ir viens no pretendentiem uz Rīgas Dinamo galvenā trenera vietu un, ja spriežam pēc kluba akcionāru publiskotajām vēlmēm, viņš varētu diezgan precīzi atbilst tām nostādnēm, ko no viņa sagaida, piemēram, Juris Savickis. Pirmkārt, Rautakalio nav krievs, kas dīvainā vīzē bija viens no trenera amata kritērijiem, ko prasīja kluba galvenais akcionārs. Kā hokejists – izcila personība, otru tādu praktiķi būs tuvumā grūti atrast. Kā treneris – pieklājīga autoritāte, disciplīnas piekritējs, skarbs. Dzimis 1953. gadā – kā smejies, ja paveiksies, var tāpat kā Šuplers savu sešdesmito dzimšanas dienu nosvinēt kā Rīgas Dinamo treneris... Ja reiz esam atcerējušies Jūli, tad neviļus izmantoju viņa iecīnītās numeroloģijas pamatus, novērtējot konkrētā personāža atbilstību. Ziniet, pārdomām atklāju šādus interesantus vēstījumus. Ja attiecīgajā programmā ievadam Rautakalio dzimšanas gadu un datumu, pretī noliekot 2011. gada 8. aprīli – tātad, dienu, kad acīmredzot, Peka tikās ar Rīgas Dinamo akcionāriem - tad iegūstam šādus buramvārdus: Peka Rautakalio pamodīsies 8. aprīļa rītā enerģijas un dinamikas pārpilns, lai uzsāktu kaut ko jaunu. Viņš ļoti racionāli izsvērs radušās iespējas un koncentrēsies uzdevumam. Šajā dienā būs daudz tādu faktoru, kas ietekmēs viņa karjeru un personisko dzīvi. Intuīcija teiks priekšā, ka tā būs dīvaina pieredze ar neizskaidrojamiem psiholoģiskajiem faktoriem. Jebkuru konfrontāciju viņš ienīdīs, tāpat jebkura kritika viņam pabojās nervu šūnas. Šajā dienā viņš nokļūs izvēles priekšā, kas būs kā motivēts izaicinājums un ietekmēs gan viņu pašu, gan cilvēkus, kas būs šajā projektā iesaistījušies. Kā jūtīga dvēsele, viņš šo ceļu apsvērs rūpīgāk kā jebkad agrāk. Tas notiks pārdomu rezultātā, lai viņš sevī uztaustītu mentālo spēku un stabilitāti, neatkarīgi no apkārt esošajiem apstākļiem. Jaunais izaicinājums būs kā dvēseles gaisma, kas līdzi nes mīlestību un piedošanu. Lielākais spēks varētu būt romantikai. Šajā dienā Peka Rautakalio nemēģinās izlikties labāks nekā viņš ir patiesībā. Punkts! Vai nav aizraujoši? Un es brīnījos, ko tas Jūlis ir safanojies par cipariem... Nu, labi, mazliet jānomierinās. Apsolu, ka šī ir pēdējā reize, kad ieskatos numeroloģijas vēstījumos.

Ko mēs zinām? Peka Rautakalio ir iepazinies ar Rīgas kluba vadību. Vai šim randiņam būs turpinājums – grūti spriest. Droši vien publiski Dinamo akcionāri ne apstiprinās, ne noliegs šo tikšanos. Tiesa, viņi nevarēs noliegt, ka piektdien bijuši kopā ar vienu no slavenākajiem somu hokeja dzīves pārstāvjiem, treneri Rautakalio, bet tālākās interpretācijas jau būs tikai pasakas un stāsti, gluži kā to pašu piedēvēs šīm rakstītajām rindām. Tiesa, ir zināms, ka Peka neieradās Rīgā kopā ar te esošo Somijas izlasi – tā bija tikai sakritība, ka viņš vakarā varēja klātienē pavērot savu tautiešu sniegumu. Naudas ziņā Dinamo var pacelt Rautakalio ambīcijas, kas visticamāk, paliks to pašu 20 000 eiro robežās, ko mēnesī pelnīja Šuplers. Taču neaizmirsīsim – šis Peka nav vienīgais, kas varētu sevi pieteikt kā Rīgas Dinamo treneris. Vēl padomā esot vismaz trīs kadri. Tiesa, zīmīgi, ka ar Rautakalio kluba vadība sāka savas lielās precības. Vai tas ir mājiens vai tikai apstākļu sakritība? Lūk, cik daudz var sarakstīt, aplūkojot vienu nevainīgu fotogrāfiju...